Gusts Ābele. Foto: Ruta Kurpniece

AUTORS: Gusts Ābele

DARBA NOSAUKUMS: “Pasaulē mīļākais klusums”

IZDEVNIECĪBA: Jāņa Rozes apgāds 

REDAKTORS: Ilmārs Zvirgzds 

ILUSTRĀCIJAS: Aribella Jauja

DIZAINS: Elizabete Laura Punka

ANOTĀCIJA:

“Galvenais šajā romānā ir pat ne varonis, bet viņa ilūzijas. Agrā jaunībā tās ir krietni svarīgākas par pašu dzīvi. Protams, neizbēgami seko attapšanās ilūziju gruvešos un izmisums par pasaules gala sākumu. Bet kā citādi? Katrs spēs identificēties ar šo gandrīz pašizdomāto pirmās mīlestības trakumu. Vai mīlēt kādu, ko esi izdomājis savā galvā, nozīmē mīlēt tikai pašam sevi? Vai viņā vilties nozīmē vilties sevī? Visā pasaulē? Gusta Ābeles grāmata līdzinās viena cilvēka iemīlēšanās izmisuma izrādei.” (Inga Pizāne)

PAR AUTORU:    

Gusts Ābele (2004) ir jauniešu teātra studijas “Kāpnes” dibinātājs, aktieris un galvenais režisors. Nodarbojas arī ar prozas rakstīšanu, piedalījies literārajā seminārā “Aicinājums” un Prozas lasījumos, veido kultūras blogu “Kalambūrs”. “Pasaulē mīļākais klusums” ir viņa pirmā grāmata. 

 

EKSPERTU VĒRTĒJUMI

Ko dara, domā un kā jūtas mūsdienu jaunieši? Sava veida priekšstatu par to sniedz Gusta Ābeles pārliecinošais debijas romāns. Autora jaunība un darbā ieliktā paša pieredze un novērojumi sniedz absolūtu autentiskuma izjūtu. Tas ir precīzs savas paaudzes tēlojums ar mūsdienu jauniešu bohēmu, anglicismiem, neskaitāmiem īsziņu un balss ierakstu lērumiem, savu mūziku, neatkarības un identitātes meklējumiem. Taču reizē tas ir klasisks pieaugšanas stāsts, kura centrā ir jauniešu attiecības un nelaimīga mīlestība, kad izmisīgi tiek gaidītas īsziņas, tverts katrs skatiens un pieskāriens. Prātā nemitīgi auļo domas un gaidas, un emocijas ir tik intensīvas un vētrainas, ka brīžam paliek pavisam grūti tās izturēt.

Literatūrzinātniece MADARA EVERSONE

 

Kad rakstnieks Osvalds Zebris uzraksta romānu par pusaudžu dzīvi “Māra”, aplaudējam un sakām, ka tas ir ļoti precīzs un dzīvs romāns, it kā rakstnieks būtu ar slepenu ierakstu aprīkojumu dzīvojies līdzi. Bet tad savu debijas garstāstu (līdzīgi kā Fransuāza Sagāna) 18 gadu vecumā uzraksta Gusts Ābele, un visas vazāšanās, dzerstīšanās, sēdēšana uz palodzēm, visas skumšanas un ne mazākās smīna pelnījušās pirmās mīlas ciešanas ar savu autentiskuma garšu iegūst citu virsvērtību. Gustam Ābelem nav jāprāto, vai valoda nebūs par literāru vai rupju, viņš vienkārši zina, kā runā viņa kompānija. Bet ne par to. Ābeles darbam ir ne tikai literāra vērtība, tas ir arī dziedinošs un pārrauj vairāku paaudžu lāstu, kas vēsturiskās pieredzes dēļ nedrīkstēja atļauties atklāt paust savas emocijas, jūtas, ievainojamību.

Savas seksualitātes apzināšanās mūsdienu pasaulē ir kļuvusi vēl sarežģītāka, bet atraidīta pirmā mīlestība vienmēr sāp vienādi. Jaunais rakstnieks to lieliski pierāda. Ceru, ka Gusts Ābele turpinās rakstīt, jo viņa darba spēks nāk ne tikai no savas vides nevainojamas pārzināšanas, bet arī no literāra talanta “nerva” – izjūtas, kā atšķiras blogs no literāra darba.  

Kultūras žurnāliste UNDĪNE ADAMAITE

 

Šo droši var saukt par “grāmatu jauniešiem”, un nebūs aplami. Bet ausī griezīs gan. Jauni cilvēki taču nekad nav bijuši nekādi “citi”, tie esam mēs paši pirms gadiem, tie ir mūsu mazākie bērni pēc gadiem un arī viņu brāļi, māsas, mūsu krustbērni un mazbērni. Tādi paši vien ir kā t. s. “pieaugušie”, tikai plikāki. Bez bagāžiņas, kas saukta par pieredzi. Tāpēc gandrīz ik uz soļa pamanās paklupt, pie viena apgāžot visus, kas gadījušies apkārt. Ar laiku nāk piesardzība, kas maksā rāmāku, bet arī nabadzīgāku dzīvošanu. Ābeles cilvēkiem viss vēl ir darbībā, – viņi steidz “paātrināt pasaules kustību” un meistaro tādas attiecības, kur par draugiem kļūst vispirms izdomājot draudzību, un tad stingri turoties pie pārliecības par draudzības pastāvēšanu, lai tur vai kas. Ja ļoti gribas ko piedzīvot, tad piedzīvo, nevis tikai grib. Teksta stiprums ir tajā, ka tas nevis vēsta par vidusskolas vecuma cilvēkiem, bet ir viņu pašu stāsts. Un tas nebūt nav saistīts tikai ar autora vecumu, bet gan ar spēju precīzi pamanīt, sadzirdēt un autentiski rekonstruēt to saistošā stāstā. Kur viss jāizdzīvo totāli, līdz galam, iespējami pretrunīgi un bez kompromisiem. Sekas? Par tām Svens un Karls domās citureiz.

Rakstnieks OSVALDS ZEBRIS




Linda Gabarajeva. Foto: Ruta Kurpniece

AUTORE: Linda Gabarajeva

DARBA NOSAUKUMS: “Apļi”

IZDEVNIECĪBA: Neputns

REDAKTORS: Artis Ostups

ILUSTRĀCIJAS: Aigars Opincāns

DIZAINS: Anta Pence 

ANOTĀCIJA:

“Lindas Gabarajevas dzeju raksturo precīzs vērojums – jūtas un domas ir iemiesotas konkrētā, taustāmā realitātē. Tādā ziņā Gabarajeva turpina modernisma tradīciju, kurā idejas un lietas tika pasludinātas par vienotām. Uzskatāms ir Gabarajevas dzejas laikmetīgums – piesaiste vietām un cilvēkiem, piemēram, Kandavai, mammai un dēlam. Piesaiste tam, kas liek meklēt tīru valodu, jo uzspēlēta izteiksme būtu nodevība. Gabarajeva šo valodu ir atradusi pārsteidzoši ātri, un tās iedarbība uz lasītāju ir tūlītēja.” (Artis Ostups)

PAR AUTORI:    

Linda Gabarajeva (1992) – dzejniece. Viņas teksti publicēti žurnālos “Strāva”, “Žoklis”, “Domuzīme” un interneta žurnālos “Punctum” un “Satori”. Raksta publicistiku un īsprozu. 2023. gadā izdots debijas dzejas krājums “Apļi”. 

 

EKSPERTU VĒRTĒJUMI

Grūti noticēt, ka šis ir debijas krājums – tajā šķiet fokusēts ne vien pašas autores pasaules redzējums, bet arī gluži vai savdabīgs pārskats par to, kas vispār dzejā ir svarīgs un fascinējošs. Linda Gabarajeva ir uzņēmusies sarežģītu uzdevumu – rakstīt nevis “no jauna”, bet gan pilnībā apzinoties to, kā viņā turpinās visas līdzšinējās ietekmes un strāvojumi; viņa ir medijs un filtrs, kas turpina kādu izsenis iesāktu dzejojumu. Vieglums un viedums, rotaļīga pārinterpretācija – tostarp arī “maskulīno” tropu skatījums feministiskā griezumā – un vienlaikus cieņa pret iepriekš lasītā saturu un formu. Savā ziņā Linda Gabarajeva “izapļo cauri” mūsdienīga lasītāja kultūrtelpai, atrodot tajā tikai sev raksturīgu mirdzumu.   

Rakstniece, dzejniece, tulkotāja IEVA MELGALVE

 

Lindas Gabarajevas dzejas krājums 2023. gadā ieguva Ojāra Vācieša literāro prēmiju dzejā, tas jau iemantojis dzejas lasītāju ievērību un LALIGABA sarakstā ierindojies pelnīti. Autores dzejai piemīt filozofisks skatījums, pašrefleksija, kā arī sasaiste ar daudziem ārzemju un latviešu dzejnieku darbiem. Tā nav tikai noteiktu autoru (Mairas Asares vai Ezras Paunda) ietekme, bet gan autores izkoptais skatījums, savās dzejas rindās tieši vai pastarpināti atsaucoties uz cilvēces senatnīgumu un kopējo esamības pieredzi. Viņas dzeja savā ziņā ir arhetipiska – dzejniece spēj tā rakstīt tālab, ka prot vārdos izteikt to, ko daudzi jūt, nespēdami paust.

Autore apliecina literātes amata meistarību, veiksmīgi izmantojot plašu valodas izteiksmes līdzekļu klāstu, kuru vidū jāizceļ prasme spēlēties ar dzejoļu vizuālo izkārtojumu. Darbam piemīt pabeigtības un veseluma raksturs, kas rosina pieņēmumu, ka autores literārā darbība radoši turpināsies.

Tulkotājs, atdzejotājs, publicists un rakstnieks ILMĀRS ZVIRGZDS 


“Apļi” izstaro no debijas dzejas krājuma gaidītu svaigumu. Dzejnieces balss skan dzidri, poētiskās realitātes tvērumi šķiet organiski, cilvēka uztveres frekvencēm pieejami, turklāt atpazīstami kā latviešu dzejas tradīcijai piederoši un no tautas atmiņas neizdzēšami gluži kā Mētras Saberovas krūtis.

Dzejnieks un atdzejotājs PĒTERIS DRAGUNS



EKSPERTU PRIEKŠSĒDĒTĀJAS PAMATOJUMS PAR BALVAS PIEŠĶIRŠANU ŠIM DARBAM

Balva piešķirta par pārliecinoši nobriedušu debijas krājumu, kas parāda ne tikai jaunu un neparastu balsi, kas ienāk Latvijas dzejas pasaulē, bet arī nopietnu un dziļu dzejas lasītājas pieredzi.  

Rakstniece, dzejniece, tulkotāja IEVA MELGALVE






Rute Kārkliņa. Foto: Ruta Kurpniece

AUTORE: Rute Kārkliņa

DARBA NOSAUKUMS: “Ellīgi skaisti noslēpumi”

IZDEVNIECĪBA: Zvaigzne ABC

REDAKTORE: Anda Ogriņa

ILUSTRĀCIJAS UN DIZAINS: Linda Valere

ANOTĀCIJA:

Stāstu krājums ir kā iztēles bagāta arhitekta projektēts dzīvojamais nams, kurā katra dzīvesvieta atšķiras no pārējām. Te mājo raiba sabiedrība, un katrs no stāstu tēliem paver savas durvis un ļauj ieskatīties dzīvē, kas pārsteidz ar vienkāršību un reizē – nepārspējamu, spilgtu vienreizīgumu. Savdabīgi vecļaudis, bērni, kuri savās mazajās rokās pūlas noturēt saites, kas vieno ģimeni, māte, kurai liegtas vecāku tiesības – visu šo tēlu gaisīgi tvertie dzīves mirkļi attēlo veselas jūtu un emociju pasaules, kurās ir vieta gan saldmei, gan rūgtumam.

PAR AUTORI:    

Rute Kārkliņa (1989) ir ieguvusi izglītību komunikācijas zinātnē, beigusi “Literāro akadēmiju”. Kopā ar vīru un bērniem jau vairāku gadu garumā darbojas kā audžuģimene, tādēļ īpaši tuvu izjūt sociālās atstumtības riskam pakļauto ģimeņu dzīves stāstus. “Ellīgi skaisti noslēpumi” ir autores pirmais stāstu krājums.

 

EKSPERTU VĒRTĒJUMI

Te ir tāda bērnu pasaule, kurā ir divas iespējas – ātri, ātri pieaugt. Vai arī palikt bērna prātā uz visiem laikiem. Te ir īsu, aprautu teikumu ritma burvība. Mīlošu vecāku trūkums. Bērns te ir tikai vērotājs, ne īstās dzīves dalībnieks, jo allaž paliek ārpusē. Vai nu lielie nekad nav mājās, vai ir citās istabās, aiz durvīm aizslēpušies, un pavisam reti dara kaut ko kopā. Vai arī papam ir tāda “slimība, kas liek aizmirst.” Tā vai citādi, bet mazajiem un lielajiem dzīve kopā nenotiek. Nesatiekas. Atmiņas mazajiem būtu jāsakrāj kopā ar lielajiem, ja tās nav sakrātas, paliek tukšums. Bet tukšums, kā zināms, ir jāaizpilda. Lūk, teksta gravitācijas punkts. Bet mazie atšķiras no lielajiem ar to, ka ir cerība, aizvien vēl dzīva cerība. Piemēram, uz to ka “virs mums spīdēs spoža saule. Un jūrā lēkās milzīgi, laimīgi vaļi.” Lūk arī teksta spēks, – likt izlasīt, ka nebūs taču nekādu vaļu, to nemaz neuzrakstot.

Rakstnieks OSVALDS ZEBRIS


Rutes Kārkliņas debija savā ziņā ir spēcīgs un dziedinošs stars, kas mani ātri un nežēlīgi apžilbināja. Tā, it kā man acīs iespīdinātu mašīnas tālos lukturus – uz sekundes simtdaļu viss iemirdzējās baltā gaismā. Ar minimāliem līdzekļiem autore spējusi maksimāli atklāt cilvēcisko sāpju un pārdzīvojumu mērogu, aicinot reizē gan neiejaukties, gan empātiski vērot dažādu dzīves mezglu savīšanos. Patiesībā jau ir ļoti viegli būt sarežģītam, bet pamēģiniet paši par sarežģītām un smagām lietām uzrakstīt vienkārši un gaiši, un vēl arī tā lai uzrakstītais sasauktos ar citu cilvēku līdzpārdzīvojumu. Un vēl lai tā būtu arī debija. Detalizēts, jūtīgs un niansēts pieskāriens un patiesa kvintesence – ne ko pielikt, ne ko atņemt. 

Dzejniece un publiciste LIGIJA PURINAŠA

 

Rutes Kārkliņas debijas stāstu krājuma centrā ir cilvēka dzīve dažādās situācijās un skatu leņķos. Lai arī stāstos ir daudz smagu tēmu – vardarbība, nemīlestība, smagas slimības, nāve, kara bēgļi, sociālās problēmas – tiem ir gaiša un viegla noskaņa. Rutes Kārkliņas stāstu krājums piesaista ar cilvēcību un empātiju rakstnieces valodā, kas nereti pietrūkst mūsdienu prozā, lai runātu par neērtām tēmām un situācijām. 

Literatūrzinātniece MADARA EVERSONE




Rolands Virks. Foto: Ruta Kurpniece

AUTORS: Rolands Virks

DARBA NOSAUKUMS: “Cilvēki man nepatīk”

IZDEVNIECĪBA: Valters Dakša 

REDAKTORE: Ilze Jansone

ANOTĀCIJA:

Sēžu šodien un domāju: kā es tāds mākslinieks padevies? Krājumā apvienoti 34 humora pilni stāsti, kuros Rolands Virks sev raksturīgajā, viegli ironiskajā stilā apcer gan sadzīviskas tēmas, piemēram, “Smēķēšana”, “Bezmiegs” vai “Biezpiens”, gan izaicinošākus tematus, kā “Fetišs” vai “Sieviete”.

PAR AUTORU:    

Rolands Virks (1989) ir žurnālists un mūziķis. Par pētījumu “Žanru poētika Ovidija “Metamorfozēs”” ieguvis maģistra grādu klasiskajā filoloģijā. 2023. gadā debitējis literatūrā ar stāstu krājumu “Cilvēki man nepatīk”. 

 

EKSPERTU VĒRTĒJUMI

Rolanda Virka stāsti ir pietiekami īsi, lai neapniktu. Lasītājs noteikti pamanīs, ka grāmatas virsraksts ir maldinošs, jo īstenībā autora uzmanības centrā ir tieši cilvēks ar savām vājībām, bailēm, netikumiem, savādībām un visneiedomājamākajām lietām, kas raksturotas sabiezinātās krāsās, taču nav nekas svešs ikdienā.

Kaut gan īsstāstu krājuma beigās autors dāsni sniedz padomus, kā tos rakstīt, droši var pēc tiem nevadīties, jo uzmanīgam lasītājam stāsti liecina par to, ka sarakstīti pavisam savādāk. Ir trīs galvenie iemesli, kādēļ tos vērts lasīt – pirmkārt, starp sīkumu mežu autors spēj saskatīt eksistenciālu jautājumu kokus; otrkārt, mīlestība pret sīkumiem un triviālām sadzīves lietām atklāj dziļākus cilvēka dzīves slāņus; treškārt, tie nākotnē būs izmantojami kā materiāls antropoloģiska rakstura pētījumiem par to, kas cilvēkam kā būtnei bijis raksturīgs šodien. Patiesībā, šos pētījumus lasītājs var sākt nekavējoties – droši var teikt, ka daudzās lappusēs izdosies ieraudzīt pašam sevi. Un tā ir labas literatūras pazīme.

Tulkotājs, atdzejotājs, publicists un rakstnieks ILMĀRS ZVIRGZDS

 

Rolanda Virka īsprozas krājums “Cilvēki man nepatīk” ļoti trāpīgi portretē iemeslus, kāpēc arī man, iespējams, nepatīk cilvēki – nav iespējams būt ar cilvēkiem, vienlaikus ar viņiem neesot kopā. Cilvēki šajā grāmatā ir simbols, vērojums, mirkļa fiksācija, subjekti, kas padarīti par mākslas objektiem. Es teiktu, ka šīs ir pasaules trokšņu un komunikācijas nogurdināta cilvēka vīzijas par izdzīvošanu citā – sociālajā – troksnī. Ļoti patīkamas ir ironijas, pašironijas un sarkasma noskaņas, kas ļauj distancēti palūkoties gan pašam uz sevi, gan uz apkārtējiem. Manuprāt, šī ir ļoti pašpietiekama, nobriedusi un pārliecinoša debija. 

Dzejniece un publiciste LIGIJA PURINAŠA

 

Pirmajā mirklī šķiet – varbūt šī ir jaunā pašreklāmas kampaņa “introvertajam latviešu rakstniekam”, kuram lielākās šausmas rada doma, ka kāds tramvajā varētu piesēsties blakus un, pasarg dies’, visu ceļu vēl būtu jārunā. Nākamajā, uz asociāciju pamata, iešaujas prātā – varbūt ar pseidonīmu sācis rakstīt Māris Bērziņš, Rvīns Varde vai Rihards Bargais? Vai varbūt tas Rolands Virks vispār ir igaunis, kas uzmetis scenārija skices animācijas īsfilmām absurda estētikā? Ar ironiju un pašironiju, nedaudz ievedot arī “smalko kaišu” teritorijā, Virks attiecas gan pret cilvēku, kurš filozofē par dzīves jēgu, gan pret cilvēku, kurš trešajā kastītē pērk kāpostu burkānu salātus. Tālas viņam šīs izpausmes neliekas.

Priecīga improvizācija par paša izvēlētu tēmu, un tēmas debitants nav meklējis nekur tālu. Virks apgriežas ap savu asi un ierauga turpat daudz kā interesanta, aizraujoša, ērmīga un pigorīga. Īsie, atsperīgie teikumi, pietēlotais nihilisms un īgnumiņš pret visu un visiem audzē jautrību. “Es galīgi neesmu tas humora čalis,” intervijā Punctum saka pats Rolands Virks (Punctum. 27.11.2023.). Kāds “čalis” kā prozas rakstnieks īsti ir Rolands Virks, – rādīs otrais prozas krājums. 

Kultūras žurnāliste UNDĪNE ADAMAITE



Copyright © 2024 STARPTAUTISKĀ RAKSTNIEKU UN TULKOTĀJU MĀJA

Please publish modules in offcanvas position.