Margita Gūtmane (1943) – rakstniece, dzejniece, atdzejotāja. 1944. gadā kopā ar radiniekiem nokļuvusi trimdā Vācijā. Beigusi Minsteres latviešu ģimnāziju, studējusi Hamburgā literatūrzinātni un teātra vēsturi, Stokholmā – baltu valodas. Dzīvojusi Hamburgā, kopš 1996. gada Latvijā. Dzejoļu krājumos “Ēnu spēles” (1971), “Kas zinās stāstīt” (1976), “Klusuma robežās” (1981), “Dzejas” (Latvijā 1991, autores iecerētais nosaukums “Tava ķermeņa ainavas”), prozas darbos “Tā pati diena” (1988) un “Vēstules mātei (1998) atklāts trimdas traģisms, vientulības sajūtas, nepiederība un ilgas. Sarakstījusi grāmatu bērniem “Minkāns” (1985). Atdzejojusi vācu valodā Aleksandra Čaka, Vizmas Belševicas, Imanta Ziedoņa, Veronikas Strēlertes, Māras Zālītes, Amandas Aizpurietes, Ulda Bērziņa u. c. autoru dzejoļus. LaRA un Latvijas PEN kluba biedre. Latvijas RS biedre (1992). Saņēmusi Jāņa Jaunsudrabiņa balvu par prozas grāmatas “Tā pati diena” manuskriptu (1984), PBLA Kultūras fonda Goda balvu par grāmatu “Vēstules mātei” (1998), Latvijas Literatūras gada speciālbalvu par grāmatu ““Dzīve ir viens vella izgudrojums” Veronika Strēlerte manās atmiņās” (2013).

Elga Sakse (1930) – tulkotāja. Tulko no ungāru valodas. Elga Sakse ieguvusi agronomes izglītību Latvijas Lauksaimniecības akadēmijā (1955), strādājusi specialitātē, vēlākos gados arī par grāmatvedi (1955–1965). Kopš 1965. gada pievērsusies tikai tulkošanai. Elgas Sakses tulkojumā publicēti vairāk nekā 60 ungāru rakstnieku darbu (daļa – nepublicēti), to vidū ir Magdas Sabo, Ferenca Molnāra, Ištvana Freketes, Ištvāna Erķēna, Guļas Ijēša, Šandora Mārai, Žužas Rakovskas, Lāslo Ģurko un daudzu citu darbi.

Par ieguldījumu ungāru literatūras popularizēšanā Latvijā saņēmusi Ungārijas Republikas literāro prēmiju (1988), Ungārijas valdības balvu – medaļu “Pro cultura Hungarica” (1993), Ungārijas Republikas prezidenta zelta piemiņas medaļu (1997), Ungārijas Republikas Ordeni (2009), Ungārijas Republikas Goda krustu (2015), kā arī ir Latvijas Republikas apbalvojuma – Atzinības krusta – kavaliere (2012). 2022. gadā Elga Sakse tika apbalvota ar Balaši Tulkotāja Lielo balvu, kas ir pats augstākais apbalvojums ungāru daiļliteratūras tulkotājam. Šo balvu pasniedz tulkotājiem par izcilu darbu, kas ļauj ārvalstu lasītājiem iepazīt ungāru literatūras klasikas un mūsdienu darbus viņu dzimtajā valodā. Par Balaši Tulkotāja Lielās balvas piešķiršanu lemj padome, kurā darbojas Ungārijas grāmatu nozares un rakstnieku asociāciju vadošie pārstāvji. Kandidātus balvai izvirza Ungārijas diplomātiskas pārstāvniecības ārvalstīs. Balvu kopš 2017. gada piešķir ik gadu vienam tulkotājam, par piešķiršanu lemj Ungārijas Ārlietu un tirdzniecības ministrija.

PAR LAUREĀTI: Dzejniece, prozaiķe un tulkotāja Daina Avotiņa dzimusi 1926. Gadā Valmierā. Mācījusies Bejas, Ingažu, Augšgaujas pamatskolā, Gaujienas vidusskolā, beigusi Rīgas 3. vidusskolu. Studējusi Latvijas Valsts Universitātes Vēstures un filoloģijas fakultātes Latviešu valodas un literatūras nodaļā. Strādājusi Latvijas Valsts izdevniecībā (no 1966. gada "Liesma") par redaktori un Oriģināldaiļliteratūras redakcijas vadītāju, bijusi laikraksta "Literatūra un Māksla" galvenā redaktora vietniece, noorganizējusi un vadījusi Rakstnieku savienības Literatūras propagandas biroju, organizējusi Dzejas dienas, bijusi Rakstnieku savienības valdes sekretāre. Autores pirmā literārā publikācija – dzejolis "Viņš mīl?" publicēts žurnālā "Karogs" 1954. gadā. Pirmais dzejas krājums "Magoņu vasara" izdots 1965. gadā. Autores pūrā ir 11 dzejoļu krājumi, 23 prozas darbi, kā arī daudzi tulkojumi no lietuviešu, krievu, vācu un moldāvu valodām. Daina Avotiņa saņēmusi Lietuvas Virsnieka krustu “Par nopelniem Lietuvas labā”, viņas nozīme latviešu literatūras attīstībā novērtēta 2015. gadā, kad viņai piešķirts Triju zvaigžņu ordenis.

PAR LAUREĀTI: Rakstniece un valodniece Lalita Muižniece dzimusi 1935. gada 11. augustā dzejnieces Rūtas Skujiņas un rakstnieka un žurnālista Jūlija Lāča ģimenē. Tēvs 1940. gadā kļuva par labklājības ministru un izglītības tautas komisāru, taču 1941. gadā ticis apcietināts un gājis bojā. 1944. gada rudenī Lalita ar mammu un māsu dodas bēgļu gaitās uz Vāciju, dzīvo latviešu bēgļu nometnēs Minhenē, Fišbahā un Dillingenā un mācās latviešu bēgļu nometņu skolās. 1950. gadā emigrējusi uz Amerikas Savienotajām valstīm. Pirmie dzejoļi tapuši 1944. gadā, kas pierakstīti burtnīciņā uz kuģa, dodoties bēgļu gaitās, taču gājuši zudībā.

PAR LAUREĀTU: Literatūrzinātnieks, literatūrkritiķis un profesors Gunārs Bībers dzimis 1931. gada 9. decembrī Alsviķu pagasta Aizkalnos. Beidzis Alūksnes vidusskolu, ieguvis bakalaura, maģistra un doktora grādu baltu filoloģijā Latvijas Universitātē. G. Bībers ir ilggadējs un leģendārs, studentu iemīļots un atzinīgi vērtēts Latvijas Universitātes Filoloģijas (tagad Humanitāro zinātņu) fakultātes un Latvijas Kultūras akadēmijas pasniedzējs, kas izskolojis ne tikai vairākas Latvijas filologu, rakstnieku, dzejnieku un literatūrzinātnieku paaudzes, bet arī latviešu aktierus, teātra un kino režisorus, dramaturgus, horeogrāfus un kultūras producentus.

PAR AUTORU: Rakstnieks Juris Zvirgzdiņš dzimis 1941. gadā Rīgā. Studējis Latvijas Valsts universitātē Vēstures un filoloģijas fakultātē. Strādājis par redaktoru grāmatu apgādos "Vaga" un "Artava", pēdējos gados pilnībā pievērsies rakstniecībai. Literatūrā Juris Zvirgzdiņš ienāk 1982. gadā – rakstījis lugas, miniatūras, stāstus un esejas, 90. gados pievērsies bērnu literatūrai un šajā žanrā sarakstījis vairāk nekā 25 grāmatas, kurās jaunie lasītāji aizraujošā veidā tiek iepazīstināti ar dažādām kultūrvietām – Rīgas vēstures muzeju, Latvijas Nacionālo bibliotēku, Rīgas Zooloģisko dārzu...

PAR AUTORI:  Dzejniece, tulkotāja un jogas skolotāja Velta Sniķere dzimusi medicīnas profesora Reinholda Sniķera ģimenē 1920.gadā Veļikije Lukos. Mācījusies Rīgas 8. pamatskolā, Rīgas 1. ģimnāzijā, studējusi vēsturi un filozofiju Latvijas Universitātē. Kopš 1946. gada dzīvo Londonā, studējusi salīdzinošās reliģijas Londonā (King’s College). Bijusi Rama Gopala indiešu dejas trupas dalībniece. Aktīvi darbojusies starptautiskajā PEN klubā un Britu līgā Eiropas brīvībai (British League of European Freedom). Viena no jogas skolotāju kursu organizācijas (British Wheel of Yoga) dibinātājām.

PAR AUTORU:  Uldis Egīls Bērziņš (1944) ir izcils latviešu dzejnieks un atdzejotājs, dzimis rīdzinieks. Pirmās dzejas publikācijas 1963. gadā, taču dzejoļu krājums „Piemineklis kazai” iznāk tikai 1980. gadā. Studējis latviešu filoloģiju Latvijas Valsts universitātē, tjurku valodas Ļeņingradas Universitātes Austrumu fakultātē, zināšanas papildinājis arī Āzijas un Āfrikas valstu institūtā Maskavā (persiešu un turku valoda), Taškentas Valsts universitātē (uzbeku valoda), Reikjavīkas universitātē (islandiešu valoda) u.c. Mācījies starptautiskajā Bībeles tulkotāju seminārā Amsterdamas Brīvajā universitātē. Stažējies Lundas Universitātes Teoloģijas fakultātē Korāna tulkošanas jautājumos. Bijis turku valodas pasniedzējs LU Moderno valodu fakultātē. Latviešu dzejas poētikas reformētājs, vairāk nekā 20 dzejas un atdzejas grāmatu autors. Uldis Bērziņš atdzejo un tulko no slāvu, semītu, tjurku, irāņu, ģermāņu un citām valodām, viņš uzskatāms par vienu no nozīmīgākajiem mūsdienu atdzejotājiem, bijis citu autoru iedvesmotājs gan dzejā, gan atdzejā. Uldis Bērziņš piedalījies arī Bībeles jaunā tulkojuma izveidē. Ar Latvijas Literatūras gada balvas speciālbalvu godināts gan U. Bērziņa tulkotais Korāns (2011), gan „Eddas dziesmas” (2015). Pret sakrālo tekstu Uldis Bērziņš izturas kā dzejnieks, kļūstot par pārradītāju, pamatoti un spilgti ieviešot jaunas poētiskas vērtības.

PAR AUTORI:  Līvija Volkova (1931) - literatūrvēsturniece. Beigusi Rīgas Pedagoģijas institūta Dabaszinātņu un ķīmijas fakultāti, LVU Filoloģijas fakultātes Latviešu valodas un literatūras nodaļu. Strādājusi Raiņa Literatūras un mākslas vēstures muzejā, E. Veidenbauma muzejā "Kalāčos", R. Blaumaņa muzejā "Brakos", A. Upīša muzejā Skrīveros un Rīgā. Izdotas grāmatas "Eduards Veidenbaums" (1979), kā arī pētījumi par Rūdolfu Blaumani "Tapšana" (1988) un "Pilnbriedā" (R. Blaumaņa Kopoti raksti, 9, 1999) un “Blaumaņa zelts: rakstnieks savā laikā, darbos un cilvēkos” (2008). Līvija Volkova organizējusi gadagrāmatas "Varavīksne" izdošanu (1980-1990), sakārtojusi un rakstījusi priekšvārdus grāmatām - Jāņa Grestes "... kā dzeņa vēders" (1977) un "Krist un celties" (1990), Eduarda Veidenbauma "Brīvības cēlajais gars" (1978), Rūdolfa Blaumaņa "Sijājot, skalojot zeltu" (1981), Jāņa Purapuķes "Ķibele aiz ķibeles" (1989).

PAR AUTORU:  Dzejnieks Jānis Rokpelnis dzimis 1945. gadā Rīgā rakstnieka Friča Rokpeļņa ģimenē. Studējis psiholoģiju un filozofiju Ļeņingradas universitātē (1963–1969). Studijas beidzis LVU Vēstures un filozofijas fakutātē ka filozofs, pasniedzējs (1981). Strādājis Mākslas muzejā, Rīgas kinostudijā, izdevumos “Literatūra un Māksla”, “Labrīt” un “Karogs”. Bijis docētājs Latvijas ev.lut. Kristīgajā akadēmijā. Bijis Rakstnieku savienības dzejas konsultants, 2004. gadā vadījis dzejas meistardarbnīcu. Sarakstījis daudzus scenārijus leļļu filmām – “Umurkumurs” (1976), “Vanadziņš” (kopā ar Arnoldu Burovu, 1978) u.c., libretu muzikālajai izrādei “Meistars Aleksandrs” (2002). Uzrakstījis dokumentālo garstāstu “Modus” (2000). No krievu valodas atdzejojis Aleksandra Bloka, Inokentija Aņņenska, Marinas Cvetajevas, Nikolaja Rēriha, Semjona Haņina dzeju. Apbalvots ar laikraksta “Padomju Jaunatne” prēmiju par gada labāko pirmo dzejoļu krājumu (1976), Dzejas dienu balvu (1981), Baltijas Asamblejas balvu (2000), Aleksandra Čaka prēmiju (2001) un Literatūras gada balvu (2004). 2010. gadā par dzejoļu krājumu “Nosaukums” saņēmis žurnāla “Latvju Teksti” balvu dzejā un Ojāra Vācieša literāro prēmiju.

PAR AUTORU: Dzejnieks, rakstnieks, literatūrzinātnieks, literatūrkritiķis, tulkotājs un atdzejotājs Leons Briedis dzimis 1949. gadā Madonas rajonā. 1968. gadā iestājies Latvijas Valsts universitātē Latviešu valodas un literatūras dienas nodaļā, no kuras 1970. gadā izslēgts par pretpadomju darbību bez tiesībām iegūt augstāko izglītību bijušās PSRS teritorijā. Par spīti tam 1972. gadā tomēr iestājies Moldāvijas republikas Kišiņevas universitātes Spāņu valodas un literatūras dienas nodaļā, no kuras spiests aiziet, jo uztur sakarus ar demokrātiski noskaņoto moldāvu un rumāņu inteliģenci. Pēc tam mācījies M. Gorkija Literatūras institūta Augstākajos literārajos kursos Maskavā. L. Briedis tulkojis un atdzejojis no latīņu, krievu, poļu, angļu, romāņu, suahili, albāņu u. c. valodām. Lugu, mūziklu un kinoscenāriju autors. Sarakstījis arī grāmatas bērniem. Sadarbībā ar komponistu Raimondu Paulu sacerēti teksti ap 150 dziesmām.

PAR AUTORI: Margarita Stāraste dzimusi 1914. gada 2.februārī, beigusi Latvijas Mākslas akadēmijas grafikas nodaļu, sarakstījusi un ilustrējusi divdesmit grāmatas bērniem, un ilustrējusi vairāk nekā četrdesmit citu autoru grāmatas bērniem; autores grāmatas tulkotas un izdotas poļu, lietuviešu, angļu, vācu, krievu un japāņu valodā. Pēc Stārastes darbu motīviem tapušas vairākas animācijas filmas. Stāraste ir Latvijas Mākslinieku savienības un Latvijas Rakstnieku savienības biedre, godalgota ar Triju Zvaigžņu ordeni un Kultūras ministrijas Atzinības rakstu, ieguldījums savulaik novērtēts ar Pastariņa prēmiju un grāmatu mākslas konkursa "Zelta Ābele" mūža balvu. Māksliniecei ir meita, četri mazbērni un pieci mazmazbērni. Aizgājusi mūžībā 2014. gada 18.februārī.

PAR AUTORU: Viens no latviešu literatūras spožākajiem prozaiķiem, Valsts Prēmija literatūrā (1989) par romānu "Cilvēki laivās", Barikāžu piemiņas zīme (1991), Triju Zvaigžņu ordenis (2000). Latvijas Zinātņu akadēmijas goda biedrs (1999). 22 grāmatu autors. Alberts Bels būtībā aizsāk jaunu laikmetu prozā: literatūra ir mistificēta spēle, un tikai no autora ir atkarīgs tas, kādi noteikumi tiks izvēlēti. Darbu būtiska iezīme – cilvēka psiholoģijas padziļināts tēlojums, indivīda un sabiedrības attiecības, personības nozīme laika maiņās. Pēc Alberta Bela romāniem uzņemtas filmas “Uzbrukums slepenpolicijai” (1974), “Šāviens mežā” (1984), “Būris” (1993). 2010. gadā izdota literatūrzinātnieču Daces Lūses un Daces Ūdres grāmata "Alberts Bels".

PAR AUTORU: Andris Kolbergs dzimis 1938. gadā Rīgā. Mācījies Maskavas Poligrāfijas institūtā (1966.-68). Strādājis Rīgas vagonu rūpnīcā un citās fabrikās. Publicējas kopš 1965. gada. 70.-80. gados A. Kolbergs kļūst par vienu no populārākajiem latviešu kriminālromānu rakstniekiem, viņa darbi izdoti visā PSRS un vairākās Eiropas valstīs. Atmodas gados viņš kļūst par atjaunotās Rīgas Latviešu biedrības pirmo priekšsēdētāju, Latvijas Detektīvžanra asociācijas prezidentu un atjaunotā žurnāla "Atpūta" galveno redaktoru. Pēdējā laikā sarakstījis vairākus ceļvežus par Rīgu. Pēc A. Kolberga scenārijiem un kriminālromāniem uzņemtas kinofilmas “Liekam būt” (1976), "Atspulgs ūdenī" (1977), "Dāvanas pa telefonu" (1977), "Rallijs" (1978), “Trīs dienas pārdomām” (1980), “Dubultnieks” (1986), “Fotogrāfija ar sievieti un mežakuili” (1987), “Par mīlestību pašreiz nerunāsim” (1988), “Depresija” (1991), "Rīgas sargi" (2007).
2010. gadā izdota Andra Kolberga "Dienasgrāmata", kas, apvienojot gan objektīvā fakta realitāti, gan rakstnieka rakstura noteikto subjektivitāti, ir vērtība, ko sauc par laikmeta liecību, laikmeta dokumentu, šajā konkrētajā gadījumā varētu teikt – laikmeta pazinēja, liecinieka liecību.

PAR KNUTU SKUJENIEKU: Dzejnieks, atdzejotājs, literatūrkritiķis. Dzimis 1936. gadā Rīgā rakstnieka Emila Skujenieka ģimenē. Studējis latviešu filoloģiju LVU (1954-1956). Beidzis M. Gorkija Literatūras institūtu Maskavā (1961). 1962. gadā notiesāts uz 7 gadiem soda nometnēs par pretpadomju propagandu, sodu izcietis Mordovijā. Reabilitēts 1989. gada 6. VI. Ilgus gadus tika aizkavēta K. Skujenieka pirmā dzejoļu krājuma izdošana.