Luīze Pastore. Foto: Ruta Kurpniece

AUTORE: Luīze Pastore

DARBA NOSAUKUMS: “Šis ir mans seriāls”

IZDEVNIECĪBA: Aminori

REDAKTORE: Ieva Melgalve

MĀKSLINIECE: Rute Marta Jansone

ANOTĀCIJA:

Luīzes Pastores jaunākais darbs veltīts pusaudžu auditorijai un aizved lasītāju jau nedaudz piemirstā pagātnē. Tā sižets risinās deviņdesmito gadu otrajā pusē, kad Latvijā strauji ienāca glancētie žurnāli, reklāma un televīzijas seriāli. Grāmatas galvenā varone, trīspadsmitgadīgā Beta, pati īpaši nevēlas pieteikties atlases konkursam par lomu topošā pusaudžu seriālā. Toties viņas mammai tā šķiet lieliska iespēja. Visiem par pārsteigumu Betai paveicas nokļūt izredzēto jauniešu vidū, un vesels gads meitenes dzīvē aizrit, gatavojoties zvaigžņu stundai televīzijas ekrānos.

PAR AUTORI:   

Luīze Pastore (1986) raksta grāmatas bērniem. Izdotas vairāk nekā desmit grāmatas. Daudzi darbi ieguvuši dažādas literārās godalgas – sērijas “Mākslas detektīvi” grāmatas ir saņēmušas Jāņa Baltvilka balvas, Latvijas Literatūras gada balvas, Bērnu žūrijas atzinību, Pastariņa prēmiju. Grāmata “Maskačkas stāsts” arī ieguvusi Latvijas Literatūras gada balvu un pēc tās motīviem 2019. iznākusi animācijas filma “Jēkabs, Mimmi un runājošie suņi”. 2022. gadā grāmata “Laimes bērni” saņēmusi prestižo Boloņas Bērnu grāmatu tirgus balvu “Jaunie apvāršņi”, ko piešķir īpaši inovatīvai grāmatai.

EKSPERTU VĒRTĒJUMI

Šķiet, Luīze Pastore ir noslēgusi ar sevi līgumu nekad nerakstīt garlaicīgu vai didaktisku bērnu literatūru, kuru iemūrētu skolu obligātās literatūras vākos, un viņai tas lieliski padodas. Ko tur interesēties par 90. gadiem? Tādiem bandītu un nabadzības laikiem! Bet Luīze Pastore, ķeroties klāt pa daļai arī savām autobiogrāfiskajām atmiņām, ir radījusi intriģējošu, aizraujošu darbu pusaudžiem, kas Latvijas literatūrā ir lolojama vērtība. Viņa savu Betu iesviež juceklīgajā laikā, kur īsti neviens nesaprot, kas ir labs un kas – slikts, bet to, ka glancēts žurnāls, reklāma un televīzijas seriāls rullē, – saprot visi. Luīze Pastore piefiksējusi, kā (pašas vārdiem) “izpratne par ētikas robežām vēl sāk tikai veidoties”. Rakstnieces nopelns ir arī tas, ka viņas saturs ir iedvesmojis jauno mākslinieci Rutu Martu Jansoni laisties spridzinošā stilizācijā 90. gadu estētikai pa pēdām, veidojot paralēlo vizuālo stāstu. Ne velti šis darbs novērtēts arī ar “Zelta ābeles” nomināciju. 

Kultūras žurnāliste UNDĪNE ADAMAITE

Pašironiski, amizanti un dabiski – tā es raksturotu grāmatu “Šis ir mans seriāls”. Starp lielajām, būtiskajām pieaugšanas, iederēšanās, dauzīšanās un sevis meklējumu tēmām mēs diezgan detalizēti ieraugām arī 20. gadsimta deviņdesmito gadu sadzīves etīdes no mazpilsētas un lauku dzīves. Grāmata, kas kārtējo reizi atgādina, – lai no kurienes tu arī nāktu un lai kādi būtu izaicinājumi, ar kuriem tev jādīlo, svarīgākais šajā visā ir tie cilvēki, kas tic taviem reizēm šķietami pavisam kuslajiem spēciņiem, un, svarīgākais, ka tieši caur to savu ticēšanu viņi atrod arī savu spēku tevi atbalstīt (ar 20 latiem vai labu vārdu). Iespējams, vārdiem ir pat lielāka ieskrējiena josla. Luīze Pastore man dod sajūtu, ka es esmu vērtība, pat ja nāku no provinces. Lai gan patiesībā jau mēs visi nākam no provincēm, atšķiras vien mērogi un tas, ko ar šo provinces sajūtu darām – efektivizējam vai defektivizējam. Vai deaktivizējam. Būtiska grāmata sevis pētīšanai. 

Dzejniece un publiciste LIGIJA PURINAŠA

Gan saturiski, gan vizuāli Luīzes Pastores grāmata “Šis ir mans seriāls” ir kā laika mašīna, kas aizved atpakaļ arī manos pusaudzības gados 20. gadsimta 90. gadu nogalē. Laikā, kad sevišķi uzplauka pusaudžu popkultūra, par kuras aktualitātēm regulāri informēja vecumposmam domātie preses izdevumi un kuru attēli prasmīgi izmantoti grāmatas ilustrācijās, tādējādi paspilgtinot autores precīzo un autentisko savas paaudzes tēlojumu un uzjundot sentimentu. Tomēr “Šis ir mans seriāls” nebūs nostalģija tikai 90. gadu nogales pusaudžiem un jauniešiem, neraugoties uz desmitgažu atšķirībām un sava laika dekorācijām, katrai paaudzei šajā vecumposmā ir tās pašas problēmas un jautājumi, kā arī nepieciešamība pēc “sava seriāla” – popkultūras aktualitātes, slavenību vizuālā tēla atdarinājumi, spilgtas un sakāpinātas emocijas, visam pāri – piederības un vienaudžu kopības meklējumi. 

Literatūrzinātniece MADARA EVERSONE

Kārlis Vērdiņš. Foto: Ruta Kurpniece

AUTORS: Kārlis Vērdiņš

DARBA NOSAUKUMS: “Jandāliņš”

IZDEVNIECĪBA: Liels un mazs 

REDAKTORE: Inese Zandere

ILUSTRĀCIJAS: Lote Vilma Vītiņa

DIZAINS: Artis Briedis

ANOTĀCIJA:

“Jandāliņā” atkal satiekas Kārļa Vērdiņa dzejoļu krājumos sastapti varoņi – tēti, mammas un viņu mazuļi, kuru sīkās roķeles stingri sagrābj savus vecākus kā ķīlniekus, liekot viņiem gan rūpēties un raizēties, gan priecāties un spēlēties, kopā ar bērniem apgūstot pasaules kārtību. Šīs dzīvās attiecības, kurās mainās lomas un noskaņojumi, autors ietvēris pantos, kurus ir viegli skaitīt, spēlējoties ar maziem bērniem, viegli atcerēties no galvas. To rīmes liek pieaugušajiem kopā ar autoru pasmīnēt un bērniem skaļi smieties.

PAR AUTORU:    

Kārlis Vērdiņš (1979) – dzejnieks, literatūrzinātnieks, atdzejotājs. Dzejas krājumu “Ledlauži” (2001), “Biezpiens ar krējumu” (2004), “Es” (2008), “Mēs” (kopotā dzeja, 2012), “Pieaugušie” (2015), “Gatavā dzeja” (2020), “Lībiešu balādes / Līvõd balādõd” (2023) autors. Sarakstījis arī četrus dzejas krājumus bērniem. Autors monogrāfijai “Bastarda forma: Latviešu dzejprozas vēsture” (2011), kas balstīta promocijas darbā “Latviešu dzejproza 20. gadsimtā”, par ko saņēmis filoloģijas doktora grādu. Vairāku nozīmīgu literāru apbalvojumu laureāts, tostarp – trīskārtējs Latvijas Literatūras gada balvas saņēmējs. Bijis literatūras žurnāla “Latvju Teksti” redaktors, sastādījis un rediģējis vairākus dzejas krājumus un pētījumus. Patlaban – pētnieks LU Literatūras, folkloras un mākslas institūtā. Dzeja tulkota vairākās pasaules valodās. Sadarbojies ar dažādiem latviešu komponistiem un mūziķiem, rakstot libretus un dziesmu tekstus.

EKSPERTU VĒRTĒJUMI

Vērdiņa dzejoļos viss ir savās vietās: “desiņa – panniņā/ pīlīte – vanniņā/ pupiņas – bļodiņā/ čuriņa – podiņā”. Un, ja kādubrīd sākas skandāliņš jandāliņš, kad lietām sajūk prāts un tās pamet savas vietas, kārtība vienalga atgriežas. Tad vecāki ķīlnieki jau atkal uz brīdi ir mīlnieki un tētis neākstās, bet pareizi lasa, un Sapnītis paliek un neaiziet, un, kad kopā esam mēs – mums ir tik labi. Nomierinoša un tāpēc – iedrošinoša lasīšana. Bet “Blēņu dziesmas”, kur kundziņš ar dāmīti pērk kāmīti, bēbis ar pamperi laiž uz Tamperi, bet asaris ir vienās asarās, savās vietās noliek pārgurušos, pārskraidījušos, pārrakstījušos vecākus. Un viss atkal mierīgi, viss savā vietā, “visās kupejās dus bērni/ vilciens ilgi stāvēs te/ tēti mammas aiziet klusi/ meklēt kur šeit bufete.” Savās vietās ir arī brīnumjaukās “Jandāliņa” ilustrācijas, kuras zīmējusi Lote Vilma Vītiņa.

Rakstnieks OSVALDS ZEBRIS

Ja kāds šaubās par to, vai viņiem vajadzētu bērnus, tad droši vien jāizlasa šī grāmata, kurā ar Kārlim Vērdiņam raksturīgo precīzo un nesaudzīgo redzējumi iezīmēti bērnkopības augstākie un zemākie punkti (turklāt, kā jau bērnkopībā gadās, bez īstas skaidrības par to, kurš tad būtu kurš). Vienlaikus, ja tas būtu iespējams, šo krājumu varētu ieteikt arī kā bērniņam pirms iemiesošanās, lai saprot, vai grib ņemties ar neapšaubāmi sarežģīto un reizumis ļoti kaitinošo bērnbūšanu. Noteikti patiks arī lielākiem bērniem, kuri nupat dabūjuši uz kakla mazāku māsiņu vai brālīti, vai arī pirmo reizi apjautuši, ka “pieaugušie arī raud”. Jautra un dziļas empātijas piesātināta lasāmviela, kuru (kā jau visu labu bērnu literatūru) grūti nosaukt par “literatūru bērniem”.

Rakstniece, dzejniece, tulkotāja IEVA MELGALVE

Kārlis Vērdiņš ir īsts dārgums bērnu literatūrā, jo viņā pilnīgi nemaz nav augstprātības un skolmeistariskuma zināt pasaules pareizo lietu kārtību un pateikt visu, visu, kā ir un kā tam būs būt. Dzejnieks līdzīgi kā iepriekšējos krājumos – “Burtiņu zupa”, “Tētis”, “Dilles tante” – zīmē pasauli, kur pieaugušie ir tikpat ievainojami un pareizās atbildes nezinoši. Vienīgais, ko viņi var darīt, ir doties uzticēšanas pilnā piedzīvojumā – spēlē, kur var kārtīgi izdauzīties un piedzīvot īstu prieku. Nopietnību jau lielā, pareizā dzīve piespēlēs tāpat. Kārlis Vērdiņš ir nedaudz tāds latviešu Harmss, kuram patīk bīdīt krustu šķērsu jēgas un nozīmes, aizdauzīties riktīgā absurdā, un tad tomēr pieaugušā rūpes ir tikt atpakaļ pie pareizajiem vārdu un lietu pāriem: “Desiņa – panniņā/ pīlīte – vanniņā/ pupiņas – bļodiņā/ čuriņa – podiņā”. Reizumis, kā uzkāpjot uz kāda lego klucīša, ieduras, iesmeldzas kāds sociāls motīvs, kā jau Vērdiņš to pieprot. Dzejas krājums “Jandāliņš” ir reizē aizraujoša “podiņmācība” mūsdienu dinamiskajiem, prasīgajiem un gudrajiem mazuļiem, un reizē šūpuļdziesma pārgurušiem, uz dīvāna miegā pakritušiem vecākiem. Varbūt, pat ar Vērdiņa “Jandāliņu” rokā? 

Kultūras žurnāliste UNDĪNE ADAMAITE

Inese Zandere. Foto: Ruta Kurpniece

AUTORE: Inese Zandere

DARBA NOSAUKUMS: “Izdomā sev auto”

IZDEVNIECĪBA: Liels un mazs 

ILUSTRĀCIJAS: Aleksejs Naumovs

DIZAINS: Artis Briedis

ANOTĀCIJA:

Ineses Zanderes dzejoļu krājumā “Izdomā sev auto” ar gleznotāja Alekseja Naumova ilustrācijām sev piemērotus dzejoļus atradīs dažāda vecuma bērni, bet it īpaši – zēni, kuriem patīk automašīnas. Dzejoļu varoņi ir dažādi auto un mehānismi, no limuzīna, autobusa un F1 līdz pat pienvedējam, kombainam un atkritumu mašīnai. Automašīnas ir gan ceļotāji, gan pirmklasnieki, gan “autolāčplēši”, kas sargā Latviju, to līdzdalība aptver dažādas cilvēku dzīves jomas un visus gadalaikus ar katram raksturīgajiem darbiem, svētkiem un dabas ainām.

PAR AUTORI:    

Inese Zandere (1958) – dzejniece, publiciste un redaktore, bērnu grāmatu autore un izdevēja. Dzejniece pazīstama ar bērniem veltītu dzeju un lugām, kas guvušas daudzveidīgu izpausmi un recepciju arī citās mākslas jomās. Ineses Zanderes teksti plaši komponēti, pēc viņas dzejas uzņemtas vairākas animācijas filmas, ar scenāristes un libretistes līdzdalību tapuši muzikāli iestudējumi un uzvedumi, raidījumi bērniem. Vairākkārtēja Autortiesību bezgalības balvas ieguvēja, saņēmusi Literatūras gada balvu par grāmatām “Iekšiņa un āriņa”, “Melnās čūskas maiznīca” un “Mantojumi”, nominēta arī par krājumu “Putna miegā”, kurš ieguvis žurnāla “Latvju Teksti” balvu. Par devumu literatūrā saņēmusi augstāko valsts apbalvojumu – Triju Zvaigžņu ordeni (2008). 2018. gada 17. oktobrī saņēmusi LR Kultūras ministrijas Atzinības rakstu par spilgtu ieguldījumu Latvijas literatūrā, bērnu literatūras un ilustrācijas attīstībā Latvijā.

EKSPERTU VĒRTĒJUMI

Zandere te ir izdomājusi visādus mašiņus – te viens zib kā strauja svīre, citur aizrāpo gliemež-motocikls, pie koijota migas piestāj toijota, bet pirmajā autoklasē “Hondai bizes māmiņa sapinusi glīti” (jo viņa taču grib draudzēties ar “Mazdu melnmatīti”). Brīnišķīga ideja – veltīt dzejoļus mašīnām. Tas ir, – ne jau mašīnām, protams, bet bērniem. Tie ir tie, kuri pamana mašīnas, rūc mašīnmēlēs maziņi, un šitā dūkšana neapstājas arī kad kļūst lieliņi. “Mazs busiņš biju, vecmāmiņ, / nu – tālais autobuss.” Piecas zvaigznes (no piecām) māksliniekam Aleksejam Naumovam par grāmatas gleznām.

Rakstnieks OSVALDS ZEBRIS

Katrā lapā pilns ar mašīnām, taču skatiens tik un tā apstājas pie gliemeža, vēl jo vairāk, pie sarkanajām lapsām, kas skrien nezin uz kurieni. Ja es būtu bērns, noteikti gribētu skatīties un lasīt šo grāmatu, un patiešām, pāršķirstot lappuses, sajūtama bērnības noskaņa – kādas savādas un talantīgas, vārdos neizsakāmas, klātesamības labad.

Grāmata ir laba ne tikai krāšņo un pārlaicīgo ilustrāciju dēļ – attēlu maigums vieno vairākas paaudzes –, bet arī tālab, ka par būtiskām un vispārējām norisēm dabā un cilvēkā tā spēj runāt bērniem saprotamā valodā. “Saule ieripo mežā/ kā ritenis pazaudēts,” raksta Inese Zandere, un šādu pieturas punktu, kur ikdienišķu lietu parastums sastop dabas un pasaules krāšņumu, dzejoļos ir pārpārēm.

Grāmata pelnījusi uzslavu bērniem saprotama vienotas pasaules skatījuma dēļ.

Tulkotājs, atdzejotājs, publicists un rakstnieks ILMĀRS ZVIRGZDS

Ineses Zanderes košais un dzīvespriecīgais krājums ir aizraujošs ceļojums dažādu transporta līdzekļu pasaulē ne tikai bērniem, bet arī pieaugušajiem. Dzejniece dažādo mašīnu veidus organiski iekļauj dabas norisēs, piešķirot tiem neparastumu, krāsas un dzīvību. Tā “Pirmā formula joņo/ pa zaļiem stiebriem un kātiem”, kravas auto “atved man sapņu kravu/ un rudeni aizved līdzi”, bet pienvedēja mašīnā runcis sēžas pie stūres. Auto var būt, kādu to vien iedomājies, un to tēlus brīnišķīgi uzbur Alekseja Naumova ilustrācijas.

Literatūrzinātniece MADARA EVERSONE

Inese Zandere. Foto: Ruta Kurpniece

AUTORE: Inese Zandere

DARBA NOSAUKUMS: “Putni mūs redz”

IZDEVNIECĪBA: Liels un mazs 

ILUSTRĀCIJAS: Aleksandra Runde 

DIZAINS: Artis Briedis

ANOTĀCIJA:

Dzejoļu krājumā ir apkopots 41 dzejolis, vairāk nekā puse no tiem – pirmpublicējumi. Dzejoļi variē no skaitāmpanta līdz liriskai balādei. Autore izmanto bērnišķīgas rotaļas paņēmienus, kas viegli sasaista dzejoli ar maza bērna paša acīm redzētajiem dabas notikumiem, un bērna fantāzijā viegli šķērsojamo robežu starp cilvēka un putna pasauli, kas mazajam lasītājam ļauj identificēties ar dzejoļu varoņiem – putniem.

PAR AUTORI:    

Inese Zandere (1958) – dzejniece, publiciste un redaktore, bērnu grāmatu autore un izdevēja. Dzejniece pazīstama ar bērniem veltītu dzeju un lugām, kas guvušas daudzveidīgu izpausmi un recepciju arī citās mākslas jomās. Ineses Zanderes teksti plaši komponēti, pēc viņas dzejas uzņemtas vairākas animācijas filmas, ar scenāristes un libretistes līdzdalību tapuši muzikāli iestudējumi un uzvedumi, raidījumi bērniem. Vairākkārtēja Autortiesību bezgalības balvas ieguvēja, saņēmusi Literatūras gada balvu par grāmatām “Iekšiņa un āriņa”, “Melnās čūskas maiznīca” un “Mantojumi”, nominēta arī par krājumu “Putna miegā”, kurš ieguvis žurnāla “Latvju Teksti” balvu. Par devumu literatūrā saņēmusi augstāko valsts apbalvojumu – Triju Zvaigžņu ordeni (2008). 2018. gada 17. oktobrī saņēmusi LR Kultūras ministrijas Atzinības rakstu par spilgtu ieguldījumu Latvijas literatūrā, bērnu literatūras un ilustrācijas attīstībā Latvijā.

EKSPERTU VĒRTĒJUMI

Iespējams, nākotne piemīt tādam domāšanas veidam, kurā cilvēks netiek pretnostatīts “dabai” un pilnīgi noteikti nav ne augstāks, ne zemāks par to – kur cilvēks ir viena cieņpilna būtne starp citām cieņpilnām (dzīvām vai nedzīvām) būtnēm. Šis ir solis tālāk par vienkāršu “dabas mīlestību”, kurā iesaistīties brīvdienās vai kuru “iemācīt bērniem”. Šis ir skatījums, kurā tieši tāpat, kā mēs skatāmies uz visu ko citu, šis viss kas cits skatās arī uz mums – un es, cilvēks, esmu svarīgs nevis tāpēc, ka kaut ko diži nosaku vai vadu, bet tāpēc, ka mani ar vizīti ir pagodinājusi dzeguze. Šādu līdzvērtīgu (un krāsainu, un valodiski vidžinošu) dzeju kā gaidāmā laika ieskandinātāju raksta Inese Zandere.

Rakstniece, dzejniece, tulkotāja IEVA MELGALVE

Putni mūs redz un dzird, putni ir līdzās, bet vai mēs to apzināmies? Dabas norises nav atsvešinātas no mums, to spilgti apliecina košais un sirsnīgais Ineses Zanderes dzejoļu krājums bērniem “Putni mūs redz”, kas rosina no putnu perspektīvas rotaļīgā un tēlainā veidā pārdomāt savas attiecības ar dabu un apkārtējo vidi. Krājumā iekļautie dzejoļi mudinās ne tikai mazos lasītājus, bet arī pieaugušos doties dabā, ieskatīties, ieklausīties un pavērot, cik gan krāsaina var būt dažādo putnu sugu pasaule un dabas bagātības. 

Literatūrzinātniece MADARA EVERSONE

Dzejniece Inese Zandere jau daudzus gadus ir putnu vēstniece latviešu literatūrā. Dzejoļu krājums “Putni mūs redz” ir pārliecinošs pierādījums, ka tēma, kuru labi pārzini, sliktākajā gadījumā var arī ievest zināmā rutīnā, bet labākajā, kā noticis šoreiz, – atraisīt radošo potenciālu pilnīgākajās un krāšņākajās krāsās. Šajā krājumā piedzīvojam dzejnieci Inesei Zanderi savā stihijā, elementā, būtībā. Dzejniece meistarībā burtiski lido. Poētiskā brīvība izaug no gluži intelektuālām zināšanām un erudīcijas par putniem, vairāk nekā 30 gadus esot Ornitoloģijas biedrības biedrei. Pārvaldot gan formas, gan satura vielu, Inese Zandere spēlējas ar sev tuvajiem žanriem – skaitāmpantiem, balādēm, alegorijām. Un tas ir tik labi, ka tie nav kaut kādi globāli national geographic putni, bet mūsējie, kas pārlido Aivieksti un plunčājas Daugavā. 

Kultūras žurnāliste UNDĪNE ADAMAITE