Džena Andersone. Foto: Ruta Kurpniece

AUTORE: Džena Andersone

DARBA NOSAUKUMS: “Krīta apļi”

IZDEVNIECĪBA: Zvaigzne ABC

REDAKTORE: Daina Grūbe

VĀKA DIZAINS: Džena Andersone

ANOTĀCIJA:

Šajos visai skarbajos stāstos autores uzmanības centrā ir cilvēka pieaugšanas un nobriešanas problēmas, spēja vai nespēja patstāvīgi pieņemt savas dzīves lēmumus, indivīda ceļš uz prāta un rīcības brīvību. Tāpat kā iepriekšējās Dženas Andersones grāmatās, arī šajā lasītāju gaida tikšanās ar šķietami parastiem varoņiem, kurus rakstniece tomēr ievedusi neikdienišķās, brīžiem pat mistikas cauraustās situācijās, liekot viņiem izpaust savas personības īpatnības spilgti un saistoši.

PAR AUTORI:   

Džena Andersone (1977) – juriste, rakstniece. Rakstniecību apguvusi “Literārās Akadēmijas” prozas meistardarbnīcās. 2021. gadā izdots autores debijas stāstu krājums “Dadži”, 2022. gadā – stāstu krājums “Sainis”, 2023. gadā – stāstu krājums “Krīta apļi”. Par debijas krājumu “Dadži” Džena Andersone tikusi nominēta Latvijas Literatūras gada balvai, kā arī saņēmusi Egona Līva piemiņas balvas “Krasta ļaudis” speciālbalvu.  

EKSPERTU VĒRTĒJUMI

Jau ar debijas stāstu krājumu “Dadži” (2021) Džena Andersone spilgti pieteikusi sevi jaunākajā latviešu prozā, un arī viņas jaunākais stāstu krājums “Krīta apļi” ir nozīmīgs pienesums literārajā procesā. Krājumā iekļautajos stāstos it kā ikdienišķi, pavisam reālistiski notikumi mijas ar absurdumu un mistikas elementiem, piešķirot stāstiem papildu dimensiju un dziļumu. Dženas Andersones stāstu varoņi ir pavisam parasti cilvēki, tomēr kāda neparasta nianse vai atgadījums atsedz to būtību, izgaismojot katra zemūdens akmeņus. Spēcīgs ir krājuma noslēdzošais stāsts “Krīta apļi”, kas būtu pelnījis atsevišķu izdevumu. Autore meistarīgi tēlo emocionāli un fiziski nospiedošu vidi, “krīta apļus”, kurus paši sev apvelkam un no kuriem izkļūt ir tikai mūsu spēkos. Būt drosmīgam un dzīvot savu, nevis citu dzīvi.

Literatūrzinātniece MADARA EVERSONE

Dženas Andersones stāstus, par spīti tajos ierakstītās pieredzes un sāpju smagumam, caurauž milzīgs vitalitātes lādiņš un dziļa cilvēcība. Grāmatā skartās tēmas – personiskā brīvība, tās iegūšana un saglabāšana, kļūšana par pieaugušo – tiek atklātas ar meistarīgi veidota stāsta palīdzību. Lai arī autores rosinātais indivīda ceļš uz prāta un rīcības brīvību “Krīta apļu” stāstos bieži ved caur eksistenciālu diskomfortu un garīgām krīzēm, krājums atstāj gaiša, dzīvi apliecinoša darba pēcgaršu un dziedinājuma sajūtu.

Dzejnieks un atdzejotājs PĒTERIS DRAGUNS

Dženas Andersones stāstu krājumam piemīt antropoloģisks dziļums, kas ļauj darīt to, ko nereti uzskata par nepieklājību – lūkoties cita cilvēka parastajā  ikdienas dzīvē un neparastajās sajūtās. Lasot grāmatu, brīžiem pārņem sajūta, ka kāds šādu blenšanu tūdaļ pārmetīs, jo autores aprakstītais cilvēks ar savām domām, sajūtām un darbiem šķiet pārāk atkailināts un nepasargāts no svešiem skatieniem. 

Grāmata nav tikai ikdienas norišu literārs cildinājums, izceļot vienkāršo lietu skaistumu. Tai piemīt eksistenciāli pozitīva dimensija – autores aprakstītie tēli ir pašpietiekami un cerību pilni. Nevis banālu lozungu nozīmē, bet gan tajā ziņā, ka atrodas šajā pusē līnijai, kas visu gaišo un labo nošķir no tumsas un ļauna. Un tālab tā ir laba grāmata.

Tulkotājs, atdzejotājs, publicists un rakstnieks ILMĀRS ZVIRGZDS

Svens Kuzmins. Foto: Ruta Kurpniece

AUTORS: Svens Kuzmins

DARBA NOSAUKUMS: “Skaistums un nemiers”

IZDEVNIECĪBA: Dienas Grāmata 

REDAKTORE: Gundega Blumberga

KONSULTANTS: Vents Zvaigzne 

VĀKA DIZAINS: Jānis Esītis

ANOTĀCIJA:

Romāns sērijā “Es esmu...” par latviešu dzejnieku, prozaiķi, žurnālistu un politiķi Kārli Skalbi (1879–1945).

“Revolūcija ir ne tikai spējš pagrieziens, apvērsums, bet arī periodiska atkārtošanās. Vienus tā nomet no augstumiem, citus tajos uzsviež, un ne vienmēr droši zināms, kuri būs laimīgāki. No romantiskā laikmeta, kas spoguļojas pats savā skaistumā, tā atstāj gruvešus un lauskas. Un tikai retajam tā pārtop par iekšēju revolūciju, padarot par to, kas viņš ir, un ļaujot nest skaistumu tālāk. Svens Kuzmins izstāsta mums stāstu par šādu cilvēku – latviešu rakstnieku Kārli Skalbi.” (Vents Zvaigzne)

PAR AUTORU:   

Svens Kuzmins (1985) – rakstnieks, aktieris, mākslinieks. Stāstu krājuma “Pilsētas šamaņi” (2016), kā arī romānu “Hohma” (2019), “Dizažio” (2021), “Skaistums un nemiers” (2023) autors. Etīžu teātra “Nerten” režisors un aktieris, radio raidījuma “Cienījamie lasītāji. Etīdes par literatūru” veidotājs. Svena Kuzmina stāsti tulkoti angļu, krievu, lietuviešu, igauņu un spāņu valodā.

Par debijas stāstu krājumu ticis nominēts Latvijas Literatūras gada balvai debijas kategorijā, savukārt par romānu “Dizažio” 2022. gadā saņēmi balvu par labāko prozas darbu. 2023. gadā romāns “Skaistums un nemiers” ieguvis Egona Līva piemiņas balvu “Krasta ļaudis”. 

EKSPERTU VĒRTĒJUMI

“Skaistums un nemiers” atgādina kādu smalku muzikālu kompozīciju, kurā pirmās taktis ir tādas rēnas un neuzbāzīgas, bet temporitms nemanāmi paātrinās, un beigās izrādās, ka tu esi uzkāpis zirga mugurā, auļodams galopā un vicinādams zobenu līdzās tādiem pašiem neprāšiem, kāds esi pats. Ir divas aksiomas. Pirmkārt, tos, kas atrodas pa vidu, parasti sit no abām pusēm. Un vēl es zinu, ka, otrkārt, revolūcija apēd savus bērnus. Vispār, ja godīgi, uzņemties rakstīt par 1905.–1907. gada revolūciju ir izaicinoši, jo tas ir ļoti trauksmains, neviennozīmīgs laiks arī no vēstures zinātnes perspektīvas. Sarežģītāk par to varētu būt tikai rakstīt par 1917. gada notikumiem Latvijas teritorijā. Bet es no visas sirds priecājos, ka Svens Kuzmins drosmīgi un bezbailīgi, gluži kā Tas Kungs Radītājs, ir iepūtis savu dvašu šajā juku laiku interpretācijā.

Dzejniece un publiciste LIGIJA PURINAŠA

Kāds rakstnieks ir pastāstījis stāstu par rakstnieku. Pastāstījis asprātīgi, atsperīgi un, kā saka, – ar garšu. Lai būtu smeķīgi, tekstam vajag vismaz trīs substances – dzīvus, elpojošus cilvēkus, detalizētu tēlojumu, kas panāk ticamību jebkam, un valodu, kas nelaiž un nelaiž vaļā. Par detaļām un ticamību. Darbība te rūc uz divām skatuvēm, un abās ir vairākas tādas ainas, ko mēdz dēvēt par “kinematogrāfiskām”. Tādām, kuras lasot, notiekošo it kā var redzēt, piedzīvot. Uz “skaistuma” piesnigušās skatuves vienubrīd mežā zem egles snauž viens pats nosalušais Skalbīte kolrportieris, – sēž blakus grāmatu vezumam un nevar izšķirties, ar kuru tekstu guni aizkurināt. Vai tieši pretēji – Skalbe un Arvīds Blaumanis rībinās un jārējas Dzelmīšu krogā. Vai atkal Skalbe viens pats brien pa mežiem ekspedīcijā uz aizklimst pie teicējas Jespetīcijas. “Nemiera” skatuve ar Krievijas ainām – nāvējošs “masoviks” Hodinkas laukā Maskavā pēc cara Nikolaja II kronēšanas, kur spiežoties pēc cara dāvanām sabradā vairāk nekā 1000 cilvēku. Studentu sadursme ar policiju Pēterburgā, kur pūļa rūkoņa san kā “uzputots ūdenskritums.” Romānā jau no sākuma jūtama briestošu nemieru un dumpīguma gaisotne, kas virspusēji it kā sasaucas ar norisēm (topošajā) Latvijā, bet vienlaikus disonē ar to pasauli, kuras centrā ir Skalbe. Tekstu, kā zināms, dzīvu padara tēli. Ja paši ir gana dzīvelīgi, atdzīvojas arī stāsts un šajā gadījumā ir vesela virkne vitālu personāžu. Iejūtīgais Rūdolfs Blaumanis, “daudzpusīgais cilvēks” Andrievs Niedra, rakstvedis Pēteris Blaus, izdevējs Jānis Ozols, Antons Austriņš, Jānis Akuraters, Zemgaliešu Biruta, protams, Lizete Erdmane un daudzi citi tālaika “kultūrnieki”. Uz otras skatuves spoži spēlē krievu literatūrā bieži pieminētais oberprokurors Pobedonscevs, ekscentriskais priesteris Gapons, spiegs Kaļajevs. Skaistumu un nemieru kopā saved nodaļa “1905”, kur tie ir uz vienas skatuves Daugavmalā. Viss it kā pagājis, bet Kārlis un Lizete kaut kur Torņkalnā turpina vākt materiālus “Kāviem”. Dzīvāki par dzīviem! Paldies rakstniekam S. K. par stāstu, kurā K. S. ir cilvēks, nevis ideja vai līdzība. 

Rakstnieks OSVALDS ZEBRIS

Autoram raksturīgais sirreālais, alku un dziņu piesātinātais stāstījums atsperas vēsturiskajā materiālā, lai izvērptu stāstu par ikviena individuālā cilvēka vietu un atbildību vēstures gaitā – pat tad, ja esi kaismīgs dzejnieks, kas cīnās par revolūciju, nemaz nenojaušot, cik zvērīga un nežēlīga šī revolūcija mēdz būt praksē. Pat tad, ja tavu vārdu neviens neatcerēsies vai, ja atcerēsies, tad neizbēgami aplam.  Bet varbūt tevi attaisno neremdināma vēlme radīt. Ievērot, izjust un rakstīt. Tāpat kā citus attaisno alkas dzīvot ar pilnu krūti, savā patiesībā – pat tad, ja viņi ir nostājušies vēstures “nepareizajā pusē”.

Rakstniece, dzejniece, tulkotāja IEVA MELGALVE

Rakstnieks, kas raksta ielīdis cita rakstnieka ādā, ir apbrīnojams, jo spēja iejusties cita cilvēka dzīves gājumā un daiļradē, attēlojot to ar patiesas klātesamības sajūtu, kas liek aizdomāties, par to, kuram laikmetam vairāk pieder pats autors, piemīt vien retajam. Mijiedarbes projekta ietvaros tapušais sacerējums ar izkoptiem izteiksmes līdzekļiem iedzīvina Kārļa Skalbes darbu noskaņu mūsdienu sapratnes kopsakarā. Lasot darbu, pats no sevis radās jautājums, vai Kārlis Skalbe ar to būtu apmierināts? Visticamāk, uz šo jautājumu var sniegt apstiprinošu atbildi.

Svena Kuzmina romāns ir lielisks gan vispārīgos vilcienos, gan detaļās, gan cilvēku portretējumā, gan izteiksmīgā laikmeta gara uztverē. Daudzu lappušu saturs ir nemierīgs līdz galējībai, aprakstītās norises spilgtas un nereālas. Tieši šāds bija mutuļojošais revolucionārais laiks, kura pastarpināts iznākums bija arī emocionāli piesātināta Kārļa Skalbes daiļrade. 

Tulkotājs, atdzejotājs, publicists un rakstnieks ILMĀRS ZVIRGZDS

Margarita Perveņecka. Foto: Kārlis Strautnieks

AUTORE: Margarita Perveņecka

DARBA NOSAUKUMS: “Aspirantūra”

IZDEVNIECĪBA: Dienas Grāmata 

REDAKTORI: Dace Sparāne-Freimane, Vents Zvaigzne 

VĀKA DIZAINS: Jānis Esītis

ANOTĀCIJA:

Kas ir cilvēks? Kas var būt cilvēks? Kur velkamas cilvēka un cilvēcības robežas? Ne tikai daiļliteratūrai ierastā filozofiskā un psiholoģiskā tvērumā, bet arī eksakti: matemātiski, fizikāli, ķīmiski, bioloģiski, ekoloģiski utt. Ja dzīvojat pārgalvīgā vīzijā, ka literatūrā visu esat jau piedzīvojuši, tad ko šādu tomēr vēl nebūsiet sastapuši un, ja pietiks uzcītības, pacietības un atvērtības izlasīt, nekad arī neaizmirsīsiet.

“Radīt pasauli un sevi tajā. Vai – radīt sevi un pasauli sevī. Vai varbūt – pārradīt, salikt kopā no stihijām, no pirmelementiem, no dzīvības pirmformām un vēstures – kolektīvās un individuālās – lauskām. Šķiet, ka tas ir neizpildāms uzdevums gan apjoma, gan sarežģītības ziņā. Margarita Perveņecka savā otrajā romānā to apņēmīgi paveic, izmantojot gan visu cilvēcei pazīstamo zinātņu datus, gan valodu visā tās plašumā un dziļumā, gan vārdos neizsakāmo. Arī no lasītāja ASPIRANTŪRA prasa daudz – uzdrīkstēšanos, zinātkāri, pacietību –, bet balvā sola visu pasauli un unikālu lasīšanas pieredzi.” (Vents Zvaigzne)

PAR AUTORI:   

Margarita Perveņecka (1976) – dramaturģe un prozaiķe. Sarakstījusi vairākas lugas un kinoscenārijus. Prozas grāmatu “Visi koki aizgājuši” (2006), “Gaetāno Krematoss: atmiņas par gaismu” (2011) un “Aspirantūra” (2023) autore.

Par romānu “Gaetāno Krematoss: atmiņas par gaismu” 2012. gadā ieguvusi Latvijas Literatūras gada balvu. 

EKSPERTU VĒRTĒJUMI

Ja šīs grāmatas nebūtu, tā būtu jāizgudro, un Margarita Perveņecka to ir paveikusi, tādēļ tā ir. Īstenībā autore varētu rakstīt par jebko, jo viņas valoda ir kā metafizisks režģis, kam no dažādām dimensijām cauri spraucas esamības fiksācijas stari, vienlaikus arī asni, bet varbūt vektori vai vēl nepazīstami skaitļi, kas pārvēršas krāšņos zvaigznājos, kuri no blakus dimensijas izskatās kā ziedi. Pie katra no šiem vārdiem varētu likt atsauci, taču tā būtu pārmērība, jo grāmata paskaidro pati sevi – vismaz tādā nozīmē, ka tā ir vesela pasaule, kurai nevienam nekas nav jāpaskaidro. Kaut arī darba kompozīcijā labi saskatāms konstruktīvs režģis, kuru autore konstruē kā vērīga būtne, kuras skatienam un prātam nekas nepaslīd nepamanīts, šo tekstu principā varētu izkārtot arī dzejā.

Šīs grāmatas lasīšana ir kā iegremdēšanās rituālā baseinā, kuram nav dibena, ir tikai bezdibenis. Visu laiku nez no kurienes uzpeld dažādas domas, tās aizved projām un neļauj koncentrēties. Rakstīšana, šķiet, bijusi tikai lietošanas instrukcija, būtiskā norise ir lasīšana – tā ir teogonija, kurā padievu audzētavā pats lasītājs dzimst kā dievs.

Tulkotājs, atdzejotājs, publicists un rakstnieks ILMĀRS ZVIRGZDS

Konceptuāls darbs, kurā pārliecinošs uzstādījums – nojaukt humanitāro/eksakto zinātņu/intuīciju robežas – noved pie prasības nojaukt arī citas robežas: izpratnē par individualitāti, laiku, cilvēka patību, tostarp arī apzinot prāta, ķermeņa un uztveres mijdarbību. Šādu procesu gaismā ikdienas prasības (pēc saprātīgas uzvedības, iekļaušanās sabiedrībā vai sekošanas zināšanu ražošanas priekšrakstiem) šķiet absurdas, no smieklīguma līdz pat vardarbīgumam. Margarita Perveņecka nojauc arī ierastos priekšstatus par valodu un naratīvu, piespiežot lasītāja uztveri izplesties līdz tās galējām robežām un vēl mazliet tālāk – “Aspirantūra” ir arī (un, iespējams, galvenokārt) lasītāja domāšanas/sajušanas treniņš ar iepriekš nezināmu mērķi. 

Rakstniece, dzejniece, tulkotāja IEVA MELGALVE

“Aspirantūra”, manuprāt, ir šedevrāls romāns, kas izaicina lasītāja pacietību, atvērtību jaunām pieredzēm un loģiskās domāšanas dogmatismu. Margaritas Perveņeckas teksts mani fascinē ar šķietami absolūti tehnisko formu un vēstījumu no vienas puses, bet no otras puses ar to nešķīsto jūtīgumu un līdzpārdzīvojumu, kas gluži kā vadātājs piemetas grāmatas pirmajā trešdaļā un vairs jau īsti neatstājas.  Viss ir viens, un viens ir viss – romāns ir jaunradīta pašpietiekama pasaule, sistēma, terminoloģija, kas var izraisīt dažādas emocionālās reakcijas, sākot ar sajūsmu un beidzot ar šķebīgu riebumu, un, kā mēs zinām, – spēja veidot šādu intensīvu emocionālu saikni ir būtisks rādītājs mākslas darba nozīmīgumam. 

Dzejniece un publiciste LIGIJA PURINAŠA

Daina Tabūna. Foto: Ruta Kurpniece

AUTORE: Daina Tabūna

DARBA NOSAUKUMS: “Raganas”

IZDEVNIECĪBA: Ascendum

REDAKTORS: Henriks Eliass Zēgners

ILUSTRĀCIJAS: Marta Folkmane

DIZAINS: Estere Betija Grāvere

ANOTĀCIJA:

Romāns vēsta par jaunas sievietes mēģinājumu nostāties uz kājām pēc sāpīgas šķiršanās. Meklējot sevi, viņa pamazām nonāk līdz ezotērikai.

Almai ir gandrīz 30, kad pēc šķiršanās nākas no jauna meklēt pamatu zem kājām. Par spīti savai skepsei, viņa aizvien vairāk pievēršas visam mistiskajam un maģiskajam, tostarp sāk apmeklēt kursus pie priesterienes no Instagram. Tikmēr dīvainie sapņi naktīs neatstājas. Vai tie rāda ceļu atpakaļ pie sevis? Un vai raganas tajos ir īstas?

PAR AUTORI:   

Daina Tabūna (1985) – latviešu rakstniece. Kopš 2000. gada publicē prozu un publicistiku kultūras medijos. 2014. gadā izdots Dainas Tabūnas debijas stāstu krājums “Pirmā reize”, kurā vēstīts par jaunas meitenes pieaugšanas pieredzi. Tas nominēts Latvijas Literatūras gada balvai kategorijā “Labākā debija”. 2022. gadā izdota pirmā autores prozas grāmata bērniem “Lasis Stasis un Atlasijas okeāns”, bet 2023. gadā – pirmais romāns “Raganas”. Romāns nominēts arī Eiropas Savienības balvai literatūrā. 

EKSPERTU VĒRTĒJUMI

Teksts ar kolorītu, atmiņā paliekošu noskaņu un elegantu struktūru, kur mūsdienas, padomju gadi, raganu prāvu un krustnešu iekarojumu laikmeti, savijas šķietami vienā – raganīguma – tematikā, taču īstenībā viss izrādās pavisam citādi (jālasa!). Šodienas un aizlaiku raganu te ir gana, taču stāsts, protams, nav par šo izpausmi, bet par cēloni (-ņiem). Kas notiek tad, ja izgaist kāds, uz kuru tu esi paļāvies (paļāvusies) itin visā? Kā bērns uz vecākiem. Un, kas notiek tad, ja raugi būt tu pats (pati)? Stāsts par Almu, kura romāna sākumā pamostas, – tiešā un pārnestā nozīmē, un pamodusies mēģina tikt galā ar sevi. Kļūt pati sev pietiekama.  Jo, – “Nav ne baisu, ne līdzjūtīgu garu, kas pieskatītu katru Almas soli; viņa ir viena pati, un tā arī ir visa patiesība.” Izrādās, stiprāka par meditatīvu lidošanu un “sieviešu-dieviešu” okultām pieredzēm ir... (jālasa!) Un, lai samudžinātu šo īso atsauksmi vēl vairāk, neatturēšu sevi no poētiskas satura rādītāja apspēlēšanas, kur maldugunis vispirms ierauj bedrē, bet kosmisks eksperiments atklāj tavas saknes, kāds seanss noved pie rakstīšanas apakšzemē, pie sabata, un tumsa un smagums uz laiku atkāpjas sāņus.

Rakstnieks OSVALDS ZEBRIS

Romāns valdzina ar savu tematiku, vieglo, raito vēstījumu un pašironiju. Ir viegli identificēties ar galvenās varones Almas pārdzīvojumiem un sevis meklējumiem ezotēriskajās praksēs, kur līdzās šķiršanās sāpēm iezīmējas arī vispārcilvēciskas problēmas, kas skar attiecības ar sevi un apkārtējo vidi, ģimeni, draugiem. Līdzās tam Daina Tabūna meistarīgi atklāj arī radošā procesa aizkulises, tā terapeitisko un dziedniecisko nozīmi, kas ļauj galvenajai varonei atgūt savu balsi un spēku. Savukārt romānā atklātā agrāko gadsimtu izstumto sieviešu pieredze veido labu kontrastu ar sieviešu lomu un pieredzi 21. gadsimtā, tādējādi turpinot dialogu par sievietes identitāti, sievišķību, sievišķo pieredzi un sevis pieņemšanu. 

Literatūrzinātniece MADARA EVERSONE

Grāmata atklāti un ar pašironisku humoru kontrastē trīsdesmitgadīgas sievietes dzīves realitāti ar viņai pieejamo izlaušanās ceļu – modernās raganības un misticiskas apzinātības praksēm. Ne brīdi nemēģinot “pierādīt” vai “apgāzt” šo prakšu patiesumu vai lietderību, autore dara ko citu – atklāj sievietes attīstību, izprotot, sabojājot un tad atkal sakārtojot attiecības ar ģimenes sievietēm, ar draudzenēm un pašai ar sevi. Dainas Tabūnas svaigajā, bet empātiski atpazīstamajā grāmatā ir atklāta savas paaudzes sieviešu pasaules uztvere un burvīgi paradoksāla atbilde uz allaž no jauna uzdodamajiem jautājumiem par savu vietu pasaulē. Līdzīgi kā “Skaistumā un nemierā”, arī šeit rakstīšana un radīšana ir viens no cilvēka attīstības dzinuļiem – bet šajā gadījumā tas ir iekšupvērsts, atsedzošs un dziedējošs process. 

Rakstniece, dzejniece, tulkotāja IEVA MELGALVE

Kristīne Ulberga. Foto: Kristiāna Zalmane

AUTORE: Kristīne Ulberga

DARBA NOSAUKUMS: “Zem kupola”

IZDEVNIECĪBA: Dienas Grāmata

REDAKTORS: Guntis Berelis

VĀKA DIZAINS: Jānis Esītis 

ANOTĀCIJA:

“Zem kāda kupola lasītājs nonāks, lasot šo grāmatu? Zem zvaigžņotā kupola? Zem cirka kupola, kur pāri skatītāju galvām uz virves šūpojas izmisusi māksliniece? Zem mātes smagnējo svārku kupola, kas palienēti no Prusta laikiem? Šī ir grāmata, kura izrēķinās ar priekšstatiem par laimīgo bērnību un traumu spēku. Romāns sākotnēji nežēlīgi, tomēr mērķtiecīgi un pacietīgi aizved līdz maigumam, kurš, gluži tāpat kā mīlestība, apklāj un panes visu.” (Andra Manfelde)

PAR AUTORI:   

Kristīne Ulberga (1979) – rakstniece. Vairāku bērnu un pieaugušo prozas darbu autore. Par garstāstu pusaudžiem “Es grāmatas nelasu” (2008) saņēmusi Jāņa Baltvilka balvu. Viņas pirmais romāns “Zaļā vārna” (2012) 2013. gadā ieguva Latvijas Literatūras gada balvu, kā arī 2011. gadā saņēma otro vietu Latvijas Rakstnieku savienības un Raimonda Gerkena romānu konkursā. Par 2017. gadā sērijā “Mēs. Latvija, XX gadsimts” izdoto romānu “Tur” autore saņēmusi Dienas Gada balvu kultūrā un AKKA/LAA Autora balvu. Par grāmatu bērniem “Kas mammai somā?” (2022) saņēmusi Latvijas Literatūras gada balvu. 

EKSPERTU VĒRTĒJUMI

Savās piezīmēs par šo grāmatu atrodu šādu teikumu: “Paaudžu attiecības bieži ir mokošas, un ir labi, ja par to tā atklāti uzraksta.” Domāju, ka “Zem kupola” ne vien noņem, bet pilnīgi noārda sienu, kas atdala cilvēciskā kauna, baiļu, vainas, ciešanu teritoriju no “lai tur notiek kas notiek, uz mums jau tas neattiecas”. Kristīne Ulberga iejūtīgi, bet reizē arī asi, tieši, skarbi un nesaudzīgi kā acu ķirurģe operē kataraktu, kas traucē saskatīt disfunkcionālās attieksmes mājās, ģimenē, vienam pret otru. Paralēli viņa neuzbāzīgi manifestē to, ka ikvienam cilvēkam ir vajadzīga sapratne un iecietība, un, ja mēs to negūstam no apkārtējiem cilvēkiem, tad mēs to meklējam, piemēram, kaķos. Tas netieši izskaidro arī to, kāpēc tik bieži maniem vienaudžiem bērnu vietā “dzimst kaķi”. Viennozīmīgi, šī ir viena no obligāti izlasāmajām grāmatām.  

Dzejniece un publiciste LIGIJA PURINAŠA

Jau no pirmajām lappusēm, kas atklāj mazu bērnu vardarbību pret kaķēniem, romāns satriec ar savu skaudro un neērto vēstījumu, tai pat laikā pakāpeniski ievelk lasītāju savā varā, pievēršoties fundamentālu jautājumu risināšanai, kas skar pagātnes traumas un pārdzīvojumus, sarežģītas un sāpīgas attiecības ģimenē, galvenās varones izmisīgus meklējumus pēc mīlestības, pieņemšanas un atzinības. Rodas sajūta, ka romāna rakstīšana ir bijusi terapeitiska pieredze autorei, bet vienlīdz tāda tā var būt arī lasītājam.

Literatūrzinātniece MADARA EVERSONE

Manuprāt, labāk kā literatūrkritiķis Guntis Berelis ir uzrakstījis uz grāmatas vāka, nav iespējams pateikt, tāpēc man atliek to tikai pārrakstīt un apakšā parakstīties.

“Parasta sieviete raksta citas parastas sievietes biogrāfiju. Bet varbūt parastība un lāgiem arī prastība slēpj neparastību un jebkura cilvēka šķietami ikdienišķā un parastā esamība īstenībā ir izmisīgi centieni noturēt līdzsvaru uz virves, kas nostiepta augstu gaisā zem paša cirka kupola? Vienā pusē – šausmas, nāve, esamības absurds, otrā… Jā, tās pašas šausmas, nāve, esamības absurds. Līdzsvaru ir iespējams noturēt, bet – tikai uz īsu brīdi, ja vien cilvēks nav īpaši trenēts dzīves/līdzsvara noturēšanas mākslā. Kristīnes Ulbergas romāna varones nebūt nav virtuozas cirka mākslinieces. Viņas klūp un krīt, tomēr stūrgalvīgi raušas atpakaļ uz virves, lai apliecinātu, ka runas par dzīves jēgas meklējumiem nebūt nav tukši vārdi. Tas tiesa, ka pasaule mēdz būt šausmīga, bet reizēm – arī šausmīgi smieklīga, un pavisam reti – šausmīgi skaista.”

Varu vien piebilst, ka Kristīnes Ulbergas rakstnieces acs tīši nemeklē šausmīgo, neglīto, skarbo. Viņas totāli nesentimentālā pasaules izjūta to ierauga dabiskā kārtā, tādejādi nepieslienoties autoriem, kuru izspīlētā gremdēšanās degradētas vides eksistenciālās postā, sāk jau atgādināt konjunktūru un ejošas tēmas apkalpošanu. 

Kultūras žurnāliste UNDĪNE ADAMAITE