Ausma Cimdiņa. Foto: Ruta Kurpniece

AUTORE: Ausma Cimdiņa

DARBA NOSAUKUMS: “Latviešu literatūras klasika kā kritiskās domāšanas impulss”

IZDEVNIECĪBA: Zinātne 

REDAKTORE: Ināra Stašulāne

VĀKA DIZAINS: Modris Brasliņš (uz vāka Māra Bišofa zīmējums)

ANOTĀCIJA:

Monogrāfijas pamatā ir zinātniskās konferencēs un publikācijās aprobēti pētījumi, kas izvērsti agrāk neapgūtu avotu un kontekstu izpētē un papildināti ar jaunām atziņām un secinājumiem. Darbs strukturēts trīs nodaļās, katrā no tām fokusējoties uz noteiktu literatūras vēstures un teorijas jautājumu loku.

PAR AUTORI:    

Ausma Cimdiņa (1950) – literatūrzinātniece, literatūrkritiķe. Kopš 1975. gada strādā Latvijas Universitātē, no 1985. gada docē vairākus kursus Humanitāro zinātņu fakultātē, profesore kopš 2003. gada. No 1998. gada pētījumu centra “Feministica Lettica” vadītāja. Latvijas Zinātņu akadēmijas īstenā locekle (2017). Grāmatu par literārā procesa un recepcijas problēmām “Teksts un klātbūtne” (2000), “Dzīve tekstā” (2006) autore. Publicējusi apceres par jaunāko prozu un prozas teoriju, kā arī rakstnieku portretus (Z. Mauriņa, J. Purapuķe, J. Miesnieks u. c.). Z. Mauriņas Rakstu 1.–2. sējumam (1996–97) rakstījusi pēcvārdu, piezīmes un sastādījusi bibliogrāfiju, sastāda Aspazijas Kopotus rakstus (1.–2.sēj.). Sastādījusi rakstu krājumus “Feminisms un literatūra” (1997), “Feminism and Latvian Literature” (1998), “Eiropa, Latvija – kultūru dialogs. Zentai Mauriņai – 100” (1998), almanahu “Feministica Lettica” (1998, 2001–2003). Sarakstījusi biogrāfisku apceri par Latvijas prezidenti Vairu Vīķi-Freibergu “Brīvības vārdā” (2001). 2023. gadā izdota monogrāfija “Latviešu literatūras klasika kā kritiskās domāšanas impulss”. Kopumā izdoti vairāk nekā 250 zinātniski, populārzinātniski un literatūrkritiski raksti latviešu, angļu, vācu, krievu, zviedru, lietuviešu un igauņu valodā.

EKSPERTU VĒRTĒJUMI

Ausma Cimdiņa ļoti mērķtiecīgi un bez liekvārdības grāmatas lasītāju izvadā pa, viņasprāt, būtiskākajiem un, iespējams, pat sāpīgākajiem literatūrzinātnes krustpunktiem, ļaujot pašam spriest, domāt līdzi un secināt. Atzinīgi novērtēju, ka šajā grāmatā īpaša uzmanība ir pievērsta nacionālās literatūras un jo īpaši latgaliešu rakstu valodas un latgaliešu literatūras eksistences jautājumam, kas lielākoties līdz šim pretendējis uz neviennozīmīga, neizprotama literāra fenomena statusu. 

Dzejniece un publiciste LIGIJA PURINAŠA

Kritiski reflektējot par latviešu literatūras klasiku, grāmatas autore mēģina atrast to dzīslu, kas ilgākā laika posmā ietekmējusi ne tikai latviešu literatūras veidošanos, bet arī sniegusi savu impulsu latviešu identitātes un kultūras veidošanās procesos. Grāmatā ietvertas atsevišķas esejas, kas iesākas ar atskatu tālākā vēsturē, drīzi vien pievēršas padomju okupācijas laika dzejas klasikai, taču tad atgriežas pie latviešu literatūras sākotnes, aplūkojot tādus jēdzienus kā savas vietas apziņa un modernitāte. Viens no aspektiem, kam pievērsta īpaša uzmanība, ir jautājums par dzimtes studiju diskura nozīmību latviešu literatūras pētniecībā. Gan citi grāmatā lasāmie teksti, gan šī nodaļa īpaši, nākotnes literatūras pētniekiem kalpos kā izteiksmīga laikmeta liecība.

Grāmatai piemīt akadēmisks raksturs, taču tā viegli lasāma plašam lasītāju lokam. Ikvienam, kas interesējas par latviešu literatūras procesiem un pazīst tās vēsturi, tā sniegs dziļāku ieskatu par svarīgām kopsakarībām ilgākā laika periodā. Darbā izmantots mūsdienīgs jēdzienisks aparāts un izsmeļošs atsauču kopums.

Tulkotājs, atdzejotājs, publicists un rakstnieks ILMĀRS ZVIRGZDS

Iespējams, viens no aizraujošākajiem teorētiskās domas izaicinājumiem ir sastapties ar labi formulētu, drosmīgu un precīzi izteiktu viedokli, kuram nepiekrīti. Šķiet, arī Ausmai Cimdiņai šis sentiments nav svešs – viņa diskutē cieņpilni un pārliecinoši, neatstājot argumentus pusvārdu vai mājienu miglā, un nebaidās apšaubīt ne iepriekš lasītos autorus, ne šobrīd aktuālos teorētiskos skatījumus. Turklāt autorei piemīt lielisks “balss diapazons”, ņemot vērā darba tapšanas vēsturisko un biogrāfisko kontekstu un skatot to mūsdienās svarīgu teorētisku virzienu gaismā. Viņas skatījumā “literatūras klasika” ir lasāma kā mūsdienās aktuāla; Cimdiņa iezīmē ceļus, kā teksts, kas radīts tālākā vai nesenākā pagātnē, ir veidojis ne vien mūsu literatūru, bet arī (pat šo tekstu nelasījuša, tikai caur “kultūras telpu” uzsūkuša) cilvēka priekšstatus par savu tautu un identitāti.   

Rakstniece, dzejniece, tulkotāja IEVA MELGALVE

Inguna Daukste-Silasproģe. Foto: Ruta Kurpniece

AUTORE: Inguna Daukste-Silasproģe 

DARBA NOSAUKUMS: “Balsis pār jūru”

IZDEVNIECĪBA: Dienas Grāmata 

ZINĀTNISKAIS REDAKTORS: Benedikts Kalnačs

LITERĀRĀ REDAKTORE: Gundega Blumberga

KONSULTANTS: Vents Zvaigzne

MĀKSLINIEKS: Jānis Esītis 

ANOTĀCIJA:

Sērijas “Es esmu…” darbs – monogrāfija par latviešu rakstnieku, dzejnieku un mākslinieku Gunaru Janovski (1916–2000).

Inguna Daukste-Silasproģe:

“Rakstnieks ne reizi vien atzinis, ka darbos ir izdzīvojis savu dzīvi dažādos variantos un iespējās, ka nav varējis uzrakstīt neko, kam pats nav bijis līdzdalībnieks vai vērotājs. Tā ir Janovska prozas būtiska iezīme, un tajā saskatāms arī viņa prozas spēks – dzīvot ar savu laiku un izdzīvot savu laiku, meistarīgi savas dzīves pavedienus saaužot ar literāro varoņu dzīvi.”

PAR AUTORI:    

Inguna Daukste-Silasproģe (1968) – literatūrzinātniece, filoloģijas doktore. LU Literatūras, folkloras un mākslas institūta vadošā pētniece (kopš 2005. gada), Latvijas Zinātņu akadēmijas korespondētājlocekle (kopš 2017. gada). Literatūrpētnieciskās intereses saistītas ar latviešu trimdas literatūras vēsturi, sākot ar 1944. gada rudeni, ietverot bēgļu nometņu laiku Vācijā (1944–1950) un bēgļu posmu Zviedrijā, latviešu trimdas literatūras attīstību dažādās mītnes zemēs kopš 20. gs. 40. g. otras puses (ASV, Kanāda, Austrālija, Zviedrija, Anglija u. c.), kā arī salīdzināmo literatūrzinātni. 5 zinātnisku monogrāfiju un 3 kolektīvo monogrāfiju autore, ap 180 populārzinātnisku publikāciju autore par latviešu trimdas rakstniekiem, par latviešu grāmatām un literāriem procesiem. Saņēmusi Latvijas Zinātņu akadēmijas Viļa Plūdoņa vārdbalvu literatūrzinātnē (2003) par monogrāfiju “Latviešu literārā dzīve un literatūra bēgļu gados Vācijā (1944–1950)”, kā arī Ērika Raistera piemiņas fonda godalgu (2015) par latviešu trimdas rakstniecības pētījumiem un publikācijām laikrakstā “Laiks”. 2019. gadā par pētījumu “Gaidot laivu. Latviešu rakstnieki bēgļu ceļos Zviedrijā” viņai piešķirta Egona Līva piemiņas balva.

EKSPERTU VĒRTĒJUMI

Ingunas Daukstes-Silasproģes monogrāfija par rakstnieku Gunaru Janovski ir fundamentāls, visaptverošs un rūpīgi veikts pētījums. Iepazīstoties ar monogrāfijas tapšanā izmantoto darbu sarakstu, var tikai apbrīnot literatūrzinātnieces izcilās darba spējas dažādu muzeja, bibliotēku un arhīvu dokumentu, periodikas, literāro darbu un citu avotu izpētē, lai nodrošinātu tapušā pētījuma neapšaubāmi augsto kvalitāti un drošticamību. Inguna Daukste-Silasproģe plaši iepazīstina ar Gunara Janovska dzīves norisēm un telpu, daiļrades līnijām un krustpunktiem, kas cieši savijušies kopā ar rakstnieka paša dzīvesgājumu. Līdzās autores balsij monogrāfijā ieskanas arī citas – Gunara Janovska paša, viņa literāro varoņu un laikabiedru balsis. Šī sabalsošanās palīdz vēl vairāk iedzīvoties rakstnieka laikā un telpā un impulsē meklēt rokā viņa literāros darbus, lai ar tiem iepazītos pilnībā. Pateicoties šim pētījumam Gunāra Janovska “balss pāri jūrām” nu kļuvusi tuvāka, pazīstamāka un pieejamāka. 

Literatūrzinātniece MADARA EVERSONE

Pats par sevi liels prieks ir tas, ka šogad ir literatūrzinātnes kategorija, jo, manuprāt, bez šīs kategorijas klātesamības mēs nevaram runāt par vispusīgu literāro procesu attīstību un izpratni. Ingunas Daukstes-Silasproģes monogrāfija par Gunaru Janovski (1916–2000) mani pārsteidza savā panorāmiskumā – te grezni un kaleidoskopiski atainots ne tikai rakstnieks un viņa tapšanas ceļš, bet arī skrupulozi pētīti, analizēti un meklēti iemesli tām cilvēciskajām īpašībām un apstākļu sakritībām, kas likuši iet šo ceļu. Līdztekus tam, Inguna Daukste-Silasproģe ļoti precīzi un nepārprotami iezīmējusi arī salīdzinoši mazāk zināmu vēstures lappusi – latviešu inteliģences sadzīvi un iztikas pelnīšanu trimdā. Bēgļu tēmas izvērsums, adaptācijas un jaunās vides mijiedarbība, kā arī cilvēka dzīves trauslums neizbēgamības priekšā ir tas, kas šo pētījumu padara šim laikam ļoti aktuālu un nozīmīgu. 

Dzejniece un publiciste LIGIJA PURINAŠA

Vēl viens vērtīgs darbs, kas mazinās plaisu starp latviešu literatūras pamatstraumi un ārpus savas zemes tapušo trimdas literatūru. Nevarētu teikt, ka Gunars Janovskis būtu nezināms vai aizmirsts autors. Ir izdoti gan viņa darbi, gan tapuši teātra iestudējumi, tomēr literatūrzinātnieces Ingunas Daukstes-Silasproģes milzīgais, jūtams, ka arī personīga saviļņojuma vadītais pētniecības darbs, būvē rakstnieka portretu daudz dziļāku un sazarotāku. Monogrāfija ir arī nozīmīga liecība ne tikai par Gunara Janovska daiļradi, bet arī par trimdas fenomenu un arī praktisko struktūru, organizācijām un funkcionēšanu. Gunara Janovska dzīvajam, detaļās bagātajam portretam, literatūrzinātniecei ir izdevies radīt virsvērtību.

Tās ir gan konkrētās Gunara Janovska – trimdas iekšēji sašķeltā cilvēka – pārdomas, gan varētu būt attiecināmas arī uz ikkatras radošas personības pārdomām par mākslu, dzīvi un radīšanu. Dramatiskos notikumus, kas saistīti ar redzes zaudēšanu, Inguna Daukste-Silasproģe atklāj ļoti smalkjūtīgi un mērķtiecīgi, pierādot, ka visu izšķir intonācija, kādā pētnieks pieskaras mākslinieka dzīves intīmākajiem notikumiem. Gunara Janovska cīņa ar aklumu netiek pasniegta kā viela sensacionālai līdzjūtībai vai teritorija, kurā ieskatīties ar ziņkārīgu aci. 

Kultūras žurnāliste UNDĪNE ADAMAITE

Viesturs Vecgrāvis. Foto: Ruta Kurpniece

AUTORS: Viesturs Vecgrāvis

DARBA NOSAUKUMS: “Pie augstā loga”

IZDEVNIECĪBA: Dienas Grāmata 

ZINĀTNISKĀ REDAKTORE: Anita Rožkalne

LITERĀRĀ REDAKTORE: Gundega Blumberga

DIZAINS: Jānis Esītis 

ANOTĀCIJA:

Viestura Vecgrāvja monogrāfijā apkopoti būtiski fakti par Jāņa Poruka dzīvi un daiļradi, analizētas svarīgākās publikācijas par viņu un izvērsti stāstīts par pasaules kultūras ietekmi uz rakstnieka uzskatiem, darbu tēmām, risināto problemātiku un estētiku. Liela uzmanība pievērsta Poruka personības veidošanās virzieniem un dinamikai, raksturotas viņa gara pasaules īpatnības dažādos dzīves posmos.

PAR AUTORU:    

Viesturs Vecgrāvis (1948) – literatūrzinātnieks, LU emeritētais profesors un grāmatizdevējs, erudīts latviešu dzejas un literāro procesu pētnieks. Kopš 1981. gada uzmanības lokā ir Jāņa Poruka daiļrades un personības izpēte, kā arī latviešu klasiskās literatūras t. s. zelta laikmets – 19. un 20. gs. mija. Kopš Atmodas laika pētniecisko interešu lokā latviešu trimdas dzejas procesi un personības. Literatūrzinātniskajās publikācijās latviešu literārās parādības skatītas kultūrvēsturiskās sakarībās, pasaules literāro virzienu un strāvojumu kontekstā. Pateicoties viņa kā grāmatizdevēja (apgādi “Artava”, “Daugava”, “Jaunā Daugava”) darbībai, Latvijā 20. gs. 90. gados un 21. gs. pirmajā desmitgadē izdoti gan latviešu trimdas autoru darbi, gan no jauna izdoti agrāko paaudžu autoru darbi. Daudzu grāmatu redaktors un izdevējs, priekšvārdu, pēcvārdu un komentāru autors, sastādījis daudzu latviešu autoru darbu izlase vai pēc ilgāka laikposma izdevis piemirstu rakstnieku literāros darbos. Romantiskās dzejas antoloģijas “Zilā puķe” (2021) sastādītājs, grāmatas “Mani sveicina zvaigznes: romantiskā pasaules izjūta latviešu dzejā: impresijas un ieskati” (2018) un monogrāfijas “Pie augstā loga” (2023) autors.

EKSPERTU VĒRTĒJUMI

Jāņa Poruka mūža darbu – dzejas, prozas un arī filozofisko tekstu – analīzē Viesturs Vecgrāvis pievēršas mazāk zināmajiem darbiem un izceļ labi zināmu tekstu mazāk apskatītas nianses, piesaistīdams Poruka biogrāfijas un sadzīvisko kontekstu tieši un tikai tik lielā mērā, lai varētu padziļinātāk skaidrot tekstus. Vienlaikus viņš dziļi iejūtīgi un ar simpātijām skatās uz Poruka nebūt ne vienkāršo raksturu un attieksmi pret līdzcilvēkiem, bet arī – tieši tik, lai parādītu rakstnieka unikālo lomu latviešu literatūrā un viņa vietu Eiropas literatūras kontekstā. Šādā veidā rakstīta monogrāfija aicina nevis kritizēt, bet izprast un līdzijust mūsdienās svešajam romantisma garam un tā paplašinājumam un izvērsumam Poruka darbos.  

Rakstniece, dzejniece, tulkotāja IEVA MELGALVE

Viestura Vecgrāvja monogrāfija par Jāni Poruku tapusi vairāku gadu garumā, pētījumā iestrādājot un papildinot agrāk tapušās publikācijas par rakstnieku un viņa darbiem. Tas ļāvis veidot katru darba nodaļu kā atsevišķu apceri. Autora plašās laikmeta zināšanas un erudīcija ļauj skatīt Jāņa Poruka dzīvi un literāro devumu plašākā kontekstā, izvērsti atklājot rakstnieka radošos meklējumu ceļus, uzskatu kopumu, ētiskos un estētiskos principus, pasaules literatūras un kultūras ietekmi. Pētījums ir vērtīgs darbs latviešu literatūras vēsturē, kas paver plašu logu uz Jāņa Poruka domu un jūtu pasauli un orientē ar šodienas skatupunktu pārlasīt  rakstnieka darbus. 

Literatūrzinātniece MADARA EVERSONE

Rakstot monogrāfiju par kādu no klasiķiem, nākas izraudzīties dažus skata leņķus. Parasti to ir pārāk daudz, lai izsmeļoši aptvertu vienā sējumā, tāpēc jāpaliek pie dažiem. Viesturs Vecgrāvis ar savu veltījumu Jānim Porukam nav gājis vieglu ceļu, jo monogrāfijas mērķis bijis ne tik daudz pastāstīt par rakstnieku vai viņa tekstiem, bet mēģināt atšifrēt Poruka tekstos viņu pašu. “Grāmata ir lielu šaubu un dažbrīd pat neziņas rezultāts,” ievadā raksta autors. Šaubas ir bijušas auglīgas (vispār – tās allaž nāk par labu literatūrai), jo tekstā izdevies organiski iekļaut vairāk nekā dažus skatpunktus, un skaidrot gan mums pazīstamo – melanholisko – Poruku, gan parādīt asredzīgu dzīves vērotāju un pārprastu vientuli. Tā nu šī ir grāmata par to, ka Poruks savā pasaulē ir un paliek viens – atšķirts no tā laika literārās dzīves un no ikdienības, kas neiet kopā ar viņa ideālu pasauli. Grāmata par to, “kas ir šķitis principiāli svarīgs pagātnes rakstniekiem.” Par Poruku filozofu, kurš meklē un atrod ko augstāku “par empīriski ierobežoto un aprobežoto realitāti.” Arī par Poruku kā morāli tendētu rakstnieku, kurš meklē jaunus ceļus tā laika literatūrā un bieži sastopas ar provinciālu neizpratni, un psiholoģiski komplicētu, dziļi pretrunīgu personību, kas “iet savu, atšķirīgu ceļu.” Poruka pētniecība ir bijis darbs vairāku desmitgažu garumā, kas autoram droši vien ir licis atteikties vēl no daudziem citiem skatpunktiem, taču savu “augsto logu” grāmata sasniedz gan – pēc Vecgrāvja teksta gribas pārlasīt un no jauna izlasīt Poruku.

Rakstnieks OSVALDS ZEBRIS