Kristīne Ulberga. Foto: Kristiāna Zalmane
AUTORE: Kristīne Ulberga
DARBA NOSAUKUMS: “Zem kupola”
IZDEVNIECĪBA: Dienas Grāmata
REDAKTORS: Guntis Berelis
VĀKA DIZAINS: Jānis Esītis
ANOTĀCIJA:
“Zem kāda kupola lasītājs nonāks, lasot šo grāmatu? Zem zvaigžņotā kupola? Zem cirka kupola, kur pāri skatītāju galvām uz virves šūpojas izmisusi māksliniece? Zem mātes smagnējo svārku kupola, kas palienēti no Prusta laikiem? Šī ir grāmata, kura izrēķinās ar priekšstatiem par laimīgo bērnību un traumu spēku. Romāns sākotnēji nežēlīgi, tomēr mērķtiecīgi un pacietīgi aizved līdz maigumam, kurš, gluži tāpat kā mīlestība, apklāj un panes visu.” (Andra Manfelde)
PAR AUTORI:
Kristīne Ulberga (1979) – rakstniece. Vairāku bērnu un pieaugušo prozas darbu autore. Par garstāstu pusaudžiem “Es grāmatas nelasu” (2008) saņēmusi Jāņa Baltvilka balvu. Viņas pirmais romāns “Zaļā vārna” (2012) 2013. gadā ieguva Latvijas Literatūras gada balvu, kā arī 2011. gadā saņēma otro vietu Latvijas Rakstnieku savienības un Raimonda Gerkena romānu konkursā. Par 2017. gadā sērijā “Mēs. Latvija, XX gadsimts” izdoto romānu “Tur” autore saņēmusi Dienas Gada balvu kultūrā un AKKA/LAA Autora balvu. Par grāmatu bērniem “Kas mammai somā?” (2022) saņēmusi Latvijas Literatūras gada balvu.
EKSPERTU VĒRTĒJUMI
Savās piezīmēs par šo grāmatu atrodu šādu teikumu: “Paaudžu attiecības bieži ir mokošas, un ir labi, ja par to tā atklāti uzraksta.” Domāju, ka “Zem kupola” ne vien noņem, bet pilnīgi noārda sienu, kas atdala cilvēciskā kauna, baiļu, vainas, ciešanu teritoriju no “lai tur notiek kas notiek, uz mums jau tas neattiecas”. Kristīne Ulberga iejūtīgi, bet reizē arī asi, tieši, skarbi un nesaudzīgi kā acu ķirurģe operē kataraktu, kas traucē saskatīt disfunkcionālās attieksmes mājās, ģimenē, vienam pret otru. Paralēli viņa neuzbāzīgi manifestē to, ka ikvienam cilvēkam ir vajadzīga sapratne un iecietība, un, ja mēs to negūstam no apkārtējiem cilvēkiem, tad mēs to meklējam, piemēram, kaķos. Tas netieši izskaidro arī to, kāpēc tik bieži maniem vienaudžiem bērnu vietā “dzimst kaķi”. Viennozīmīgi, šī ir viena no obligāti izlasāmajām grāmatām.
Dzejniece un publiciste LIGIJA PURINAŠA
Jau no pirmajām lappusēm, kas atklāj mazu bērnu vardarbību pret kaķēniem, romāns satriec ar savu skaudro un neērto vēstījumu, tai pat laikā pakāpeniski ievelk lasītāju savā varā, pievēršoties fundamentālu jautājumu risināšanai, kas skar pagātnes traumas un pārdzīvojumus, sarežģītas un sāpīgas attiecības ģimenē, galvenās varones izmisīgus meklējumus pēc mīlestības, pieņemšanas un atzinības. Rodas sajūta, ka romāna rakstīšana ir bijusi terapeitiska pieredze autorei, bet vienlīdz tāda tā var būt arī lasītājam.
Literatūrzinātniece MADARA EVERSONE
Manuprāt, labāk kā literatūrkritiķis Guntis Berelis ir uzrakstījis uz grāmatas vāka, nav iespējams pateikt, tāpēc man atliek to tikai pārrakstīt un apakšā parakstīties.
“Parasta sieviete raksta citas parastas sievietes biogrāfiju. Bet varbūt parastība un lāgiem arī prastība slēpj neparastību un jebkura cilvēka šķietami ikdienišķā un parastā esamība īstenībā ir izmisīgi centieni noturēt līdzsvaru uz virves, kas nostiepta augstu gaisā zem paša cirka kupola? Vienā pusē – šausmas, nāve, esamības absurds, otrā… Jā, tās pašas šausmas, nāve, esamības absurds. Līdzsvaru ir iespējams noturēt, bet – tikai uz īsu brīdi, ja vien cilvēks nav īpaši trenēts dzīves/līdzsvara noturēšanas mākslā. Kristīnes Ulbergas romāna varones nebūt nav virtuozas cirka mākslinieces. Viņas klūp un krīt, tomēr stūrgalvīgi raušas atpakaļ uz virves, lai apliecinātu, ka runas par dzīves jēgas meklējumiem nebūt nav tukši vārdi. Tas tiesa, ka pasaule mēdz būt šausmīga, bet reizēm – arī šausmīgi smieklīga, un pavisam reti – šausmīgi skaista.”
Varu vien piebilst, ka Kristīnes Ulbergas rakstnieces acs tīši nemeklē šausmīgo, neglīto, skarbo. Viņas totāli nesentimentālā pasaules izjūta to ierauga dabiskā kārtā, tādejādi nepieslienoties autoriem, kuru izspīlētā gremdēšanās degradētas vides eksistenciālās postā, sāk jau atgādināt konjunktūru un ejošas tēmas apkalpošanu.
Kultūras žurnāliste UNDĪNE ADAMAITE