Marts Pujāts. Foto: Ruta Kurpniece
AUTORS: Marts Pujāts
DARBA NOSAUKUMS: “Dāma baltos džinsos”
IZDEVNIECĪBA: Neputns
REDAKTORS: Kārlis Vērdiņš
DIZAINS: Armands Zelčs
ANOTĀCIJA:
Grāmata, kas atradīs savu lasītāju no Ukriem līdz Omuļiem un no Ērģemes līdz Skukiem. Tas ir tematiski vienots dzejoļu cikls. Krājumā izpaužas lasītājam jau labi pazīstamais dzejnieka savdabīgais pasaules redzējums un valodas izjūta. Šoreiz tie pavērsti topogrāfiskās dzejas virzienā, apceļojot daudzas Latvijas vietas, kuras parasti paslīdējušas garām dzejnieku skatieniem.
PAR AUTORU:
Marts Pujāts (1982) – sešu dzejas krājumu autors, darbojies arī kā atdzejotājs. Par pirmo dzejas krājumu “Tuk tuk par sevi” (2000) saņēmis Klāva Elsberga prēmiju, par dzejas krājums “Nāk gaismā pati lampa” (2013) saņēmis Latvijas Literatūras gada balvu. Raksta arī dzeju bērniem, par krājumu “Ej nu ej” (2020) saņēmis gan Latvijas Literatūras gada balvu, gan Jāņa Baltvilka balvu.
EKSPERTU VĒRTĒJUMI
Pārstaigāt dzimtās āres ienācis prātā ne vienam vien literātam, bet dzejnieks Marts Pujāts to īstenojis īpatnēji valdzinošā un oriģinālā veidā. Dzejas pretendentu sarakstā, manuprāt, spožākais darbs, kas nerada priekšstatu par dzeju kā metriem griežamu dzejas baķa audumu, kur nomainās tikai autori, atšķirība intonācijā vai pasaules uztverē īsti nemanot.
Marta Pujāta atklāsmes it kā nav nekas pārsteidzošs, tā par mazas vietas kluso lielumu brīnījies gan Imants Ziedonis, gan Pauls Bankovskis, bet veids, kā dzejnieks to izdara, ir fascinējošs un vienreizējs. Dzejnieks kā balta saules džinsos slīd pār ikkatru Latvijas kaktiņu no Ukriem līdz Omuļiem, un fočē, fočē, fočē, te govi, kas
“klusi stāv”, te – “garo vijolīti vāzē” vietējā veikalā, te – ietvi, kas “kā mammīte ar savām maigajām rokām noglāsta P39”. Fočēts, protams, burtu ainavās.
Kultūras žurnāliste UNDĪNE ADAMAITE
Marta Pujāta dzejā laiks un telpa ir mazliet mūžīgāks nekā parasti. Dabas un cilvēka poētiskā tuvība lasītājam tiek apliecināta ne tikai kā tēlaina viengabalainība, bet kā vienmēr pastāvējusi klātesamība. Kas ir dāma baltos džinsos, kas ir viņas esamības pamats, no kuras puses skaitīt viņas pirkstus? Kā īsti ir – no labās uz kreiso vai no kreisās uz labo? Viņas esamība mērojama miljonos gadu, varbūt mazliet vairāk, un viņas kustībā ir klāt itin visur, taču šī klātbūtne vienlaikus ir arī statiska.
Daudzām Latvijas iekšējām un ārējām vietām veltītās rindās autoram izdevies notvert un iemūžināt jūtas un pārdzīvojumu, kas ir viņpus noteiktiem vietvārdiem vai gada skaitļiem, paša autora vārdiem runājot, viņa dzeja ir “kas nesastapts, bet jau pazīstams”.
Tulkotājs, atdzejotājs, publicists un rakstnieks ILMĀRS ZVIRGZDS
Nonācis līdz izteiktam lakonismam, pat minimālismam dzejā, Marts Pujāts šķietami atkāpjas malā, noslēpjoties novērotāja lomā. Izvairoties no jebkādas poetizācijas, viņš pārceļ metaforas smaguma centru no vārda uz lietu – ēku, cilvēku, koku; šīm visām lietām piemīt iekšējs spriegums un virzība. Un vienlaikus arī šajā Pujāta krājumā – iespējams, vēl spilgtāk nekā iepriekšējos – redzama viņa spēja radīt krājuma iekšējo mitoloģiju, tā specifisko likumu kopumu, kurus nav iespējams (vai varbūt nevajadzētu) definēt un aprakstīt ārpus krājuma robežām. Tomēr, protams, šis vērojums, lai arī rada objektivitātes iespaidu, ir radikāli subjektīvs – šķietami zināmām ģeogrāfiskām vietām tiek piešķirti citu neredzēti centri vai mezgla punkti, kas reizēm pastāv tikai īslaicīgi un varbūt pat iedomāti. Ja dzejā iespējams ielikt gleznotāja skatienu, tad tas būtu šāds – šķietami “ārpus” paša izveidotās pasaules esošs, šķietami neitrāls, šķietami tikai piefiksējošs, bet patiesībā visu šo pasauli radošs.
Rakstniece, dzejniece, tulkotāja IEVA MELGALVE
EKSPERTU PRIEKŠSĒDĒTĀJAS PAMATOJUMS PAR BALVAS PIEŠĶIRŠANU ŠIM DARBAM
Balva piešķirta par dzeju, kuras lakonisms un precizitāte iezīmē gan Latvijas, gan iekšējās pasaules noslēpumaino, neatklāto, bet vienmēr klātesošo ģeogrāfiju.
Rakstniece, dzejniece, tulkotāja IEVA MELGALVE