Dens Dimiņš. Foto: Reinis Hofmanis

AUTORS: Halgrīms Helgasons

TULKOTĀJS: Dens Dimiņš

DARBA NOSAUKUMS: “Sieviete 1000 grādos”

IZDEVNIECĪBA: Zvaigzne ABC

REDAKTORE: Jana Boikova

MAKETĒTĀJA: Ilze Šmite 

ANOTĀCIJA: 

Herbjorgai Marijai ir 80 gadu, viņa viena pati nīkst garāžā ar portatīvo datoru un rokasgranātu atbalstam un drošībai. Plānodama savu nāvi un pasūtīdama laika logu krematorijā, viņa lūdz Neaizmiršanas dievu un atsauc atmiņā savu dēkaino dzīvi – no vissmalkākajām viesībām līdz visdziļākajai nabadzībai. Šī neticamā romāna izveidē lieliski kombinējas autora oriģinalitāte un stāstnieka jauda. Augstu vilni sit humors, intuīcija un ironija, kad viņš izvadā Herbjorgu no mazapdzīvotiem Islandes nostūriem līdz kara plosītajai Eiropai un pat tālāk pasaulē, pirms viņa atgriežas, lai pastāstītu mums stāstu, kurā netiek taupīts neviens un nekas. 

PAR AUTORU: 

Halgrīms Helgasons (Hallgrímur Helgason, 1959) ir islandiešu rakstnieks un mākslinieks. Karjeru sācis kā gleznotājs, sarīkojis vairāk nekā 30 personālizstādes un piedalījies vairāk nekā 30 grupu izstādēs Islandē un ārzemēs. Dzīvojis Bostonā, Ņujorkā, Parīzē. Pirmo romānu Helgasons publicēja 1990. gadā, bet kā rakstnieks starptautiski popularitāti guva 1996. gadā, publicējot grāmatu “101 Reikjavīka”.  Viņa pazīstamākās grāmatas ir “The Hitman's Guide to Housecleaning” (2008), ko viņš sarakstījis angļu valodā, un romāns “Sieviete 1000 grādos” (2011). Divi viņa romāni ir ekranizēti, četri iestudēti uz skatuves. Viņš ir arī sarakstījis divas dzejas grāmatas, strādājis kino un teātrī, kā arī islandiešu valodā tulkojis Šekspīra lugas. 1995. gadā Helgasons īslaicīgi darbojās kā stand-up komiķis, iepazīstinot tautiešus ar šo žanru.

PAR TULKOTĀJU:

Dens Dimiņš (1974) tulko daiļliteratūru no franču, islandiešu, grieķu, itāļu, bulgāru, holandiešu, vācu, krievu un albāņu valodas. Tulkojis Selīna, Hansa Hennija Jāna, Mišela Velbeka, Vladislava Todorova, Aleka Popova, Meņa Kumandareja, Konstantina Kavafja, Oidiras Avas Olafsdotiras, Einara Maura Gudmundsona u. c. autoru darbus. Līdzdarbojies ievērojamā grieķu rakstnieka Nika Kazantzaka darba “Kristus pēdējais kārdinājums” latviskošanā. Iztulkojis piecus Mišela Velbeka romānus, par romāna “Varbūt ir sala” tulkojumu 2009. gadā saņēmis Latvijas Literatūras gada balvu. Otrreiz šo balvu ieguvis 2016. gadā par Džonatana Litela romāna “Labvēlīgās” tulkojumu.

 

EKSPERTU VĒRTĒJUMI

Stāsts par drosmīgās islandietes Herbjorgas dēkaino dzīvi ­– veltījums cilvēka pieaugšanai, spējai saglabāt pašcieņu, ironijai un pašironijai, attiecībām un novecošanai – ir islandiešu rakstnieka Halgrīma Helgasona lieldarbs. Ambicioza literatūra un lielveikums arī tulkotājam. Izcili precīzs teksts, kurā nav nekā lieka, – vēsturiskas atsauces un personāži, sadzīviskais un pārpasaulīgais te kalpo stāsta virzībai, un romānā latviešu valodā tulkotājam ir izdevies šajā apjomīgajā tekstā (538 lpp.) saglabāt tā aizraujošo dinamiku un smeķīgumu. Ir sajūta, ka latviski bijis iecerēts un pierakstīts.

Rakstnieks OSVALDS ZEBRIS

 

Tulkojumus no islandiešu valodas gadās lasīt reti. Ja arī gadās, tie parasti ir visos kultūras kanonos ierakstīti darbi, kas pats par sevi nav nekas slikts, taču var radīt iespaidu, ka turienieši ir kā senseni skandināvu dievi, kas ne mazākajā mērā nav līdzīgi mūsdienu cilvēkiem. Šādas lietu kārtības iemesls ir ne jau islandiešu literatūras trūkums, bet gan tas, ka ir maz tulkotāju, kuri varētu ar tiem iepazīstināt latviešu lasītāju. Šajā gadījumā izvēlētais darbs – labā valodā prasmīgi sarakstīts dzīvesstāsts – padara islandiešu rakstniecību un pašus islandiešus tuvākus un ikdienišķākus; tiesa, tā viņi var zaudēt savu mitoloģisko apgarotību, bet grāmata ir vērta, lai tā notiktu.

Bet varbūt nekāds svešums un eksotika nemaz nav zaudēta. Grāmatas lappuses no vienas vietas nosētas ar dažādiem islandiešu īstenības krikumiem, pat izkoptā valoda, pie kuras ar pūlēm strādājis gan autors, gan tulkotājs, apliecina ko tādu, ko varētu mēģināt dēvēt par islandisku skatījumu uz dzīvi, itin visam piemīt kaut kāds smagums un pasaules malas klātbūtne. Ja daudzu citu valodu tulkojumu sakarā varētu teikt, ka labs tulkojums ir tāds, kur lasītājs nemana, ka tas ir tulkojums, tad šajā gadījumā tas ir labs tādēļ, ka lasītājs ik lappusē var iesaukties: Jā, tā ir Islande! – pat tad ja šī atziņa rodas netieši. Islandiskums tur vienkārši ir klāt. Viss pārējais ir troksnis un notikumu ņirba. Darbs paveikts godam.

Tulkotājs, atdzejotājs, publicists un rakstnieks ILMĀRS ZVIRGZDS


Mīlas inženieri ir jauni vīrieši, kuri savu mīlestību plāno kā slepkavību, strādā pie tās apslēptībā, viņi rasē un projektē liela mēroga struktūru, kas veltīta sev pašam un sievietei, ar kuru viņu dvēseles cēli metīsies sliet drīzas laimes nesošās konstrukcijas. Viņi mēdz aizrauties un aizmirst visu uz pasaules, līdz ar to spēcīgi apvainojas, kad šis plāns netiek akceptēts.” (61) Halgrīma Helgasona “Sieviete 1000 grādos” niansēti un skrupulozi lasītāju ieved 20. gadsimta vēstures peripetijās, sniedzot visaptverošu ieskatu cilvēka būtības dziļākajās struktūrās. Vēstījums topografē sievietes dzīves koordinātu plakni, lielu vērību pievēršot attiecībām un attieksmēm, pirmkārt, jau pašai ar sevi un tikai pēc tam – ar pārējo pasauli un vīriešiem (tēviem, dēliem, vīriem un tiem, kas mīlēti un ne visai). Niansēts un trausls ir Dena Dimiņa tulkojums, kas (kā jau visi viņa tulkojumi) padara šo romānu īpaši baudāmu un neaizmirstamu. 

Dzejniece un publiciste LIGIJA PURINAŠA




Jānis Krastiņš. Foto: Ruta Kurpniece

AUTORS: Viktorije Hanišova

TULKOTĀJS: Jānis Krastiņš

DARBA NOSAUKUMS: “Sēņotāja”

IZDEVNIECĪBA: Pētergailis

REDAKTORE: Sigita Kušnere 

DIZAINS: Ivo Grundulis

ANOTĀCIJA: 

Romāna centrā ir jauna sieviete Sāra, kura jau vairākus gadus pārtiek vien no sēņu lasīšanas, to piegādes provinces restorānam. Būdama vientuļniece, viņa tikai reizumis dodas uz pilsētu pie psihiatres, lai pārliecinātu par savu līdzsvaroto garīgo stāvokli. Ziņa par mātes nāvi Sāras dzīvi īpaši nemaina. Viņa piedalās bērēs, satiekas ar brāļiem, no kuriem jau sen atsvešinājusies, un atgriežas mežā. Taču ģimenē piedzīvotā bērnības trauma un pāri nodarītais paliek. Autore bez aplinkiem un vienlaikus iejūtīgi mēra, ko spēj izturēt bērna dvēsele un kur ir ģimenes robežas.

PAR AUTORI: 

Viktorije Hanišova (Viktorie Hanišová, 1980) ir čehu rakstniece un tulkotāja. Debitēja 2015. gadā ar plašu rezonansi guvušo romānu “Anežka” par disfunkcionālām mātes un viņas adoptētās meitas attiecībām, slēptu rasismu un stereotipu veidošanu. 2018. gada romāns “Sēņotāja” (“Houbařka”) pievēršas traumai bērnībā un vardarbībai ģimenē. Savukārt trioloģiju 2019. gadā noslēdz romāns “Rekonstrukcija” (“Rekonstrukce”), kas stāsta par sadzīvošanu ar vecāka pašnāvību. 2020. gadā tiek izdots īso stāstu krājums “Garais ceļš” (“Dlouhá trať”), kurā arī aplūkota pašnāvības tēma. Hanišovas romāni guvuši plašu popularitāti, tulkoti vairāk nekā 10 valodās. 

Hanišova ir absolvējusi angļu un vācu valodas studijas Prāgas Kārļa Universitātē. Viņa strādā par tulkotāju un valodu skolotāju.

PAR TULKOTĀJU: 

Jānis Krastiņš (1950) – tulkotājs un ķīmiķis. 1973. gadā beidzis Latvijas Valsts universitātes Ķīmijas fakultāti, ieguvis Tehnisko zinātņu kandidāta grādu, kas vēlāk nostrificēts kā inženierzinātņu doktora grāds (Dr. Sc. ing). Līdz 2016. gada 31. decembrim strādājis Čehijas vēstniecībā Rīgā, veicis tulka pienākumus latviešu un čehu politiķu vizīšu laikā. Kopš 1987. gada tulko daiļliteratūru no čehu un slovāku valodas, vairāk nekā 15 grāmatu tulkotājs. Nominēts 2014. gada Latvijas Literatūras gada balvai par Josefa Škvorecka grāmatas “Cilvēka dvēseles inženiera stāsts” tulkojumu, savukārt 2021. gadā – par Jakubas Katalpas romāna “Vācieši” tulkojumu. Tulkojis Jaroslava Hašeka, Mihala Vīvega, Jiržīja Kratohvila, Vāclava Havela un daudzu citu autoru darbus. 2015. gadā par nozīmīgu ieguldījumu čehu literatūras tulkošanā latviešu valodā un tās atpazīstamības veicināšanā Latvijā saņēmis balvu Gracias agit, ko ik gadu pasniedz Čehijas Ārlietu ministrija par valsts vārda popularizēšanu ārvalstīs.

 

EKSPERTU VĒRTĒJUMI

Lasu savās piezīmēs: “Kā izdzīvot, ja esi saskārusies ar pāridarījumu, kas tevi gandrīz ir iznīcinājis? Kā izdzīvot, ja tev nav cita atbalsta punkta kā tikai tu pati?” Principā viss, kas tiks rakstīts par šo grāmatu, būs aplami, jo tai piemīt pašpietiekama un ļoti eksistenciāla noskaņa, ko iespējams atklāt tikai nonākot ciešā, individuālā mijiedarbībā ar tekstu. No vardarbības prevencijas pozīcijām Viktorijes Hanišovas “Sēņotāja” dod iespēju pārvarēt kauna, vainas un klusēšanas traumu, nodrošinot neuzbāzīgas kopības sajūtu un caur ritmisku vārdu plūdumu apliecinot, ka dzīvei jēga ir, laiktelpa ir ļoti plūstoša un visi ievainojumi kaut kad sadzīst. Protams, šo grāmatu var vērtēt arī no dzimtes kategorijām, taču es to neuzņemtos darīt kaut vai tā iemesla dēļ, ka Jānis Krastiņš šo tekstu ir tulkojis acīmredzamā pietātē, jo es nezinu, kā gan citādi būtu iespējams panākt tādu maigu iejūtību un līdzjušanu tik smagā un skaudrā pasaules ainas atklāsmē. Un tas noteikti ir ļoti svarīgi – ka šī romāna tulkošanā autorei-sievietei līdzās stāv tulkotājs-vīrietis, tā atjaunojot pasaules līdzsvaru. Lai vai kā – “Sēņotāja” spēj dekonstruēt līdzšinējās lasītāju uzskatu sistēmas un transformēt priekšstatu sistēmas, taču būtiskākais saskarē ar tekstu ir saglabāt individuālo atvērtību un iekšējo ievainojamību. 

Dzejniece un publiciste LIGIJA PURINAŠA

 

Viktorijas Hanišovas romāns “Sēņotāja” pēc izlasīšanas vēl ilgi nelaiž vaļā, nespējot aptvert tuvāko līdzcilvēku nežēlības un vienaldzības robežas. Ģimene, kurai vajadzētu būt drošajam patvērumam, ir baiļu un vardarbības pilna vieta, un dažāda veida vardarbība tajā tiek leģitimēta. Jāņa Krastiņa tulkojums ir vērtīgs ne tikai tādēļ, ka ļauj kaut nedaudz iepazīties ar latviešu valodā iepriekš netulkotās čehu rakstnieces Viktorijas Hanišovas daiļradi, bet tas ir arī būtisks pienesums sabiedriskajā telpā, lai turpinātu runāt par neērtajām un smagajām tēmām – vardarbību ģimenē, seksuālo vardarbību, mentālās veselības problēmām, ko daļa sabiedrības labprātāk izvēlētos neredzēt, nedzirdēt un nezināt. 

Literatūrzinātniece MADARA EVERSONE

 

Sēņotāja un vientuļniece, viņai ir sarežģītas attiecības ar brāļiem, taču, kā jau tas mēdz būt ar meistarīgi būvētiem tekstiem, – tajos allaž ir “vēl kaut kas”. Šī sajūta parādās jau pašā romāna sākumā, un man nav ne jausmas, kā šo sajūtu var “iztulkot”. Jā, būtu skaisti un pat iederīgi šo tekstu nodēvēt par kaut kādu “valodas micēliju” vai sēņotni, kas savieno čehu un latviešu literatūru, bet, pie velna, – lai kā tas skanētu, man nav ne jausmas, ko tas patiesībā nozīmētu. Šķiet, tas arī galīgi nebūtu atturīgā Jāņa Krastiņa stilā, kurš neizskaistina, bet tulko iespējami precīzi. Saglabājot tekstu dzīvu. Vērtīgs teksts, mums – sēņotājiem.

Rakstnieks OSVALDS ZEBRIS

 

Romāns, kas sākumā šķiet teju vai pašmērķīgs – viens no tiem tekstiem, kurus tu lasi un izbaudi valodas (un šajā gadījumā – organiskā tulkojuma) dēļ, netipiskā pasaules tvēruma dēļ, kaut vai tādēļ, ka tev ir slimīga interese par to, ko tad autore izdomās darīt ar galveno varoni, kurai, šķiet, nekas labs dzīvē nav gaidāms. It kā sagaidāmais, bet tomēr negaidītais apvērsums, kad tu, lasītājs, pēkšņi saproti, kādas personiskas traumas dēļ varone ir tāda, kāda viņa ir... un pēcāk saproti, ka šī trauma ir ne tik daudz personiska, cik ģimeniska, un varone uz saviem pleciem iznesusi to, kas nevienam nav jānes... padara tevi, lasītāju, gandrīz līdzvainīgu notikušajā. Tomēr maigais, nesakāpinātais stāstījums ļauj atrast šķietami neiespējamo piedošanu.

Rakstniece, dzejniece, tulkotāja IEVA MELGALVE




Dace Meiere. Foto: Didzis Grodzs

AUTORS: Vids Morkūns

TULKOTĀJA: Dace Meiere 

DARBA NOSAUKUMS: “Ceļinieku stacijas”

IZDEVNIECĪBA: Zvaigzne ABC

REDAKTORE: Iveta Polkmane

ANOTĀCIJA: 

“Ceļinieku stacijas” ir ļoti īsu noveļu cikls. Autors ar detaļu palīdzību, caur bēdīgiem, komiskiem, traģiskiem un pirmajā acu uzmetienā gluži ikdienišķiem atgadījumiem atklāj lasītājam cilvēka dvēseles plašumus un šaurās vietas. Dzīvesstāsti, kas satilpināti tikai dažās rindkopās, ar vārdiem uzgleznotas piesātinātas ainas te sagulst iespaidīgā, rūpīgi veidotā likteņu mozaīkā.

PAR AUTORU: 

Vids Morkūns (Vidas Morkūnas, 1962) ir lietuviešu prozaiķis, dzejnieks, tulkotājs. Studējis toreizējās Klaipēdas Valsts konservatorijas Teātra mākslas fakultātē. 1992. gadā absolvējis Mūzikas akadēmijas Augstākos filmu scenāristu kursus.  Sarakstījis trīs stāstu krājumus, vienu dzejas grāmatu un publicējis ap 50 tulkojumu (no angļu, poļu, krievu, vācu valodām). Viņš ir Lietuvas Rakstnieku savienības un Lietuvas Literāro tulkotāju asociācijas biedrs. Morkūns ir arī vairāku literāro balvu laureāts, viņa grāmata “Ceļinieku stacijas” (“Pakeleivingų stotys”) tika izvirzīta Lietuvas Gada grāmatas balvai un ieguva Lietuviešu literatūras un folkloras institūta balvu par radošāko grāmatu (2019).

PAR TULKOTĀJU: 

Dace Meiere (1973) – tulkotāja. Kopš 1996. gada publicē tulkojumus no itāļu, lietuviešu, spāņu un katalāņu valodas. Kopumā iztulkotas vairāk nekā 100 grāmatas, to vidū Umberto Eko, Sandro Veronēzi, Alesandro Bariko, Nikolo Ammaniti, Havjera Mariasa, Roberto Bolanjo, Žaumes Kabrē, Kristinas Sabaļauskaites u. c. autoru darbi. Dace Meiere saņēmusi Itālijas Kultūras ministrijas Nacionālo prēmiju tulkošanā un vairākas Itālijas Ārlietu ministrijas prēmijas, balvu “Sudraba tintnīca”, Latvijas Literatūras gada balvas, Jāņa Baltvilka balvas, kā arī Baltu balvu.

 

EKSPERTU VĒRTĒJUMI

Tulkotājai Dacei Meierei piedāvāt kādu žanru vai stilu, ar kuru viņa vēl nebūtu savā iespaidīgajā tulkotājas pieredzē sastapusies, šķistu teju neiespējami. Tomēr, atļaujos domāt, ka Vida Morkūna īso noveļu cikls varēja kļūt par vēl kādu jaunu sacensību pašai ar sevi. To, protams, pa īstam zina tikai tulkotāja pati. Rakstnieka telegrāfiskais, lakoniskais stils, kas ir izspiedis liekvārdību līdz pēdējai burta šūnai, licis pārbaudīt arī latviešu valodas robežas – cik ļoti ir jāsapresē valoda, vārdi, lai tie atdzīvoties gluži negaidītā, piesātinātā poēzijā. Turklāt teritorijā, kur dzejai objektīvi nekādi nevarētu būt vietas. Sekojot autora kamertonim, Dace Meiere ir virtuozi strādājusi ar latviešu valodas plastiku, darinot arī dažādus jaunvārdus. Ļoti jūtīga, vibrējoša un saskanīga rakstnieka un tulkotājas saruna, kopīgiem spēkiem mēģinot pierādīt, “cik tālu ir iespējams saīsināt romānu”. (Vids Morkūns. KDi. 26.03.2024.) 

Kultūras žurnāliste UNDĪNE ADAMAITE

 

Vida Morkūna īsās noveles par spīti vizuāli mānīgajam priekšstatam par teksta apjomu ir laikietilpīgs lasīšanas un iedziļināšanās process. Tikpat smalks un rūpīgs ir tulkotājas Daces Meieres darbs. Katra novele ir kā stacija, kurā jāizkāpj un kādu laiku jāieelpo svaigs gaiss, jāpārdomā lakoniskie un tajā pat laikā niansētām detaļām piesātinātie vēstījumi, kas izgaismo to, kas ne vienmēr ir prātam tīkams un ikdienas steigā var palikt nepamanīts. 

Literatūrzinātniece MADARA EVERSONE   


Ir grāmatas, ko pieklājas lasīt lēni un starp rindām, un šādu lasījumu nosaka pats teksts. Daces Meieres latviskojumā iznākušais Vida Morkūna noveļu krājums lasāms tieši šādā veidā, un aiz poētiski krāšņā, taču nepārspīlētā valodā rakstītā teksta, tūdaļ pamanāms pats autors, izcils vērotājs, kurš ir klāt neskaitāmās dzīves norisēs, palikdams pietiekami nemanāms, lai tās izceltos kā sīkākie skrāpējumi uz monētas, švīkājot ar zīmuli, kas tai pārklāts. Grāmatas lakoniskā forma ir uzteicams, patiess vārda mākslas piemērs, jo rakstnieka pūles palikušas nemanāmas, atklājot dzīvi visā krāšņumā. Darbam piemīt liriska noskaņa, kas prot izvairīties kļūt banālai tieši tajā mirklī, kad tas, šķiet, notiks – to nosaka gan autora prasme, gan tulkotājas talants, gan izvēlētā literārā forma.

Tulkotājs, atdzejotājs, publicists un rakstnieks ILMĀRS ZVIRGZDS


 




Māra Poļakova. Foto: Ruta Kurpniece

AUTORS: Viktars Marcinovičs

TULKOTĀJA: Māra Poļakova

DARBA NOSAUKUMS: “Mova”

IZDEVNIECĪBA: Prometejs

REDAKTORE: Ilze Jansone

VĀKA DIZAINS: Agnese Kurzemniece

ANOTĀCIJA: 

Ir 4741. gads pēc ķīniešu kalendāra. Ķīnas un Krievijas Savienotajā valstī, Minskas pilsētā, uz dzīvību un nāvi notiek cīņa starp ķīniešu triādēm un Valsts Narkokontroli. Vairākas kādreiz aizliegtās vielas šajā valstī ir atļautas, tomēr mova – viena no visstiprākajām narkotikām, ir aizliegta uz visstingrāko. Tās lietotāji tiek ķerstīti un bargi sodīti. Lai arī apsitoties tiek mainīta apziņa, atkarība no movas neveidojas – šī narkotika neiedarbojas uz visiem. Dīvaini, bet Maskavas un Novosibirskas iedzīvotājus mova neštirī – tā darbojas tikai un vienīgi uz džankijiem, kuri dzīvo Minskā.

PAR AUTORU: 

Viktars Marcinovičs (Віктар, Марціновіч, 1977) ir baltkrievu žurnālists, publicists, rakstnieks. Deviņu romānu autors. 2014. gadā par romānu “Mova” viņš saņēma Eiropas Zinātniskās fantastikas biedrības veicināšanas balvu.

PAR TULKOTĀJU: 

Māra Poļakova (1975) – tulkotāja. Tulko no krievu, vācu, angļu, sengrieķu, latīņu, jidiša, ebreju un ukraiņu valodas. Tulkojusi vairākus pazīstamus ārvalstu literāros darbus, kā arī piedalījusies jaunā Bībeles tulkojuma izstrādē. Daudzkārtēja Latvijas Literatūras gada balvas nominante, 2010. gadā ieguvusi balvu par Susannas Klārkas romāna “Džonatans Streindžs un misters Norels” tulkojumu.

 

EKSPERTU VĒRTĒJUMI

Valoda, kurā nerunā, – iznīkst. Valoda, kuru diskriminē, – draud iznīkt. Valoda, kuru izmanto, lai pretotos, – var iznīkt, bet caur savu bojāejas iespējamību tā it kā iegūst brīvību un bezbailību. Un caur to jau valoda pārdzimst nākamajā līmenī – simboliski tā kļūst par savdabīgu pretstāvi, pretošanās kustību. Valoda var būt klusējama, bet tā nekad nevar būt noklusēta. Es ļoti apbrīnoju Māras Poļakovas valodas izjūtu, un jo īpaši to, cik viņa pēdējos gados drosmīgi un neatlaidīgi stāv sardzē par valodu kā cilvēka pašcieņas apliecinājumu, caur saviem tulkojumiem dodot arī mums iespēju palūkoties tālāk aiz savu aizspriedumu, stereotipu un sīkumaini egoistisko priekšstatu horizonta. Viktara Marcinoviča “Mova” ir universāls romāns, kas simboliski var būt attiecināms gan uz baltkrievu, gan ukraiņu, gan latgaliešu un lībiešu valodām, gan uz jebkuru mazāk lietoto valodu. Tik ilgi, kamēr dzīvi būs tie, kas drosmīgi pārkāpj hierarhisko subordināciju un valodas neatkarības vārdā veic dažādas diversijas, mēs turpināsim būt: “Idejas pārtiek no drosmes, bet gļēvums tās nogalina.” (239. lpp.) 

Dzejniece un publiciste LIGIJA PURINAŠA

 

Tulkot romānu, kura pirmā un galvenā atslēga ir valoda, kas kļuvusi par narkotiku – droši vien nevar tulkotāju nesaviļņot. Šī tīri iracionālā virsvērtība ir jūtama arī Māras Poļakovas tulkojumā. Var just, ka tulkotāja baltkrievu valodu izjūt līdz šķiedrai, līdz burtam, lai varētu uzburt priekšstatu par valodu kā sinonīmu narkotiskai eiforijai un brīvi peldēties no augstajiem līdz zemajiem valodas slāņiem un atpakaļ. Pret žargona un specifisku grupu leksikas samocītu un pārspīlētu lietojumu reizumis atduras neviens vien tulkotājs, bet Māra Poļakova meistarīgi apliecina, ka nevainojami pārvalda valodas stila jautājumus.

Bet šis Viktara Marcinoviča un Māras Poļakovas dialogs romānā, kas salīdzināms gan ar Džordža Orvela “1984”, gan Čingiza Aitmatova “Un garāka par mūžu diena ilgst”, ir kas vairāk par stilu un faktūru. Viņi abi šajā romānā biedinājumā ir misijas darbā – sargāt valodu un nāciju no iznīcības. 

Kultūras žurnāliste UNDĪNE ADAMAITE

 

Tas, kas kādreiz šķita tīrākā fantastika, tagad... un te nu var uzskaitīt veselu lērumu lietu un parādību, kas ilgi ir bijušas neiespējamas, bet nu kļuvušas iespējamas. Un pēc kāda laika – ikdienišķas. Kas zina, varbūt arī valoda un literatūra var kļūt par apkarojamu “narkotiku”, ja vājprātīgo diktatūra iecementējas pati savā ”racionalitātē”, kurā vispirms nokauj žurnālistus, tad politiskos pretiniekus, tad citādi domājošos, tad cilvēka identitātes pamatu – valodu.

“Mova” ir antiutopija par divu antagonistisku pasauļu (Rietumi un Ķīna–Krievija) norobežošanos aiz mūra, kur austrumu pusē palikušajai Baltkrievijai (tās vietā varētu būt jebkura cita valsts un kultūra) vairs nav ne sava vārda, ne zemes, ne valodas. Pirms desmit gadiem rakstītā “fantāzija” nu piepildās, – abi Baltkrievijas apgādi, kas izdeva ”Movu”, jau likvidēti, tirāžas izpārdotas, bet russkij mir pasaulē rakstnieki tiek pasludināti par ārvalstu aģentiem. Kam tev valoda, ja esi satelīts? Grāmatas anotācijā teikts: “Dīvaini, bet Maskavas un Novosibirskas iedzīvotājus mova neštirī.” Varbūt vēl bija dīvaini 2014. gadā, bet šodien jau izskatās likumsakarīgi. Šis teksts ir, kā saka, trāpījis naglai uz galvas un izcili trāpīga ir bijusi tulkotāja Māra Poļakova, kurai Movaszemē ir bijis jātiek galā ne vien ar Viktara Marcinoviča uzburtā lingvistiskā trillera nākotnes ainavu, bet arī ar bagātīgu slenga slāni.

Paldies Mārai par neatlaidību, panākot, ka šī grāmata vispār ir izdota un ir lasāmā krāšņā latviešu valodā!

Rakstnieks OSVALDS ZEBRIS



EKSPERTU PRIEKŠSĒDĒTĀJAS PAMATOJUMS PAR BALVAS PIEŠĶIRŠANU ŠIM DARBAM

Balva piešķirta par prasmīgu un neatlaidīgu tulkotājas darbu, iedzīvinot baltkrievu autora asredzīgo antiutopiju latviešu valodā, pārliecinoši parādot nelielas valodas kodējošo (un narkotisko) iedarbību.  

Rakstniece, dzejniece, tulkotāja IEVA MELGALVE







Edvīns Raups. Foto: Ruta Kurpniece

AUTORS: Oktavio Pass

TULKOTĀJA: Edvīns Raups

DARBA NOSAUKUMS: “Pērtiķis gramatiķis”

IZDEVNIECĪBA: Neputns

REDAKTORS: Valdis Ābols

MĀKSLINIECE: Anna Aizsilniece 

ANOTĀCIJA: 

“Pērtiķis gramatiķis” ir meditācija par valodu un viens no svarīgākajiem autora darbiem. Iedvesmojies no hinduistu mītiskā tēla Hanumāna – pērtiķu vadoņa, devītā gramatiķa hinduistu mitoloģijā –, poēma vēsta par Galtas ceļu Indijā, uz kura tiek iztirzātas valodas nozīmes un fenomenālas pasaules uztveres attiecības. Te norisinās neredzamu saskarsmes punktu starp ideju un vārdu spēle, ko pavada Austrumu kosmogoniskie mīti un romantiskajā mākslā sastopami arhetipi.

PAR AUTORU: 

Oktavio Pass (Octavio Paz, 1914–1998) dzimis Mehiko, Meksikā. Auga nabadzīgos apstākļos, taču pieeja vectēva bibliotēkai jau agrā bērnībā izraisīja viņa interesi par literatūru. Jau pusaudža gados sācis rakstīt dzeju, 1933. gadā viņš debitēja literatūrā ar dzejoļu krājumu “Savvaļas mēness” (“Luna silvestre”). 1938. gadā iesaistījās Spānijas pilsoņu karā. Pēc kara atgriezās Meksikā, kur strādāja par dzejnieku, žurnālistu un tulkotāju. Kopš 1946. gada viņš strādāja par diplomātu, paralēli darbojās literatūrā; publicēja vairākus dzejas un prozas krājumus.

Par savu daiļradi 1977. gadā saņēma Jeruzalemes prēmiju, 1981. gadā – Migela de Servantesa prēmiju, 1982. gadā – Neistadtas starptautisko literatūras balvu un 1990. gadā – Nobela prēmiju literatūrā.

PAR TULKOTĀJU: 

Edvīns Raups (1962) – dzejnieks, tulkotājs. Viens no spilgtākajiem 20. gadsimta 90. gadu dzejas novatoriem. Autors dzejoļu krājumiem “Vēja nav” (1991), “Dzīvo damies” (1995), “33 mīklaini dzīves gadi un dzejoļi” (1997), “Uzvāri man kaut ko pārejošu” (2002), “Putn” (2008), “Mirklis šis” (2013) un “Uguns nedrošs pulss” (2016). Pazīstams arī kā spāņu un portugāļu valodā rakstītās prozas tulkotājs. Tulkojis tādus ievērojamus autorus kā Hulio Kortāsars, Horle Luiss Borhess, Gabriels Garsija Markess, Ernesto Sabato un Federiko Garsija Lorka.

Daudzu literāro apbalvojumu nominants un ieguvējs, tostarp ieguvis Latvijas Literatūras gada balvu par dzejas krājums “Putn”. 

 

EKSPERTU VĒRTĒJUMI

Ja Pasa teksts ir “meditācija par valodu” – kā tas norādīts tulkojuma iznākšanai veltītā relīzē, – kas tad īsti ir Raupa tulkojums? Meditācija par meditāciju par valodu? “Vai dzejnieks Pass nodarbojas ar valodu, vai arī tikai cenšas aprakstīt, kā būtu iespējams ar to nodarboties?” – recenzijā vaicā Ilze Jansone (Punctum). Trīs teikumi, visi jautājumi. Par valodu var jautāt un jautāt bez gala, salīdzināt valodu bez malas, piemēram, sakot arī tādus vārdus, ka “vārds ir pasaules izmiesošanās, lai meklētu savu nozīmi.” Bet viss šis Pasa un Raupa kopīgais gājiens uz Galtu, šis ceļojums ir pakļauts ne vien nozīmēm un izteikti gleznainam, detalizētam vērojumam, bet arī valodas ritmam, – “vārdi, kurus šobrīd rakstu, dodas meklēt savu nozīmi, un tā arī ir visa šo vārdu nozīme.” Ja atkārto dažas reizes, skan gandrīz kā buršanās, kā mantrošanās. Varbūt Raups ir tiktāl sinhronizējis teksta latviskās versijas ritmu ar oriģinālu, ka skan tik labi, skan kaut kā – pareizi, visi vārdi savās vietās. “Pateikti vai uzrakstīti, vārdi raujas uz priekšu un cits aiz cita ierakstās tiem piemērotā vietā: papīra lapā, gaisa mūrī. No šejienes vārdi virzās tālāk, ievelk ceļu: tie rit, tie ir laiks,” skaita Pass un viņam līdzi skaita Raups.

Rakstnieks OSVALDS ZEBRIS

 

Lasot šo grāmatu, iedomājos, ka tā nekad nebeigsies, ka tā nekad nav sākusies, ka viss, ko tā var pateikt, jau ir pasacīts kaut kur manī, ka to vienmēr esmu zinājis un jutis. Edvīna Raupa latviskojums ir izcils, jo lasītājam sniedz nepastarpinātu saikni ar domām – un tieši tādā veidā –, kā varētu būt vēlējies pasacīt pats autors. Tā ir izcila tulkojuma pazīme.

Katrs no grāmatas teikumiem ir būtisks, tajā nav nejaušību un pļāpu. Valodā kā cilvēka prāta atveidē nozīme piemīt visam, itin viss ir acumirklīgs, taču vienlaikus mūžīgs. Tulkojumu var uzslavēt ne tikai par lietpratīgu latviskojumu, bet arī par to, ka tas paver durvis uz neaptveramo spāņu literatūras pasauli un ar katru šādu darbu latviešu lasītājs kļūst par līdztiesīgu sarunas biedru pasaules literārajās norisēs.

Tulkotājs, atdzejotājs, publicists un rakstnieks ILMĀRS ZVIRGZDS 


Grāmatas epigrāfā ļoti nopietnā balsī rakstot par dievišķo Hanumānu, Oktavio Pass nemin to, ka pērtiķim līdzīgajam dievam piemita trikstera loma – viņš bija viltīgs, plātīgs, nežēlīgs un pārgalvīgs, un laiku pa laikam neiedomājami dumjš (piemēram, pavadīja labu savu mūža daļu, aizmirsis par to, ka viņam piemīt superspējas). Tomēr, iespējams, lasītājam arī šis pērtiķa gramatiķa aspekts nepaslīdēs garām: joks, ko izspēlē valoda, kas radīta, lai atspoguļotu pieredzi (vai pārtulkotu matēriju informācijā) ir pēc būtības triksterīgs; jo vairāk tu centies nosaukt vārdos to, ko vēlies nosaukt, jo vairāk tas no tevis slēpjas, un reizēm tev šķiet, ka vaina ir valodā – un tad tu mēģini izmantot valodu, lai to paskaidrotu, un atkal notiek tas pats. Tomēr autors nepadodas un mēģina iegremdēties Indijas tumīgajā vidē, un tikpat blīvajā, sarežģītajā, bet gandrīz-satveramajā uztveres-domāšanas-nosaukšanas procesā. Apbrīnoju Edvīnu Raupu, kurš ne tikai nav padevies, bet arī radījis tikpat blīvu un bagātīgu, pat ja neiespējamu, “Pērtiķa gramatiķa” tulkojumu latviski.  

Rakstniece, dzejniece, tulkotāja IEVA MELGALVE



Copyright © 2024 STARPTAUTISKĀ RAKSTNIEKU UN TULKOTĀJU MĀJA

Please publish modules in offcanvas position.