Ērika Bērziņa. Foto: Ruta Kurpniece

AUTORE: Ērika Bērziņa

DARBA NOSAUKUMS: “Ardievas bohēmai”

IZDEVNIECĪBA: Orbīta

REDAKTORS: Kārlis Vērdiņš

DIZAINS: Toms Mrazauskas

ANOTĀCIJA:

Šis ir Ērikas Bērziņas otrais dzejoļu krājums pieaugušajiem. Krājumā atklājas ikdienas dzīve ar tās mazajiem priekiem un bēdām, rūpes par tuvajiem cilvēkiem, vēlme pēc mīlestības, personiskās brīvības un pašizpausmes. Autore rāda, kā dzīve piespiež jauneklīgos bohēmistus nomest spilgtās, svešās spalvas, lai pieņemtu dzīvi ar stoiciskumu un cerību. Autores asociatīvā pieeja dzejai ir vienkārša un vaļsirdīga, tā provocē uz uzticēšanos un līdzpārdzīvojumu.

PAR AUTORI:   

Ērika Bērziņa (1977) – dzejniece, redaktore, literatūrkritisku rakstu autore. Organizējusi vairākus starpdisciplinārus kultūras pasākumus, iesaistās kultūras projektu īstenošanā. 2006. gadā izdots viņas dzejas krājums “Ziemeļu lapsa”, ar kuru piedalījusies starptautiskajā konkursā jaunajiem dzejniekiem “Bridges of Struga”. 2020. gadā izdots bērnu dzejas krājums “Mammas dzejoļi”, kas bijis nominēts Latvijas Literatūras gada balvai. 2023. gadā izdots krājums pieaugušajiem “Ardievas bohēmai”. Ērikas Bērziņas dzeja angļu valodā publicēta jauno dzejnieku antoloģijā “Bridges” (2007). Dzejas dienu ietvaros regulāri veido “Ceļojumus ar dzejniekiem”, kas ir poētiska ekskursija pa kādu no Rīgas apkaimēm.

 

EKSPERTU VĒRTĒJUMI

Ja man būtu bijusi tāda izvēle, es gribētu, kaut šis būtu bijis pirmais dzejas krājums, ko es, sākot savas literārās gaitas, būtu izlasījusi. Ērika Bērziņa radījusi dzejas krājumu radoši un jutekliski monumentālās noskaņās, atklājot skaudru un maigu, nedaudz ieplaisājušu pasauli. Rodas iespaids, ka notikušais ir izdzīvots, izjusts, izlaists caur sevi, nevis teorētiski un tehniski konstruēts kaut kādām sintētiskām mākslas paradigmas atbilsmēm un gaidām, un tieši tāda pieredzes fikcija man kā lasītājai ļauj identificēties ar šo tekstu, tam pieķerties. “Ardievas bohēmai” liek domāt par dzīves procesu kā secīgu fragmentu, lomu un aktieru maiņu. Un ir absolūti normāli, ka ir savs laiks bohēmai un ir savs laiks bērniem – tie mūsu dzejoļi jau ūdens glāzi pie gultas mums nepienesīs. To, starp citu, es ik pa laikam cenšos atgādināt arī sev.

Dzejniece un publiciste LIGIJA PURINAŠA


Skaidrs ir viens – Ērikas Bērziņas bohēmas laiki ir beigušies. Hedonisms dekadence ir pagātne, laiska dirnēšana un apkārtklīšana pa mākslinieku dzīvokļiem – noiets etaps.

Tomēr Ardievās ieaustais teksts neatgādina vis aizlaikos iesmaržinātu mutautiņu, ko izvilkt tumšajos ziemas vakaros par pierādījumu sen zudušajai spējai baudīt, gremdējoties gaistošās atmiņās.

Tā nav dzeja, kas aizved prom no īstenības. Tā aug līdz ar īstenību, un spēj to pāraugt, nekļūstot mietpilsoniski plakana.

Dzejnieks un atdzejotājs PĒTERIS DRAGUNS

 

Dzejniece savā otrajā dzejas krājumā ir ļoti godīga. Nu kuru tu mānīsi, ja esi trīs  bērnu mamma visupirms? Šī nesamocītā patiesuma un neizlikšanās balss uzrunā un ļauj satikties ar dzejnieci Ēriku Bērziņu viņas istabā. Vairāku gadu garumā tapušie dzejoļi skaisti, ar pašcieņu apliecina, ka viņas pašas balss sadzīves kņadā un rūpēs nekur nav pazudusi. Ērika Bērziņa neliekuļo, ka viņas uzmanības laukā ienāk milzīgas globālas tēmas. Viņa raksta par to, ko pazīst līdz molekulām – kā palikt radošai personībai, esot mammai visupirms, un šajās pārdomās dzejniece iemērcē līdz kaklam arī savu lasītāju. Tālāk – ne. Ērika Bērziņa negrasās nevienu slīcināt izmisuma un bezcerīguma jūrā, viņas intonācija ir inteliģenta un atturīga, bez naturālisma histērijas. Redaktors Kārlis Vērdiņš secina, ka viņas poētika kļuvusi vienkāršāka. Kuru tu mānīsi ar estētisku ekvilibristiku, ja tāpat katram skaidrs, ka rakstīšanai ir nozagti tikai daži brīži, jo precētās “apsēžas tikai, kad satumsis”. Reizēm tieši šāda vaļsirdība un šķietams nepretenciozums rada īstas dzejas skaisto smaržu. Dzeja bez “fotošopa”, kas nepārdzīvo par krunciņām pie acīm, par to, ka “milti beigušies/ un olas vairs nav” un vismazāk – par Vecrīgā aizslēgtu bāru. 

Kultūras žurnāliste UNDĪNE ADAMAITE



Marts Pujāts. Foto: Ruta Kurpniece

AUTORS: Marts Pujāts

DARBA NOSAUKUMS: “Dāma baltos džinsos”

IZDEVNIECĪBA: Neputns

REDAKTORS: Kārlis Vērdiņš

DIZAINS: Armands Zelčs 

ANOTĀCIJA:

Grāmata, kas atradīs savu lasītāju no Ukriem līdz Omuļiem un no Ērģemes līdz Skukiem. Tas ir tematiski vienots dzejoļu cikls. Krājumā izpaužas lasītājam jau labi pazīstamais dzejnieka savdabīgais pasaules redzējums un valodas izjūta. Šoreiz tie pavērsti topogrāfiskās dzejas virzienā, apceļojot daudzas Latvijas vietas, kuras parasti paslīdējušas garām dzejnieku skatieniem.

PAR AUTORU:   

Marts Pujāts (1982) – sešu dzejas krājumu autors, darbojies arī kā atdzejotājs. Par pirmo dzejas krājumu “Tuk tuk par sevi” (2000) saņēmis Klāva Elsberga prēmiju, par dzejas krājums “Nāk gaismā pati lampa” (2013) saņēmis Latvijas Literatūras gada balvu. Raksta arī dzeju bērniem, par krājumu “Ej nu ej” (2020) saņēmis gan Latvijas Literatūras gada balvu, gan Jāņa Baltvilka balvu.

 

EKSPERTU VĒRTĒJUMI

Pārstaigāt dzimtās āres ienācis prātā ne vienam vien literātam, bet dzejnieks Marts Pujāts to īstenojis īpatnēji valdzinošā un oriģinālā veidā. Dzejas pretendentu sarakstā, manuprāt, spožākais darbs, kas nerada priekšstatu par dzeju kā metriem griežamu dzejas baķa audumu, kur nomainās tikai autori, atšķirība intonācijā vai pasaules uztverē īsti nemanot.

Marta Pujāta atklāsmes it kā nav nekas pārsteidzošs, tā par mazas vietas kluso lielumu brīnījies gan Imants Ziedonis, gan Pauls Bankovskis, bet veids, kā dzejnieks to izdara, ir fascinējošs un vienreizējs. Dzejnieks kā balta saules džinsos slīd pār ikkatru Latvijas kaktiņu no Ukriem līdz Omuļiem, un fočē, fočē, fočē, te govi, kas
  “klusi stāv”, te – “garo vijolīti vāzē” vietējā veikalā, te – ietvi, kas “kā mammīte ar savām maigajām rokām noglāsta P39”. Fočēts, protams, burtu ainavās. 

Kultūras žurnāliste UNDĪNE ADAMAITE

 

Marta Pujāta dzejā laiks un telpa ir mazliet mūžīgāks nekā parasti. Dabas un cilvēka poētiskā tuvība lasītājam tiek apliecināta ne tikai kā tēlaina viengabalainība, bet kā vienmēr pastāvējusi klātesamība. Kas ir dāma baltos džinsos, kas ir viņas esamības pamats, no kuras puses skaitīt viņas pirkstus? Kā īsti ir – no labās uz kreiso vai no kreisās uz labo? Viņas esamība mērojama miljonos gadu, varbūt mazliet vairāk, un viņas kustībā ir klāt itin visur, taču šī klātbūtne vienlaikus ir arī statiska.

Daudzām Latvijas iekšējām un ārējām vietām veltītās rindās autoram izdevies notvert un iemūžināt jūtas un pārdzīvojumu, kas ir viņpus noteiktiem vietvārdiem vai gada skaitļiem, paša autora vārdiem runājot, viņa dzeja ir “kas nesastapts, bet jau pazīstams”.

Tulkotājs, atdzejotājs, publicists un rakstnieks ILMĀRS ZVIRGZDS


Nonācis līdz izteiktam lakonismam, pat minimālismam dzejā, Marts Pujāts šķietami atkāpjas malā, noslēpjoties novērotāja lomā. Izvairoties no jebkādas poetizācijas, viņš pārceļ metaforas smaguma centru no vārda uz lietu – ēku, cilvēku, koku; šīm visām lietām piemīt iekšējs spriegums un virzība. Un vienlaikus arī šajā Pujāta krājumā – iespējams, vēl spilgtāk nekā iepriekšējos – redzama viņa spēja radīt krājuma iekšējo mitoloģiju, tā specifisko likumu kopumu, kurus nav iespējams (vai varbūt nevajadzētu) definēt un aprakstīt ārpus krājuma robežām. Tomēr, protams, šis vērojums, lai arī rada objektivitātes iespaidu, ir radikāli subjektīvs – šķietami zināmām ģeogrāfiskām vietām tiek piešķirti citu neredzēti centri vai mezgla punkti, kas reizēm pastāv tikai īslaicīgi un varbūt pat iedomāti. Ja dzejā iespējams ielikt gleznotāja skatienu, tad tas būtu šāds – šķietami “ārpus” paša izveidotās pasaules esošs, šķietami neitrāls, šķietami tikai piefiksējošs, bet patiesībā visu šo pasauli radošs.  

Rakstniece, dzejniece, tulkotāja IEVA MELGALVE 


EKSPERTU PRIEKŠSĒDĒTĀJAS PAMATOJUMS PAR BALVAS PIEŠĶIRŠANU ŠIM DARBAM

Balva piešķirta par dzeju, kuras lakonisms un precizitāte iezīmē gan Latvijas, gan iekšējās pasaules noslēpumaino, neatklāto, bet vienmēr klātesošo ģeogrāfiju.  

Rakstniece, dzejniece, tulkotāja IEVA MELGALVE






Ilmārs Šlāpins. Foto: Ruta Kurpniece

AUTORS: Ilmārs Šlāpins

DARBA NOSAUKUMS: “never”

IZDEVNIECĪBA: Neputns

REDAKTORS: Raimonds Ķirķis

DIZAINS: Klāvs Priedītis

ANOTĀCIJA:

“Jaunajā krājumā “never” lasītājs atradīs gan labi pazīstamo Šlāpina asredzību, gan neierasti vērienīgu izteiksmes formu. Viņa jaunākie dzejoļi ir izteikti dialoģiski, tie vēlas sarunāties ar lasītāju, pastāstīt, kā ir vai varētu būt. Tiem piemīt sprediķa viedums, bet arī demokrātiska atvērtība, nezaudējot neko no tā, ko mēdz pieprasīt no mūsdienīgas dzejas.” (Raimonds Ķirķis).

PAR AUTORU:   

Ilmārs Šlāpins (1968) – filozofs, publicists, rakstnieks, redaktors, dramaturgs, tulkotājs. Bijis žurnāla “Rīgas Laiks” redaktors un interneta žurnāla “Satori” galvenais redaktors. Sarakstījis dzejoļu krājumus “Karmabandha”, “Es nemāku, komatus” un “never”, anekdošu krājumus “Anekdotes par vidējo latvieti un Raini” un “Anekdotes par vidējo latvieti un konkrētiem cilvēkiem”, mūsdienu latviešu valodas vārdnīcu “Jauno latviešu valoda”, grāmatu “Latvietis. 100 nacionālās īpatnības”, kā arī bērnu grāmatu “Es tiešām gribu sunīti”. Rakstījis arī libretus muzikāliem iestudējumiem un teātra uzvedumiem. Tulkojis Jevgēnija Griškoveca romānu “Krekls” un Ainas Rendas romānu “Himna”, sastādījis un atdzejojis Dmitrija Prigova dzejas izlasi “Manas dzīves laikā”, kā arī tulkojis ārzemju autoru lugas un mūziklus Latvijas teātru vajadzībām.

 

EKSPERTU VĒRTĒJUMI

Centīšos kodolīgi un skaidri. “Neverzemē” viss sākas ar to, ka “dzejnieks taču ir cilvēka stāvoklis”, jo nav jau nemaz nekāda, tur, nolūka, bet beidzas (ja vispār) ar zināšanu viļņošanos un zināšanu par viļņošanos – “kā pa Himalaju nogāzēm/ augšup/ un lejup”. “Neverzeme” san daudzās balsīs, ar to saprotot, ka autors te sarunājas, jo “cilvēks savā būtībā vienmēr ir pretrunā ar to, kāds viņš ir.” Par ko sarunājas? Piemēram, par neiespējamību sadzirdēt otru, saprast, jo “sveša balss iemidzina/ un liedz uztvert vārdus”, kas arī saprotams, jo katram taču savs: “tu pat nenojaut, ka simtiem un tūkstošiem/ citu cilvēku savās mājās lasa pilnīgi citas avīzes/ vai vispār – grāmatas un katrs tajās izlasa/ kaut ko pavisam citu, kaut ko tādu/ kam ar tevi nav ne vismazākā sakara”. Bet varbūt runa ir par tieksmi ar valodu “nomaskēt, aizkrāsot to, ko mēs faktiski vēlamies pateikt”? Vai tomēr par to, ka nav jau nemaz īsti, ko teikt: “bet parasti jau vārdu netrūkst/ trūkst, ko teikt/ trūkst kā tāda/ ko patiešām būtu vērts pateikt”. Lūk, viela sarunai. “Neverzemē” ir stāstīts par attiecībām piecpadsmit dažādos veidos, ir trīs dzēlīgi likstu un bēdu stāsti, kas visi it kā beidzas laimīgi, sakot: “un bija cilvēkiem/ labs prāts”, taču – vai tad tā parasti beidzas likstu un bēdu stāsti (tiesa gan, – kurš gan ir vedis statistiku par ļaunumu, kas nav dzimis, par bēdām, kas nav skārušas tevi)? Lūk, par to var parunāt. Saruna visnotaļ varētu izvērsties arī par to, kas mēs katrs neesam, vai par sajūtām (kas taču ir bijušas mums visiem), “ka tu dari kaut ko vienu, bet tajā pašā laikā skaudri apzinies, ka patiesībā tev vajadzētu darīt kaut ko pavisam citu”. Kā varētu būt bijis? Vienvārdsakot, te mūs aicina uz parunāšanos un uz “piemirsto arhetipu irdenos pamatos” ieskatīšanos. Neiznāca ne kodolīgi, kur nu vēl skaidri. Būtu bijis gana ar mudinājumu atvērt. 

Rakstnieks OSVALDS ZEBRIS

 

Ilmārs Šlāpins sper pārliecinošu soli prom no rotaļīgās ironijas (kura, iespējams, pārtapusi pieklusinātā pašironijā). Viņš sper soli arī no Latvijā ierastās izpratnes par to, kas ir dzeja, un iezīmē to kā pirmām kārtām domāšanas un sarunas procesu, kurā formālajām kvalitātēm praktiski nav nozīmes – teksts šķiet sakārtots īsās rindiņās ne tāpēc, lai modulētu elpas plūdumu un ritmu, bet tāpēc, lai piespiestu lasītāju domāt lēnāk, dziļāk, sarežģītāk. Šķietami apcerīgais teksts konfrontē jautātāju (autoru? lasītāju?) ar mūsdienu realitāti, no kuras grūti paslēpties aiz jebkādām prāta vai jūtu uzceltām sienām. Tomēr no gudra cilvēka humora izjūtas neaizbēgsi – šķiet, tā pastāvīgi ir klātesoša gan pašā tekstā, gan autora skatienā uz savu un lasītāja apcerīgumu. 

Rakstniece, dzejniece, tulkotāja IEVA MELGALVE


Krājums veidots ar filozofa cienīgu intelektuālu vērienu un īstenots ar programmatisku eleganci. Dzejnieka urdošais taujātāja un meklētāja gars mudina uzdot jautājumus, ticēt, apšaubīt, konstruēt, dekonstruēt. Aiz visām mīlestībām un derdzībām, tīrajiem prātiem un spriestspējām, aiz verificējamiem un neverificējamiem spriedumiem, acīguma, lecīguma, apskaidrībām un atskaidrībām – alķīmisko pārvērtību process rezultējas postdekonstruktīvā naivumā, kas manā skatījumā ir milzīga veiksme, jo īpaši dzejas krājumam.

Dzejnieks un atdzejotājs PĒTERIS DRAGUNS




Kārlis Vērdiņš. Foto: Ruta Kurpniece

AUTORS: Kārlis Vērdiņš

DARBA NOSAUKUMS: “Lībiešu balādes”

IZDEVNIECĪBA: Neputns

DIZAINS: Zane Ernštreite

ANOTĀCIJA:

Kārlis Vērdiņš par grāmatu: “Darbs pie grāmatas sākās 2011. gadā, kad Valts Ernštreits aicināja latviešu dzejniekus sacerēt pa vienam dzejolim par lībiešu tematiku, atdzejoja tos un publicēja kopkrājumā “Kā iznirst lībieši”. Kopš tā laika esmu turpinājis rakstīt dzejoļus, izmantojot lībiešu vēstures, literatūras un folkloras motīvus. “Lībiešu balādes” ir rakstītas, iztēlojoties, kāda varētu būt lībiešu laikmetīgā dzeja, ko sarakstījis autors, kurš dzīvo lībiešu kultūras vidē un kura tekstos organiski ieplūst vietējie ticējumi, paražas un vēsturiskā atmiņa. Vairāki no šiem dzejoļiem ir apjomīgi un sižetiski, tādēļ šī grāmata uzskatāma par mēģinājumu liroepikas žanrā, pie kura pieder arī balāde”.

PAR AUTORU:   

Kārlis Vērdiņš (1979) – dzejnieks, literatūrzinātnieks, atdzejotājs. Dzejas krājumu “Ledlauži” (2001), “Biezpiens ar krējumu” (2004), “Es” (2008), “Mēs” (kopotā dzeja, 2012), “Pieaugušie” (2015), “Gatavā dzeja” (2020), “Lībiešu balādes / Līvõd balādõd” (2023) autors. Sarakstījis arī četrus dzejas krājumus bērniem. Autors monogrāfijai “Bastarda forma: Latviešu dzejprozas vēsture” (2011), kas balstīta promocijas darbā “Latviešu dzejproza 20. gadsimtā”, par ko saņēmis filoloģijas doktora grādu. Vairāku nozīmīgu literāru apbalvojumu laureāts, tostarp – trīskārtējs Latvijas Literatūras gada balvas saņēmējs. Bijis literatūras žurnāla “Latvju Teksti” redaktors, sastādījis un rediģējis vairākus dzejas krājumus un pētījumus. Patlaban – pētnieks LU Literatūras, folkloras un mākslas institūtā. Dzeja tulkota vairākās pasaules valodās. Sadarbojies ar dažādiem latviešu komponistiem un mūziķiem, rakstot libretus un dziesmu tekstus.

 

EKSPERTU VĒRTĒJUMI

Izsmalcināti trāpīts tieši pa saules pinumu. Man šo dzejas krājumu gribētos dēvēt par lībiešu dzīves grāmatu, bet nevis tādu, kas apcer tikai pagātni un tās izkaisītos zelta gliterus vai mūžīgās cīņas, kā, piemēram, to apraksta mūsu nemirstīgās hronikas – Indriķa hronika (1227) vai Baltazara Rusova Livonijas hronika (1578) –, bet gan tādu, kas manifestē tieši pretējo – lībiešu augšāmcelšanos. Grūti, bet jādara. Smagi, bet jāvelk. Skumji, bet jāironizē. Gribas raudāt, bet vajag prast arī pasmieties. Bezcerīgi, bet ar ticību, ka būs labi. Varbūt Kārlis Vērdiņš varētu uzrakstīt arī latgaliešu balādes? Tā teikt, lai Latvijas mazāk lietoto valodu mikrokosmā iestātos universāls līdzsvars. 

Dzejniece un publiciste LIGIJA PURINAŠA

 

Vērdiņu Kārļa jaunākais oriģināldzejas krājums pieaugušajiem bilingvāli latviešu un lībiešu valodā ļauj baudīt Kārļa Vērdiņa oriģinālo un nesajaucamo talantu, par kuru viņu tik daudzi mīl. Lībiešu tēma, neraugoties uz vienmēr klātesošo asprātību, nav vien kāds jociņš spociņš. Darbu pie grāmatas viņš sācis jau 2011. gadā, kad Valts Ernštreits aicināja latviešu dzejniekus sacerēt pa vienam dzejolim par lībiešu tematiku,  atdzejoja tos un publicēja kopkrājumā “Tā iznirst lībieši”Šajā krājumā Kārlis Vērdiņš ērti jūtas savā stihijā – iztēlotu fikciju, aci nepiemiedzot (vai piemiedzot, tikai ļoti, ļoti nemanāmi) uzdot par baltu patiesību. Kārļa Vērdiņa mēģinājums liroepikas žanrā, iztēlojoties, kā varētu skanēt kāda lībiešu laikmetīgā dzejnieka balss, valdzina ar Vērdiņa unikālo spēju sinhroni rakstīt ļoti nopietni un galēji nenopietni. Šoreiz šāda radošā šļakata trāpījusi lībiešu vēsturei, kuru Vērdiņš gan nopietni izstudējis, gan tomēr negrasās par to runāt raudulīgi vai žēlabaini. 

Kultūras žurnāliste UNDĪNE ADAMAITE

 

Par ko tiešām labu mēdz teikt: “Vienreizēji!” Šajā gadījumā jāsaka “divreizēji!”, jo balādes ir latviešu (viena burtnīca) un lībiešu (otra burtnīca) valodās. Kas burtnīcās? Bet burtnīcās stāsti par lībiešu neticamajiem piedzīvojumiem – no Krimas kara Kolkā un saltkurpju vaidiem mežā līdz pirmās lībiešu cirkus mākslinieces Lindas Mari nolaupīšanai. Lūk, kas. Kas vēl notiekas? Vēl tur Bute satiek Dieviņu, Velnu un Janīnu Kursīti, bet Meirovics, kurš glaunā vāģī triecas pēc sālītām reņģēm, saskrienas ar Coja moskviču. Lūk, kas. Labi, bet par mīlestību ir? Ir. “Līvōd Ārmaztōks” to vietu sauc. Tur tā stāv rakstīts: “Menca, menca, dorša, dorša, ņem nu manu ēsmu droša!” Vai pieburamās vārsmas? Ir tādas arī, teiksim: “siltināta mana māja – šķirbu būda jūsējā/ tikla sieva manā mājā – slinka sterva jūsējā/ teicamnieki manā mājā – otrgadnieki jūsējā.” Un? Neko, taipusē, – pāri jokiem un drūmām būšanām, dienai, jeb pǟva un naktij, jeb īe – visapkārt dzird brēkšanu: “Ķērsta! Ķērsta!” No Līvzemes līdz pašai Anglijai skan.

Rakstnieks OSVALDS ZEBRIS




Copyright © 2024 STARPTAUTISKĀ RAKSTNIEKU UN TULKOTĀJU MĀJA

Please publish modules in offcanvas position.