Ausma Cimdiņa. Foto: Ruta Kurpniece
AUTORE: Ausma Cimdiņa
DARBA NOSAUKUMS: “Latviešu literatūras klasika kā kritiskās domāšanas impulss”
IZDEVNIECĪBA: Zinātne
REDAKTORE: Ināra Stašulāne
VĀKA DIZAINS: Modris Brasliņš (uz vāka Māra Bišofa zīmējums)
ANOTĀCIJA:
Monogrāfijas pamatā ir zinātniskās konferencēs un publikācijās aprobēti pētījumi, kas izvērsti agrāk neapgūtu avotu un kontekstu izpētē un papildināti ar jaunām atziņām un secinājumiem. Darbs strukturēts trīs nodaļās, katrā no tām fokusējoties uz noteiktu literatūras vēstures un teorijas jautājumu loku.
PAR AUTORI:
Ausma Cimdiņa (1950) – literatūrzinātniece, literatūrkritiķe. Kopš 1975. gada strādā Latvijas Universitātē, no 1985. gada docē vairākus kursus Humanitāro zinātņu fakultātē, profesore kopš 2003. gada. No 1998. gada pētījumu centra “Feministica Lettica” vadītāja. Latvijas Zinātņu akadēmijas īstenā locekle (2017). Grāmatu par literārā procesa un recepcijas problēmām “Teksts un klātbūtne” (2000), “Dzīve tekstā” (2006) autore. Publicējusi apceres par jaunāko prozu un prozas teoriju, kā arī rakstnieku portretus (Z. Mauriņa, J. Purapuķe, J. Miesnieks u. c.). Z. Mauriņas Rakstu 1.–2. sējumam (1996–97) rakstījusi pēcvārdu, piezīmes un sastādījusi bibliogrāfiju, sastāda Aspazijas Kopotus rakstus (1.–2.sēj.). Sastādījusi rakstu krājumus “Feminisms un literatūra” (1997), “Feminism and Latvian Literature” (1998), “Eiropa, Latvija – kultūru dialogs. Zentai Mauriņai – 100” (1998), almanahu “Feministica Lettica” (1998, 2001–2003). Sarakstījusi biogrāfisku apceri par Latvijas prezidenti Vairu Vīķi-Freibergu “Brīvības vārdā” (2001). 2023. gadā izdota monogrāfija “Latviešu literatūras klasika kā kritiskās domāšanas impulss”. Kopumā izdoti vairāk nekā 250 zinātniski, populārzinātniski un literatūrkritiski raksti latviešu, angļu, vācu, krievu, zviedru, lietuviešu un igauņu valodā.
EKSPERTU VĒRTĒJUMI
Ausma Cimdiņa ļoti mērķtiecīgi un bez liekvārdības grāmatas lasītāju izvadā pa, viņasprāt, būtiskākajiem un, iespējams, pat sāpīgākajiem literatūrzinātnes krustpunktiem, ļaujot pašam spriest, domāt līdzi un secināt. Atzinīgi novērtēju, ka šajā grāmatā īpaša uzmanība ir pievērsta nacionālās literatūras un jo īpaši latgaliešu rakstu valodas un latgaliešu literatūras eksistences jautājumam, kas lielākoties līdz šim pretendējis uz neviennozīmīga, neizprotama literāra fenomena statusu.
Dzejniece un publiciste LIGIJA PURINAŠA
Kritiski reflektējot par latviešu literatūras klasiku, grāmatas autore mēģina atrast to dzīslu, kas ilgākā laika posmā ietekmējusi ne tikai latviešu literatūras veidošanos, bet arī sniegusi savu impulsu latviešu identitātes un kultūras veidošanās procesos. Grāmatā ietvertas atsevišķas esejas, kas iesākas ar atskatu tālākā vēsturē, drīzi vien pievēršas padomju okupācijas laika dzejas klasikai, taču tad atgriežas pie latviešu literatūras sākotnes, aplūkojot tādus jēdzienus kā savas vietas apziņa un modernitāte. Viens no aspektiem, kam pievērsta īpaša uzmanība, ir jautājums par dzimtes studiju diskura nozīmību latviešu literatūras pētniecībā. Gan citi grāmatā lasāmie teksti, gan šī nodaļa īpaši, nākotnes literatūras pētniekiem kalpos kā izteiksmīga laikmeta liecība.
Grāmatai piemīt akadēmisks raksturs, taču tā viegli lasāma plašam lasītāju lokam. Ikvienam, kas interesējas par latviešu literatūras procesiem un pazīst tās vēsturi, tā sniegs dziļāku ieskatu par svarīgām kopsakarībām ilgākā laika periodā. Darbā izmantots mūsdienīgs jēdzienisks aparāts un izsmeļošs atsauču kopums.
Tulkotājs, atdzejotājs, publicists un rakstnieks ILMĀRS ZVIRGZDS
Iespējams, viens no aizraujošākajiem teorētiskās domas izaicinājumiem ir sastapties ar labi formulētu, drosmīgu un precīzi izteiktu viedokli, kuram nepiekrīti. Šķiet, arī Ausmai Cimdiņai šis sentiments nav svešs – viņa diskutē cieņpilni un pārliecinoši, neatstājot argumentus pusvārdu vai mājienu miglā, un nebaidās apšaubīt ne iepriekš lasītos autorus, ne šobrīd aktuālos teorētiskos skatījumus. Turklāt autorei piemīt lielisks “balss diapazons”, ņemot vērā darba tapšanas vēsturisko un biogrāfisko kontekstu un skatot to mūsdienās svarīgu teorētisku virzienu gaismā. Viņas skatījumā “literatūras klasika” ir lasāma kā mūsdienās aktuāla; Cimdiņa iezīmē ceļus, kā teksts, kas radīts tālākā vai nesenākā pagātnē, ir veidojis ne vien mūsu literatūru, bet arī (pat šo tekstu nelasījuša, tikai caur “kultūras telpu” uzsūkuša) cilvēka priekšstatus par savu tautu un identitāti.
Rakstniece, dzejniece, tulkotāja IEVA MELGALVE