Margarita Perveņecka. Foto: Kārlis Strautnieks
AUTORE: Margarita Perveņecka
DARBA NOSAUKUMS: “Aspirantūra”
IZDEVNIECĪBA: Dienas Grāmata
REDAKTORI: Dace Sparāne-Freimane, Vents Zvaigzne
VĀKA DIZAINS: Jānis Esītis
ANOTĀCIJA:
Kas ir cilvēks? Kas var būt cilvēks? Kur velkamas cilvēka un cilvēcības robežas? Ne tikai daiļliteratūrai ierastā filozofiskā un psiholoģiskā tvērumā, bet arī eksakti: matemātiski, fizikāli, ķīmiski, bioloģiski, ekoloģiski utt. Ja dzīvojat pārgalvīgā vīzijā, ka literatūrā visu esat jau piedzīvojuši, tad ko šādu tomēr vēl nebūsiet sastapuši un, ja pietiks uzcītības, pacietības un atvērtības izlasīt, nekad arī neaizmirsīsiet.
“Radīt pasauli un sevi tajā. Vai – radīt sevi un pasauli sevī. Vai varbūt – pārradīt, salikt kopā no stihijām, no pirmelementiem, no dzīvības pirmformām un vēstures – kolektīvās un individuālās – lauskām. Šķiet, ka tas ir neizpildāms uzdevums gan apjoma, gan sarežģītības ziņā. Margarita Perveņecka savā otrajā romānā to apņēmīgi paveic, izmantojot gan visu cilvēcei pazīstamo zinātņu datus, gan valodu visā tās plašumā un dziļumā, gan vārdos neizsakāmo. Arī no lasītāja ASPIRANTŪRA prasa daudz – uzdrīkstēšanos, zinātkāri, pacietību –, bet balvā sola visu pasauli un unikālu lasīšanas pieredzi.” (Vents Zvaigzne)
PAR AUTORI:
Margarita Perveņecka (1976) – dramaturģe un prozaiķe. Sarakstījusi vairākas lugas un kinoscenārijus. Prozas grāmatu “Visi koki aizgājuši” (2006), “Gaetāno Krematoss: atmiņas par gaismu” (2011) un “Aspirantūra” (2023) autore.
Par romānu “Gaetāno Krematoss: atmiņas par gaismu” 2012. gadā ieguvusi Latvijas Literatūras gada balvu.
EKSPERTU VĒRTĒJUMI
Ja šīs grāmatas nebūtu, tā būtu jāizgudro, un Margarita Perveņecka to ir paveikusi, tādēļ tā ir. Īstenībā autore varētu rakstīt par jebko, jo viņas valoda ir kā metafizisks režģis, kam no dažādām dimensijām cauri spraucas esamības fiksācijas stari, vienlaikus arī asni, bet varbūt vektori vai vēl nepazīstami skaitļi, kas pārvēršas krāšņos zvaigznājos, kuri no blakus dimensijas izskatās kā ziedi. Pie katra no šiem vārdiem varētu likt atsauci, taču tā būtu pārmērība, jo grāmata paskaidro pati sevi – vismaz tādā nozīmē, ka tā ir vesela pasaule, kurai nevienam nekas nav jāpaskaidro. Kaut arī darba kompozīcijā labi saskatāms konstruktīvs režģis, kuru autore konstruē kā vērīga būtne, kuras skatienam un prātam nekas nepaslīd nepamanīts, šo tekstu principā varētu izkārtot arī dzejā.
Šīs grāmatas lasīšana ir kā iegremdēšanās rituālā baseinā, kuram nav dibena, ir tikai bezdibenis. Visu laiku nez no kurienes uzpeld dažādas domas, tās aizved projām un neļauj koncentrēties. Rakstīšana, šķiet, bijusi tikai lietošanas instrukcija, būtiskā norise ir lasīšana – tā ir teogonija, kurā padievu audzētavā pats lasītājs dzimst kā dievs.
Tulkotājs, atdzejotājs, publicists un rakstnieks ILMĀRS ZVIRGZDS
Konceptuāls darbs, kurā pārliecinošs uzstādījums – nojaukt humanitāro/eksakto zinātņu/intuīciju robežas – noved pie prasības nojaukt arī citas robežas: izpratnē par individualitāti, laiku, cilvēka patību, tostarp arī apzinot prāta, ķermeņa un uztveres mijdarbību. Šādu procesu gaismā ikdienas prasības (pēc saprātīgas uzvedības, iekļaušanās sabiedrībā vai sekošanas zināšanu ražošanas priekšrakstiem) šķiet absurdas, no smieklīguma līdz pat vardarbīgumam. Margarita Perveņecka nojauc arī ierastos priekšstatus par valodu un naratīvu, piespiežot lasītāja uztveri izplesties līdz tās galējām robežām un vēl mazliet tālāk – “Aspirantūra” ir arī (un, iespējams, galvenokārt) lasītāja domāšanas/sajušanas treniņš ar iepriekš nezināmu mērķi.
Rakstniece, dzejniece, tulkotāja IEVA MELGALVE
“Aspirantūra”, manuprāt, ir šedevrāls romāns, kas izaicina lasītāja pacietību, atvērtību jaunām pieredzēm un loģiskās domāšanas dogmatismu. Margaritas Perveņeckas teksts mani fascinē ar šķietami absolūti tehnisko formu un vēstījumu no vienas puses, bet no otras puses ar to nešķīsto jūtīgumu un līdzpārdzīvojumu, kas gluži kā vadātājs piemetas grāmatas pirmajā trešdaļā un vairs jau īsti neatstājas. Viss ir viens, un viens ir viss – romāns ir jaunradīta pašpietiekama pasaule, sistēma, terminoloģija, kas var izraisīt dažādas emocionālās reakcijas, sākot ar sajūsmu un beidzot ar šķebīgu riebumu, un, kā mēs zinām, – spēja veidot šādu intensīvu emocionālu saikni ir būtisks rādītājs mākslas darba nozīmīgumam.
Dzejniece un publiciste LIGIJA PURINAŠA