"Jandāliņš"


Kārlis Vērdiņš. Foto: Ruta Kurpniece

AUTORS: Kārlis Vērdiņš

DARBA NOSAUKUMS: “Jandāliņš”

IZDEVNIECĪBA: Liels un mazs 

REDAKTORE: Inese Zandere

ILUSTRĀCIJAS: Lote Vilma Vītiņa

DIZAINS: Artis Briedis

ANOTĀCIJA:

“Jandāliņā” atkal satiekas Kārļa Vērdiņa dzejoļu krājumos sastapti varoņi – tēti, mammas un viņu mazuļi, kuru sīkās roķeles stingri sagrābj savus vecākus kā ķīlniekus, liekot viņiem gan rūpēties un raizēties, gan priecāties un spēlēties, kopā ar bērniem apgūstot pasaules kārtību. Šīs dzīvās attiecības, kurās mainās lomas un noskaņojumi, autors ietvēris pantos, kurus ir viegli skaitīt, spēlējoties ar maziem bērniem, viegli atcerēties no galvas. To rīmes liek pieaugušajiem kopā ar autoru pasmīnēt un bērniem skaļi smieties.

PAR AUTORU:    

Kārlis Vērdiņš (1979) – dzejnieks, literatūrzinātnieks, atdzejotājs. Dzejas krājumu “Ledlauži” (2001), “Biezpiens ar krējumu” (2004), “Es” (2008), “Mēs” (kopotā dzeja, 2012), “Pieaugušie” (2015), “Gatavā dzeja” (2020), “Lībiešu balādes / Līvõd balādõd” (2023) autors. Sarakstījis arī četrus dzejas krājumus bērniem. Autors monogrāfijai “Bastarda forma: Latviešu dzejprozas vēsture” (2011), kas balstīta promocijas darbā “Latviešu dzejproza 20. gadsimtā”, par ko saņēmis filoloģijas doktora grādu. Vairāku nozīmīgu literāru apbalvojumu laureāts, tostarp – trīskārtējs Latvijas Literatūras gada balvas saņēmējs. Bijis literatūras žurnāla “Latvju Teksti” redaktors, sastādījis un rediģējis vairākus dzejas krājumus un pētījumus. Patlaban – pētnieks LU Literatūras, folkloras un mākslas institūtā. Dzeja tulkota vairākās pasaules valodās. Sadarbojies ar dažādiem latviešu komponistiem un mūziķiem, rakstot libretus un dziesmu tekstus.

 

EKSPERTU VĒRTĒJUMI

Vērdiņa dzejoļos viss ir savās vietās: “desiņa – panniņā/ pīlīte – vanniņā/ pupiņas – bļodiņā/ čuriņa – podiņā”. Un, ja kādubrīd sākas skandāliņš jandāliņš, kad lietām sajūk prāts un tās pamet savas vietas, kārtība vienalga atgriežas. Tad vecāki ķīlnieki jau atkal uz brīdi ir mīlnieki un tētis neākstās, bet pareizi lasa, un Sapnītis paliek un neaiziet, un, kad kopā esam mēs – mums ir tik labi. Nomierinoša un tāpēc – iedrošinoša lasīšana. Bet “Blēņu dziesmas”, kur kundziņš ar dāmīti pērk kāmīti, bēbis ar pamperi laiž uz Tamperi, bet asaris ir vienās asarās, savās vietās noliek pārgurušos, pārskraidījušos, pārrakstījušos vecākus. Un viss atkal mierīgi, viss savā vietā, “visās kupejās dus bērni/ vilciens ilgi stāvēs te/ tēti mammas aiziet klusi/ meklēt kur šeit bufete.” Savās vietās ir arī brīnumjaukās “Jandāliņa” ilustrācijas, kuras zīmējusi Lote Vilma Vītiņa.

Rakstnieks OSVALDS ZEBRIS

 

Ja kāds šaubās par to, vai viņiem vajadzētu bērnus, tad droši vien jāizlasa šī grāmata, kurā ar Kārlim Vērdiņam raksturīgo precīzo un nesaudzīgo redzējumi iezīmēti bērnkopības augstākie un zemākie punkti (turklāt, kā jau bērnkopībā gadās, bez īstas skaidrības par to, kurš tad būtu kurš). Vienlaikus, ja tas būtu iespējams, šo krājumu varētu ieteikt arī kā bērniņam pirms iemiesošanās, lai saprot, vai grib ņemties ar neapšaubāmi sarežģīto un reizumis ļoti kaitinošo bērnbūšanu. Noteikti patiks arī lielākiem bērniem, kuri nupat dabūjuši uz kakla mazāku māsiņu vai brālīti, vai arī pirmo reizi apjautuši, ka “pieaugušie arī raud”. Jautra un dziļas empātijas piesātināta lasāmviela, kuru (kā jau visu labu bērnu literatūru) grūti nosaukt par “literatūru bērniem”.

Rakstniece, dzejniece, tulkotāja IEVA MELGALVE

 

Kārlis Vērdiņš ir īsts dārgums bērnu literatūrā, jo viņā pilnīgi nemaz nav augstprātības un skolmeistariskuma zināt pasaules pareizo lietu kārtību un pateikt visu, visu, kā ir un kā tam būs būt. Dzejnieks līdzīgi kā iepriekšējos krājumos – “Burtiņu zupa”, “Tētis”, “Dilles tante” – zīmē pasauli, kur pieaugušie ir tikpat ievainojami un pareizās atbildes nezinoši. Vienīgais, ko viņi var darīt, ir doties uzticēšanas pilnā piedzīvojumā – spēlē, kur var kārtīgi izdauzīties un piedzīvot īstu prieku. Nopietnību jau lielā, pareizā dzīve piespēlēs tāpat. Kārlis Vērdiņš ir nedaudz tāds latviešu Harmss, kuram patīk bīdīt krustu šķērsu jēgas un nozīmes, aizdauzīties riktīgā absurdā, un tad tomēr pieaugušā rūpes ir tikt atpakaļ pie pareizajiem vārdu un lietu pāriem: “Desiņa – panniņā/ pīlīte – vanniņā/ pupiņas – bļodiņā/ čuriņa – podiņā”. Reizumis, kā uzkāpjot uz kāda lego klucīša, ieduras, iesmeldzas kāds sociāls motīvs, kā jau Vērdiņš to pieprot. Dzejas krājums “Jandāliņš” ir reizē aizraujoša “podiņmācība” mūsdienu dinamiskajiem, prasīgajiem un gudrajiem mazuļiem, un reizē šūpuļdziesma pārgurušiem, uz dīvāna miegā pakritušiem vecākiem. Varbūt, pat ar Vērdiņa “Jandāliņu” rokā? 

Kultūras žurnāliste UNDĪNE ADAMAITE





Copyright © 2024 STARPTAUTISKĀ RAKSTNIEKU UN TULKOTĀJU MĀJA

Please publish modules in offcanvas position.