Rolands Virks. Foto: Ruta Kurpniece
AUTORS: Rolands Virks
DARBA NOSAUKUMS: “Cilvēki man nepatīk”
IZDEVNIECĪBA: Valters Dakša
REDAKTORE: Ilze Jansone
ANOTĀCIJA:
Sēžu šodien un domāju: kā es tāds mākslinieks padevies? Krājumā apvienoti 34 humora pilni stāsti, kuros Rolands Virks sev raksturīgajā, viegli ironiskajā stilā apcer gan sadzīviskas tēmas, piemēram, “Smēķēšana”, “Bezmiegs” vai “Biezpiens”, gan izaicinošākus tematus, kā “Fetišs” vai “Sieviete”.
PAR AUTORU:
Rolands Virks (1989) ir žurnālists un mūziķis. Par pētījumu “Žanru poētika Ovidija “Metamorfozēs”” ieguvis maģistra grādu klasiskajā filoloģijā. 2023. gadā debitējis literatūrā ar stāstu krājumu “Cilvēki man nepatīk”.
EKSPERTU VĒRTĒJUMI
Rolanda Virka stāsti ir pietiekami īsi, lai neapniktu. Lasītājs noteikti pamanīs, ka grāmatas virsraksts ir maldinošs, jo īstenībā autora uzmanības centrā ir tieši cilvēks ar savām vājībām, bailēm, netikumiem, savādībām un visneiedomājamākajām lietām, kas raksturotas sabiezinātās krāsās, taču nav nekas svešs ikdienā.
Kaut gan īsstāstu krājuma beigās autors dāsni sniedz padomus, kā tos rakstīt, droši var pēc tiem nevadīties, jo uzmanīgam lasītājam stāsti liecina par to, ka sarakstīti pavisam savādāk. Ir trīs galvenie iemesli, kādēļ tos vērts lasīt – pirmkārt, starp sīkumu mežu autors spēj saskatīt eksistenciālu jautājumu kokus; otrkārt, mīlestība pret sīkumiem un triviālām sadzīves lietām atklāj dziļākus cilvēka dzīves slāņus; treškārt, tie nākotnē būs izmantojami kā materiāls antropoloģiska rakstura pētījumiem par to, kas cilvēkam kā būtnei bijis raksturīgs šodien. Patiesībā, šos pētījumus lasītājs var sākt nekavējoties – droši var teikt, ka daudzās lappusēs izdosies ieraudzīt pašam sevi. Un tā ir labas literatūras pazīme.
Tulkotājs, atdzejotājs, publicists un rakstnieks ILMĀRS ZVIRGZDS
Rolanda Virka īsprozas krājums “Cilvēki man nepatīk” ļoti trāpīgi portretē iemeslus, kāpēc arī man, iespējams, nepatīk cilvēki – nav iespējams būt ar cilvēkiem, vienlaikus ar viņiem neesot kopā. Cilvēki šajā grāmatā ir simbols, vērojums, mirkļa fiksācija, subjekti, kas padarīti par mākslas objektiem. Es teiktu, ka šīs ir pasaules trokšņu un komunikācijas nogurdināta cilvēka vīzijas par izdzīvošanu citā – sociālajā – troksnī. Ļoti patīkamas ir ironijas, pašironijas un sarkasma noskaņas, kas ļauj distancēti palūkoties gan pašam uz sevi, gan uz apkārtējiem. Manuprāt, šī ir ļoti pašpietiekama, nobriedusi un pārliecinoša debija.
Dzejniece un publiciste LIGIJA PURINAŠA
Pirmajā mirklī šķiet – varbūt šī ir jaunā pašreklāmas kampaņa “introvertajam latviešu rakstniekam”, kuram lielākās šausmas rada doma, ka kāds tramvajā varētu piesēsties blakus un, pasarg dies’, visu ceļu vēl būtu jārunā. Nākamajā, uz asociāciju pamata, iešaujas prātā – varbūt ar pseidonīmu sācis rakstīt Māris Bērziņš, Rvīns Varde vai Rihards Bargais? Vai varbūt tas Rolands Virks vispār ir igaunis, kas uzmetis scenārija skices animācijas īsfilmām absurda estētikā? Ar ironiju un pašironiju, nedaudz ievedot arī “smalko kaišu” teritorijā, Virks attiecas gan pret cilvēku, kurš filozofē par dzīves jēgu, gan pret cilvēku, kurš trešajā kastītē pērk kāpostu burkānu salātus. Tālas viņam šīs izpausmes neliekas.
Priecīga improvizācija par paša izvēlētu tēmu, un tēmas debitants nav meklējis nekur tālu. Virks apgriežas ap savu asi un ierauga turpat daudz kā interesanta, aizraujoša, ērmīga un pigorīga. Īsie, atsperīgie teikumi, pietēlotais nihilisms un īgnumiņš pret visu un visiem audzē jautrību. “Es galīgi neesmu tas humora čalis,” intervijā Punctum saka pats Rolands Virks (Punctum. 27.11.2023.). Kāds “čalis” kā prozas rakstnieks īsti ir Rolands Virks, – rādīs otrais prozas krājums.
Kultūras žurnāliste UNDĪNE ADAMAITE