Ilmārs Šlāpins. Foto: Ruta Kurpniece
AUTORS: Ilmārs Šlāpins
DARBA NOSAUKUMS: “never”
IZDEVNIECĪBA: Neputns
REDAKTORS: Raimonds Ķirķis
DIZAINS: Klāvs Priedītis
ANOTĀCIJA:
“Jaunajā krājumā “never” lasītājs atradīs gan labi pazīstamo Šlāpina asredzību, gan neierasti vērienīgu izteiksmes formu. Viņa jaunākie dzejoļi ir izteikti dialoģiski, tie vēlas sarunāties ar lasītāju, pastāstīt, kā ir vai varētu būt. Tiem piemīt sprediķa viedums, bet arī demokrātiska atvērtība, nezaudējot neko no tā, ko mēdz pieprasīt no mūsdienīgas dzejas.” (Raimonds Ķirķis).
PAR AUTORU:
Ilmārs Šlāpins (1968) – filozofs, publicists, rakstnieks, redaktors, dramaturgs, tulkotājs. Bijis žurnāla “Rīgas Laiks” redaktors un interneta žurnāla “Satori” galvenais redaktors. Sarakstījis dzejoļu krājumus “Karmabandha”, “Es nemāku, komatus” un “never”, anekdošu krājumus “Anekdotes par vidējo latvieti un Raini” un “Anekdotes par vidējo latvieti un konkrētiem cilvēkiem”, mūsdienu latviešu valodas vārdnīcu “Jauno latviešu valoda”, grāmatu “Latvietis. 100 nacionālās īpatnības”, kā arī bērnu grāmatu “Es tiešām gribu sunīti”. Rakstījis arī libretus muzikāliem iestudējumiem un teātra uzvedumiem. Tulkojis Jevgēnija Griškoveca romānu “Krekls” un Ainas Rendas romānu “Himna”, sastādījis un atdzejojis Dmitrija Prigova dzejas izlasi “Manas dzīves laikā”, kā arī tulkojis ārzemju autoru lugas un mūziklus Latvijas teātru vajadzībām.
EKSPERTU VĒRTĒJUMI
Centīšos kodolīgi un skaidri. “Neverzemē” viss sākas ar to, ka “dzejnieks taču ir cilvēka stāvoklis”, jo nav jau nemaz nekāda, tur, nolūka, bet beidzas (ja vispār) ar zināšanu viļņošanos un zināšanu par viļņošanos – “kā pa Himalaju nogāzēm/ augšup/ un lejup”. “Neverzeme” san daudzās balsīs, ar to saprotot, ka autors te sarunājas, jo “cilvēks savā būtībā vienmēr ir pretrunā ar to, kāds viņš ir.” Par ko sarunājas? Piemēram, par neiespējamību sadzirdēt otru, saprast, jo “sveša balss iemidzina/ un liedz uztvert vārdus”, kas arī saprotams, jo katram taču savs: “tu pat nenojaut, ka simtiem un tūkstošiem/ citu cilvēku savās mājās lasa pilnīgi citas avīzes/ vai vispār – grāmatas un katrs tajās izlasa/ kaut ko pavisam citu, kaut ko tādu/ kam ar tevi nav ne vismazākā sakara”. Bet varbūt runa ir par tieksmi ar valodu “nomaskēt, aizkrāsot to, ko mēs faktiski vēlamies pateikt”? Vai tomēr par to, ka nav jau nemaz īsti, ko teikt: “bet parasti jau vārdu netrūkst/ trūkst, ko teikt/ trūkst kā tāda/ ko patiešām būtu vērts pateikt”. Lūk, viela sarunai. “Neverzemē” ir stāstīts par attiecībām piecpadsmit dažādos veidos, ir trīs dzēlīgi likstu un bēdu stāsti, kas visi it kā beidzas laimīgi, sakot: “un bija cilvēkiem/ labs prāts”, taču – vai tad tā parasti beidzas likstu un bēdu stāsti (tiesa gan, – kurš gan ir vedis statistiku par ļaunumu, kas nav dzimis, par bēdām, kas nav skārušas tevi)? Lūk, par to var parunāt. Saruna visnotaļ varētu izvērsties arī par to, kas mēs katrs neesam, vai par sajūtām (kas taču ir bijušas mums visiem), “ka tu dari kaut ko vienu, bet tajā pašā laikā skaudri apzinies, ka patiesībā tev vajadzētu darīt kaut ko pavisam citu”. Kā varētu būt bijis? Vienvārdsakot, te mūs aicina uz parunāšanos un uz “piemirsto arhetipu irdenos pamatos” ieskatīšanos. Neiznāca ne kodolīgi, kur nu vēl skaidri. Būtu bijis gana ar mudinājumu atvērt.
Rakstnieks OSVALDS ZEBRIS
Ilmārs Šlāpins sper pārliecinošu soli prom no rotaļīgās ironijas (kura, iespējams, pārtapusi pieklusinātā pašironijā). Viņš sper soli arī no Latvijā ierastās izpratnes par to, kas ir dzeja, un iezīmē to kā pirmām kārtām domāšanas un sarunas procesu, kurā formālajām kvalitātēm praktiski nav nozīmes – teksts šķiet sakārtots īsās rindiņās ne tāpēc, lai modulētu elpas plūdumu un ritmu, bet tāpēc, lai piespiestu lasītāju domāt lēnāk, dziļāk, sarežģītāk. Šķietami apcerīgais teksts konfrontē jautātāju (autoru? lasītāju?) ar mūsdienu realitāti, no kuras grūti paslēpties aiz jebkādām prāta vai jūtu uzceltām sienām. Tomēr no gudra cilvēka humora izjūtas neaizbēgsi – šķiet, tā pastāvīgi ir klātesoša gan pašā tekstā, gan autora skatienā uz savu un lasītāja apcerīgumu.
Rakstniece, dzejniece, tulkotāja IEVA MELGALVE
Krājums veidots ar filozofa cienīgu intelektuālu vērienu un īstenots ar programmatisku eleganci. Dzejnieka urdošais taujātāja un meklētāja gars mudina uzdot jautājumus, ticēt, apšaubīt, konstruēt, dekonstruēt. Aiz visām mīlestībām un derdzībām, tīrajiem prātiem un spriestspējām, aiz verificējamiem un neverificējamiem spriedumiem, acīguma, lecīguma, apskaidrībām un atskaidrībām – alķīmisko pārvērtību process rezultējas postdekonstruktīvā naivumā, kas manā skatījumā ir milzīga veiksme, jo īpaši dzejas krājumam.
Dzejnieks un atdzejotājs PĒTERIS DRAGUNS