Jānis Krastiņš. Foto: Ruta Kurpniece
AUTORS: Viktorije Hanišova
TULKOTĀJS: Jānis Krastiņš
DARBA NOSAUKUMS: “Sēņotāja”
IZDEVNIECĪBA: Pētergailis
REDAKTORE: Sigita Kušnere
DIZAINS: Ivo Grundulis
ANOTĀCIJA:
Romāna centrā ir jauna sieviete Sāra, kura jau vairākus gadus pārtiek vien no sēņu lasīšanas, to piegādes provinces restorānam. Būdama vientuļniece, viņa tikai reizumis dodas uz pilsētu pie psihiatres, lai pārliecinātu par savu līdzsvaroto garīgo stāvokli. Ziņa par mātes nāvi Sāras dzīvi īpaši nemaina. Viņa piedalās bērēs, satiekas ar brāļiem, no kuriem jau sen atsvešinājusies, un atgriežas mežā. Taču ģimenē piedzīvotā bērnības trauma un pāri nodarītais paliek. Autore bez aplinkiem un vienlaikus iejūtīgi mēra, ko spēj izturēt bērna dvēsele un kur ir ģimenes robežas.
PAR AUTORI:
Viktorije Hanišova (Viktorie Hanišová, 1980) ir čehu rakstniece un tulkotāja. Debitēja 2015. gadā ar plašu rezonansi guvušo romānu “Anežka” par disfunkcionālām mātes un viņas adoptētās meitas attiecībām, slēptu rasismu un stereotipu veidošanu. 2018. gada romāns “Sēņotāja” (“Houbařka”) pievēršas traumai bērnībā un vardarbībai ģimenē. Savukārt trioloģiju 2019. gadā noslēdz romāns “Rekonstrukcija” (“Rekonstrukce”), kas stāsta par sadzīvošanu ar vecāka pašnāvību. 2020. gadā tiek izdots īso stāstu krājums “Garais ceļš” (“Dlouhá trať”), kurā arī aplūkota pašnāvības tēma. Hanišovas romāni guvuši plašu popularitāti, tulkoti vairāk nekā 10 valodās.
Hanišova ir absolvējusi angļu un vācu valodas studijas Prāgas Kārļa Universitātē. Viņa strādā par tulkotāju un valodu skolotāju.
PAR TULKOTĀJU:
Jānis Krastiņš (1950) – tulkotājs un ķīmiķis. 1973. gadā beidzis Latvijas Valsts universitātes Ķīmijas fakultāti, ieguvis Tehnisko zinātņu kandidāta grādu, kas vēlāk nostrificēts kā inženierzinātņu doktora grāds (Dr. Sc. ing). Līdz 2016. gada 31. decembrim strādājis Čehijas vēstniecībā Rīgā, veicis tulka pienākumus latviešu un čehu politiķu vizīšu laikā. Kopš 1987. gada tulko daiļliteratūru no čehu un slovāku valodas, vairāk nekā 15 grāmatu tulkotājs. Nominēts 2014. gada Latvijas Literatūras gada balvai par Josefa Škvorecka grāmatas “Cilvēka dvēseles inženiera stāsts” tulkojumu, savukārt 2021. gadā – par Jakubas Katalpas romāna “Vācieši” tulkojumu. Tulkojis Jaroslava Hašeka, Mihala Vīvega, Jiržīja Kratohvila, Vāclava Havela un daudzu citu autoru darbus. 2015. gadā par nozīmīgu ieguldījumu čehu literatūras tulkošanā latviešu valodā un tās atpazīstamības veicināšanā Latvijā saņēmis balvu Gracias agit, ko ik gadu pasniedz Čehijas Ārlietu ministrija par valsts vārda popularizēšanu ārvalstīs.
EKSPERTU VĒRTĒJUMI
Lasu savās piezīmēs: “Kā izdzīvot, ja esi saskārusies ar pāridarījumu, kas tevi gandrīz ir iznīcinājis? Kā izdzīvot, ja tev nav cita atbalsta punkta kā tikai tu pati?” Principā viss, kas tiks rakstīts par šo grāmatu, būs aplami, jo tai piemīt pašpietiekama un ļoti eksistenciāla noskaņa, ko iespējams atklāt tikai nonākot ciešā, individuālā mijiedarbībā ar tekstu. No vardarbības prevencijas pozīcijām Viktorijes Hanišovas “Sēņotāja” dod iespēju pārvarēt kauna, vainas un klusēšanas traumu, nodrošinot neuzbāzīgas kopības sajūtu un caur ritmisku vārdu plūdumu apliecinot, ka dzīvei jēga ir, laiktelpa ir ļoti plūstoša un visi ievainojumi kaut kad sadzīst. Protams, šo grāmatu var vērtēt arī no dzimtes kategorijām, taču es to neuzņemtos darīt kaut vai tā iemesla dēļ, ka Jānis Krastiņš šo tekstu ir tulkojis acīmredzamā pietātē, jo es nezinu, kā gan citādi būtu iespējams panākt tādu maigu iejūtību un līdzjušanu tik smagā un skaudrā pasaules ainas atklāsmē. Un tas noteikti ir ļoti svarīgi – ka šī romāna tulkošanā autorei-sievietei līdzās stāv tulkotājs-vīrietis, tā atjaunojot pasaules līdzsvaru. Lai vai kā – “Sēņotāja” spēj dekonstruēt līdzšinējās lasītāju uzskatu sistēmas un transformēt priekšstatu sistēmas, taču būtiskākais saskarē ar tekstu ir saglabāt individuālo atvērtību un iekšējo ievainojamību.
Dzejniece un publiciste LIGIJA PURINAŠA
Viktorijas Hanišovas romāns “Sēņotāja” pēc izlasīšanas vēl ilgi nelaiž vaļā, nespējot aptvert tuvāko līdzcilvēku nežēlības un vienaldzības robežas. Ģimene, kurai vajadzētu būt drošajam patvērumam, ir baiļu un vardarbības pilna vieta, un dažāda veida vardarbība tajā tiek leģitimēta. Jāņa Krastiņa tulkojums ir vērtīgs ne tikai tādēļ, ka ļauj kaut nedaudz iepazīties ar latviešu valodā iepriekš netulkotās čehu rakstnieces Viktorijas Hanišovas daiļradi, bet tas ir arī būtisks pienesums sabiedriskajā telpā, lai turpinātu runāt par neērtajām un smagajām tēmām – vardarbību ģimenē, seksuālo vardarbību, mentālās veselības problēmām, ko daļa sabiedrības labprātāk izvēlētos neredzēt, nedzirdēt un nezināt.
Literatūrzinātniece MADARA EVERSONE
Sēņotāja un vientuļniece, viņai ir sarežģītas attiecības ar brāļiem, taču, kā jau tas mēdz būt ar meistarīgi būvētiem tekstiem, – tajos allaž ir “vēl kaut kas”. Šī sajūta parādās jau pašā romāna sākumā, un man nav ne jausmas, kā šo sajūtu var “iztulkot”. Jā, būtu skaisti un pat iederīgi šo tekstu nodēvēt par kaut kādu “valodas micēliju” vai sēņotni, kas savieno čehu un latviešu literatūru, bet, pie velna, – lai kā tas skanētu, man nav ne jausmas, ko tas patiesībā nozīmētu. Šķiet, tas arī galīgi nebūtu atturīgā Jāņa Krastiņa stilā, kurš neizskaistina, bet tulko iespējami precīzi. Saglabājot tekstu dzīvu. Vērtīgs teksts, mums – sēņotājiem.
Rakstnieks OSVALDS ZEBRIS
Romāns, kas sākumā šķiet teju vai pašmērķīgs – viens no tiem tekstiem, kurus tu lasi un izbaudi valodas (un šajā gadījumā – organiskā tulkojuma) dēļ, netipiskā pasaules tvēruma dēļ, kaut vai tādēļ, ka tev ir slimīga interese par to, ko tad autore izdomās darīt ar galveno varoni, kurai, šķiet, nekas labs dzīvē nav gaidāms. It kā sagaidāmais, bet tomēr negaidītais apvērsums, kad tu, lasītājs, pēkšņi saproti, kādas personiskas traumas dēļ varone ir tāda, kāda viņa ir... un pēcāk saproti, ka šī trauma ir ne tik daudz personiska, cik ģimeniska, un varone uz saviem pleciem iznesusi to, kas nevienam nav jānes... padara tevi, lasītāju, gandrīz līdzvainīgu notikušajā. Tomēr maigais, nesakāpinātais stāstījums ļauj atrast šķietami neiespējamo piedošanu.
Rakstniece, dzejniece, tulkotāja IEVA MELGALVE