Edvīns Raups. Foto: Ruta Kurpniece
AUTORS: Oktavio Pass
TULKOTĀJA: Edvīns Raups
DARBA NOSAUKUMS: “Pērtiķis gramatiķis”
IZDEVNIECĪBA: Neputns
REDAKTORS: Valdis Ābols
MĀKSLINIECE: Anna Aizsilniece
ANOTĀCIJA:
“Pērtiķis gramatiķis” ir meditācija par valodu un viens no svarīgākajiem autora darbiem. Iedvesmojies no hinduistu mītiskā tēla Hanumāna – pērtiķu vadoņa, devītā gramatiķa hinduistu mitoloģijā –, poēma vēsta par Galtas ceļu Indijā, uz kura tiek iztirzātas valodas nozīmes un fenomenālas pasaules uztveres attiecības. Te norisinās neredzamu saskarsmes punktu starp ideju un vārdu spēle, ko pavada Austrumu kosmogoniskie mīti un romantiskajā mākslā sastopami arhetipi.
PAR AUTORU:
Oktavio Pass (Octavio Paz, 1914–1998) dzimis Mehiko, Meksikā. Auga nabadzīgos apstākļos, taču pieeja vectēva bibliotēkai jau agrā bērnībā izraisīja viņa interesi par literatūru. Jau pusaudža gados sācis rakstīt dzeju, 1933. gadā viņš debitēja literatūrā ar dzejoļu krājumu “Savvaļas mēness” (“Luna silvestre”). 1938. gadā iesaistījās Spānijas pilsoņu karā. Pēc kara atgriezās Meksikā, kur strādāja par dzejnieku, žurnālistu un tulkotāju. Kopš 1946. gada viņš strādāja par diplomātu, paralēli darbojās literatūrā; publicēja vairākus dzejas un prozas krājumus.
Par savu daiļradi 1977. gadā saņēma Jeruzalemes prēmiju, 1981. gadā – Migela de Servantesa prēmiju, 1982. gadā – Neistadtas starptautisko literatūras balvu un 1990. gadā – Nobela prēmiju literatūrā.
PAR TULKOTĀJU:
Edvīns Raups (1962) – dzejnieks, tulkotājs. Viens no spilgtākajiem 20. gadsimta 90. gadu dzejas novatoriem. Autors dzejoļu krājumiem “Vēja nav” (1991), “Dzīvo damies” (1995), “33 mīklaini dzīves gadi un dzejoļi” (1997), “Uzvāri man kaut ko pārejošu” (2002), “Putn” (2008), “Mirklis šis” (2013) un “Uguns nedrošs pulss” (2016). Pazīstams arī kā spāņu un portugāļu valodā rakstītās prozas tulkotājs. Tulkojis tādus ievērojamus autorus kā Hulio Kortāsars, Horle Luiss Borhess, Gabriels Garsija Markess, Ernesto Sabato un Federiko Garsija Lorka.
Daudzu literāro apbalvojumu nominants un ieguvējs, tostarp ieguvis Latvijas Literatūras gada balvu par dzejas krājums “Putn”.
EKSPERTU VĒRTĒJUMI
Ja Pasa teksts ir “meditācija par valodu” – kā tas norādīts tulkojuma iznākšanai veltītā relīzē, – kas tad īsti ir Raupa tulkojums? Meditācija par meditāciju par valodu? “Vai dzejnieks Pass nodarbojas ar valodu, vai arī tikai cenšas aprakstīt, kā būtu iespējams ar to nodarboties?” – recenzijā vaicā Ilze Jansone (Punctum). Trīs teikumi, visi jautājumi. Par valodu var jautāt un jautāt bez gala, salīdzināt valodu bez malas, piemēram, sakot arī tādus vārdus, ka “vārds ir pasaules izmiesošanās, lai meklētu savu nozīmi.” Bet viss šis Pasa un Raupa kopīgais gājiens uz Galtu, šis ceļojums ir pakļauts ne vien nozīmēm un izteikti gleznainam, detalizētam vērojumam, bet arī valodas ritmam, – “vārdi, kurus šobrīd rakstu, dodas meklēt savu nozīmi, un tā arī ir visa šo vārdu nozīme.” Ja atkārto dažas reizes, skan gandrīz kā buršanās, kā mantrošanās. Varbūt Raups ir tiktāl sinhronizējis teksta latviskās versijas ritmu ar oriģinālu, ka skan tik labi, skan kaut kā – pareizi, visi vārdi savās vietās. “Pateikti vai uzrakstīti, vārdi raujas uz priekšu un cits aiz cita ierakstās tiem piemērotā vietā: papīra lapā, gaisa mūrī. No šejienes vārdi virzās tālāk, ievelk ceļu: tie rit, tie ir laiks,” skaita Pass un viņam līdzi skaita Raups.
Rakstnieks OSVALDS ZEBRIS
Lasot šo grāmatu, iedomājos, ka tā nekad nebeigsies, ka tā nekad nav sākusies, ka viss, ko tā var pateikt, jau ir pasacīts kaut kur manī, ka to vienmēr esmu zinājis un jutis. Edvīna Raupa latviskojums ir izcils, jo lasītājam sniedz nepastarpinātu saikni ar domām – un tieši tādā veidā –, kā varētu būt vēlējies pasacīt pats autors. Tā ir izcila tulkojuma pazīme.
Katrs no grāmatas teikumiem ir būtisks, tajā nav nejaušību un pļāpu. Valodā kā cilvēka prāta atveidē nozīme piemīt visam, itin viss ir acumirklīgs, taču vienlaikus mūžīgs. Tulkojumu var uzslavēt ne tikai par lietpratīgu latviskojumu, bet arī par to, ka tas paver durvis uz neaptveramo spāņu literatūras pasauli un ar katru šādu darbu latviešu lasītājs kļūst par līdztiesīgu sarunas biedru pasaules literārajās norisēs.
Tulkotājs, atdzejotājs, publicists un rakstnieks ILMĀRS ZVIRGZDS
Grāmatas epigrāfā ļoti nopietnā balsī rakstot par dievišķo Hanumānu, Oktavio Pass nemin to, ka pērtiķim līdzīgajam dievam piemita trikstera loma – viņš bija viltīgs, plātīgs, nežēlīgs un pārgalvīgs, un laiku pa laikam neiedomājami dumjš (piemēram, pavadīja labu savu mūža daļu, aizmirsis par to, ka viņam piemīt superspējas). Tomēr, iespējams, lasītājam arī šis pērtiķa gramatiķa aspekts nepaslīdēs garām: joks, ko izspēlē valoda, kas radīta, lai atspoguļotu pieredzi (vai pārtulkotu matēriju informācijā) ir pēc būtības triksterīgs; jo vairāk tu centies nosaukt vārdos to, ko vēlies nosaukt, jo vairāk tas no tevis slēpjas, un reizēm tev šķiet, ka vaina ir valodā – un tad tu mēģini izmantot valodu, lai to paskaidrotu, un atkal notiek tas pats. Tomēr autors nepadodas un mēģina iegremdēties Indijas tumīgajā vidē, un tikpat blīvajā, sarežģītajā, bet gandrīz-satveramajā uztveres-domāšanas-nosaukšanas procesā. Apbrīnoju Edvīnu Raupu, kurš ne tikai nav padevies, bet arī radījis tikpat blīvu un bagātīgu, pat ja neiespējamu, “Pērtiķa gramatiķa” tulkojumu latviski.
Rakstniece, dzejniece, tulkotāja IEVA MELGALVE