"Mova"


Māra Poļakova. Foto: Ruta Kurpniece

AUTORS: Viktars Marcinovičs

TULKOTĀJA: Māra Poļakova

DARBA NOSAUKUMS: “Mova”

IZDEVNIECĪBA: Prometejs

REDAKTORE: Ilze Jansone

VĀKA DIZAINS: Agnese Kurzemniece

ANOTĀCIJA: 

Ir 4741. gads pēc ķīniešu kalendāra. Ķīnas un Krievijas Savienotajā valstī, Minskas pilsētā, uz dzīvību un nāvi notiek cīņa starp ķīniešu triādēm un Valsts Narkokontroli. Vairākas kādreiz aizliegtās vielas šajā valstī ir atļautas, tomēr mova – viena no visstiprākajām narkotikām, ir aizliegta uz visstingrāko. Tās lietotāji tiek ķerstīti un bargi sodīti. Lai arī apsitoties tiek mainīta apziņa, atkarība no movas neveidojas – šī narkotika neiedarbojas uz visiem. Dīvaini, bet Maskavas un Novosibirskas iedzīvotājus mova neštirī – tā darbojas tikai un vienīgi uz džankijiem, kuri dzīvo Minskā.

PAR AUTORU: 

Viktars Marcinovičs (Віктар, Марціновіч, 1977) ir baltkrievu žurnālists, publicists, rakstnieks. Deviņu romānu autors. 2014. gadā par romānu “Mova” viņš saņēma Eiropas Zinātniskās fantastikas biedrības veicināšanas balvu.

PAR TULKOTĀJU: 

Māra Poļakova (1975) – tulkotāja. Tulko no krievu, vācu, angļu, sengrieķu, latīņu, jidiša, ebreju un ukraiņu valodas. Tulkojusi vairākus pazīstamus ārvalstu literāros darbus, kā arī piedalījusies jaunā Bībeles tulkojuma izstrādē. Daudzkārtēja Latvijas Literatūras gada balvas nominante, 2010. gadā ieguvusi balvu par Susannas Klārkas romāna “Džonatans Streindžs un misters Norels” tulkojumu.

 

EKSPERTU VĒRTĒJUMI

Valoda, kurā nerunā, – iznīkst. Valoda, kuru diskriminē, – draud iznīkt. Valoda, kuru izmanto, lai pretotos, – var iznīkt, bet caur savu bojāejas iespējamību tā it kā iegūst brīvību un bezbailību. Un caur to jau valoda pārdzimst nākamajā līmenī – simboliski tā kļūst par savdabīgu pretstāvi, pretošanās kustību. Valoda var būt klusējama, bet tā nekad nevar būt noklusēta. Es ļoti apbrīnoju Māras Poļakovas valodas izjūtu, un jo īpaši to, cik viņa pēdējos gados drosmīgi un neatlaidīgi stāv sardzē par valodu kā cilvēka pašcieņas apliecinājumu, caur saviem tulkojumiem dodot arī mums iespēju palūkoties tālāk aiz savu aizspriedumu, stereotipu un sīkumaini egoistisko priekšstatu horizonta. Viktara Marcinoviča “Mova” ir universāls romāns, kas simboliski var būt attiecināms gan uz baltkrievu, gan ukraiņu, gan latgaliešu un lībiešu valodām, gan uz jebkuru mazāk lietoto valodu. Tik ilgi, kamēr dzīvi būs tie, kas drosmīgi pārkāpj hierarhisko subordināciju un valodas neatkarības vārdā veic dažādas diversijas, mēs turpināsim būt: “Idejas pārtiek no drosmes, bet gļēvums tās nogalina.” (239. lpp.) 

Dzejniece un publiciste LIGIJA PURINAŠA

 

Tulkot romānu, kura pirmā un galvenā atslēga ir valoda, kas kļuvusi par narkotiku – droši vien nevar tulkotāju nesaviļņot. Šī tīri iracionālā virsvērtība ir jūtama arī Māras Poļakovas tulkojumā. Var just, ka tulkotāja baltkrievu valodu izjūt līdz šķiedrai, līdz burtam, lai varētu uzburt priekšstatu par valodu kā sinonīmu narkotiskai eiforijai un brīvi peldēties no augstajiem līdz zemajiem valodas slāņiem un atpakaļ. Pret žargona un specifisku grupu leksikas samocītu un pārspīlētu lietojumu reizumis atduras neviens vien tulkotājs, bet Māra Poļakova meistarīgi apliecina, ka nevainojami pārvalda valodas stila jautājumus.

Bet šis Viktara Marcinoviča un Māras Poļakovas dialogs romānā, kas salīdzināms gan ar Džordža Orvela “1984”, gan Čingiza Aitmatova “Un garāka par mūžu diena ilgst”, ir kas vairāk par stilu un faktūru. Viņi abi šajā romānā biedinājumā ir misijas darbā – sargāt valodu un nāciju no iznīcības. 

Kultūras žurnāliste UNDĪNE ADAMAITE

 

Tas, kas kādreiz šķita tīrākā fantastika, tagad... un te nu var uzskaitīt veselu lērumu lietu un parādību, kas ilgi ir bijušas neiespējamas, bet nu kļuvušas iespējamas. Un pēc kāda laika – ikdienišķas. Kas zina, varbūt arī valoda un literatūra var kļūt par apkarojamu “narkotiku”, ja vājprātīgo diktatūra iecementējas pati savā ”racionalitātē”, kurā vispirms nokauj žurnālistus, tad politiskos pretiniekus, tad citādi domājošos, tad cilvēka identitātes pamatu – valodu.

“Mova” ir antiutopija par divu antagonistisku pasauļu (Rietumi un Ķīna–Krievija) norobežošanos aiz mūra, kur austrumu pusē palikušajai Baltkrievijai (tās vietā varētu būt jebkura cita valsts un kultūra) vairs nav ne sava vārda, ne zemes, ne valodas. Pirms desmit gadiem rakstītā “fantāzija” nu piepildās, – abi Baltkrievijas apgādi, kas izdeva ”Movu”, jau likvidēti, tirāžas izpārdotas, bet russkij mir pasaulē rakstnieki tiek pasludināti par ārvalstu aģentiem. Kam tev valoda, ja esi satelīts? Grāmatas anotācijā teikts: “Dīvaini, bet Maskavas un Novosibirskas iedzīvotājus mova neštirī.” Varbūt vēl bija dīvaini 2014. gadā, bet šodien jau izskatās likumsakarīgi. Šis teksts ir, kā saka, trāpījis naglai uz galvas un izcili trāpīga ir bijusi tulkotāja Māra Poļakova, kurai Movaszemē ir bijis jātiek galā ne vien ar Viktara Marcinoviča uzburtā lingvistiskā trillera nākotnes ainavu, bet arī ar bagātīgu slenga slāni.

Paldies Mārai par neatlaidību, panākot, ka šī grāmata vispār ir izdota un ir lasāmā krāšņā latviešu valodā!

Rakstnieks OSVALDS ZEBRIS








Copyright © 2024 STARPTAUTISKĀ RAKSTNIEKU UN TULKOTĀJU MĀJA

Please publish modules in offcanvas position.