Gusts Ābele. Foto: Ruta Kurpniece
AUTORS: Gusts Ābele
DARBA NOSAUKUMS: “Pasaulē mīļākais klusums”
IZDEVNIECĪBA: Jāņa Rozes apgāds
REDAKTORS: Ilmārs Zvirgzds
ILUSTRĀCIJAS: Aribella Jauja
DIZAINS: Elizabete Laura Punka
ANOTĀCIJA:
“Galvenais šajā romānā ir pat ne varonis, bet viņa ilūzijas. Agrā jaunībā tās ir krietni svarīgākas par pašu dzīvi. Protams, neizbēgami seko attapšanās ilūziju gruvešos un izmisums par pasaules gala sākumu. Bet kā citādi? Katrs spēs identificēties ar šo gandrīz pašizdomāto pirmās mīlestības trakumu. Vai mīlēt kādu, ko esi izdomājis savā galvā, nozīmē mīlēt tikai pašam sevi? Vai viņā vilties nozīmē vilties sevī? Visā pasaulē? Gusta Ābeles grāmata līdzinās viena cilvēka iemīlēšanās izmisuma izrādei.” (Inga Pizāne)
PAR AUTORU:
Gusts Ābele (2004) ir jauniešu teātra studijas “Kāpnes” dibinātājs, aktieris un galvenais režisors. Nodarbojas arī ar prozas rakstīšanu, piedalījies literārajā seminārā “Aicinājums” un Prozas lasījumos, veido kultūras blogu “Kalambūrs”. “Pasaulē mīļākais klusums” ir viņa pirmā grāmata.
EKSPERTU VĒRTĒJUMI
Ko dara, domā un kā jūtas mūsdienu jaunieši? Sava veida priekšstatu par to sniedz Gusta Ābeles pārliecinošais debijas romāns. Autora jaunība un darbā ieliktā paša pieredze un novērojumi sniedz absolūtu autentiskuma izjūtu. Tas ir precīzs savas paaudzes tēlojums ar mūsdienu jauniešu bohēmu, anglicismiem, neskaitāmiem īsziņu un balss ierakstu lērumiem, savu mūziku, neatkarības un identitātes meklējumiem. Taču reizē tas ir klasisks pieaugšanas stāsts, kura centrā ir jauniešu attiecības un nelaimīga mīlestība, kad izmisīgi tiek gaidītas īsziņas, tverts katrs skatiens un pieskāriens. Prātā nemitīgi auļo domas un gaidas, un emocijas ir tik intensīvas un vētrainas, ka brīžam paliek pavisam grūti tās izturēt.
Literatūrzinātniece MADARA EVERSONE
Kad rakstnieks Osvalds Zebris uzraksta romānu par pusaudžu dzīvi “Māra”, aplaudējam un sakām, ka tas ir ļoti precīzs un dzīvs romāns, it kā rakstnieks būtu ar slepenu ierakstu aprīkojumu dzīvojies līdzi. Bet tad savu debijas garstāstu (līdzīgi kā Fransuāza Sagāna) 18 gadu vecumā uzraksta Gusts Ābele, un visas vazāšanās, dzerstīšanās, sēdēšana uz palodzēm, visas skumšanas un ne mazākās smīna pelnījušās pirmās mīlas ciešanas ar savu autentiskuma garšu iegūst citu virsvērtību. Gustam Ābelem nav jāprāto, vai valoda nebūs par literāru vai rupju, viņš vienkārši zina, kā runā viņa kompānija. Bet ne par to. Ābeles darbam ir ne tikai literāra vērtība, tas ir arī dziedinošs un pārrauj vairāku paaudžu lāstu, kas vēsturiskās pieredzes dēļ nedrīkstēja atļauties atklāt paust savas emocijas, jūtas, ievainojamību.
Savas seksualitātes apzināšanās mūsdienu pasaulē ir kļuvusi vēl sarežģītāka, bet atraidīta pirmā mīlestība vienmēr sāp vienādi. Jaunais rakstnieks to lieliski pierāda. Ceru, ka Gusts Ābele turpinās rakstīt, jo viņa darba spēks nāk ne tikai no savas vides nevainojamas pārzināšanas, bet arī no literāra talanta “nerva” – izjūtas, kā atšķiras blogs no literāra darba.
Kultūras žurnāliste UNDĪNE ADAMAITE
Šo droši var saukt par “grāmatu jauniešiem”, un nebūs aplami. Bet ausī griezīs gan. Jauni cilvēki taču nekad nav bijuši nekādi “citi”, tie esam mēs paši pirms gadiem, tie ir mūsu mazākie bērni pēc gadiem un arī viņu brāļi, māsas, mūsu krustbērni un mazbērni. Tādi paši vien ir kā t. s. “pieaugušie”, tikai plikāki. Bez bagāžiņas, kas saukta par pieredzi. Tāpēc gandrīz ik uz soļa pamanās paklupt, pie viena apgāžot visus, kas gadījušies apkārt. Ar laiku nāk piesardzība, kas maksā rāmāku, bet arī nabadzīgāku dzīvošanu. Ābeles cilvēkiem viss vēl ir darbībā, – viņi steidz “paātrināt pasaules kustību” un meistaro tādas attiecības, kur par draugiem kļūst vispirms izdomājot draudzību, un tad stingri turoties pie pārliecības par draudzības pastāvēšanu, lai tur vai kas. Ja ļoti gribas ko piedzīvot, tad piedzīvo, nevis tikai grib. Teksta stiprums ir tajā, ka tas nevis vēsta par vidusskolas vecuma cilvēkiem, bet ir viņu pašu stāsts. Un tas nebūt nav saistīts tikai ar autora vecumu, bet gan ar spēju precīzi pamanīt, sadzirdēt un autentiski rekonstruēt to saistošā stāstā. Kur viss jāizdzīvo totāli, līdz galam, iespējami pretrunīgi un bez kompromisiem. Sekas? Par tām Svens un Karls domās citureiz.
Rakstnieks OSVALDS ZEBRIS