Kārlis Vērdiņš. Foto: Ruta Kurpniece
AUTORS: Kārlis Vērdiņš
DARBA NOSAUKUMS: “Lībiešu balādes”
IZDEVNIECĪBA: Neputns
DIZAINS: Zane Ernštreite
ANOTĀCIJA:
Kārlis Vērdiņš par grāmatu: “Darbs pie grāmatas sākās 2011. gadā, kad Valts Ernštreits aicināja latviešu dzejniekus sacerēt pa vienam dzejolim par lībiešu tematiku, atdzejoja tos un publicēja kopkrājumā “Kā iznirst lībieši”. Kopš tā laika esmu turpinājis rakstīt dzejoļus, izmantojot lībiešu vēstures, literatūras un folkloras motīvus. “Lībiešu balādes” ir rakstītas, iztēlojoties, kāda varētu būt lībiešu laikmetīgā dzeja, ko sarakstījis autors, kurš dzīvo lībiešu kultūras vidē un kura tekstos organiski ieplūst vietējie ticējumi, paražas un vēsturiskā atmiņa. Vairāki no šiem dzejoļiem ir apjomīgi un sižetiski, tādēļ šī grāmata uzskatāma par mēģinājumu liroepikas žanrā, pie kura pieder arī balāde”.
PAR AUTORU:
Kārlis Vērdiņš (1979) – dzejnieks, literatūrzinātnieks, atdzejotājs. Dzejas krājumu “Ledlauži” (2001), “Biezpiens ar krējumu” (2004), “Es” (2008), “Mēs” (kopotā dzeja, 2012), “Pieaugušie” (2015), “Gatavā dzeja” (2020), “Lībiešu balādes / Līvõd balādõd” (2023) autors. Sarakstījis arī četrus dzejas krājumus bērniem. Autors monogrāfijai “Bastarda forma: Latviešu dzejprozas vēsture” (2011), kas balstīta promocijas darbā “Latviešu dzejproza 20. gadsimtā”, par ko saņēmis filoloģijas doktora grādu. Vairāku nozīmīgu literāru apbalvojumu laureāts, tostarp – trīskārtējs Latvijas Literatūras gada balvas saņēmējs. Bijis literatūras žurnāla “Latvju Teksti” redaktors, sastādījis un rediģējis vairākus dzejas krājumus un pētījumus. Patlaban – pētnieks LU Literatūras, folkloras un mākslas institūtā. Dzeja tulkota vairākās pasaules valodās. Sadarbojies ar dažādiem latviešu komponistiem un mūziķiem, rakstot libretus un dziesmu tekstus.
EKSPERTU VĒRTĒJUMI
Izsmalcināti trāpīts tieši pa saules pinumu. Man šo dzejas krājumu gribētos dēvēt par lībiešu dzīves grāmatu, bet nevis tādu, kas apcer tikai pagātni un tās izkaisītos zelta gliterus vai mūžīgās cīņas, kā, piemēram, to apraksta mūsu nemirstīgās hronikas – Indriķa hronika (1227) vai Baltazara Rusova Livonijas hronika (1578) –, bet gan tādu, kas manifestē tieši pretējo – lībiešu augšāmcelšanos. Grūti, bet jādara. Smagi, bet jāvelk. Skumji, bet jāironizē. Gribas raudāt, bet vajag prast arī pasmieties. Bezcerīgi, bet ar ticību, ka būs labi. Varbūt Kārlis Vērdiņš varētu uzrakstīt arī latgaliešu balādes? Tā teikt, lai Latvijas mazāk lietoto valodu mikrokosmā iestātos universāls līdzsvars.
Dzejniece un publiciste LIGIJA PURINAŠA
Vērdiņu Kārļa jaunākais oriģināldzejas krājums pieaugušajiem bilingvāli latviešu un lībiešu valodā ļauj baudīt Kārļa Vērdiņa oriģinālo un nesajaucamo talantu, par kuru viņu tik daudzi mīl. Lībiešu tēma, neraugoties uz vienmēr klātesošo asprātību, nav vien kāds jociņš spociņš. Darbu pie grāmatas viņš sācis jau 2011. gadā, kad Valts Ernštreits aicināja latviešu dzejniekus sacerēt pa vienam dzejolim par lībiešu tematiku, atdzejoja tos un publicēja kopkrājumā “Tā iznirst lībieši”. Šajā krājumā Kārlis Vērdiņš ērti jūtas savā stihijā – iztēlotu fikciju, aci nepiemiedzot (vai piemiedzot, tikai ļoti, ļoti nemanāmi) uzdot par baltu patiesību. Kārļa Vērdiņa mēģinājums liroepikas žanrā, iztēlojoties, kā varētu skanēt kāda lībiešu laikmetīgā dzejnieka balss, valdzina ar Vērdiņa unikālo spēju sinhroni rakstīt ļoti nopietni un galēji nenopietni. Šoreiz šāda radošā šļakata trāpījusi lībiešu vēsturei, kuru Vērdiņš gan nopietni izstudējis, gan tomēr negrasās par to runāt raudulīgi vai žēlabaini.
Kultūras žurnāliste UNDĪNE ADAMAITE
Par ko tiešām labu mēdz teikt: “Vienreizēji!” Šajā gadījumā jāsaka “divreizēji!”, jo balādes ir latviešu (viena burtnīca) un lībiešu (otra burtnīca) valodās. Kas burtnīcās? Bet burtnīcās stāsti par lībiešu neticamajiem piedzīvojumiem – no Krimas kara Kolkā un saltkurpju vaidiem mežā līdz pirmās lībiešu cirkus mākslinieces Lindas Mari nolaupīšanai. Lūk, kas. Kas vēl notiekas? Vēl tur Bute satiek Dieviņu, Velnu un Janīnu Kursīti, bet Meirovics, kurš glaunā vāģī triecas pēc sālītām reņģēm, saskrienas ar Coja moskviču. Lūk, kas. Labi, bet par mīlestību ir? Ir. “Līvōd Ārmaztōks” to vietu sauc. Tur tā stāv rakstīts: “Menca, menca, dorša, dorša, ņem nu manu ēsmu droša!” Vai pieburamās vārsmas? Ir tādas arī, teiksim: “siltināta mana māja – šķirbu būda jūsējā/ tikla sieva manā mājā – slinka sterva jūsējā/ teicamnieki manā mājā – otrgadnieki jūsējā.” Un? Neko, taipusē, – pāri jokiem un drūmām būšanām, dienai, jeb pǟva un naktij, jeb īe – visapkārt dzird brēkšanu: “Ķērsta! Ķērsta!” No Līvzemes līdz pašai Anglijai skan.
Rakstnieks OSVALDS ZEBRIS