1. Kāpēc cilvēki lasa? Nezinu. Varbūt tāpēc, ka lasīšana paplašina dzīves pieredzi.

2. Ar ko (un vai vispār) atšķiras cilvēks, kas lasa, no cilvēka, kurš nelasa? Nezinu. Es nepazīstu nevienu cilvēku, kurš vispār nelasītu. Ā, nē, vienu pazīstu gan, viņš nelasa pat alus pudeļu etiķetes, bet par viņu labāk nerunāsim.

3. Kā lai izglābj cilvēku, kurš nelasa? Atkarībā no situācijas. Ja redzat, ka cilvēks slīkst, vispirms noskaidrojiet, vai viņš lasa grāmatas. Kad esat saņēmuši atbildi, mēģiniet par katru cenu izdabūt viņu no ūdens. Ja nepieciešams, veiciet mākslīgo elpināšanu. Sarežģītākos gadījumos nekautrējieties izsaukt operatīvos dienestus – policiju, ugunsdzēsības dienestu, ātro palīdzību utt.

4. Ar ko literatūra atšķiras no dzīves? Īsti ne ar ko.

5. Vai lasot cilvēks kļūst labāks? Lasot alus pudeļu etiķetes – noteiki.

6. Kur un kad ir vislabāk lasīt? Labi apgaismotās telpās. Nepietiekams apgaismojums ir kaitīgs redzei. Žēl, ka mani par to nepabrīdināja agrāk.

7. Kāpēc jālasa Latvijas literatūra? Tāpēc, ka informatīvā ziņā tā ir bagātinošāka nekā alus pudeļu etiķetes.

8. Vai visi rakstnieki ir introverti? Vai visas sociālā dienesta darbinieces liek matos ilgviņļņus? Vai visi rokmūziķi lieto amfetamīnu? Vai visi tālbraucēji sit sievas?

9. Vai tu rakstītu arī tad, ja neviens nelasītu? Cik ļoti "neviens"? Ieskaitot mani pašu? Diez vai, jo tad es, visticamāk, nezinātu burtus.

10. Kāda ir sajūta, ieraugot sevis rakstīto, nodrukātu, iesietu vākos un ieliktu veikala plauktā? Kaut kas pa vidu starp lepnumu, kaunu, patīkamu satraukumu, reliģisku ekstāzi un vēlmi ieslēgties tumšā pagrabā un nekad vairs nenākt ārā.

Foto: Artūrs Kondrāts
Vizuālais dizains: Katrīna Vasiļevska

1. Kāpēc cilvēki lasa? Lasīšana ir kaislība, kas pielīdzināma atkarībai. Ja vienreiz izlasi kaut ko tādu, kas pārsteidz, izsit no ierastās domāšanas sliedēm vai pamatīgi saviļņo, turpmāk no tā ir grūti atteikties.

2. Ar ko (un vai vispār) atšķiras cilvēks, kas lasa, no cilvēka, kurš nelasa? Ar grāmatplauktiem. Kad aizej pie kāda ciemos un ieraugi grāmatas, vienmēr būs, par ko parunāt.

3. Kā lai izglābj cilvēku, kurš nelasa? Var mēģināt inficēt ar kādu citu mākslas veidu.

4. Ar ko literatūra atšķiras no dzīves? Lasot cilvēks identificējas ar konkrēto stāstu varoņiem un izdzīvo vairākas dzīves. Arī autoram, radot darbu un iemiesojoties savos tēlos, iespējams būt dažādam, arī tādam, kāds viņš dzīvē nevar un negrib būt. Pati dzīve – notikumi, cilvēki, pārdzīvojumi, prātā iesēdušās frāzes – jebkāds kairinājums vairāk ir impulss kaut kā lielāka radīšanai.

5. Vai lasot cilvēks kļūst labāks? Cilvēks, kas lasa dažādu literatūru, bagātina savu valodu, veido gaumi, kļūst smalkāk jūtošs, viņā attīstas empātija pret līdzcilvēkiem un citu kultūru. Bet gadās arī tā, ka nenobriedusi personība salasās Stīvenu Kingu un iet slepkavot.

6. Kur un kad ir vislabāk lasīt? Veikalā, muzejos, uz palodzes mēnesgaismā, bezmiega naktīs, klausoties austiņās. Man patīk lasīt ceļojot ar autobusu, tad grāmatu maisu var vadāt līdzi un izvēlēties lasāmgabalu atkarībā no noskaņojuma.

7. Kāpēc jālasa Latvijas literatūra? Jo Latvijas autori ir interesanti, dažādi un viņiem ir, ko teikt.

8. Vai visi rakstnieki ir introverti? Vairumam noteikti ar sevi un saviem tekstiem bieži ir interesantāk nekā bariņā. Un ir tādi, kuriem obligāti vajag skatuvi. Zinu arī dažus, kas traumatiskas pieredzes dēļ kļuvuši par mizantropiem.

9. Vai tu rakstītu arī tad, ja neviens nelasītu? Rakstītu, jā. Un kāds noteikti izlasītu un varbūt nodomātu, ka diena tomēr nav nodzīvota veltīgi.

10. Kāda ir sajūta, ieraugot sevis rakstīto, nodrukātu, iesietu vākos un ieliktu veikala plauktā? Tāda “iznāku no savas alas gaismā” sajūta. Pirmā grāmata vispār ir daudzi nezināmie, mulsums, bet arī prieks. Un apjausma, ka tagad visi par to var izteikt savu viedokli.

Foto: LALIGABA publicitātes attēls
Vizuālais dizains: Katrīna Vasiļevska

1. Kāpēc cilvēki lasa? Daži lasa, lai izklaidētos, daži, lai paplašinātu vārdu krājumu, daži ziņkārības pēc, daži tekstu bauda, apdullinot savas maņas.

2. Ar ko (un vai vispār) atšķiras cilvēks, kas lasa, no cilvēka, kurš nelasa? Atšķirību var just sarunas gaitā, tas, kurš nelasa, ir iepriekš paredzams, viņa saruna vienmēr būs plāna un garlaicīga, domas ātrums lēns, kā arī iztēle nekāda.

3. Kā lai izglābj cilvēku, kurš nelasa? Nav neviens jāglābj, bet, ja ļoti vajag, tad jācenšas noskaidrot, kuras tēmas cilvēkam interesē (iespējams, ka viņu nekas neinteresē), un iesākumā jāpiedāvā īsi teksti. Galvenais, lai nav sarežģīti, pārbagāti ar mākslinieciskajiem paņēmieniem.

4. Ar ko literatūra atšķiras no dzīves? Dzīve var nebūt tik piesātināta ar krāsām un emocijām kā literatūra. Dialogi starp cilvēkiem dzīvē parasti nav tik interesanti kā literatūrā.

5. Vai lasot cilvēks kļūst labāks? Neesmu pamanījis, ka kāds paliek sliktāks. Tāpēc – jā!

6. Kur un kad ir vislabāk lasīt? Vakaros pirms gulētiešanas, citreiz vasarā ārā, bet ne pilsētā demonstratīvi pie Brīvības pieminekļa uz soliņa. Laukos noteikti.

7. Kāpēc jālasa Latvijas literatūra? Nezinu gan, bet es izvēlos latviešu, īpaši 19-20. gadsimta literatūru, man patīk senāka valoda, kā arī tās pašas mūsdienu problēmas, tikai šeit viņas tiek aprakstītas sulīgāk.

8. Vai visi rakstnieki ir introverti? Pārsvarā jā.

9. Vai tu rakstītu arī tad, ja neviens nelasītu? Jā, rakstītu, bet nedaudz citādāk, varbūt tādu kā dienasgrāmatu.

10. Kas vispār ir dzeja? Dzeja ir viens no veidiem, kā var redzēt pasauli, veids, kā var dzīvot, īpaša forma, kurā izteikt savu redzējumu par pasauli, lietām, sevi...

Foto: LALIGABA publicitātes attēls
Vizuālais dizains: Katrīna Vasiļevska

1. Kāpēc cilvēki lasa? Domaju, ka lasīšana kā vajadzība tiek ielikta cilvēkam bērnībā. Ja tiek atvērta šī brīnišķīgā pasaule, ja bērns saprot, ka šādā veidā var izdzīvot visbrīnišķīgākos piedzīvojumus, visīstākās sajūtas, neizejot no mājām, tad viņām šī vajadzība paliek uz visu dzīvi.

2. Ar ko (un vai vispār) atšķiras cilvēks, kas lasa, no cilvēka, kurš nelasa? Noteikti atsķiras. Ar to, ka cilvēks, kurš lasa, ir interesantāks saskarsmē.

3. Kā lai izglābj cilvēku, kurš nelasa? Grāmatas aizvieto filmas, datorspēles – es saku – virtuālā dzīve... Labi, ka jauniešiem, un ne tikai jauniešiem, ir reps – īss stāstiņš par dzīvi... Izglābt sevi cilvēks var tikai pats... Var mēgināt runāt, ieinteresēt, radīt vajadzību...

4. Ar ko literatūra atšķiras no dzīves? Tas ir vienkārši – grāmatu tu vari aizvērt – ja par smagu, ja ir neinteresanta, nepieņemama vai sekla...

5. Vai lasot cilvēks kļūst labāks? Daudzpusīgāks, saprotošāks, dziļāks, interesantāks – noteikti labāks.

6. Kur un kad ir vislabāk lasīt? Lasīt var, ja ir laiks... Vienalga – transportā, gultā vai darbā pauzītē... Svarīgi, lai būtu vismaz 20 minūtes laika...

7. Kāpēc jālasa Latvijas literatūra? Latvijas literatūra, latviešu rakstnieku darbi – tas ir stāsts par Latviju. Mēs esam atškirīgi – mentalitāte, vēsturiskā pieredze, šodiena. Šodienas Rietumvalstu rakstnieku darbi mums tomēr ir sveši – pat ne vides vai dzīves apstākļu attēlojums, bet tieši cilvēku raksturi, pārdzīvojumi vai reakcija uz situācijām. Krievu literatūra gan liekas saprotama un tuva. Nē, par sociālpsiholoģiskiem darbiem – tā ir cita saruna. Paulu Koelju der visiem un visos laikos.

8. Vai visi rakstnieki ir introverti? Introverti... Latviešu tautas mentalitāte... Nedomāju – uzskatu, ka mūsu laiks prasa drosmi – pateikt, ja ir, ko teikt. Ja tu redzi, saproti, bet nepasaki – kāda jēga tam, ko raksti? Noklusēšana, izlīdzināšana bojā šodienas realitātes zīmējumu... Ir vienkāršais cēloņu – seku likums, rakstniekam tas skaidri jāparāda.

9. Vai tu rakstītu arī tad, ja neviens nelasītu? Gribētos jau, lai pēc iespējas vairāk cilveku lasītu to, ko nevarēju neuzrakstīt. Bet... Daudzi raksta dienasgrāmatas sev... Tā ir vajadzība. Arī es rakstīju – dienasgrāmatu, dzeju – sev.

10. Kāda ir sajūta, ieraugot sevis rakstīto, nodrukātu, iesietu vākos un ieliktu veikala plauktā? Sajūta kā dzemdībās. Ir izdzīvota visa sajūtu gamma – šaubas, bailes, uzdrīkstēšanās, garastāvokļa maiņas, sliktās dūšas, smagums un jaunas dzīvības kustības tevī – jā, tas ir tā, ka tu dzīvo tur, iekšā, vienu brīdi tev ir līdz asarām žēl savu varoņu, citā – tīri fiziski nelabi no realitātes vai cilvēkiem... Teiksim – dabas, naktīs mosties, jo nepasacītais spiež nost, celies un raksti, raksti... Un brīži, kad jūti – sanāca, brīži, kad gribas noglāstīt kādu sevis izdomātu sarauktu pieri vai asarainu vaidziņu.. Un tad tas ir piedzimis – vairs neko mainīt nevari, īstenībā jau nekad nevarēji, jo tu tikai iznēsāji to, kas bija tevī iekšā - tam, kas ir dzimis, ir tavi vaibsti, bet savs liktenis... Tas ir tas, ko tu devi pasaulei. Kaut kā tā....

Foto: LALIGABA publicitātes attēls
Vizuālais dizains: Katrīna Vasiļevska