"Gaismā"

EKSPERTU VĒRTĒJUMI:

Dace Rukšāne-Ščipčinska

rakstniece

Janas Egles debija prozā (pie debitantiem viņu nevarēja ievietot, jo iepriekš jau izdots dzejas krājums) ir pārsteidzoši nobriedusi un stabila pirmajam krājumam. Viņas stāstos atklājas tēmas, par kurām latviešu literatūrā līdz šim nav īpaši daudz runāts, un, lai gan tās ir smagas, autorei stāstījumu izdodas pasniegt tā, ka nepaliek melnuma mieles, bet to vietā izdīgst dzīvi apliecinoša cerība. Izkopta, bagāta valoda, skaidri plūstošs sižets un perfekta kompozīcija – prieks, ka autoru pulku papildinājusi rakstniece, kas dziļi un kaislīgi jūt un māk par to arī lieliski pastāstīt.

Rudīte Kalpiņa

rakstniece, redaktore

Ar šo stāstu krājumu latviešu mūsdienu stāstniecībā ienākusi nobriedusi, dzīvesgudra rakstniece, kura izsvērti un prasmīgi – lakoniskiem valodas līdzekļiem – ataino sava laika un sabiedrības redzējumu. Izgaismojot ikdienišķo varmācību, kas gan tīša, gan netīša pastāv pat vienas ģimenes lokā un kura līdzcilvēkiem ārpusē lielākoties paliek nezināma, autore ielūkojusies cilvēka dabas tumšo dzīļu straumēs. Tomēr šī nav „melnā” literatūra, bet gan pamatīgiem, precīzi izvēlētu vārdu triepieniem veidots ļaužu savstarpējo attiecību nežēlības un smagmes atspulgs, kurā uzvizuļo arī cilvēciska sapratne un līdzjūtība. Stāstu jēga ir tajā, ka pēcgaršā dominē izlīdzinājums, pat briesmīgu un neakceptējamu dzīves reāliju pieņemšana, ciktāl vien tas ir cilvēka spēkos. Psiholoģiskā un valodnieciskā ziņā nostrādāts darbs, nekā lieka un nekādas izlikšanās. Proza, kura liek sastapties ar dzīvi.

Ilze Mazpane

literatūras skolotāju kuratore

„Gaismā” ir stāsti, ko citiem nestāsta. Tie ir par likumsakarībām – nevainīgām, skarbām, liktenīgām –, kuras to nesēji izvēlas paturēt pie sevis vai pat aizmirst. Vājības, kļūdas, kauns, nogurdinošs pienākums, pietrūcis maigums - Jana Egle bez asām kustībām, bet noturīgā, cilvēcīgā balsī lasītājam atsedz situācijas, kuras vēl gadiem grauzīsies dvēselē. Taču stāstu pēcsajūta nebūt nav dusmas, iztukšojums vai aizkaitinājumā sakniebtas lūpas. Drīzāk līdzpārdzīvojums bez patosa. Atgriešanās pie cilvēka, kāds viņš ir.

LALIGABA jauno ekspertu vērtējumi:

Anna Villere

RFL 10.klase

Lai arī dažkārt stāsta par senākiem laikiem, rakstniece runā par mūsdienu sabiedrībai aktuālām problēmām, atklājot tās sadzīves situācijās. Saikne starp pagātni un tagadni ir spēcīga, mainījusies ir tikai sistēma. Cilvēki joprojām saskaras ar dažādām problēmām, piemēram, atkarībām, bezpalīdzību un nāvi. Pēc katra stāsta bija nepieciešams pārdomu brīdis, lai spētu apstrādāt informāciju. Šie stāsti man ļāva izdzīvot līdzi dažādu cilvēku dzīvei dažādās brieduma pakāpēs, kā arī iepazīties ar viņu mūža smagākajiem brīžiem. Jana Egle mani spēja ievest katrā tēla, izprast viņu rīcību. Kāpēc puisēns spēj būt nežēlīgs? Kāpēc sieviete nepieņem sevi, bet uzskata par vīrieti? Notikumi atklājās un risinās pavisam negaidīti, gluži kā realitātē.

Frančeska Bindere

RFL 8.klase

Izlasot Janas Egles grāmatu „Gaismā”, mani pārņēma ļoti dažādas emocijas – līdzjūtība, sāpes un izteikti melna krāsa sajūtās. Šajā grāmatā astoņos stāstos ir vēstīts par Latvijas sabiedrību, kura nav perfekta, bet ir ar saviem kompleksiem, varmācību, slēptajiem „skeletiem skapī”.
Domājot par tautu kā vienu veselu, es nekad neaizdomājos, ar kādām problēmām katrs ikdienā saskaramies. Katrā stāstā ir dažādas situācijas, kuras ir saistītas ar fizisko un emocionālo varmācību pret sevi vai citiem, manipulāciju, seksuālo izmantošanu, vienaldzību pret citiem, atkarībām, atbildības trūkumu, neizpratni par citu vajadzībām. Stāsti ir gan par lieliem, gan maziem. Gan pieredzējušiem, gan nepieredzējušiem. Izlasot katru stāstu, man vajadzēja mirkli, lai apdomātos. Saprastu to, cik ļoti man ir paveicies, ka ar šādām situācijām neesmu saskārusies. Pārdomāt, kā es būtu rīkojusies to personu vietā. Man kļūst skumji, ka šādas situācijas patiešām notiek, un es nekādi nevaru šiem cilvēkiem palīdzēt. Ikdienā neaizdomājoties, es nemaz nevarētu saprast, ka ar šādām situācijām sastopamies vēl joprojām – mūsdienās, 21.gadsimtā. Man melna krāsa asociējas ar kaut ko drūmu un neapskaužamu, tāpēc es noteikti izvēlētos šo krāsu kā šīs grāmatas pamatkrāsu. Es nemēģinu radīt iespaidu, ka visi cilvēki ir slikti, protams, ka tā nav. Arī šajā grāmatā konkrētos stāstos ir cilvēki, kuriem rūp, kuri mīl, kuri ienes gaišumu. Tāpat ir ar mums pašiem – mums ir mūsu sliktās un labās puses.

Elza Treimane

ĀVĢ 10.klase

Īsi, tieši un spēcīgi. Šie trīs vārdi saista 8 neliela formāta, sižetiski atšķirīgos stāstus Janas Egles grāmatā „Gaismā”. Stāsti ir dažādu cilvēku dzīves fragmenti. Stāsti par cilvēkiem, kas patiesībā jau vien apkārt mums ir. Spēcīgums neparādās spraigā sižetā vai aktīvā darbībā, tas ir cilvēku skaudrajos dzīvesstāstos. Grāmata par to, cik stipri dzīvi ietekmē pagātnes notikumi. Bieži vien pat tādi notikumi, kurus pats cilvēks nekādi nebūtu varējis ietekmēt. Grāmata par smagumu sirdī, ko šie cilvēki nes un ko neizsakāmi gribas viņiem noņemt. Lai gan lasot izjutu diezgan lielu žēlumu, tas liek novērtēt savu dzīvi, saprast, ka manas „problēmas” ir tik sīkas un nesvarīgas, salīdzinot ar to, kas notiek apkārt. Tomēr ne tikai spēcīgs emocionālais līdzpārdzīvojums padara šo grāmatu īpašu. Raksturoti tika dažādi cilvēki: jaunieši, vecāki, bērni, sievietes un vīrieši.
Nevaru arī teikt, ka lasot gribējās vienīgi raudāt. Stāsti bija arī ļoti neparasti, bieži traģiskajam un nožēlojamajam savijoties ar komiskiem atgadījumiem. Interesanti tika raksturotas savstarpējās cilvēku attiecības. Tās nebija tikai vīrieša un sievietes attiecības, atklājās arī attiecības ar vecākiem, ģimenes locekļiem vai tuviem draugiem. Aizraujoši bija arī novērot dažādu laikmetu atšķirīgās iezīmes sadzīvē un domāšanā. Paņēmusi šo grāmatu, man nebija ne jausmas, par ko tā varētu būt. Jau pēc pirmā stāsta „Judīte” jutu sakāpjam emocijas un sapratu aptuveno noskaņu, kāda stāstos tiks radīta, tomēr tas mani neapturēja lasīt tālāk. Pati grāmata tikai vēlāk attaisnoja savu izskatu: liesmojoši sarkans un sašvīkāts, attēlojot tukšu istabu un logā iespiestus aizkarus. Manuprāt, tā ir diezgan precīza ilustrācija šo cilvēku dzīvesstāstiem.
Jana Egle izrauj lasītāju no ikdienas dzīves un visa apkārtēja, liek pārdomāt savu dzīvi, parādot, cik skaudra un nežēlīga tā var būt pavisam parastiem cilvēkiem. Pārsvarā tiek domāts, ka ar šādām problēmām cilvēki sastopas ļoti reti, tās ir kaut kur tālu, tālu neredzamas. Tomēr stāstos minētie cilvēki ir mūsu līdzcilvēki. Man grāmata lika kārtējo reizi novērtēt sev apkārt esošos cilvēkus, savu ikdienu. Ir labi reizi pa reizei palasīt šādas grāmatas, lai atcerētos un aizdomātos par cilvēciskajām vērtībām. Jana Egle izvelk gaismā to, par ko kaunas runāt, ko gribas noslēpt no visiem.