Foto: Ģirts Raģelis
AUTORS: Svens Kuzmins
LITERĀRAIS KONSULTANTS: Pēteris Draguns
MĀKSLINIEKS: Svens Kuzmins
DARBA NOSAUKUMS: “Pilsētas šamaņi”
IZDEVNIECĪBA: Dienas Grāmata
ANOTĀCIJA: “Kopš pašiem tās pirmsākumiem latviešu literatūrā bijis tik daudz laucinieciskuma, ka bez ievērības nav palicis neviens mēģinājums pilsētā radīt literatūru par pilsētu un pilsētniekiem, kas interesētu gan pašus pilsētniekus, gan ziņkārīgus lauciniekus. Taču Svenam Kuzminam, kā šķiet, ar to vien nav gana. Tas, kas lasāms šajos stāstos, ir ne tik daudz latviešu literatūra (rakstīta gan ir latviski, un kur gan lai sprūk) vai pilsētnieciska literatūra, bet visīstākais, ne pārāk senā pagātnē par kaitīgu un izskaužamu uzskatītais kosmopolītisms. Reliģiskā fanātisma piekritējiem, tradicionālo vērtību aizstāvjiem un citiem radikāļiem labāk nelasīt, citādi vēl piemeklēs pēc pašu ieskatiem kas nelabs.” - Pauls Bankovskis
Raidījums par labāko oriģināldarbu bērniem
PAR AUTORU: Svens Kuzmins (1985) ir rakstnieks, mākslinieks un aktieris. Galvenokārt raksta prozu un publicistiku, taču bieži eksperimentē arī citās mākslas un literatūras jomās. Plašākai publikai pazīstams kā viens no etīžu teātra „Nerten” autoriem. „Pilsētas šamaņi” ir Svena Kuzmina pirmais stāstu krājums, grāmatu papildina autora grafikas. Viņa darbi ir tulkoti angļu, krievu un lietuviešu valodā.
„Svens Kuzmins prot ne tikai aizraut, ieintriģēt vai izaicināt. „Pilsētas šamaņos” apkopoto stāstu lasīšana atstāj labi pavadīta laika, kā arī svaigas un baudāmas literatūras pēcgaršu.” (Pēteris Dragūns)
„Visas grāmatas iespaido dzīvi. Pilnīgi visas. Tas ir tas, kas grāmatās ir tik saistošs. Vislabākās grāmatas manā skatījumā ir tās, kas met kaut kādu izaicinājumu tavai esošo zināšanu bagāžai. Tās grāmatas, kuras ir pretrunā ar populāriem uzskatiem, pretrunā ar taviem līdzšinējiem uzskatiem. Tās ir grāmatas, kas liek paskatīties uz dzīvi no cita, neierasta skatupunkta, iziet ārpus sava diezgan ierobežotā informācijas lauka.” (Svens Kuzmins)
EKSPERTU VĒRTĒJUMI:
Guntis Berelis
rakstnieks, literatūrkritiķis
Kas saveidotos, ja Jāni Ezeriņu sakrustotu ar Eriku Ādamsonu? Diez vai uz šo jautājumu iespējams atbildēt, tāpēc tas lielā mērā būtu uzskatāms par retorisku. Tomēr, lasot Svena Kuzmina „Pilsētas šamaņus”, nudien rodas sajūta, ka abu šo klasiķu labdabīgās ēnas kādubrīd stāvējušas autoram aiz muguras. No Ezeriņa – drusku pasausi lakoniskā stilistika, prasme neticamo un muļķīgo pārtapināt ticamajā un jēdzīgajā un „nejaušās sakritības” princips, no Ādamsona – ironiskā autora klātbūtne, ironiju gan pa druskai slāpējot ar neuzbāzīgi moralizējošām inkrustācijām, bet jo sevišķi – „smalkās kaites”. No abiem – apziņa, ka literatūra ir ellīgi aizraujoša spēle, bet spēle cilvēka esamībā – ir visnopietnākā un cienījamākā nodarbošanās. Labas prozas pamatu pamats ir stāsts, lai ko šis jēdziens attiecīgajā gadījumā nozīmētu, un tikai no autora – stāstītāja – meistarības atkarīgs tas, vai šis stāsts paliks bezjēgas vārdu biezputras svarā vai arī patiešām kļūs par prozu. Pieļauju, arī tāds jēdziens kā stāstītāja elegance tiesīgs pastāvēt bezmaz estētiskas kategorijas līmenī. Svena Kuzmina stāstiem piemīt šāda elegance.
Ilze Mazpane
literatūras skolotāju kuratore
Pilsētā - vietā ar dažādu veidu centra nozīmi - darbojas kodolam raksturīgi spēki, kas vai nu sev zināmu iemeslu dēļ tās iedzīvotājus trenkā, vai arī, ja ar spēkiem apietas gana prasmīgi, pakļaujas. Svens Kuzmins stāstu krājumā „Pilsētas šamaņi” vij intrigu ap pilsētnieku, biznesa, zinātnes, izglītības, mākslas (un ne tikai) pārstāvju, ikdienu, kamēr uzvērpj paralēlu dimensiju, kur parastie kodollikumi vairs nedarbojas un atliek vien ķerties pie netradicionālākiem paņēmieniem. Kā nu kurā gadījumā – piena banānu kokteilī iemalt „Stikla pērlīšu spēles” lappušu plēksnes, nospiest sarkano plastmasas pogu, kas it kā netraucē, bet ko ignorēt arī nav iespējams, vai arī neatslābstoši meklēt recepti marinētai gaļai, kas, reiz baudīta, nav aizmirstama un tādēļ dzīves vektoru sev pakļāvusi pilnībā.
Sigita Kušnere
literatūrzinātniece
Lai arī pētījumi par grāmatu pircēju ieradumiem liecina ko citu, stāstu krājumiem vajadzētu būt pirktāko grāmatu sarakstu pirmajās rindās, jo mūsdienu lasītājs vienlaikus ir arī seriālu skatītājs – katru dienu cita seriāla jaunākā sērija, lai tās visas kādā brīdī savirknētos neiedomājamā kombinācijā. Mūslaiku cilvēka pašizpratnes kontekstā „Pilsētas šamaņi” ir labi! Būtu vēl labāki, ja nespurotos pa kādai nenoslīpētai teksta stilīguma skabargai.
LALIGABA jauno ekspertu vērtējumi:
Frederiks Anosovs
ĀVĢ 10.klase
Ir grūti atrast spēcīgu visus stāstus vienojošo elementu – kāpēc tieši šie ir zem viena vāka un (tieši šāda) nosaukuma; nespēju sasaistīt tekstu ar nosaukumu – šī vārdu salikuma pirmā daļa skaidri norāda uz telpu un tekstā sevi attaisno (viens, iespējams, divi stāsti ir izņēmums), bet to, kāpēc šamaņi, – neizpratu.
Svena Kuzmina grāmatas stāstos iztirzātos cilvēku raksturus un pasaules redzējumu, kā arī izrietošo notikumu virkni no tiem, ko varētu dēvēt par cilvēku untumiem, dīvainībām vai fanātismu un varbūt bailēm un aprobežotību, un uzskatīt par nelielu visu stāstu vienojošo elementu - šodienīgas “smalkās kaites”, jo tās skar daudzus grāmatas tēlus un bieži ir darbības galvenais virzītājspēks. Ērika nebūtu satikusi Ēriku, ja puisis nebūtu ihtioloģijas fanātiķis, kas iemitinājies svešā šķūnī, Filips Roizmans nesatiktu Emīliju, ja neuzturētu vairākas ģimenes dažādās pilsētās vienlaicīgi. Absurdi un iedomas, kā apzinīga biroja darbinieka Arnolda pasīvi agresīvā homofobija, zviedru biznesmeņa Jensona pareģotais pilsoņu karš Latvijā(!!!), pavāra izmisīgā vēlme noskaidrot visgaršīgākās gaļas recepti un vēl kāda uzņēmēja Džeimsa bailes nospiest nezināmu, lielu un sarkanu, pogu savā virtuvē un citi līdzīgi amizanti gadījumi.
11 negari stāsti, kas savstarpēji sākumā šķietami nav saistīti. Sākoties jaunam, jābūt gatavam iepazīties ar citiem varoņiem un vidi, un brīnišķīga bija sajūta, kad pēc kārtējā stāsta, sākot lasīt nākamo, atskārstu, ka tas ir turpinājums vienam no iepriekš lasītajiem; konkrēti – šajā grāmatā vienu notikumu attīstība caurvija kopā trīs stāstus, kuri nesekoja cits citam, bet bija izkaisīti krājumā. Tādēļ ar šo stāstu varoņiem veidojās spēcīgāka emocionālā piesaiste, jo zināmas vērtības vienmēr ir daudz patīkamāk. Brīžam stāstu beigas pienāca ļoti negaidot un atstāja mazuma piegaršu – nepabeigtības sajūtu, vēlme pēc racionāla vai iracionāla atrisinājuma pavadīja mani, lasot gandrīz katru. Notikumu pavērsieni bieži vien bija tik pēkšņi un nedaudz neloģiski, ka radīja sasprindzinājumu prātam, kas rāmi bija sekojis līdzi darbības attīstībai. Vieglāk visu neparasto uztvert kā piesātinātu notikumu virpuli, kur viss ir loģiski iracionāls. Un dažbrīd bija tieši otrādi – bez krasiem pavērsieniem; gandrīz visu krājumu dažos teikumos bija ielikts daudz informācijas, turpretim ar plašu gradāciju teksta piesātinātībai ar notikumiem dažādos stāstos, kas tos dara diezgan atšķirīgus.
Spilgti sarkanais vāks eleganti kontrastēja ar pelēkajām lapaspusēm starp nodaļām, kā arī hipsterīgie zīmējumi turpat uz pelēkajā fona un nepārbāztās teksta lapas un ilustratīvais materiāls veidoja mākslinieciski estētisku noformējumu.
Redaktors darbā ieradies nebija, jo konstanti pamanāmas pareizrakstības kļūdas. P. S. Es, visjaunākās latviešu paaudzes pārstāvis būdams, vēlētos tulkojumu lapaspušu apakšās reti sastopamajiem, bet tomēr esošajiem vārdiem un teikumiem krievu valodā
Tīna Artihoviča
ĀVĢ 11.klase
„Pilsētas šamaņi” ir Svena Kuzmina pirmais stāstu krājums, kas ietver dažādu pilsētas iedzīvotāju stāstus no visdažādākajām dzīves situācijām. Jau grāmatas nosaukums liecina par darba saturu – pilsētas vide, tās cilvēki un aktuālās problēmas mūsdienās gan politiska satura, gan ikdienišķas un personīgas situācijas. Prozas darbs atklāj autora paša uzskatus un mūsdienīgo skatījumu par mākslu, politiku, ģimenes vērtībām, kā arī apraksta pasaulē jau valdošos uzskatus par to, kādas ir sabiedrības vērtības. Darbs ir sarakstīts uztveramā valodā, kā arī ir viegli lasāms.
Varu droši apgalvot, ka man šis darbs patika. Katrā stāstā akcentētā problēma pauž spilgtu kādas pilsētvides sabiedrības slāņa īpatnību, kas, manuprāt, parāda autora pārliecību par notiekošo viņam apkārt pilsētas ikdienā. To paspilgtina arī dažādu personu skatījums, piemēram, vairāk personīgs stāstījums pirmajā personā, vairāk no malas vērojošs skatījums no trešās personas skatupunkta. Pēc grāmatas izlasīšanas viens no spilgtāk atmiņā paliekošajiem aspektiem man personīgi ir tieši politiskais apraksts, piemēram, nereti tiek negatīvi aprakstīta Latvijā pastāvošā politiskā sistēma un sociālā darbība, kas ievieš tādu kā realitātes sajūtu katrā no stāstiem. Izlasot katru darbā rakstīto stāstu, radās vēlme izlasīt atkārtoti pēdējās rindkopas, piedomāt pie autora samērā steidzīgā un plašā „domu lidojuma”, tomēr stāstu nepabeigtības sajūta radīja patīkamu satura un idejas atkārtotu pārdomāšanu pēc izlasīšanas.
Manuprāt, autors, rakstot šo darbu, vēlējies, lai arī cilvēki, kuri dzīvo ārpus pilsētām, izlasītu šo grāmatu, kas rada iespaidu par pilsētās notiekošo, par pilsētnieku uzskatiem, dzīvesstilu, problēmām un risinājumiem. Es personīgi uzskatu, ka pilsētnieki šo grāmatu varētu uztvert citādi kā ārpus pilsētas dzīvojošie, jo pastāv viedokļu un uzskatu atšķirība. Kopumā man šī grāmata šķita aizraujoša, oriģināla, aprakstoša, kā arī pārsteidzoši viegli lasāma.