1. Kāpēc cilvēki lasa? Domaju, ka lasīšana kā vajadzība tiek ielikta cilvēkam bērnībā. Ja tiek atvērta šī brīnišķīgā pasaule, ja bērns saprot, ka šādā veidā var izdzīvot visbrīnišķīgākos piedzīvojumus, visīstākās sajūtas, neizejot no mājām, tad viņām šī vajadzība paliek uz visu dzīvi.
2. Ar ko (un vai vispār) atšķiras cilvēks, kas lasa, no cilvēka, kurš nelasa? Noteikti atsķiras. Ar to, ka cilvēks, kurš lasa, ir interesantāks saskarsmē.
3. Kā lai izglābj cilvēku, kurš nelasa? Grāmatas aizvieto filmas, datorspēles – es saku – virtuālā dzīve... Labi, ka jauniešiem, un ne tikai jauniešiem, ir reps – īss stāstiņš par dzīvi... Izglābt sevi cilvēks var tikai pats... Var mēgināt runāt, ieinteresēt, radīt vajadzību...
4. Ar ko literatūra atšķiras no dzīves? Tas ir vienkārši – grāmatu tu vari aizvērt – ja par smagu, ja ir neinteresanta, nepieņemama vai sekla...
5. Vai lasot cilvēks kļūst labāks? Daudzpusīgāks, saprotošāks, dziļāks, interesantāks – noteikti labāks.
6. Kur un kad ir vislabāk lasīt? Lasīt var, ja ir laiks... Vienalga – transportā, gultā vai darbā pauzītē... Svarīgi, lai būtu vismaz 20 minūtes laika...
7. Kāpēc jālasa Latvijas literatūra? Latvijas literatūra, latviešu rakstnieku darbi – tas ir stāsts par Latviju. Mēs esam atškirīgi – mentalitāte, vēsturiskā pieredze, šodiena. Šodienas Rietumvalstu rakstnieku darbi mums tomēr ir sveši – pat ne vides vai dzīves apstākļu attēlojums, bet tieši cilvēku raksturi, pārdzīvojumi vai reakcija uz situācijām. Krievu literatūra gan liekas saprotama un tuva. Nē, par sociālpsiholoģiskiem darbiem – tā ir cita saruna. Paulu Koelju der visiem un visos laikos.
8. Vai visi rakstnieki ir introverti? Introverti... Latviešu tautas mentalitāte... Nedomāju – uzskatu, ka mūsu laiks prasa drosmi – pateikt, ja ir, ko teikt. Ja tu redzi, saproti, bet nepasaki – kāda jēga tam, ko raksti? Noklusēšana, izlīdzināšana bojā šodienas realitātes zīmējumu... Ir vienkāršais cēloņu – seku likums, rakstniekam tas skaidri jāparāda.
9. Vai tu rakstītu arī tad, ja neviens nelasītu? Gribētos jau, lai pēc iespējas vairāk cilveku lasītu to, ko nevarēju neuzrakstīt. Bet... Daudzi raksta dienasgrāmatas sev... Tā ir vajadzība. Arī es rakstīju – dienasgrāmatu, dzeju – sev.
10. Kāda ir sajūta, ieraugot sevis rakstīto, nodrukātu, iesietu vākos un ieliktu veikala plauktā? Sajūta kā dzemdībās. Ir izdzīvota visa sajūtu gamma – šaubas, bailes, uzdrīkstēšanās, garastāvokļa maiņas, sliktās dūšas, smagums un jaunas dzīvības kustības tevī – jā, tas ir tā, ka tu dzīvo tur, iekšā, vienu brīdi tev ir līdz asarām žēl savu varoņu, citā – tīri fiziski nelabi no realitātes vai cilvēkiem... Teiksim – dabas, naktīs mosties, jo nepasacītais spiež nost, celies un raksti, raksti... Un brīži, kad jūti – sanāca, brīži, kad gribas noglāstīt kādu sevis izdomātu sarauktu pieri vai asarainu vaidziņu.. Un tad tas ir piedzimis – vairs neko mainīt nevari, īstenībā jau nekad nevarēji, jo tu tikai iznēsāji to, kas bija tevī iekšā - tam, kas ir dzimis, ir tavi vaibsti, bet savs liktenis... Tas ir tas, ko tu devi pasaulei. Kaut kā tā....
Foto: LALIGABA publicitātes attēls
Vizuālais dizains: Katrīna Vasiļevska