Foto: LALIGABA publicitātes attēlsis
AUTORE: Ilga Raščevska
REDAKTORE: Gundega Sēja
VĀKA DIZAINS: Ilze Isaka
DARBA NOSAUKUMS: “Norakstītie”
IZDEVNIECĪBA: Zvaigzne ABC
ANOTĀCIJA: Valdone ir mazs pagastiņš uz novadu robežas. Un dzīve te rit līdzīgi kā jebkurā citā vietā latvijā. Romānā atklājas četru ģimeņu likteņi. Mūžīgā pabalstu diedelētāja māra, viņas vīrs černobilietis aldis un bērni egmārs un uldis – tie mārai no pirmā vīra. Uz kopīgu pasēdēšanu pie glāzītes vienmēr gatavie kaimiņi – guntis un viņa kādreiz tik piemīlīgā un čadīgā rudmate sofija. Dievs vien zina, ko pa to laiku dara viņu bērni reinis, andris un mazā madariņa. Zenta un viņas vīrs tālbraucējs šoferis visvaldis gan no tiem dzērājiem turas pa gabalu. Viņi savam vienīgajam dēlam zigmundam gatavi nopirkt un sagādāt itin visu. Juris un elza izaudzinājuši divas meitas un pastarīti oskaru, kam iepatikusies smukā karīna – bet visiem taču zināms, kāda bijusi viņas māte! Tik dažādas dzīves kā slikti satīti dzijas kamoli, – saņerkstījušās, sapinušās, kožu saēstas; neko lāga no tādiem vairs nenoaudīsi. Taču reizēm kaut kas izjauc ikdienas ritmu. Negaidīti notikumi kā upē iekritis koks, nobremzē un atsviež atpakaļ straumes plūdumu, un visa draza, ko upe mierīgi būtu aiznesusi uz jūru, sakrājas un paliek turpat, pašu krastā. Un tikai tad ieraugām, cik pārsteidzoši daudz ir vienkārši izmestā, noliegtā un nesakārtotā tajā, ko sauc par dzīvi. Varbūt kaut ko vēl var savākt, izvērtēt vai saglābt. Kamēr nav par vēlu...
PAR AUTORI: Ilga Raščevska (1963) dzimusi Latgalē, Maltā. Strādājusi par sociālo aprūpētāju Rīgas 66. speciālajā vidusskolā un VSAC Teikas filiālē, bērnunamā Pļavniekos un aprūpes centrā Gaiļezers. „Norakstītie” ir Ilgas Raščevskas pirmais romāns.
„Laikā, kad cieņā ir “veiksmes stāsti”, apsviedīgo un laimīgo biogrāfijas, romāni par krāšņu dzīvi un romantiku, kā auksta ūdens malks ir literāri darbi, kas atļaujas runāt par dzīves neredzamo pusi.”
(izdevniecība Zvaigzne ABC) „Katrs cilvēks vēlas cerību, un šajā grāmatā vēl vairāk tāpēc, ka tās varoņi ir jaunieši, kuri mainās. Vērojot pieaugušus cilvēkus, varu teikt, ka ir tādi, kuri gadu desmitiem nemainās. Mani varoņi ļoti ātri kļūst pieauguši pusotra gada laikā, kas ir aprakstīts grāmatā, bet ir arī tādi, kuri salūst.” (Ilga Raščevska)
Raidījums par spilgtāko debiju
EKSPERTU VĒRTĒJUMI:
Dace Rukšāne-Ščipčinska
rakstniece
Šis romāns nāk kā negaidīts pārsteigums latviešu prozas lauciņā, jo vēsta par tēmu, kuru iepriekš neviens nebija aizskāris, – par tā sauktajām nelabvēlīgajām ģimenēm, viņu pusauga bērniem, lauku ciematu alkoholisma un citu ligu pārņemto vidi un sociālo dienestu ārkārtīgi grūto darbu. Autores ilggadējā pieredze sociālajā darbā ļāvusi radīt absolūti ticamu romānu, kas šokē tieši ar savu precizitāti, atkailinātību un „lietu saukšanu īstajos vārdos”. Darbs, kas būtu jāizlasa ikvienam, lai kaut uz brīdi izrautos no savām sārtajām brillēm un apskatītos, kas notiek tepat, mums blakus. Stāsts par mūsu līdzcilvēkiem, kurus tik bieži atstājam aiz borta.
Sandra Ratniece
literatūrzinātniece
„Norakstītie” – izlasot grāmatas nosaukumu, kļūst mazliet baisi. Intuitīvās sajūtas pēc virsraksta izlasīšanas ir bijušas precīzas, jo romāns gan tiešā, gan pārnestā nozīmē ir par dzīves sistajiem un sabiedrības atstumtajiem. Ilgas Raščevskas (1963) darba gaitas saistītas ar likteņa pabērniem – tiem, kuriem pirmais palīgs ir sociālais darbinieks, līdz ar to viņas debijas romāna tēma veltīta tieši autorei vislabāk zināmajai problēmai, proti, grāmatas lappuses ir piesātinātas ar maznodrošināto ikdienas smagmi. „Norakstītie” ir psiholoģiski dziļš romāns. Autores personīgā pieredze acīmredzot ir palīdzējusi tikt galā ar teicamu tēlu raksturu izveidi. Daiļdarbā sastopamies ar nāvi, ar noziegumu, ar atkarībām, ar sutenerismu, ar ģimenes skandāliem, ar bērnunamu rūgto pieredzi, ar mīlestības un naida dažādām izpratnēm, ar negribēšanu vai nemācēšanu ieklausīties vienam otrā. Rakstniece nevienu nenosoda, bet arī neattaisno, Ilgas Raščevskas radītie varoņi ir dzīvīgi – nepamet sajūta, ka viņu prototipus sastopam ik uz soļa. Dzīves likstas sit visus, kā tas romānā arī atklāts, – ne tikai sociāli nelabvēlīgās ģimenes, bet arī tos, kuri rūpējas par kaut cik labvēlīgākiem apstākļiem iepriekš minētajai ļaužu grupai. Romāns ir par mūsu sabiedrības sirdsapziņu, kuru autorei izdevies nežēlīgi atkailināt, bet šī kailuma neaizsargātību Ilga Raščevska ir vienlaikus pratusi gan objektīvi novērtēt, gan korekti nosargāt.
Sigita Kušnere
literatūrzinātniece
Ilga Raščevska iekļaujas plūdumā, kas raksturīgs arī jaunāko laiku latviešu kino – precīzā fokusējumā paraudzīties uz cilvēkiem, no kuriem ikdienā novēršamies, nereti pat skatoties spogulī. Pieklusinātu toņu tonalitāte. Vēstījums uzrunā ar savu tiešumu un nesamākslotību. Lai arī dažbrīd paklupina pa kādai klišejai, tomēr ir pamats domāt, ka latviešu prozā būs autore, kas lasītājam piedāvās tekstu, kura prioritāte nav pašmērķīga tēlu un valodas spēle, bet gan stāsts.
LALIGABA jauno ekspertu vērtējumi:
Sabīne Cveiģele
ĀVĢ 11.klase
Grāmata, kura stāsta par skarbo dzīves realitāti, par likteņa iezīmēto ceļu un nepārtrauktu cikliskumu. Ja mana māte bija dzērāja, tas nozīmē, ka tas ir ierakstīts arī manā dzīves ceļā. Apzinoties realitāti, saprotu, ka šāds ģimenes modelis pastāv lielākajā daļā nelabvēlīgu ģimeņu, taču brīžiem tā nedaudz sāka atgādināt čīkstēšanu un nevēlēšanos pretoties apkārtējajiem apstākļiem, bet tas laikam ir cilvēka dabā. Vēstījuma gaitā tēli tēli it kā atrod savu būtību un veido savu dzīves ceļu, kas bija kā pavasara saules stars šajā bēdu ielejā. Izlasot grāmatas aizmugurē sniegto ieskatu par autores dzīvi, ir skaidrs, kā veidojušies šie tik realistiskie tēli. Darbojoties variākas iestādēs, kur ikdienā ir tieša saskarsme ar šādiem cilvēkiem, autore ir pratusi precīzi nolasīt un pēc tam atspoguļot grāmatā to raksturīgākās iezīmes. Man bija prieks par to, kā autore spēja darboties ar valodu, jo, iepazīstot tēlus, var nojaust, kāds ir viņu leksikas līmenis, taču autore ir spējusi tos attēlot, nezaudējot ticamības momentu un nepieliekot katras rindiņas galā lamuvārdu, kas liktu nosarkt visām uz soliņa sēdošajām tantiņām. Kopumā man šķiet, ka autores atklātās problēmas ir tādas, par kurām ir vērts padomāt katram sabiedrības loceklim, taču līdz galam mani šī grāmata neaizrāva.
Emīlija Rezņikova
ĀVĢ 11.klase
Norakstītie. Nolemtie. Iespējas izbēgt no likteņa cirtieniem nav nekādas. Ilga Raščevska romānā “Norakstītie” atklāj pavisam skumju, skarbu realitāti, kas satricina un varbūt reizēm lasītājam šķiet pat pretīga, drūma, izmisuma pilna. Bet tik un tā – tā ir un paliek realitāte, to noliegt nevar.
Dzīvojot savā mazajā pasaulītē, katru dienu darot tik ļoti pierastos pienākumus, satiekot pierastos cilvēkus, sastopoties ar pierastajām problēmām, prātam nemaz neatliek laika aizdomāties par citiem. Par problēmām, par kurām skaļi nerunā. Problēmām, kuras ved postā. Ļoti veiksmīgi, manuprāt, iesākas grāmata. Ar apakšnodaļu “Sofija”, kas būtībā ir viens no centrālajiem pavedieniem, kas vijās cauri visam romānam – viņas traģiskās dzīves traģiskā nāve. Šis pavediens ir viens no iemesliem, kas raisa vēlmi, intrigu lasīt arvien tālāk un tālāk. Ļoti interesanta ir pieeja iedalījumam ¬– grāmata sadalīta paragrāfos (neko labāku nevarēju izdomāt), kuru nosaukumi ir cilvēka vai cilvēku vārdi, un arī uzmanība tiek pievērsta tieši šiem varoņiem.
Pozitīvais aspekts par valodu, manuprāt, ir tas, ka tā netiek pārveidota, proti – arī sarunvaloda, kādā runā jaunieši, kuri nāk no zema slāņa, ja tā var teikt, un tā nebūt nav skaista, literāra vai pareiza. Šāda valodas izvēle panāk to, ka lasītājs spēj iejusties un pa īstam sagaršot šo sabiedrības daļu.
Šīs grāmatas vērtību piešķir arī fakts, ka pati autore pēdējos 15 gadus strādājusi par sociālo aprūpētāju, kas liecina, ka stāsti nav izdomāti un ka šāda realitāte tiešām pastāv. Un diemžēl arī mūsdienās.
Ja jāmin ne tik izcilās grāmatas iezīmes, tad, jāatzīst, visgrūtāk bija lasīt pašu, pašu grāmatas sākumu – ievadu. It kā iepazīšanās ar pašu Valdones pagastiņu ir vajadzīga, bet tas varēja notikt grāmatas tālākajās lappusēs. Jāteic, ka pēc ievada izlasīšanas, grāmatu noliku plauktā un domāju, ka to vairs nepacelšu. Tas tādēļ, ka ievads neaizrāva, sastāvēja tikai no vispārīgiem ainojumiem, aprakstiem. Tomēr, turpinot lasīt, jau nākamās nodaļas, īpaši pati pirmā, šķita tiešām interesantas. Vēl reizēm bija grūti, kad tik daudz notikumu sarakstīti vienā rindkopā – , piemēram, runa ir par Sofijas nāvi un viņas mātes Marijas attieksmi pret to, kas izvēršas stāstījumā par Marijas pagātni, dzīvi un viņas izvēlēm. No otras puses, tas bija vajadzīgs un deva labāku priekšstatu par visas ģimenes situāciju kopumā. Tā teikt, “ābols no ābeles tālu nekrīt” – tas palīdzēja izprast varoņu rīcību, iepazīstoties ar viņu pašu bērnību un vecāku attieksmi.
Grāmata mudināja aizdomāties par cilvēkiem, kuri arī mūsdienās, šodien tev ir tepat blakus un tomēr tik tālu, bieži mūsu pašu aizspriedumu, nošķiršanās dēļ. Ir cilvēki, kuru dzīve ir kliedziens pēc palīdzības, kuri nekad nav izjutuši īstu, patiesu mīlestību, kuri ilgojas tikt pieņemti. Alkoholisms, prostitūcija, narkomānija – tās ir tikai sekas, kuras bieži vēlas apārstēt, apturēt, pateikt: “Sāc taču dzīvot normāli! Saņem sevi rokās!” Un tomēr – tās ir tikai sekas, cēlonis meklējams pavisam citur, tālā pagātnē – varbūt jau ģimenē. Grāmata mudināja censties atvērt acis un pasniegt roku grimstošiem, nevis nosodot un liekot tiem atbrīvoties no atkarībām, bet vienkārši mīlot viņus un parādot, ka kādam rūp arī viņu dzīve.