1. Kāpēc cilvēki lasa? Lai nosistu laiku, turklāt bieži vien tādos veidos, kas citādi nebūtu pieejami vai legāli.
2. Ar ko (un vai vispār) atšķiras cilvēks, kas lasa, no cilvēka, kurš nelasa? Ar vārdu krājumu, kurā spēj ietērpt savas domas un izteikties.
3. Kā lai izglābj cilvēku, kurš nelasa? Nekā, viņš ir nolādēts, un pēc nāves nonāks ellē, kur būs spiests atkal un atkal pārlasīt bērnībā vienīgo puslasīto un nepabeigto grāmatu, tā arī netiekot nekad tai līdz beigām un nespējot uzzināt, kas gan tur tāds bijis.
4. Ar ko literatūra atšķiras no dzīves? Literatūrā iespējams pārkāpt jebkurus likumus, sākot ar baušļiem un kriminālkodeksu un beidzot ar gramatikas un fizikas likumiem.
5. Vai lasot cilvēks kļūst labāks? Tas no literatūras nav atkarīgs.
6. Kur un kad ir vislabāk lasīt? Tur, kur ir ērti, silti un patīkami.
7. Kāpēc jālasa Latvijas literatūra? Tāpēc, ka mēs protam latviešu valodu, to diendienā izmantojam, un tāpēc, ka Latvijas literatūra pārsvarā arī ir latviešu valodā.
8. Vai visi rakstnieki ir introverti? Jā, jā, turklāt varaskāri, un nebūt ne tik ieinteresēti apkārtējo dzīvēs, kā visiem stāstos un romānos iekļūt gribošajiem šķiet.
9. Vai tu rakstītu arī tad, ja neviens nelasītu? Un vai Dievs radītu pasauli, ja zinātu, ka neviens viņam neticēs?
10. Vai ir taisnība, ka autori bieži izmanto literatūru, lai kaut ko “norakstītu no sevis nost”? Var jau būt, ka ir arī tādi. Man gan vairāk patīk tie, kas “uzraksta sev virsū”, turklāt bieži vien nebūt ne tās patīkamākās pieredzes un pārdzīvojumus.
Foto: LALIGABA publicitātes attēls
Vizuālais dizains: Katrīna Vasiļevska