"Krekls"



Foto: Publicitātes fotogrāfija

IZDEVĒJS: Neputns


AUTORS: Ruta Štelmahere


MĀKSLINIECE: Anna Aizsilniece


REDAKTORS: Jānis Rokpelnis


ANOTĀCIJA: Krājumā „ Krekls”, kas tapis pēdējo četru gadu laikā, ir daudz ūdeņu un audeklu, varbūt neapzināti esmu mēģinājusi attaisnot nepiepildīto tekstilmākslinieces aicinājumu. Šķietami rāmā ikdiena, nedaudz sirreālas sadzīves ainiņas, dienu mežģīnes un mierīgā upe plaisā no gaisā jaušamā sprieguma. Iespējams, aiz upes līkuma un egļu jaunaudzes dun ne vien drīzie pavasara pali, bet nekad īsti nenorimušie kari. Sieviete manā krājumā vienlaikus tamborē mežģīnes, auž kāzu kleitu un bruņukreklu savam mīļotajam, meklējot patvērumu sev un ievainotajai pasaulei.
(Ruta Štelmahere)


PAR AUTORU: Ruta Štelmahere (1965) ir dzejniece un gleznotāja. Dzejoļu publikācijas kopš 1983. gada. Izdoti 3 dzejoļu krājumi: „Ieskaties sēklai acīs" (1998), „Klēpis" (2011, autores ilustrācijas, piešķirta Latvijas literatūras gada balva dzejā) un „Krekls" (2016).
„Dzejnieces dzīve rit Daugavas krastā. Un viņas dzejā ir daudz ūdeņu — gan metafizisku, gan vārdā sauktu — tie ir Latvijas upju vārdi, viņas likteņa upju vārdi. Bet visu apkļauj Dieva un cilvēku mīlestība kā krekls.”
(Jānis Rokpelnis)
„Šķietami rāmā ikdiena, nedaudz sirreālas sadzīves ainiņas, dienu mežģīnes un mierīgā upe plaisā no gaisā jaušamā sprieguma.”
(Ruta Štelmahere)





Raidījums par labāko dzejas krājumu


 

Ekspertu vērtējumi:

Ilze Mazpane

literatūras skolotāju koordinatore

Dzejas krājums „Krekls” ir kā klusums pirms vētras vai arī jau nomierinājusies daba pēc negaisa – dzejnieces balsī spriedzes nav, taču vēstījums par iespējamu, bijušu vai hronisku sasprindzinājumu liecina gan. Rutas Štelmaheres dzejā ūdens reaģē uz ilgām, tumsa – uz cerībām, klusums uz šaubām, bet gaisma, kas izpaužas te kā zvaigzne, slēdzis, sudraba sliede, te kā atspīdums vitrāžā, liesma vai saules medus, iespraucas visur. Siltums, uzticēšanās, miers un pieņemšana tomēr ir nepārtraukti.

Sandra Ratniece

literatūrzinātniece

Dzejnieces daiļradē jau esam sastapušies ar baltā pasaules akcentiem, taču krājumā „Krekls” šis nacionālās identitātes aspekts iemirdzas īpaši spoži. Baltais krekls Rutas Štelmaheres dzejā ir ekvivalents sirdsskaidrībai, sirsnībai, čaklumam un tolerancei pret savu tautu (I nodaļas tēma), dzimtajam novadam, dzimtas saknēm (II nodaļas tēma) un liriskās varones iekšējam dialogam kontekstā ar pasaules kultūras un dzīvesziņas alūzijām (III nodaļas tēma). Krājumā būtiska ir laika tēma, kas aktualizēta no pirmās līdz pēdējai lappusei. Tas ir eksistenciālais laiks – tautas liktenis, paaudžu laiks, liriskās varones dzīve. Dzejniece lasītājus pārsteidz arī ar izstrādātu un dekoratīvu dzejoļu formu. Redzes gleznas ir īpaši māksliniecei/ dzejniecei Rutai Štelmaherei raksturīgs poētiskais paņēmiens. Gribas akcentēt gaismas un krāsu daudzšķautņainību, kas papildināta ar laika un telpas attēlojuma sirreālām noskaņām. Rutas Štelmaheres daiļrades piemērs pilnībā apliecina literatūras un tēlotājmākslas simbiozi, kā arī atklāj literatūras un mākslas paņēmienu sintēzes pievilcību krājumā kopumā.

Eva Eglāja-Kristsone

literatūrzinātniece

Trāpīgākais apzīmējums Štelmaheres dzejai ir rodams viņas pašas valodā – „guldzoša”, kā silts piens, jūras elpa, zirgskābeņu limonāde. Ja spēj runāt par sievietes tiesībām ietīties, Latviju kā mājām, valodas lielumu un miķelīšu ēnu, runātājs ir sirdsgudrs, dabisks, piedzīvojis daudz dramatiska, bet mīlestību klāj pāri kā baltu galdautu. Tāda ir Štelmahere, viņas „Krekls” kā bura pasargā un virza.


LALIGABA jauno ekspertu vērtējumi:

Megija Gertnere

RFL 10.klase

Ruta Štelmahere savā dzejoļu grāmatā “Krekls” rakstījusi par dabu, ikdienišķiem notikumiem, emocijām un daudz ko citu no sievietes skatpunkta. Dzejoļi ir sievišķīgi un maigi, taču netrūkst arī tādu, kuros būtu aprakstītas sāpes vai grūtības, ko sievietes mēdz piedzīvot. Lasot katru dzejoli un tā rindiņas, katrs pats var iztēloties aprakstīto ainiņu un izjust savas emocijas. Manuprāt, dzejoļu grāmata ir piemērota lasītājām – sievietēm, lai rastu kādu jaunu domu graudu un atvērtu savu fantāzijas pasauli, iztēlojoties dzejoļos rakstīto. Domāju, ka šī dzejoļu grāmata noteikti kādam lasītājam iepatiksies un varbūt pat kļūs par iecienītu, taču mani šī grāmata neuzrunāja, jo dzejoļi šķita neizprotami un tajos aprakstīts jebkas, ko autore redzējusi vai iedomājusies.

Jeļena Vasiļjeva

ĀVĢ 11.klase

“Baltie plastmasas tomāti”
Paņemot rokās Rutas Štelmaheres dzejas grāmatu “Krekls”, jau no paša sākuma ir saprotams, ka grāmata būs kaut kas gaišs, viegls, bet tajā pašā laikā arī dziļš un straujš.
Gluži kā upe, laiks ir ātrs. Tas skrien kā suns pļavā, ik pa laikam apstādamies, lai pavērotu, kā koku zari līgojas virs upes, kā putni veikli pārlido no zara uz zara. Dzejniece uzspiež “stop pogu” un uzmanīgi apskata apkārtni, iegremdējoties atmiņās. Grāmatā dzejniece šķirsta savas dzīves lappuses.
Dzejniece iemūžina savas atmiņas dzejoļu rindās. Zirgi, vectēvs, kaķis, mamma, tomāti, vilciens, pīrādziņi – visi šie tēli rada siltu un gaišu māju sajūtu. Krājums atspoguļo sievietes ikdienu, viņas emocijas un jūtas. Grāmatā dominē baltā krāsa un ūdens, kas simbolizē šķīstību un mieru.
Man šis dzejoļu krājums neieviesa dziļākas pārdomas, jo dzejniece atsaucās uz savām personiskajām atmiņām.

Roberts Šteinbergs

ĀVĢ 11.klase

Daba pārklāj ideju
Rutas Štelmaheres dzejoļu krājumā "Krekls" dabas motīvs ir pārsātināts, kas veido tādu kā neoromantisma dzejas iespaidu, bet bez spilgtas idejas vai domas.
Var just skaisto un izskaistināto dzejā, bet tas skaistais ir pārlieku uzspiests lasītājam, atņemot dzejas baudījumu un lasītāja refleksijas veidošanu. Latvijas lauku vide un tās tēli rada iespaidu, ka dzejas lasītāji ir atmesti pirmajā Latvijas neatkarības laikā pie dabas un lauku darbiem. Tas vēl vairāk atsvešina lasītāju, kurš dzīvo pilsētā.
Verlibra lietojums pirmajā krājuma daļā apgrūtina dzejas uztveri, bet idejiskā un tematiskā pāreja starp dzejoļiem un starp pirmo un otro krājuma daļu ir labi izstrādāta. Trešā daļa gan nešķiet atbilstoša jau esošajai dabas un lauku dzīves tematikai. Visvairāk neiederas dzejolis "Kāpostu smarža un rokenrols" ar modernu firmas zīmju lietojumu. Kā arī Latvijas strēlnieku motīvs neiederējās krājuma iesāktajā stilistikā, veidojot haotisku un neuztveramu krājumu kā tādu kopā.
Lai gan valodas lietojums iedveš siltu sajūtu, kaut arī brīžiem tiek aprakstīta ziema, sniegs un aukstums, kas vijas emocijās, krājuma redzes gleznas ir spilgtākas par atmiņu, mīlestību, attiecību un dzīves motīviem, ko blīvi aizēno dabas motīvs.

Vanesa Zakalovska

ĀVĢ 11.klase

Krekls – tas nav tikai audums, kurā ietērpt sevi, kad miesai ir auksti, tas ir patvērums dvēselei. Esot pasargāta no laika skarbo zobratu neapstādināmās griešanās – tieši tā jutos, kad lasīju Rutas Štelmaheres jauno dzejoļu krājumu. Katrā dzejolī ir sajūtama dabas mūžīgā dvaša, kas ļauj pašam justies mūžīgam kā „dzērveņu pulkstenīšiem, kas rāda vienādu laiku”. Rādīt vienādu laiku – uztveru to kā būt harmonijā ar sevi, savu dvēseli un citiem, neņemot vērā jebkādas barjeras, piemēram, laikmeta problemātiku. Vai tās ir kultūrzīmes vai epiteti; Štelmahere zina, kā ar vārdiem uzaust ne tikai cilvēka visparastāko emociju, bet arī pārdzīvojumu audeklus.
Krājuma izkārtojums ir veiksmīgs – katru nodaļu caurvij citādu emociju kalni un lejas, turklāt katra virsotne un leja ir savdabīgi uzgleznota, kopumā veidojot liriskās varones vai arī veselas tautas dvēselisko ainavu. Gandrīz katrs dzejolis atšķiras ar formu, tādējādi paspilgtinot katra dzīves pavediena autentiskumu.
„tā gribētos saskatīt ceļu/man uzsmaida Kāds, es ceļos” – ar šādiem vārdiem beidzas pēdējais dzejolis. Domāju, mēs visi vēlamies saskatīt mūsu nākotnēs esošo, atpūtināt šķietami nevarīgās pēdas, kuras ir izskrējušas cauri neskaitāmām, pārpildītām pilsētām un novārtā pamestiem laukiem, taču mūs ierobežo laiks un dimensijas, kuras, lasot šo krājumu, izbalē kā simtkārt mazgāts krekls.

DMC Firewall is developed by Dean Marshall Consultancy Ltd