Īsā intervija ar pretendentu Latvijas Literatūras gada balvai nominācijā “Labākais tulkojums” – Denu Dimiņu.

Foto: Publicitātes fotogrāfija
Vizuālais dizains: Katrīna Vasiļevska

1. Kāpēc cilvēki lasa?

Viņi vēlas apmierināt zinātkāri vai ziņkārību, izjust daili. T.i., estētiski, kognitīvi vai informatīvi pilnveidoties. Pamielot garu un acis. Varbūt viņi vēlas iejusties kāda cita ādā, paplašināt savu tolerances spektru, piedzīvot neiedomājamo. Viņi vēlas ceļojumu iekšējā telpā. Viņi grib izgaismot neziņas nakti!

2. Ar ko (un vai vispār) atšķiras cilvēks, kas lasa, no cilvēka, kurš nelasa?

Ar to, ka viņam ir attīstīti citi garšas receptori un redzes kanāli nekā infraliterāram, nelasošam cilvēkam. Mēdz taču teikt, “aprīt” grāmatu, grāmata man “atvēra acis”. Šīm starptautiskajām metaforām ir senas saknes. Nelasoši cilvēki ir kā savveida dzīvnieki, salkstoši, ar stingu garu, ērtā trulumā mītoši. Varbūt viņiem tā ir labāk.

3. Kā lai izglābj cilvēku, kurš nelasa?

Nedomāju, ka būtu jāglābj kāds, kurš nelasa. Katram pašam savs ceļš ejams. Galu galā visām valstīm kā disciplinējošas varas projekcijām (arī Latvijas Republikai) tīri funkcionālā līmenī ir vajadzīgi arī paklausīgi, manipulējami sabiedrības locekļi.

4. Ar ko literatūra atšķiras no dzīves?

Literatūras tāpat kā dzīves ir ļoti dažādas, un to saskarsmes punkti ar dzīvi arī atrodas dažādos līmeņos. Manā uztverē ir vērtīga literatūra, kuras materiāls nāk no dzīlēm, no iedvesmas, saturīga, iedvesmota, arī ar skaistu formu, bet ir arī cita literatūra, vienkārši sintaktiski pareizi savirknēti vārdi bez dziļāka satura, literatūra, kas neko nepasaka vai atkārto, pārmaļ jau tūkstošiem reižu dzirdētas, zināmas lietas. Ir literatūra – mākslas filma, bet ir literatūras formā pasniegti seriāli, kas darināti ar tādu kā Orvela “versifikatoru”. Īsta literatūra ir dvēseles zieds, dvēseles kliedziens (īpaši jau dzeja), kas atbalsojas pasaules dvēselē. Var teikt, ka tādā literatūrā ir iekausēta daļa dzīves. Bet starp dzīvi un literatūru ir vārda abstrakcija un pastarpinājums. Dzīve iekš literatūras rit tēlainā izklāsta formā, nelineārā vai deformētā laikplūsmā. Dzīve un literatūra viena otru papildina. Arī vēsture ir literatūra, sāga, versija par patiesību, tikai ar nekaunīgākām pretenzijām uz to. Bet ikvienai dzīvei, pat šķietami visbanālākajai, ir literārs potenciāls. Tikai vajadzīgs liels talants, lai to saskatītu un celtu gaismā.

5. Vai lasot cilvēks kļūst labāks?

Viss atkarīgs no tā, kā mēs definējam labumu, kādās kategorijās. Ja no teksta lasīšanas pilnveidojas cilvēka rīcības ētika, viņa gars top apgaismots, it kā tuvojas nākamajam hipostāzes līmenim, intelektam, prātam, virs kura ir tikai Labais, Viens. Šāds cilvēks noteikti kļūst pilnīgāks, redz vairāk sakarību. Bagātinās arī viņa vārdu krājums, kas nebūt nav mazsvarīgi, jo daiļrunīgākiem cilvēkiem jau senlaikos bija lielākas iespējas ietekmēt demokrātiskus procesus, manipulēt ar tiem, kas dzīvo gara tumsā un taustās pa dzīvi kā pa ķešu, bāž roku dzīves kabatā un domā, nez, ko es tagad izvilkšu?

6. Kur un kad ir vislabāk lasīt?

Domāju, ka Latvijā vislabāk ir lasīt Latvijas Nacionālajā Bibliotēkā, tur ir ideāli apstākļi un labs gaiss, arī internets, kas ļauj meklēt vietas un lietas. Vēl var lasīt pilsētu bibliotēkās, autobusā, vilcienā, lidmašīnā, darbā, mājās pie galda un gultā. Gandrīz jebkur. Elektroniskās grāmatas arī tumsā.

7. Kāpēc jālasa Latvijas literatūra?

Tāpēc, ka tā atspoguļo šā brīža valodas stāvokli un ideoloģiskās pamatnostādnes. Protams, ar atlasi, nav jau arī tāds tekstu knapums, ka būtu jālasa teju jebkas latviski nodrukātais. Ir ļoti daudz labu klasikas darbu, kas valodas līmenī var dot daudz vairāk nekā vissmalkākais mūsdienu teksts. Tas pats Augusts Deglavs, manuprāt, ir izcils, maz novērtēts spīdeklis pie Latvijas literatūras debesīm. Viņa “Rīga” par jaunlatviešu kustību un tā laika dzīvi pavēsta daudz vairāk nekā oficiāli aprobētās vēstures.

8. Vai visi rakstnieki ir introverti?

Diez vai tā varētu vispārināt. Ir introverti, jā, bet ir arī ekshibicionisti. Daļa no viņiem piedalās prozas lasījumos un sniedz intervijas! Vai ir iespējams introverts ekshibicionists? Ož pēc oksimorona. Tāpēc atbilde ir nē.

9. Vai tu rakstītu arī tad, ja neviens nelasītu?

Droši vien ne, tad es vairāk lasītu, jo tulkošana tomēr ir neganti laikietilpīgs process. Kam gan tulkot, ja nav, kas lasa? Bet arī viens lasītājs var izrādīties pūliņu vērts. Varbūt tieši vienā lasītājā no noosfēras kritis grauds nepaliks viens, bet sašķelsies, mirs, augstin augs un nesīs daudz augļu. Mēs nekad nezinām, kā vārds atbalsosies, saplauks nākotnē. Vārdam ir liels spēks.

10. Vai grūtākais tulkotāja darbā ir palikt autora ēnā?

Nē, drīzāk tuvoties autoram, runāt viņa balsī. Bet būt neredzamam ir laba tulkotāja sūtība. Kad tulkotājs ir pārāk lecīgs, pārāk pamanāms, tas traucē lasītāja saziņai ar autoru. Protams, ne vienmēr ir vienādas tulkošanas stratēģijas, reizēm ir vajadzīgas zemsvītras piezīmes, kas uzreiz atklāj pārrakstītāja/komentētāja klātbūtni. Bet beigās mēs tik un tā paliksim autora ēnā, aplipsim aizmirstības putekļiem. Kurš vairs šodien atceras senos tulkotājus, kas pagājušajā gadsimtā tulkoja Haldoru Laksnesu, Fjodoru Dostojevski un Tomasu Mannu? Dzidru Kalniņu, Jāni Medeni, Ēriku Lūsi. Viņi man ir pasaules gaisma, pazemotie un apvainoti un burvju kalns.

Our website is protected by DMC Firewall!