"Istaba"

2.835



Foto: Publicitātes fotogrāfija

IZDEVĒJS: Dienas Grāmata


AUTORS: Laima Kota


REDAKTORE: Gundega Blumberga


MĀKSLINIEKS: Jānis Esītis


ANOTĀCIJA: Vai tiešām tā, kā to apraksta romānā “Istaba” Laima Kota, mēs dzīvojām tikai pirms nieka trīsdesmit gadiem? Vai stāvējām rindā pēc sviesta un desas, un mandarīns bija visu bērnu Jaungada paciņas lielākais kārums? Vai tiešām tūrisma brauciens uz Bulgāriju bija saskaņojams ar visvisādām darbavietas komitejām? Un vai tiešām telefona ierīkošanu vajadzēja gaidīt gadiem? Un īsti džinsi bija sapnis, kuru dēļ varēja šķirties arī no vesela mēneša algas? Tas šķiet tik neticami, ka tā vien gribas iebrēkties – nē, Laima, tā nebija, tu pārspīlē, tu piepušķo, tu izdomā! Bet Laima tik smejas – tā, bija, tā es atceros. Un patiešām perestroikas gados viss aizritēja tik ātri un pārmaiņas bija tik neparedzamas, ka notikumi šķita virpināmies gluži vai vienlaikus. Varbūt tas notika viena gada laikā un vienā istabā, varbūt astoņos gados un astoņās istabās, rakstniecei par to maza bēda. “Romānā par perestroiku atļāvos laiku mērīt ziloņos un arī citos zvēros,” tā viņa saka. Man tas šķita aizraujoši.
- Gundega Blumberga


PAR AUTORU: Prozaiķe Laima Kota (1962) ir 10 grāmatu autore, kopš 1993. gada publicē stāstus, popularitāti ieguvusi ar savu pirmo romānu „Šampinjonu derība” (2002). Saņēmusi Literatūras gada balvu (2002), godalgu īslugu konkursā „Klucis” (2002) un žurnāla „Karogs” un R. Gerkena konkursa godalgu par trilleri „Cilpa” (2003); par grāmatu „BrāliBrāli” (2009) – Eduarda Veidenbauma literāro prēmiju.
„Rakstniece laiku izvelk no cilvēku atmiņām, izmantojot visus savus iemīļotos žanrus – burlesku un absurda trilleri, farsu un sakāpinātu reālismu –, lai secinātu: pēc tā, ko esam pārdzīvojuši, izejot caur padomju stroju, gan jau izturēsim arī 21.gadsimta sagādātos pārbaudījumus.”
(Gundega Blumberga)
„Lai akadēmiskie vēsturnieki apraksta un datē notikumus kaut pa minūtei un secīgi, tas ir viņu darbs. Romānā par perestroiku atļāvos laiku mērīt ziloņos un citos zvēros."
(Laima Kota)

 

Ekspertu vērtējumi:

Dace Rukšāne-Ščipčinska

rakstniece

Sērijā „Mēs. Latvija. XX gadsimts” iznākusī grāmata par „perestroikas” laikiem mūsu valsts vēsturē pie mums nāk ar Kotai raksturīgo spridzeklīgumu – smējīga, aša, paradoksāla, jestra un brīžiem absurda proza, kas ierauj sevī ne tikai ar jaunas mākslinieces dzīves intrigu, bet arī ar tipiska komunālā dzīvokļa peripetijām, kas tik atpazīstamas ikvienam, kurš to piedzīvojis. Intensīvais, detaļām un emocijām pieblīvētais stāstījums atklāj mums padomju režīma izkropļoto ikdienas pasauli, kuru nedrīkstam aizmirst, lai neatkārtotu.

Guntis Berelis

rakstnieks, literatūrkritiķis

Atšķirībā no citiem sērijas autoriem Laimas Kotas romānā „Istaba” attieksme pret vēsturi ir viegla, katrā ziņā – vardarbīgi nāvētus un nīdētus ļaužus tur neatrast. Viegla, taču ne paviegla vai vieglprātīga. Padomju laiks, precīzāk, „perestroikas” gadi traktēti nevis kā smagsvara eksistenciāla drāma pēc principa „izdzīvo apsviedīgākais", bet drīzāk kā priecīgs un mirguļojošs haoss, kas projicējies komunālā dzīvokļa bardakā. „Perestroika” uzskatāmi spēj sevi reprezentēt arī relatīvi nelielā kvadratūrā, jo, izrādās, komunālā dzīvokļa mazā pasaulīte ar tās daudzajām nejaušībām ir lielās pasaules likumsakarību projekcija. Iespējams, autorei taisnība – esamība nav akmens, kas, smagi elšot, bezjēdzīgā stūrgalvībā jāstīvē pret kalnu. Esamība ir dzīvotprieks, kurā loģiski iekļaujas arī prieks rakstīt un lasīt.

Egīls Venters

rakstnieks

Viens no veiksmīgākajiem Laimas Kotas (agrāk Muktupāvelas) pēdējā laika prozas paraugiem. „Istaba” patīkami izceļas uz jaunākās prozas fona ar savu nepiespiesto vēstījumu, savdabīgu ironisku skatījumu uz laikmetu – astoņdesmitajiem gadiem, un šis skatījums to izceļ arī romānu sērijas „Mēs. Latvija. XX gadsimts” pienesumā. Tā kā aprakstāmais laiks sakrīt ar Kotas jaunību, viņa neiespringst vietās, kur citi sērijas autori izlīdzas ar „kruķiem” – laikmeta avīžu hronikas pārstāstiem, autobiogrāfiskiem motīviem vai vēstījumu pirmajā personā.


LALIGABA jauno ekspertu vērtējumi:

Kristīne Krūmiņa

RFL 8.klase

Latvijas Literatūras gada balvas nominantes Laimas Kotas grāmata „Istaba” vēsta par dzīvokļa biedriem perestroikas laikā Rīgā. Jau pats grāmatas nosaukums daudz pasaka priekšā, kā arī liek aizdomāties par grāmatas sižetu. Grāmatā ļoti labi var pazīt padomju Rīgas (un ne tikai tās) iedzīvotāju ikdienas šķēršļus, nepilnības padomju varā, apkārtējo attieksmi pret citiem; šajā grāmatā izcili tiek aprakstīts pieminētais posms Latvijas vēsturē, izmantojot cilvēkus, priekšmetus, notikumus, ieciklējušās atmiņas. „Istaba” ir viegli lasāma, it īpaši pieaugušajiem, kuri ir dzīvojuši šajā laikā, vai arī vēstures interesentiem un entuziastiem.
Lai gan perestroikas laiks uzskatāms par salīdzinoši mierīgu, brīvāku, grāmatā iekļautie sižeti ir īstenībā daudz sarežģītāki un emocionāli irdinošāki pat tad, ja, piemēram, mūsdienās šādas sadzīves situācijas šķistu normālas vai ikdienišķas. Džinsu deficīts, garās rindas, kas šim laika posmam raksturīgas, bija tikai maza, niecīga daļa no iedzīvotāju ikdienas, ko mūsdienu paaudze pat nespēj iztēloties. Šī grāmata spēj pievilcīgi, ieintriģējoši piesaistīt un ieraut lasītājus nostalģijas, pārdzīvojumu, emociju virpulī, kas sevī ietver viedokļus no dažādām perestroikas laikam tipiskām personām, viņu skatpunkta.

Linda Virvinska

ĀVĢ 11.klase

Laimas Kotas romānu Istaba es definētu kā vēsturisku tālaika tēlojumu, kas atklāts nevis ar vienkāršu apraksta palīdzību, bet gan caur personāžu (galvenajās lomās Margrietas) individualitātēm, iekšējiem pārdzīvojumiem, cerībām, izjūtām.
Lai gan neesmu piedzīvojusi šo trīsdesmit gadus atpakaļ aprakstīto laikaposmu jeb perestroiku, tomēr romāns atsauca atmiņā vecāku un vecvecāku stāstus. Ne tikai pats teksts ir ļoti vienkāršā stilā rakstīts, bet arī sabiedrības domu gājiens šķita pavisam vienkārši, nepārspīlēti un ļoti pieticīgi, kā autore minējusi: ‘’Padomju stilā,’’ arī varone Zlata teikusi, ka ’’visi dzīvo ierobežotajā, padomiskajā apziņā’’. Man neizdevās izjust romāna ‘’garšu’’, lai gan apraksts bija ļoti detalizēts. Piemēram, visi ierīču un ēdienu firmu nosaukumi (Rīgas Šprotes, sviests МИНСК), tālaika īstās doktordesas garša, garās rindas – noteikti atsauktu citiem spilgtas atmiņas, bet man kā jaunietiem, kurš dzimis pēc neatkarības iegūšanas, tas ir svešs, kaut gan bilde prātā rosās. Tikai nonākot darba pēdējās lapaspusēs, mani pāršalca apziņa, ka dziļākas esamības romānā nav. Viss ir tieši tik konkrēts, cik uz papīra rakstīts. Pat mīlestība, kuras paliekas es tur centos atrast, bija vienkāršota līdz pēdējam – kad TamarGrigorjevna jautāja, vai viņas mīļotais, tobrīd komunalkas kaimiņš, kurš tika izsūtīts Černobiļas atomstacijas sprādziena uzdevumā, pie viņas atgriezīsies, viņš atbildēja: ‘’Vīrieši nekad nepamet sievietes, ar kurām ir viegli dzīvot, labi saprasties un pie kurām var garšīgi paēst’’. Nekādas noslēpumainības, īstas, dedzīgas mīlas – viss tieši. Arī citas cilvēcīgas vērtības es neatradu, manuprāt, stāstījums ir kā neizbēgams ceļš uz materiālista pārvērtībām, cīņa par ērtākiem dzīves apstākļiem, par savu istabu savā dzīvoklī sistēmas žņaugos ar māksliniecisku noskaņu, jo visi komunālā dzīvokļa iemītnieki kā Afgānis romānā teica ir: ‘’Sapņotāji-mākoņstūmēji un dzīves mākslinieki, kas tic sociālam taisnīgumam’’.
Tā kā romānā pie perestroikas definīcijas minēts, ka šis ir laiks, kurā radusies iespēja nopelnīt un patērēt, ne tikai apēst, tad arī sižetā ir nemitīga dzīšanās pakaļ naudai, un uzpeld arī atziņa, kas darbojas vēl līdz pat šodienai: ‘’Likumi ir lai tos apietu, nevis pakļautos.’’ Lasot pārņēma izjūta, ka ir grūti, ka cilvēki izdzīvo, nevis dzīvo un ar skatu nākotnē, kura ir cerību pilna par labākiem laikiem, jo sociālisms noliedz visu cilvēcisko. Padomju Savienību varoņi uztvēra kā slogu, kurš ir jāidzīvo, tādējādi izpērkot savu karmisko sodu.
Romānā atklājas daudz tālaika nianses, ar kurām es spēju savilkt paralēles ar mūsdienām. Tās ir paliekošas problēmas. Piemēram, aizspriedumainība par izskatu (galvenajai varonei bija divas acu zīlītes vienā acī), valodas barjeras starp krievu un latviešu, vecākās paaudzes nespēšana apgūt jaunās tehnoloģijas (telefonu parādīšanās), un ja tolaik, kā autore aprakstīja, tu ar lepnumu sevi varēji saukt par veģetārieti un tas bija ‘’stilīgi’’, tad tagad to ir pārņēmis vegānisms. Arī taupības režīma ‘’paliekas’’ ir vēl daudzās mājās sastopamas, kur skapīšos stāv rezerves kalni ar putraimiem un daudz ko citu.
Romānā spilgti attēlots attīstīts deficīta laikmets, kurā rotē izceļošanas problēma un audzināšana siltumnīcā, neļaujot ieplūst vai aizplūst politiskai informācijai ārpus robežām. Un atsevišķi romānā varētu nodalīt arī nacionālistisko aspektu, kas dažiem varētu šķist sāpīgāks, bet pēc kura tiecās tālaika latvieši. Sāpīga ir apziņa, ka piedzimt astoņpadsmitajā novembrī ir politiska kļūda, par kuru tev noteikti nāksies ciest, ja svinēsi svētkus (kā gadījās vienam no varoņiem – Viktoram). Tiekšanās uz valsts brīvības un tajā pašā laikā tautas vienotības sajūtām izpaudās kaut vai rožu buķetes salikumā, kas bija sarkanbaltsarkans un kuru uzdāvināja Viktoram dzimšanas dienā. Latviešu identitātes un pašapziņas celšana notika arī ar ‘’Mikrofona’’ klausīšanos un vēstulīšu rakstīšanu ar balsojumiem.
Romāns ir detalizēts, vienkāršs, patiess un pieticīgs jeb precīzs tālaika raksturojums. Man kā perestroikā neiesaistītai būtnei emociju uzplūdumus neraisošs un neitrāls, bet informatīvs.

Alise Sedola

ĀVĢ 11.klase

Komiska un līdz galam nedefinējama perestroika.
Latvijas Literatūras gada balvai par labāko prozas darbu nominētā Laimas Kotas grāmata “Istaba” ir patīkama, taču visai neitrāla lasāmviela. Tajā ir aprakstīta dzīve padomju Latvijā 70. – 80. gados. Tā nav tipiska vēsturiskā grāmata par komunismu un grūtībām tajā, jo notikumi ir pat mazliet komiski, tā patiesībā ir kā pasmiešanās par to, cik pretrunīga ir bijusi padomju vara, cik smieklīgi ir bijuši tās argumenti, ko visa sabiedrība jau tāpat ir sapratusi un teikusi: “Kad padomju vara ir teikusi taisnību?’’ Visi zina, cik pakļaušanās melīgajam, līdz ar to līdz galam nedefinējamajam ir bezjēdzīga, taču visi tāpat slēpjas un pakļaujas. Tas, kas šo grāmatu padara neitrālu, ir tas, ka trūkst jebkāda veida pretošanās, principā neparādās intelektuāli tēli, kas ir gatavi kaut ko mainīt. Tāda vidējā latvieša apātiskā čīkstēšana: “Ko tad es?” Tas, kas to atsvaidzina ir tieši ‘’perestroikas’’ laiks, nevis karš, par ko aprakstīts lielākajā daļā grāmatu par komunismu.
Grāmatas centrā ir jauna māksliniece ar mazliet bohēmisku un sapņainu pasaules uztveri, bet tajā pašā laikā ar milzīgu vēlmi uz patstāvību, kas lasītājam padomju laikus padara pat izbaudāmus, taču lasītājam, kurš zina, cik komunisma idejas ir bijušas pretīgas un cilvēci degradējošas, trūkst tās pretošanās. Grāmatas varoņu nostājas ir ļoti atšķirīgas, kas ataino raibo sabiedrību PSRS, taču vienlaikus parāda, ka nevienam jau nav nekādu privilēģiju, visi ir vienādi, visi ir biedri, visi ir kolēģi.
Stāsts vijas cauri laikam, kad jāknapina kapeikas un jādzīvo komunālajos dzīvokļos, kur katram pienākas viena istaba, un jābaidās, ka tik tajā neatrastos kāda pretpadomju lieta, piemēram, tualetes papīrs, kuru miliči atņem, bet par tālāku nesodīšanu ņem kukuļus, kas padomju sistēmas stabilitāti padara diskutablu. Protams, nedrīkst notikt nekāda patvaļīga ražošana, taču tad notiek pārmaiņas, pārkārtošanās, ‘’perestroika’’, ir minimāli vairāk brīvības, ‘’nauda nāk’’, notiek pirkšana un pārdošana, kā arī pamazām zūd deficīts, kad pēc desām un šņabja jāstāv kilometru garās rindās. Taču pat tad nav jūtama nekāda izaugsme, jo brīdī, kad ir iespējams uztaisīt, kā saka, revolūciju, atkal parādās: “Ko tad es lekšu citiem acīs?’’ Tas grāmatu padara visai pliekanu.
Lasot “Istabu”, ir viegli izprast ne tikai vēsturiskos aspektus, bet vairāk cilvēciskos. Netiek minēti gada skaitļi, bet notikumi un sabiedrības izjūtas par tiem. Es neteiktu, ka šī ideju ziņā ir labākā grāmata par padomju laikiem, ko esmu lasījusi, bet tā pavisam noteikti ir patīkama, brīžiem lieki komiska, brīžiem nopietna un traģiska lasāmviela.

Our website is protected by DMC Firewall!