“Ledus apelsīns”

EKSPERTU VĒRTĒJUMI:

Rudīte Kalpiņa

rakstniece, redaktore

Ar pirmo krājumu prozā debitējusi talantīga stāstniece, kuras darbu saturs izriet no autores kā sava laika liecinieces redzējuma. Tiesa, šis laiks ir garāks par viena cilvēka mūžu, tajā aptverti arī divu iepriekšējo paaudžu pieredzes, emociju un savstarpējo attiecību slāņi vēstures raisīto izvirdumu un pēcgrūdienu kontekstā. Krājuma pamatu veidojošais garstāsts „Ledus okeāns” izstrādāts īpaši pamatīgi. Rakstnieces valoda ir fotogrāfiski precīza, nav apaudzēta ar māksloti sarežģītām domu konstrukcijām, to ir viegli un aizraujoši lasīt.

Egīls Venters

rakstnieks

Kaut izvirzīta apbalvošanai debijas kategorijā, Dace Vīgante mierīgi varētu pretendēt arī uz gada balvu prozā. Diemžēl reglaments to nepieļauj, tāpēc atliek secināt, ka ar grāmatu debitējusi nobriedusi prozaiķe. Apveltīta ar stāstnieces talantu, viņa to izmanto kā darbarīku, lai pārceltu bagātu dzīves pieredzes materiālu prozas audumā, kas savukārt ieauž jaunu, krāsainu ziedu latviešu prozas sievišķajā dominantē.

Eva Eglāja-Kristsone

literatūrzinātniece

Prozā bijis apelsīnu gads. Daces Vīgantes krājums „Ledus apelsīns” savā estētikā un psiholoģiskajā atkailinātībā sasaucas ar Janas Egles stāstu „Apelsīns” krājumā „Gaisma” (prozas nominācija). Abos darbos apelsīns ir retums un smaržīgi sulīgais sapnis šaipus „dzelzs priekškaram”, ar ko var atklāt padomju laika realitāti. Varoņu individuālās intonācijas, emocijas, femīnā pieredze dažādu paaudžu tēlojumā ir Vīgantes spēcīgākie instrumenti, ko viņa pārliecinoši izmanto.

LALIGABA jauno ekspertu vērtējumi:

Luīze Dārta Kalniņa

RFL 8.klase

Esmu izlasījusi Daces Vīgantes grāmatu „Ledus apelsīns”. Mani trīs vārdi, kuri raksturo šo stāstu krājumu, ir nesarunāšanās, šķiršanās, spīts.

Anete Paula Stakinova

RFL 10.klase

Pašiznīcināšanās. Autore grāmatā ir meistarīgi atspoguļojusi 20. gadsimta cilvēka kliedzienus, kas nespēj izlauzties uz āru, tiek apslāpēti pirms nonākšanas gaismā. Nesadzirdētie palīgā saucieni zīmīgi norāda uz tukšumu, kas mīt cilvēkos, tukšumu, kas personai neļauj kļūt par personību. Tie iznīcina cilvēku no iekšas, piespiežot tam eksistēt, bet neļaujot dzīvot. Nepilnības sajūta sajaucas ar asiņu, baiļu, sviedru un nodevības, nepiepildītu cerību žļurgu, kas ķieģeli pa ķieģelim sabrucina cerības par labāku rītdienu ilūziju, neatstājot pavedienu, pie kā pieturēties.
Novecošana. Izcils atainojums, kādu 20. gadsimts ir veidojis pusaudžu dzīvi. Cik ātri gan sapūst jaunības saldie augļi, un nabaga bārenim tiek uzlikta atbildības nasta, ko tas vēl nav spējīgs nest. Pāragrā iemaršēšana pieaugušo dzīvē, no tās saņemot tikai bliezienus, spļāvienus sejā, neesot blakus nevienam, kas sniegtu dzīves pamācību. Tad nekā nezinošam bērnelim jāceļ smagums, kas nav bijis pa spēkam iepriekšējām paaudzēm. Pārbaudījumam vēl negatavie jaunieša gars un dvēsele noveco strauji, liekot mugurai noliekties vēl zemāk, bet cerības dzirkstelei – izdzist pavisam.

Simona Vītiņa

ĀVĢ 11.klase

""Mēness parhēlijs ir atmosfēras optiskā parādība, kas rodas mākoņos esošajos ledus kristālos. Ietekme uz cilvēku – pilnīgi nekāda." @orkaans" Viennozīmīgi to gan nevar teikt par grāmatu "Ledus apelsīns". Pirmo iespaidu atstāj gan tās nosaukums, gan vizuālais noformējums. Iepriekš neko daudz nezinot par grāmatu, var viegli maldīties un domāt, ka vēsturisko faktu nezinātājam būtu grūti izprast stāstu krājumu, jo tas ir par 20. gadsimta cilvēku dzīvi, tomēr tas nav tiesa. Stāstiem ir spēcīgs emociju atainojums, kas savijas ar koši raksturotām ainavām un notikumiem. Nekas nav pārspīlēts, izklāstīti patiesi dzīves gadījumi, ko, pēc manām domām, pieredzējusi vai ar ko ir saistīta liela daļa lasītāju, līdz ar to iespējams viegli rezonēt sajūtas, identificēties ar grāmatā teikto. Jāpiemin, ka, dažbrīd lasot, ir vajadzība aizvērt grāmatu un mirkli aptvert izlasīto. Grūti aprakstīt tajā mirklī esošo sajūtu. Tādas kā skumjas par agrāk notikušo, par to, ka kādam kas no tā bija jāpieredz, bet tajā pat mirklī sirds ir viegli saviļņota un parādās smaids par to, kā tas ir uzrakstīts, par to, ka tas raisa emocijas. Lasot manāmi jūtama sieviešu loma stāstos, viņu tolaik esošās sāpes. Tēliem vienojošais ir viņu uzmanību piesaistošās neveiksmes, likstas un neizpaustās emocijas. "Ledus apelsīns" ir par iekšā tvertiem cilvēkiem, kas lēni atklājas lasītājam, atstājot pārdomas par bijušo un tagad notiekošo.

Elizabete Šīrante

ĀVĢ 11.klase

“Tas ir viss,” viņa sadzird. Visapkārt skan vaidi un klusas raudas. “Kas tagad būs? Dievs, lūdzu, pasargā, lūdzu, dari kaut ko.” Daces Vīgantes stāstu krājuma “Ledus apelsīns” centrā ir cilvēks. Autore manu uzmanību piesaistīja ar cilvēku, notikumu un apkārtējās vides tēlaino, detalizēto aprakstu. Tas manās kā lasītājas acīs atraisīja vizuālās pasaules fantāziju. Spēju iztēloties, piemēram, ne tikai stāsta “Apelsīns” varones Ellas apģērba salikumu, ko autore jau visai precīzi bija aprakstījusi, bet arī viņas sejas vaibstus, mīmikas un ķermeņa kustības. Es apvienoju Daces Vīgantes atspoguļotās Ellas rakstura īpašības ar to, kāda varētu būt viņas ikdienišķā uzvedība, izturēšanās pret dažādiem dzīves apstākļiem, cilvēkiem un viņas pašas domām, iedomājos katru meitenes spīta izraisīto pieres rievu un pirkstu dauzīšanu pie zupas galda. Tieši šīs autores rakstīšanas iezīmes emocionāli un precīzi spēja atainot 20.gadsimta cilvēku, caurvijot to ar dažādām situācijām desmit stāstos. Es lasīju tos ar interesi un empātiju. Lai arī autore stāstus ir saistījusi ar tā laika izjūtām, emocijām un apstākļiem, tomēr, manuprāt, to doma krasi neatšķiras no mūsdienu cilvēka dzīves. Morālais stāvoklis, emocijas, jūtas, attieksme pret notiekošo katram tēlam stāstos ir citādāks, līdz ar to ikviens lasītājs sevi var iztēloties kāda grāmatā aprakstītā varoņa ādā. Grāmatā es saskatīju arī negatīvo aspektu. Lai arī katra stāsta domu, saturu es spēju izprast, grūtības man sagādāja to nobeigums. Uzskatu, ka tos varēja nedaudz pagarināt, paskaidrojot precīzāk stāstu risinājumu, beigas vairāk nekā vienā teikumā. Es gan minu, ka iemesls, kādēļ grāmatas stāstu satura galīga izpratne man sagādāja grūtības, varētu būt mans vēl nepietiekami nobriedušais vecums vai neeksistējoša tā laika pieredze, zināšanas (taču es tikai minu). Kas šo grāmatu padara oriģinālu? Cilvēki. Daces Vīgantes grāmatā “Ledus apelsīns” cilvēku ataino gan bērna, gan pieaugušā lomā, katrā tēlā atspoguļojas izteiktas un neizteiktas emocijas un domas, gan morālais, gan fiziskais stāvoklis ir aprakstīts ar plašu vārdu krājumu, tādējādi liekot lasītājam no visiem stāstiem ieraudzīt vismaz vienu tēlu vai varoni, vai notikumu, vai dzīves apstākļus, kuros var ieraudzīt sevi. Stāsti ir emocionāli un patiesi, interesanti un aizraujoši. Es kā lēna lasītāj, šo grāmatu izlasīju vienā rāvienā!