"Kā pirms pērkona"

EKSPERTU VĒRTĒJUMI:

Dace Rukšāne-Ščipčinska

rakstniece

Māris Salējs runā ar mums, visiem ziemeļniekiem, tik pazīstamajiem kodiem – gadalaiku miju, putnu un zvēru ņemstiņu, kukaiņu žibināšanos, mežu, pļavu un upju varenību –, viņa dzejoļos daba un tās norises aizņem ievērojamu vietu, un caur tām tiek runāts arī par jūtām, kas šajā krājumā ir gaišas, liela maiguma caurstrāvotas un tikai brīžiem nedaudz skumjas. Bet arī šīs skumjas ir radošas un augšup, pretim debesīm, vedošas, liekot paskatīties gan pašam uz sevi no malas, gan uz Dievu no zemesbūtnes skatupunkta. Izlīdzsvarots, pamatīgs dzejas krājums, kas katram lasītājam atradīs savu pieeju.

Ilze Mazpane

literatūras skolotāju kuratore

Gaiss pirms pērkona sabiezē, kļūst dobjš, un vienīgā izeja ir apklust un ļauties gaidāmajai izlādei. Māris Salējs dzejoļu krājumu „Kā pirms pērkona” pielādējis ar netveramo, jo smalko. Dzejnieka attiecības ar kosmosu, mīlestību, valodu izskan liriski un muzikāli – dzejā klaudz, pukst, bubina, plīkšķ, noskramšķ, guldz, un šādi izturas arī dzeja pati. Varētu šķist, ka pērkons ienesīs graujošus un plīstošus toņus, taču šī dzejošu krājuma pēcgarša paliek kā iekšup saklausāmas sakarības starp visumu, cilvēku un dabu.

Sandra Ratniece

literatūrzinātniece

Retas ir tā reizes, kad, vērtējot kādu grāmatu, gribas rakstīt par sajūtām, nevis maksimāli attālināti iegrožot sevi vērtēšanas kritērijos. Šī ir tā reize, kad Salēja krājums pakāpeniski ievilina sajūtu labirintos. Dzejoļi pārsteidz ar tēlainību, detalizāciju. Rodas sajūta, ka dzejnieks visu pasauli un emocijas (atmiņas, mīlestību) palicis zem mikroskopa, koncentrējis pilienā – lielumu mazumā, un atnācis pie mums, lasītājiem, ar nobrieduša dzejnieka krājumu. Māra Salēja otra personības daiļrades šķautne saistīta ar vizuālo mākslu, iespējams, tādēļ viņa dzejā ir daudz redzes gleznu, krāsu, īpaši sarkanā, un šajā krājumā tik klātesošās detalizācijas poētika – šķiet, ka ikviens dabas radītais dzīpars ir ieaudies dzejas rindās. Starp citu, vāka un titula dizainu veidojis autors pats, un vērīgs krājuma baudītājs noteikti ievēros, ka abstraktie pilieni, kuros ietverts putns, ar katru nodaļu (sešas nodaļas) kļūst gaišāki – gluži kā krājuma noskaņa. Dzejniekam/ māksliniekam būtiska ir gaisma, kuras metafora ieausta daudzos krājuma tekstos. Ik brīdi gaismai tiek piešķirts kāds niansēts tonālais spīdums. Līdzīgi var akcentēt muzikalitāti Māra Salēja dzejā – tā skan dažādās skaņkārtās, gan pieklusināti, gan iedunoties.

LALIGABA jauno ekspertu vērtējumi:

Anete Paula Stakinova

RFL 10.klase

Uzdrošināšanās – izcilākie, dīvainākie un pārdrošākie vizuālie piedzīvojumi, kādos esmu devusies. Salējs aizvedīs uz citu, ačgārnu pasauli, kur nozīme ir ne tik daudz vārdiem, bet gan sajūtu gleznām, precīzāk, redzei. Taču nepietiek tikai redzēt, ir jāizved sava fantāzija pastaigā uz vēl nebijušām vietām, kur vasara rotaļājas zaļganās vēsmās, bet realitātei nav nozīmes. Tikai pārdrošākajiem sapņotājiem šo ir vērts pieredzēt, jo nejaušam garāmgājējam nemūžam nebūs iespējams izprast līdzsvaru starp realitāti un iedomām. Patiesība ir tāda, ka autors negremdēsies realitātes murgos, ja ir iespējams radīt brīnumpasauli. Zaļš - vasaras un Salēja mīļākā krāsa. Autors paver ainu, kurā vasara, apburoša un neizprotama kā pilsētas dāma, ir iemiesojusies garā. Cauri dzejai vijas tās ne vienmēr izprotamā un daiļā personība, kas reizēm mēdz būt draiska, reizēm mēdz uzmest lūpu, taču vieglums un dzīvesprieks nepamet darbu rindas. Zaļš par līksmo dzīves uztveri, zaļš par vasaras dienām, kas nemēdz kļūt par karstu, zaļš par kaismi un uzticēšanos, rotaļām brīvā dabā un nebēdnību. Draiskulības kalngals, kas reizē atspoguļo arī šarmu un grāciju.

Rita Buša

ĀVĢ 11.klase

Vērot.
Vērot, kā pirms negaisa, kā pirms pērkona iestājas miers, kurā slēpjas gan harmonija, gan arī nolemtība. Vērot liriskā „es” pārdzīvojumus, saglabājot iekšējo mieru. Nasaplūst ar lirisko „es”, nepārklāties, brīžiem satuvoties, taču vērot no malas. Noskatīties, izpētīt, saprast, atrodoties blakus. Šādi es kā lasītājs jutos, iepazinusies ar Māra Salēja dzejas krājumu „Kā pirms pērkona”.
Dzejas krājums, nokļuvis lasītāja rokās, momentā piesaista un pārsteidz ar tā apjomu. Tas ir dalīts sešās daļās. Pirmā dzejas krājuma puse liekas ļoti saskanīgi sakārtota, dzejoļi vijas viens aiz otra, veidojot vienotu, sabalansētu kopumu, taču, manuprāt, otrās puses dzejoļu kombinējums šķita drīzāk sadrumstulots, haotisks, sniedzot man kā lasītājam diezgan neviendabīgu, vietām aprautu lasījumu (vai tas ir gaidāmais pērkons ? )
Es teiktu, ka tas ir ļoti viegls lasījums, dzejoļos dominējošie ir dabas tēli (zvaigznes, putni, vējš u.c.) veido patīkami nosvērtu noskaņu, tieši tādēļ, lai arī tiek atainota nolemtība vai bezspēcība nāves priekšā, es kā lasītājs nenododos emociju pieplūdumam, jo noskatos pārdzīvojumā, norobežojoties no tā. Kā arī rodas sajūta, ka autoram svarīgāk ir nevis raisīt lasītājā spēcīgas emocijas, bet gan uzgleznot gleznu. Protams, šī dzejas krājuma ievaros nevar runāt tikai par redzes gleznām, jo uzsvars tiek likts arī uz vārdu un skaņu spēli caur vārdiem, zilbēm, skaņām.