"Zāles pret nemirstību"

EKSPERTU VĒRTĒJUMI:

Dace Rukšāne-Ščipčinska

rakstniece

Vai tā būtu Indija, Ķīna vai Japāna, vai varbūt arī Koreja un Tibeta, vai tās būtu Vecrīgas ieliņas, kafejnīcas un pagrabi, Ronalds Briedis mūs ved uz priekšu caur visu austrumniecisko – gan seno klasisko, gan absolūti moderno, gan eksotiski nesaprotamo. Tēma ir svaiga, pārsteidzoša, ļoti vienota, bet valoda ritmiska un skanīga, gluži kā precīzi noskaņots stīgu instrumentu orķestris. Vietām autors liek aizdomāties un skumji pašironiski pasmaidīt, vietām burtiski piespiež iesmieties negaidītu vārdu virknējumu iespaidā. Ļoti daudzveidīgs un bagātīgs izcilas dzejas apkopojums, kas pat caur tālām zemēm liks apjaust visu latvisko, ko no mums nav iespējams izdzēst.

Ilze Mazpane

literatūras skolotāju kuratore

Ronalda Brieža dzejas krājumā „Zāles pret nemirstību” nesteidzīgs un smalks Austrumu ainu tēlojums ieved dziļas vērošanas stāvoklī - govs raugās piena okeānā, „līdz migla noberž jēlu biezo sānu” un „salas atgādina spāres spārnus/ Iznirst un atkal pazūd dūmakā”. Tad klusums tiek pāršķelts un dzeja nebrīdinot plēš vaļā zobgalīgus Austrumu nospiedumus Rietumu kultūrā. Attīstība turpinās, un pārsātinājumā dzimušas skumjas lēnām veic savu transformācijas darbu, līdz lietu kārtība attiecībā pati pret sevi atgriežas apcerē. Nu čūska droši var kost sev astē.

Sandra Ratniece

literatūrzinātniece

Ronalda Brieža dzejas krājumā dominē Austrumu motīvi. Tekstos savstarpēji sadzīvo Indijas, Ķīnas, Japānas kultūra, arī Ziemeļkorejas un Krievijas politiskās negācijas un latviskā identitāte. Autors rotaļājas ar poētikas elementiem, dekoratīvi stilizē, ievijot dažādu kultūru alūzijas gan no 20. gadsimta un 21. gadsimta sākuma radošās atmosfēras, gan atkailina un asi aprāda sadzīves ēnas puses. Dzejnieku interesē smaida poētikas kultūrvēsturiskais aspekts. Ja iepriekšējā krājumā „Karaoke” sastapāmies ar Jēzus Kristus tēlu kā agelastu (cilvēku, kas nekad nesmejas), tad krājumā „Zāles pret nemirstību” Ronalds Briedis attīsta smaida kultūrvēsturiskos kanonus vēl dziļāk, proti, aktualizē Budas smaidu, kas raksturo Austrumu kultūras un budisma priekšstatu par dievišķo. Krājumā dzejnieks ironizē arī par divu kultūru (Austrumu un Rietumu) un tradīciju (senās un mūsdienu masu kultūras) saduri, kas Rietumu sabiedrības neziņas dēļ var radīt ne vienu vien pārpratumu. Dzejnieka rokraksts ir atpazīstams – spēles ar intertekstualitāti, paradoksa poētika, kā arī Ronalda Brieža daiļradē visur klātesošs ir princeses tēls un oroboro motīvs. Ronalda Brieža krājumu var raksturot kā ideju koncentrētu kopumu, intelektuālu, interteksta piesātinātu un filozofisku, taču ne smagnēju. Viegla, rotaļīga izteiksme ir autora firmas zīme, kas ļauj baudīt un kopā ar dzejnieku ietiekties viņa piedāvātajos dziļslāņos.

LALIGABA jauno ekspertu vērtējumi:

Anete Dance

ĀVĢ 10.klase

S a s t ā v d a ļ a s . Tās šķietami apvienojas vienā veselumā, kad runā par Ronalda Brieža dzejoļu krājumu “Zāles pret nemirstību”. Tomēr tajā atklājas arī neliels nošķīrums no formas, ko veido Oroboro jeb simboliski čūska, kas ēd savu asti, aptverot (s)malkas (s)astāvdaļu (s)pēles, atrodamies šī simbola gredzenveida kustībā. Tādējādi arī nonākot pie matērijas, kur līdzās paradoksiem ir novērojama ironija, saistītās un nesaistītās dzeju rindās ietvertās Rietumu un Austrumu kultūras un tradīciju sadursmes, sadzīviskas situācijas, arī nezaudējot metaforās dažbrīd apslēpto patiesību, kā arī vārdu saskaņas: acī-galvā-smaidā-celmā, sauli-kauli, kauj un mauj, ūķī-pūķī, vecos-zārkos, elpu-kāpņutelpu, vai teksta veidoli, kurā stāsts iegūst sevišķi ievērojamu vizuālo vērojums. Attiecīgi uz šo daļu vēlētos piebilst Ronalda Brieža dzejā izteiktos vārdus: “No putna krūtīm izlaužas pērkona dārdi”, kas iespējami atklāj kādu dzejoļu patstāvīgo lomu, liekot tajos esošajiem tēliem neierobežoti izteikties tiktāl, līdz tos šķir kāds lapas pagrieziens. Lai gan noslēgumā sastāvdaļas nepiemirst dažus no tiem pacelt uz pjedestāla, izkliedzot vārdu izvirzīto tēmu. Tomēr, nokļūstot Oroboro astē, rodas jautājums par sastāvdaļas pārdozēšanu, ko izraisa tās gaidāmā atkārtošanās un pēdīgi ļauj saulei vārdos rietēt un varbūt arī rast z ā l e s p r e t n e m i r s t ī b u .

Ādams Lapiņš

ĀVĢ 11.klase

Lasot Ronalda Brieža dzejas krājumu “Zāles pret nemirstību”, lasītāju pārņem divas sajūtas. Viena ir smagnēja, pārdomas rosinoša, otra – viegla, dažbrīd pat smieklus izraisoša, bet abos gadījumos autors pamanās atstāt īpašu pēcgaršu. Krājuma “Zāles pret nemirstību” dzejoļi ir simboliem un kultūrzīmēm pārbagāti, brīžiem liekot aizdomāties, taču dažkārt tas padara dzejas lasīšanu par sarežģītu procesu, kurā bez uzziņu līdzekļiem neiztikt. Krājumā autors ir pievērsies Austrumu kultūrai un tās sintēzei ar Rietumu pasauli sadursmē ar to.
Dzejoļu krājums ir sadalīts četrās nodaļās, sākumā un beigās tiek izmantots oroboro motīvs. Pirmajā nodaļā autors vairāk pievēršas Austrumu kultūrai un tās atainojumam savos darbos, taču nākamajās trīs nodaļās uzmanība tiek pievērsta Austrumu-Rietumu kultūru konfliktam un mijiedarbībai. Savā dzejā autors plaši izmanto arī Austrumu reliģiju (budisma, hinduisma u.c.) simboliku. Ļoti īpaša gaisotne piemīt dzejoļiem, kuros Austrumi piedzīvo “sakāvi”, saskaroties ar Rietumu stereotipisko realitāti (dzejoļos “Kvests”, “Bolivuda”, “Noguris guru”).
Pēc krājuma izlasīšanas ir vēlme to pārdomāt, oroboro motīvs rada ilūziju, ka nekas nav beidzies, un krājums jālasa vēlreiz. Lai gan vairākos dzejoļos uzdzirkstī pa kādai asprātībai, kopumā rodas viegli skumja sajūta pēc krājuma izlasīšanas. “Un viņš nesaka pat tuviniekiem/ Ka ārsti tam atvēl/ Vien dažus mēnešus”... Liekas, ka mēs visi esam tikai “noguruši guru”.

Samanta Purava

ĀVĢ 11.klase

Es vairs neticu
Kad man bija 15 un pirmo reizi iepazinos ar vēl dzīvo latviešu dzejnieku darbiem, viens no maniem mīļākajiem autoriem bija Ronalds Briedis. Toreiz ļoti patika viņa dīvainie vārdu savienojumi, un vairāk, godīgi sakot, arī neko neatceros. Kad „Zāles pret nemirstību” nonāca manā skolas somā, es patiešām cerēju, ka pazudušās simpātijas atkal uzplauksnīs un es varēšu vismaz kaut kādā aspektā atgriezties pirms trīs gadiem.
Tiek atainota kultūru sadursme, it kā jau ļoti aizraujoša tēma, bet es nesaprotu, kam tieši šis bija vajadzīgs. Es nekādi nespēju saprast, kādēļ tāds nosaukums. Krājums šķiet bezjēdzīgs, un, daudzus dzejoļus lasot, piemēram, „MERRY CHRISTMAS!”, metas šermuļi un nelaba dūša. Lasot dzejas krājumu, radās sajūta, ka R. Briedis ir pārcenties, lai lasītāji uzskatītu viņu par ko neizportami ģeniālu, tādēļ ļoti grūti bija sevi pārliecināt, kas man arī neizdevās, ka jāizlasa taču visi dzejoļi.
Notieikti kaut kur šajā krājumā slēpjas lieliski dzejoļi, kurus, iespējams, tā arī nekad neizlasīšu, jo man nerodas vēlme tos meklēt. Ronald Briedi, es tev vairs neticu.