1. Kāpēc cilvēki lasa? Cilvēki daiļliteratūru lasa vismaz trīs iemeslu dēļ: aiz neko darīt, lai īsinātu laiku. Lasa, cerot rast atbildi uz jautājumiem, kas nodarbina pašus. Lasa, lai vismaz iztēlē uzburtu citādu pasauli.
2. Ar ko (un vai vispār) atšķiras cilvēks, kas lasa, no cilvēka, kurš nelasa? Esmu satikusi tādus cilvēkus, kuri tiešām nelasa. Un viņi dzīvo, cepuri kuldami, par nelasīšanu nepārdzīvo, nesatraucas, ja nezina, kas ir Ēzops. Taču tie, kuri lasa, nelasītājus instinktīvi gluži vai ievieto citā kastā. Zemākā.
3. Kā lai izglābj cilvēku, kurš nelasa? Kopš nedzīvoju Latvijā, atskāršu, ka mana misija nav atgriezt dvēseles. Esmu bijusi mājās, kur nav grāmatu. Lai nelasītāji, tikuši pie Visaugstā, paši atbild par savu rīcību, ne man jāpārtaisa pasaule. Taču bērniem gan dāvinu grāmatas ar bildēm! Ja nu kādam šī dievišķā nodarbe iepatīkas?
4. Ar ko literatūra atšķiras no dzīves? Ja uzraksti „kā dzīvē”, bieži vien lasītājs nenotic. Literārā darbā beigas var būt laimīgas.
5. Vai lasot cilvēks kļūst labāks? Nekļūst labāks, nekļūst. Būtu jau lieliski – izlasītu grāmatu par Pirmo pūniešu karu un vairs nekarotu. Būtu jau labi, ja, izlasot grāmatu par mīlu, vīrieši uz rāviena uzņemtos atbildību, bet sievietes tiešām apprecētu Mr.Īsto. Tad tik būtu miers virs zemes un cilvēkiem labs prāts. Civilizācija no kļūdām nav mācījusies.
6. Kur un kad ir vislabāk lasīt? Vislabāk lasās lidmašīnā, vasarīgā dārzā, kad aprušinātas dobes, un gultā pirms aizmigšanas.
7. Kāpēc jālasa Latvijas literatūra? Lasu cerībā, ka būs autors, kurš lasošajai tautai piedāvās varoni.
8. Vai visi rakstnieki ir introverti? Lai cik ekstraverts izliktos latviešu rakstnieks, salīdzinot ar turkiem, pat ekstravertākais un neordinārākais ekscentriķis šķitīs rāms, uz sevi vērsts. Tāds, kurš stāv pie ratiem un vēl lepojas ar savu trešā tēvadēla nūģiskumu.
9. Vai tu rakstītu arī tad, ja neviens nelasītu? Pirmo grāmatu autors raksta „sev un nevienam”. Visas domas „nāk no iekšām”, autoram ir nospļauties, ko par grāmatu teiks citi. Viņu spārno ideja, sižets, tēli. Autors ir pat laimīgs, ka citiem uzrakstītais interesē. Pēc pirmajām uzslavām dullums pāriet, un autors jau var rakstīt apzināti kādam auditorijas segmentam. Es netērētu laiku, rakstot tikai sev. Pat dienasgrāmatu ne!
10. Vai ir taisnība, ka autori bieži izmanto literatūru, lai kaut ko “norakstītu no sevis nost”? Iespējams, ka tā rīkojas autori savā pirmajā grāmatā. Apraksta savu pieredzi. Katrs ar saviem dēmoniem cīnās, kā var. Rakstīšanu izmanto kaut vai kā psihoterapiju. Nekas nosodāms tas nav. Lai tik raksta, lai tikai nemušī nost citus. Rakstīšanas brīdī it kā no malas uznāks atskārsme par notikušo un autors nomierinās. Gan jau arī atradīsies citi, kuros sēž tā pati „sāpe”. Dobumu, kurā gribas izkliegt savu noslēpumu kā karalim Midam, esmu aizmūrējusi. Jūtos lieliski!
Foto: LALIGABA publicitātes attēls
Vizuālais dizains: Katrīna Vasiļevska