Māra Poļakova. Foto: Ruta Kurpniece
AUTORS: Maiks Johansens
DARBA NOSAUKUMS: "Mācītā doktora Leonardo un viņa nākamās mīļākās, daiļās Alčestes, ceļojums uz Slobodu Šveici"
TULKOTĀJA: Māra Poļakova
IZDEVNIECĪBA: Aminori
REDAKTORE: Ieva Lešinska
ILUSTRATORE: Haļa Verhelesa
DIZAINS: Aleksejs Muraško
ANOTĀCIJA:
"Ukraiņu modernista Maika Johansena darbu var lasīt kā aizraujošu piedzīvojumu romānu ar mistikas elementiem, var lasīt kā romantisku mīlas stāstu, var – kā erudītu literāro žanru apspēli. Lai kam lasītājs dotu priekšroku, viņš drīz vien atklās, ka vienkārši ļaujas Johansena skumjajai ironijai un azartiskajam humoram, kā arī valodas krāšņumam un izteiksmes elegancei," skaidro izdevējs. Ir XX divdesmito gadu beigas: asinskāri budži pa Hersonas stepi trenc spāņu tirāngāzēju, kas pārtapis ukraiņu komunistā. Ceļodami pa Slobodu Ukrainas kalnaini, itāļu ārsts un viņa mīļākā sastop nadzīgo zemnieku Bruņurupuci, studentu Perebijnisu, kurš mācās gaišajai nākotnei, un bijušo koku gāzēju, kas tagad ir koku stādītājs, kā arī viņa bijušo sievu, kuras nemaz nav.
PAR AUTORU:
Maiks Johansens (Майк Гервасійович Йогансен, 1895–1937) bija ukraiņu modernisma rakstnieks, dzejnieks, dramaturgs, tulkotājs, kritiķis un valodnieks, ievērojams ar oriģinālu un eksperimentālu literāro stilu un plašu radošo darbību vairākos žanros. Dzimis Harkivā (tēvs esot ieceļojis no Latvijas), sākotnēji rakstīja vācu un krievu valodā, bet kopš 1919. gada darbus radīja tikai ukraiņu valodā.
Viņš publicēja vairākus dzejoļu krājumus, piemēram, Д’горі ("Augšā", 1921) un Ясен ("Osis", 1930), kā arī prozas darbus, tostarp īsstāstu krājumu 17 хвилин ("17 minūtes", 1925) un romānus Пригоди Мак-Лейстона, Гаррі Руперта та інших ("Mak-Leistona, Harija Ruperta un citu piedzīvojumi", 1925) un Подорож ученого доктора Леонардо і його майбутньої коханки прекрасної Альчести у Слобожанську Швайцарію ("Mācītā doktora Leonardo un viņa nākamās mīļākās, daiļās Alčestes, ceļojums uz Slobodu Šveici", 1928) – eksperimentālus, modernistiskus darbus ar rotaļīgu valodu un metaliterāru pieeju.
Johansens rakstīja arī lugas, sadarbojās ar Lesa Kurbasa teātri "Bereziļ" un bija līdzautors filmas Звенигора (1928) scenārijam.
Papildus radošajai darbībai viņš piedalījās ukraiņu valodas standarta izstrādē. Johansena darbus raksturo dažādu žanru mijiedarbība, eksperimentāla valoda un modernisma estētika, kas spēcīgi ietekmēja ukraiņu literatūras attīstību 20. gadsimta sākumā. 1937. gadā Staļina represiju laikā apcietināts un nošauts.
PAR TULKOTĀJU:
Māra Poļakova (1975) – tulkotāja. Tulko no vācu, angļu, sengrieķu, latīņu, jidiša, ebreju, ukraiņu, baltkrievu un krievu valodas. Tulkojusi vairākus pazīstamus ārvalstu literāros darbus, kā arī piedalījusies jaunā Bībeles tulkojuma izstrādē. Daudzkārtēja Latvijas Literatūras gada balvas nominante, 2010. gadā ieguvusi balvu par Susannas Klārkas romāna "Džonatans Streindžs un misters Norels" tulkojumu, savukārt 2024. gadā par Viktara Marcinoviča romāna "Mova" tulkojumu.
EKSPERTU VĒRTĒJUMI
Ne tikai latviešu literatūrā, arī pasaules rakstniecībā grūti atrast kaut ko līdzīgu šim darbam. Varbūt uz mirkli iedomājos par mūsu Marģeri Zariņu.
Maiklu Johansenu nošāva, kad viņam bija 42 gadi. Politisko uzskatu dēļ, saprotams.
Kopš romāna sarakstīšanas ir pagājuši 98 gadi. Pasaulē, kā komunālajā dzīvoklī, pa šo laiku ir bieži mainīta gultasveļa, bet iekārtojums palicis nemainīgs. Tās pašas vecās, izjārētās gultas un skapji ar skeletiem. Un, atļaušos teikt – mīlestība kā trumpja tuzis visu pārsit vienā gājienā.
Šis darbs ir pelnījis ilgu uzmanību, pamatīgu, nevis virspusēju lasīšanu. Un tas ir viens no retajiem autoriem, kuru lasot, gribas iepazīties personīgi – kā dzīvojis, runājis, domājis, cerējis, mīlējis. Vai vienkārši klusējot pasēdēt blakus.
"Būdams nelokāms šopenhauerietis, viņš sev šīs sekundes izskaidroja tā, ka apmierinātā, pārsātinātā griba ir uz brīdi aizmigusi un uz šo īso brīdi atbrīvotais intelekts uzplaiksnījis kā tāls zibens no dziļās tumsas, kādā rit verdziskā eksistence, kalpojot gribai. Rau, ko mēnesnīcā mirdzošajā sienā piedzīvoja doktors Leonardo: Dzīvinošs siltums izklīda pa ķermeni, pa rokām, pa kājām, sasniedza pirkstu galus un aizmiga. Visi muskuļi atslāba un atmīkša kā sāls siltā ūdenī. Ķermenis pārstāja eksistēt, tas ķermenis, kas pirms mirkļa bija varējis apgriezt zemi augšpēdus un alcis apaugļot pasauli."
Paldies tulkotājai!
rakstniece KRISTĪNE ULBERGA
"Mācītā doktora Leonardo un viņa nākamās mīļākās, daiļās Alčestes, ceļojums uz Slobodas Šveici" tulkojums ir nozīmīgs vairāku iemeslu dēļ. Pirmkārt, tas iepazīstina latviski lasošo auditoriju ar 20. gs. literatūras vēsturē nozīmīgu ukraiņu autoru Maiku Johansenu, kura tēvs, kas zīmīgi, nācis no Latvijas. Otrkārt, tas papildina latviski ne tik pieejamo modernisma literatūru ar brīnišķīgu eksperimentu ainavu literatūrā. Treškārt, tas stiprina latviešu lasītāja attiecības ar ukraiņu kultūras mantojumu ne tikai mūsdienu literatūras un kara tematikas kontekstā, bet arī dziļāk un senāk. Nekas no tā nebūtu iespējams bez Māras Poļakovas tulkojuma. Taču literārā darba vērtība nav vienīgais iemesls, kāpēc redzam to starp nominantiem tulkojumu kategorijā. Iespējams, galvenais, kas būtu jāizceļ, ir milzīgā rūpība un atdeve, ar kādu Māra Poļakova tulkojusi šo darbu. Johansena darbs naratīva, tēlu un valodas ziņā ir pārsteigumu pilns. Autors spēlējas ar lasījuma līmeņiem, ieviešot metalīmeņa uzrunas lasītājiem, ar vārdiem, darinot jaunus vārdus, kas sakņojas noteiktos semantiskos pārklājumos. Šādu tulkojumu veikt ir izaicinoši un prasa ne vien meistarību, bet arī izcilu valodas izjūtu, kāda Mārai Poļakovai noteikti piemīt, kā vēlreiz apliecina šis tulkojums.
filosofe un publiciste SOFIJA ANNA KOZLOVA
Gandrīz simts gadus pēc tās pirmpublikācijas latviešu lasītājiem beidzot ir iespēja iepazīties ar kādu grandiozu prozas grāmatu.
"Mācītā doktora Leonardo un viņa nākamās mīļākās, daiļās Alčestes, ceļojums uz Slobodas Šveici" ir viens no būtiskākajiem, taču vismazāk atpazīstamajiem 20. gs. pirmās puses modernisma darbiem, līdz šim latviešu lasītājam absolūti nezināms. Maiks Johansens ir īpatnējs ukraiņu autors, kura vārds var pirmajā acumirklī mulsināt par piederību kādai konkrētai nacionālajai literatūrai (līdzīgi kā Daniils Harmss), taču – kuru diemžēl iznīcināja Staļina režīms (līdzīgi kā Daniilu Harmsu). Tātad – biogrāfijas kontekstā – mitoloģizēta personība, kas pēc sevis atstājusi tikpat mitoloģizētus literārus darbus. Šie un vairāki citi jautājumi ir plaši skaidroti patiešām vērtīgajā grāmatas pēcvārdā.
Māra Poļakova gadu no gada sevi pierāda kā vienu no centīgākajām, čaklākajām un talantīgākajām tulkotājām jaunlaiku grāmatniecības vēsturē; viņas darba spējas ir patiešām apbrīnojamas, taču uzreiz jāpiebilst, ka tieši 2025. gads Poļakovai ir bijis īpaši ražens. Tomēr uz visu kvalitatīvo tulkojumu fona īpaši jāizceļ tieši šis darbs. Poļakova kārtējo reizi ir savā elementā – kā allaž, arī šajā gadījumā jāsastopas ar sulīgu, vitālu, spirgtu un ņipru, kustīguma pilnu valodu. Johansens savam lasītājam dāvā īpaši rotaļīgas teikumu konstrukcijas; nereti tie ir plaši, sarežģīti un barokāli veidoti teikumi. Spēlēšanos ar valodas iespējām piedāvā jau pats oriģināldarbs, tādēļ īpaši jānovērtē tulkotājas ieguldījums un spēja ar šo visu tikt galā. Lasītāja apziņā tiek uzburta vesela (lai arī mākslīgi konstruēta) pasaule.
Stilistiski romāns atgādina daudz ko no slāvu literatūras klasikas (ceļojuma motīvs īpaši sasaucas gan ar Venedikta Jerofejeva "Maskava–Gailīši", gan ar Leonīda Cipkina "Vasaru Bādenē", taču tās ir tikai kāda ieinteresēta lasītāja subjektīvās pārdomas un visnotaļ acumirklīgas asociācijas). Vienlaikus šeit ļoti apzināti un programmatiskā veidolā iepludinātas arī renesanses un baroka laikmeta literatūras ietekmes, dažādas alūzijas utt.
Romāna vēstījumā iekļautas vairākas atkāpes ar dzeju, kas ir nozīmīgs un vērā ņemams faktors, kopumā aplūkojot šo tulkojumu. Valoda ir apzināti stilizēta, padarīta vecmodīga; vienlaikus – tā ir parodija par visdažādākajām literārajām tradīcijām. Viss romāna vēstījums šķiet "citējams", un, gluži kā pirms teju vai gadsimta, arī mūsdienu lasītājā tas izraisa komiku un sajūsmu.
Grāmatas epilogā autors atzīstas, ka savus lasītājus ir apzināti vazājis aiz deguna, tādējādi – tieši to pašu ar mums visiem ir izdarījusi arī Māra Poļakova, pateicoties savam absolūti kolosālajam tulkotājas ieguldījumam.
literatūrzinātnieks, literatūras kritiķis un muzeja darbinieks ARNIS KOROŠEVSKIS