Alise Bogdanova. Foto: Alises Bogdanovas privātais arhīvs

AUTORE: Alise Bogdanova

DARBA NOSAUKUMS: "ne tev, zivs"

IZDEVNIECĪBA: Orbīta

REDAKTORE: Inga Gaile

VĀKA DIZAINS: Lote Vilma

ANOTĀCIJA: 

Autore saka: "Grāmatā "ne tev, zivs" saplūst divas pasaules – maigā, jūtīgā, romantiskā ar zinātnisko, pragmatisko, determinēto. Par lauztu sirdi programmēšanas valodas koda rindiņās un par "īstā un vienīgā" atrašanu, jau esot anatomikumā, iekonservētam formalīna burkā. Krājumā tiek parādītas iekšas – gan tiešā, gan pārnestā nozīmē". Autore runā par intimitāti, nāvi, mīlestību, seksu un, kā jau to prot tieši sievietes dzejnieces, dara to, apvienojot intelektu un jutekliskumu, līdz ar to radot jaunu veidu kā saskatīt realitāti un runāt par to.

PAR AUTORI: 

Alise Bogdanova (2002) – rakstniece, dzejniece. Studē bioloģiju Latvijas Universitātē. Pirmais prozas darbs "Fiška" (2020) publicēts Latvijas Avīzes konkursa "Aicinājums" ietvaros, kur autore ieguva 1. vietu. Uzstājusies festivāla "Dzejas dienas 2021" pasākumos. Publicējusies izdevumos "Punctum", "Domuzīme". 2025. gadā izdots autores debijas dzejas krājums "ne tev, zivs".

EKSPERTU VĒRTĒJUMI

Alises Bogdanovas "ne tev, zivs" ir drosmīga un jauneklīga debija. To caurstrāvo atklātība, gan runājot par autores ķermeni, gan jūtām, pārdzīvojumiem, traumām. Tomēr visvairāk mani pārsteidza sadzīviskā atklātība, kas piedāvā cita veida intimitāti, ieaicinot lasītāju tajā dzīves telpā, ko parasti neapraksta. Alises Bogdanovas dzejā saplūst naivs romantisms un zinātniska interese, aizgūstot no akadēmiskās bioloģijas, populārās kultūras un digitālā laikmeta izteiksmes formas, radot jaunu, fizioloģisku, trans- vai posthumānu un specifiski sievišķīgu tēlu sistēmu.

filosofe un publiciste SOFIJA ANNA KOZLOVA

157 lappuses un 79 dzejoļi – tas ir debijas krājumam neraksturīgs apjoms, bet par to sūdzēties nenāk ne prātā. Alises Bogdanovas dzeja ir ķermeniska – tā aptver gan intimitātes slāni, runājot par seksuālām un sensuālām pieredzēm, gan anatomisko līmeni, aplūkojot sevi un apkārtējās būtnes kā bioloģiskus objektus un tās uzšķēržot – reizēm tiešā, reizēm pārnestā nozīmē. "ne tev zivs" ūdeņiem ir dziedinoša iedarbība, un man, jaunai sievietei, šī grāmata vēl ne tik sen būtu bijusi boja, pie kuras pieturēties, lai noticētu, ka ir iespējams nokļūt tur, kur "(...) nekad vairs nebūs / jāsaraujas pirms glāsta".

autore un tulkotāja SIGNE VIŠKA

Lasot dzejas krājumu, lasītājiem jābūt vērīgiem, jo ievada dzejoļu iekšējo vibrāciju nosaka izvēlētais virsraksts. Proti, par tādiem izvēlēti Viktora Coja (grupa "Kino") dziesmu nosaukumi. Kas, manuprāt, kičīgi salīp kopā kā dzejoļu krājums ar piemeklētu skaņu celiņu.

Arī dzejā parādās gan jauneklīgi panciskas iezīmes, gan jaunas sievietes  pieredzes, kuras ne vienmēr būs tās, ko patiesi gribētu dzirdēt mamma vai skolotāja.

Kopējās krājuma vibrācijas ir ihtioloģiski intelektuāli draiskas un drosmīgi atklātas, nezaudējot trauslo intimitāti, kur atsevišķas romantiskās idejas vairāk ir pietuvinātas fiziskajai realitātei.

dzejnieks, rakstnieks un daudzmākslinieks RAIBĪS

Ausma Perons. Foto: Ausmas Perons privātais arhīvs

AUTORE: Ausma Perons

DARBA NOSAUKUMS: "Tā beidzot Tu"

IZDEVNIECĪBA: Strāva

REDAKTORS: Henriks Eliass Zēgners

DIZAINS: Anna Priede

ANOTĀCIJA: 

Grāmatā apvienota laikmetīga forma, skaudra izteiksme un aktuāla tematika – A. Perons dzejoļi reprezentē vērojumus, kas piefiksēti, autorei strādājot sociālajā jomā. Tajos parādās gan ukraiņu bēgļu, gan cietumā ieslodzīto, gan vecuma vientulības izolēto balsis. Liriskās "es" personīgā pieredze saplūst kopā ar citiem skatupunktiem, jaucot robežas starp sociālajām lomām un statusiem.

PAR AUTORI: 

Ausma Perons (īstajā vārdā Katrīna Gaile, 1982) – māksliniece, rakstniece. Kopš 2005. gada piedalās mākslas izstādēs gan Latvijā, gan ārzemēs. 2025. gadā izdots Ausmas Perons debijas dzejoļu krājums "Tā beidzot Tu", kuram autore veidojusi arī ilustrācijas.

EKSPERTU VĒRTĒJUMI

Ausma Perons lasītājus ved it kā tepat, tuvu, pie bērniem un sirmgalvjiem, nepamanītiem cilvēkiem un nostūriem. Tuvāk dzejas varonim piekļūstam ciklos krājuma vidū un beigās ("mēs esam tik paralēli viens otram", "Manas dzemdības"). Lasot pēkšņi attopies – kaut viss šķiet tik pazīstams, nekad šeit neesi bijis, neesi šos ļaudis un vietas apraudzījis. Šķiet, apciemojuma efekts krājumam piešķir tā savdabīgo siltumu – mēs esam atnākuši pie dzejoļiem, gribot tos uzklausīt, un nojaušam, ka arī mums būtu vieta starp tiem.

dzejnieks un atdzejotājs EDVARDS KUKS

Ausmas Perons debijas krājums atstāj brieduma iespaidu. Tas ir ieturēts vienotā stilā un arī saturiski veido kopumu. Tajā pašā laikā tas negarlaiko, drīzāk ļauj novērtēt smalkākas nianses dzejoļu un naratīvu struktūrās. Tas ir kā monohroma glezna, kas iešūpo dziļākās stīgas. Un tad tu raudi un nezini, par ko, un smaidi un nezini, par ko. Viņas varoņi nav varonīgi un dramaturģija nav dramatiska, bet tas rada citādu katarsi.

filosofe un publiciste SOFIJA ANNA KOZLOVA

Pansionāts, cietums, dzemdību palāta, perons – sapnis vai varbūt atmiņa? Teritorijas, kurās lasītājs, iespējams, nav nekad bijis. Tomēr tās ir trakoti labā krāsā, jo krāsa Ausmas dzejoļos neizskaistina, neaizkrāso, bet liecina, ka ar otām (un vārdiem) iespējams mainīt un pat godināt neērto un smagnējo cilvēku.

Kopīga bēda ir dalīta, ja citu vientulība kļūst par tavējo un otrādi. Ausma Perons kārto uzsvarus, piezūmojot svešādo par Tu. Viņa sēž tev blakus pelēkā dīvānā aiz durvīm, kuras tiek izmantotas tik reti.

rakstniece KRISTĪNE ULBERGA

Kirils Ēcis. Foto: Ginta Zīverte

AUTORE: Kirils Ēcis

DARBA NOSAUKUMS: "te nu ir tā vasariņa"

IZDEVNIECĪBA: Neputns

REDAKTORS: Ivars Šteinbergs

DIZAINS: Stefans Pavlovskis

ANOTĀCIJA: 

"Kirils Ēcis, no talanta vai pušu plīsdams, iegailas latviešu dzejas dārzā kā plūme perfektā nogatavošanās pakāpē. Gluži kā būtu jābūt ar siltu laiku, "te nu ir tā vasariņa" nāk autoram īstajā brīdī – grāmata nav nedz novilkta, nedz sasteigta, bet līdzsvaro jaunības trauksmaino redzēšanu ar meistarību ieslīpējuša mākslinieka atskatīšanos. Līdzīgi – reti kura šībrīža autora dzeja iemieso tik daudz ambivalentā laikmetīguma iezīmju, ar to domājot – sirsnību kombinācijā ar smiekliem, tēlainību – ar tiešumu, eksperimentēšanu – ar sirdi plosošu lirismu. Intonatīvi daudzveidīga un atmiņā paliekoša debija." (Ivars Šteinbergs).

PAR AUTORU: 

Kirils Ēcis (2000) – dzejnieks, mūziķis, mākslinieks. Publicējis dzejoļus žurnālā "Domuzīme", interneta žurnālos "Satori" un "Punctum", kā arī vairākos literāros krājumos. Dzeja tulkota igauņu un somu valodā. 2025. gadā iznācis autora debijas dzejas krājums "te nu ir tā vasariņa". Viens no literārā žurnāla "Ķīlis" veidotājiem, bijis arī redaktors žurnālā "Žoklis". Darbojas mūzikas grupā "Alejas". 

EKSPERTU VĒRTĒJUMI

Jauniem cilvēkiem piestāv rakstīt par jaunām lietām. Par vecām lietām raksta cilvēki dzīves lapkritī.

Vasariņa, kā jau cimperlīgā Žanete, var būt dažāda. Toties te nu viņa ir. Ar visām savām izpausmēm, kur siltās jūlija dienās laiskoties pie upes vai draiskoties ar sunīti Džeri un priecāties, kamēr visi vēl sveiki un veseli / kamēr visi vēl esam kopā.

dzejnieks, rakstnieks un daudzmākslinieks RAIBĪS

Zaļa, protams, grāmatiņa, jauneklīga, taču tās "es" ir godīgs, neizliekas gudrāks un pieredzējušāks nekā ir un necenšas darīt vairāk nekā var. Tomēr gan dzejiskais varonis, gan Ēcis labi saprot, ka vasara nebūs mūžīgi. Viņi ir vairāk nekā gatavi nākamajam cēlienam, kuru gaidīšu ar interesi.

tulkotāja, publiciste, redaktore IEVA LEŠINSKA

Zinātniskos pētījumos ir teikts, ka vīrieši alkst pēc jaunām meitenēm ne tāpēc, ka viņu āda ir tvirta, mati zīdaini, vēderi plakani, dupši apaļi un krūtsgali spici. Nē, ne tāpēc. Svaigās jaunavas večus atgriež jaunībā. Svaigās jaunavas ir laika mašīna. Taču nevajag aizmirst, ka dzīve ir mauka, kas noveco kopā ar tevi. Un arī jaunavas noveco līdzās. Tad ko darīt, kā būt?

Ēča krājumu lasiet. Tas palīdzēs atcerēties, kur jākutina zeme, lai tā atklātu, kur rakt. Kaut arī ne mežā, bet mājas čībās, mīkstā dīvānā zem stāvlampiņas sēžot, jūs nonāksiet tur, kur nav ļauts. Jūs smīnēsiet un domāsiet – lielus pupus vai lielu pakaļu! Jūs elposiet zemeņu gaisu un, kad būsiet līdz reibumam saelpojies, tad aizturiet elpu un atlaidiet noslēpumu, kas gadiem cieši turēts. Cerīgās jaunavas aizsūtiet mājās.

Kirila Ēča krājums ir viena no grāmatām, ko vēlos savā plauktā, labi zināmā vietā, ātri atrodamu. Jo ir bijuši un būs brīži, kad dzīves maucība gribēs mani paraut līdzi un pārvērst par vecu, nīgru sakārni. Un tad man būs vajadzīga šī grāmata.

rakstniece KRISTĪNE ULBERGA

Sintija Kampāne-Štelmahere. Foto: Sintijas Kampānes-Štelmaheres privātais arhīvs

AUTORE: Sintija Kampāne-Štelmahere

DARBA NOSAUKUMS: "dārzs"

IZDEVNIECĪBA: Žurnāla "Punctum" atbalsta biedrība

REDAKTORS: Arvis Viguls

DIZAINS: Anete Krūmiņa

ANOTĀCIJA: 

Arvis Viguls, krājuma redaktors, to raksturo šādi: "Sintijas Kampānes-Štelmaheres dzejoļos sastopam tēlus, kas tik smalkā liriskā dzejā kā šī ir labi pazīstami, iederīgi, iedarbīgi, – putni, augi, dabas parādības, pilsēta. Taču dzejniece zina, kā ar tiem apieties, lai lasītājs tos ieraudzītu jaunā gaismā. Un to arī dara laba dzeja – maigi izvelk vārdus no ikdienības noputējušajiem, kaulainajiem pirkstiem un piešķir tiem jaunu, pat ja trauslu, mirdzumu. Sintijas debijas krājums liek noticēt liriskās dzejas dzīvotspējai, smalkajam sīkstumam un spēkam. Manuprāt, šī ir mums visiem ļoti vajadzīga, ilgi gaidīta grāmata."

PAR AUTORI: 

Sintija Kampāne-Štelmahere (1989) – dzejniece un literatūrkritiķe. Publicējusies izdevumos "Domuzīme", "Konteksts", "Punctum" un "Strāva". Viņas dzejoļos spilgta tēlainība apvienota ar precīzu un jutīgu ikdienas tvērumu, mainot lietu ierastās robežas un neuzbāzīgi atklājot cilvēka pieredzi. 2025. gadā izdots debijas krājums "dārzs". 

EKSPERTU VĒRTĒJUMI

Kur atrodams solītais dārzs? Aiz mūriem, sētas, logu rāmja – ietvarots kā sapūkojies zars? Vai varbūt kaut kur zem perlamutra auzu mākoņiem? Kampānes-Štelmaheres dzejas tēlainība izriet no sirreālā, apmet loku un pārtop par ikdienišķu iepirkuma maisiņu sievietes rokā vai silta bērna plaukstu.

Visā krājumā vārds "dārzs" ir minēts tikai vienu reizi, un tomēr tas ir klātesošs katrā dzejolī. Jo dārzs ir īpaši izraudzīta, iekopta vieta, lai kur tā atrastos.

Izlasot gribu sekot – nest, augt un rūpīgi vērot, jo varbūt patiešām "...mēs staigājam kā aizdomīgi krūmi/ar pielādētām ogu piekabēm."

rakstniece KRISTĪNE ULBERGA

Šķita tikai un vienīgi likumsakarīgi, ka pēc ilgiem gadiem literatūras kritikā, kur Sintija Kampāne–Štelmahere allaž demonstrēja spožas zināšanas un spēju viedi izteikties par jaunākās dzejas procesiem, vienlaikus arī pašai radot oriģināldzeju un uzkrājot tās kopu, agrāk vai vēlāk nonāksim arī līdz autores debijai šajā literatūras veidā. Tas beidzot ir noticis.

Vērojot dažādas tendences pēdējo gadu debitantu aprindās, var pamanīt, ka līdzās pavisam jaunajiem autoriem – šībrīža divdesmitgadniekiem – nereti debitē arī trīsdesmitgadnieki un četrdesmitgadnieki (lai gan, objektīvi raugoties, visā plašajā literatūras vēsturē tā ir bijis allaž). Pastāv dažādas teorijas par to, vai autoram "pāragra debija" vai, gluži pretēji, "nogaidīta debija" nāk par labu vai par sliktu, taču pirmais atslēgas vārds vai iespaids, lasot dzejas krājumu "dārzs", ir – briedums.

Sasaiste ar "dārzu" asociatīvi liek pakavēties atmiņās un iespaidos par latviešu modernisma dzejas klasikas stūrakmeņiem, piemēram, agrīno Edvarta Virzas un Viktora Eglīša devumu, taču ne tikai – dārzs kā tēls, metafora vai simbols ir bijis būtisks veselai virknei autoru visa pagājušā gadsimta šķērsgriezumā. Vai tādēļ tas būtu zaudējis sava simboliskuma (un simbolisma!) spozmi un dziļumu? Sintijas Kampānes–Štelmaheres dzeja pierāda, ka nē.

Dārzs sevī ievilina, fascinē, aizrauj, rada vēlmi tajā uzkavēties vai arī atgriezties kādreiz tajā atkal. Lasītājam dārzs varbūt izliksies par apgūtu teritoriju, kurā taču jābūt skaidri zināmam un atpazīstamam katram kvadrātmetram, tomēr autores dzeja katra nākamā lasījuma laikā pārsteidzoši piedāvā ko jaunu.

Vislielākā vērtība Kampānes–Štelmaheres dzejā ir satriecoši poētiskā valoda – aliterācijas un asonanses lietojums, nereti arī iekšēja atskaņošanās, instrumentācija un nebūt ne nejaušs ritms, kas padara šādas dzejas lasīšanu par teju vai muzikālu piedzīvojumu. Tas arī ievērojami atšķir šo dzeju no ne tikai 2025. gada debitantu, bet visas šībrīža dzejas kopainas. Jaunākajā latviešu dzejā nav daudz krājumu, kurus lasot esmu izjutis vēlmi lasīt skaļi – tieši tādēļ, lai dzirdētu, kā tas izskan. Interesanta ir arī dzejnieces spēja paspēlēties ar visdažādākajiem tēliem, kuri no pavisam vienkāršām un šķietami ikdienišķām reālijām piepeši pārtop par ko vairāk.

Krājumā viss ir rūpīgi pārdomāts, izstrādāts, novests līdz iespējamajai pilnībai, un "dārzā", kā izrādās, šāda pilnība patiešām ir iespējama.

Ar cerību, ka pēc šīs izcilās debijas sekos vēl citi tikpat spēcīgi krājumi, autorei bildīšu viņas pašas vārdus: "es palieku gaidām tu paliec nākam".

literatūrzinātnieks, literatūras kritiķis un muzeja darbinieks ARNIS KOROŠEVSKIS

"dārzs" ir blīvas tēlainības pilns krājums, kurā pasauli iepazīstam vairāk caur nelielām, koncentrētām etīdēm nekā caur tiešu vērojumu. Starp dzejnieces paņēmieniem izceļas sablīvējošs atkārtojums un trāpīgi sirreāli tēli ("modru aci šūpojas daktilā elpa", "šūpojas ķiršu porcelāns" u.c.). Sabalsojoties dārzu, mājokli un dzīves telpu iezīmējošiem tēliem, krājums palīdz veikt brīžam nepateicīgu darbu – apzināt un iekārtot sava prāta telpu.

dzejnieks un atdzejotājs EDVARDS KUKS