Andra Manfelde. Foto: Ginta Zīverte

AUTORE: Andra Manfelde

DARBA NOSAUKUMS: "Kosmonauta iela"

IZDEVNIECĪBA: Dienas Grāmata

REDAKTORE: Gundega Blumberga

MĀKSLINIEKS: Jānis Esītis

ANOTĀCIJA: 

Andras Manfeldes grāmata ir gluži kā lūkošanās sendienu fotogrāfijās – nodaļa pēc nodaļas atklāj galvenās varones ceļu, kas vijas cīņās un ilgās pēc kaut kripatiņas apkārtējo mīlestības. Autore grāmatu raksturo kā ļoti personisku un tieši tādēļ ļoti sarežģītu. Tā ir daļēji autobiogrāfiska. Sākotnēji viņa gribēja rakstīt pavisam atklāti, bet to īstenoja tikai daļēji, jo saprata, ka, rakstot atklāti par sevi, tikpat atklāti jāraksta arī par cilvēkiem viņai apkārt, bet šķita, ka tas nebūtu korekti pret šiem cilvēkiem. Tomēr ļoti daudz no viņas piedzīvotā un izjustā grāmatā ir, un it īpaši, kad viņa vēsta par savu bērnību un pusaudzes gadiem.

PAR AUTORI: 

Andra Manfelde (1973) – dzejniece, rakstniece. Raksta dzeju, prozu un prozu bērniem. 2002. gadā viņa absolvēja Rīgas Dizaina un mākslas augstskolu kā tēlniece. Kopš 2002. gada publikācijas literatūras mēnešrakstos, tostarp dzejoļu izlase literārajā žurnālā "Luna", par kuru viņa saņēma Literatūras gada balvu. 2005. gadā publicēts viņas pirmais dzejoļu krājums "Tranšejas dievi rok" (Ojāra Vācieša balva). 2005. gadā tika izdots arī viņas pirmais romāns "Adata", autobiogrāfisks darbs par jaunas sievietes cīņu ar narkotiku atkarību. Sarakstījusi dzejoļu krājumus "Betona svētnīcas", "Ziemeļu tirgus", "Poēma ar mammu", romānus "Dzimtenīte" "Virsnieku sievas", "Vilcēni", "Kosmonauta iela", prozas darbus "Ceļojums uz mēnesi", "Zemnīcas bērni", "Mājās pārnāca basa" un darbus bērniem "Sirds pasaka", "Vēja Vīrs un mēs", "Ceriņslotas zīmējumi", "Kaķis mākoņos", "Pasaka par Sniega Kurmi", "Uzzīmē baltu lietu", "Vai mamma mājās?". Viņas darbi atzinīgi novērtēti, saņemot gan nominācijas, gan apbalvojumus, tai skaitā arī Latvijas Literatūras gada balvu par grāmatu bērniem "Kurš no mums lidos?". 

EKSPERTU VĒRTĒJUMI

Andra Manfelde pēdējo 20 gadu laikā ir apliecinājusi, ka rakstniecībā spēj paveikt visu – neatkarīgi no literatūras veida, žanra, ieceres vai aplūkojamo jautājumu loka.

Romāns "Kosmonauta iela" savdabīgā veidā it kā noslēdz vai – drīzāk gribētos cerēt – savieno un atšķirīgā trajektorijā turpina to riņķa līniju, ko autore aizsāka nu jau šķietami tālajā 2005. gadā. Proti, Manfelde lasītājiem atkal piedāvā daļēji autobiogrāfisku izaugsmes stāstu.

Divpasaulības būtību rakstniece savulaik brīnišķīgi demonstrēja romānā "Virsnieku sievas" (2017), pretstatot brīvību (jūru) absolūtai nebrīvei un smacējošai stagnācijai (noslēgto karostas teritoriju). Gluži tāpat tas izdodas arī jaunākajā romānā, rādot dzīvi tipveida apbūves dzīvojamajā rajonā ar tieši tādu pašu "tipveida" ielas nosaukumu, un šeit "divpasaulība" izpaužas asos kontrastos: rāmā un pelēcīgā dzīve iepretī košiem un spilgtiem pārdzīvojumiem un dažādiem iespaidiem jau minētā iniciācijas jeb izaugsmes stāsta ietērpā.

Tādējādi iezīmējas viens no pagājušā gada prozas vadmotīviem – izteikts skatiens "pār plecu", kas vērsts iepretī šķietami pavisam nesenajai pagātnei; līdzīgi rīkojās arī Ģirts Koknēvičs romānā "Puškina ielas buru skola", gluži tāpat – arī Kristīne Želve īsprozas krājumā "Dzīve tevi salauzīs" un Nils Sakss grāmatā "Augstāk". Manfelde dodas vēl tālāk, kataloģizējot vēlīnā padomju okupācijas laika izskaņas sadzīvi un faktiski radot romānu ar muzejisku vērtību. Katra romāna nodaļa lasītāja apziņā rada īpašu atmosfēru – šeit ir gan tālaika smarža, gan tālaika garša, gan – un tas patiesībā ir pats būtiskākais – emocijas. Lai arī romānā aplūkots tāds jautājumu loks, kurš bijis bieži klātesošs daudzos jaunākās prozas darbos (jo īpaši – pēdējo 15 gadu šķērsgriezumā), "Kosmonauta iela" ir uzrakstīta tik saistoši, ka spēs uzrunāt gan tos lasītājus, kuri atpazīs tālaika dzīvi un sadzīvi, gan tos, kuriem padomju laiks ir svešs un – par laimi vai nelaimi – dažādiem mītiem apvīts.

literatūrzinātnieks, literatūras kritiķis un muzeja darbinieks ARNIS KOROŠEVSKIS

"Kosmonautu iela" ir teju medicīniska sievietes dvēseles anatomija, skaidri iezīmējot personības tapšanas ceļu. Izmantojot fotoalbumu kā sasaistes punktu, romāns ietiecas dažādās telpās un laikos, iedibinot skaidrojošas un papildinošas attiecības starp notikumiem, tēliem, viņu lēmumiem un vainām. Lai arī romāna tēli un notikumi drīzāk šķiet bezcerīgi, tomēr kopumā tas rada pārsteidzošu cerību: nav sliktu cilvēku, ir tikai slikti lēmumi. Andras Manfeldes spēja radīt skaudrus, bet ticamus tēlus un pārliecinošus stāstus, kas neizklausās didaktiski, bet vienlaikus pamāca, ir patiešām apbrīnojama.

filosofe un publiciste SOFIJA ANNA KOZLOVA

Manfeldes romāns ir poēma bez tēva.

Kamēr Andra to rakstīja, tēvs nomira, tā arī neizlasījis. Grāmatas mērķis gan nebija tētis, bet bērna kliedziens pasaulei par to, ka viņš ir cilvēks, nevis ēna uz Kosmonauta ielas dzīvokļa viesistabas tapetēm vai putekļaina lauku ceļa. Bērns ir cilvēks, kurš alkst vecāku pieskāriena līdz savai pēdējai stundai. Šajā stāstā galvenā varone ir nokritusi uz ceļiem, vēršoties nevis pie Dieva, bet pie tēva. Tikai, diemžēl, šī pazemīgā tupēšana ir nevienam nevajadzīgs gājiens.

Olimpiskā šorttreka stafetes laikā komentētājs skaidroja, ka slidojuma laikā stafetes saņēmēji gaida uz ledus, kad komandas biedrs pieslidos un abām rokām iestums, lai varētu iespējami labi ieskrieties. Tādā veidā tiek slidoti daudzi apļi, līdz noskaidrojas uzvarētājs. Iztēlojos, kā bērns stāv un gaida, kad vecāki viņu iestums dzīvē. Jo labāk iestums, jo ātrāks slidojums. Jo ātrāks slidojums, jo lielāka cerība uz medaļu. Bet, ja saņemta medaļa – pūlis gavilē un valsts izmaksā prēmiju. Zaudētājus neviens nepiemin.

Kosmonauta iela ir romāns, kuru uzrakstot Manfelde ir pierādījusi, ka ar apzinātu, smagu darbu ir iespējams beidzot no dzejnieces kļūt par prozaiķi. Ja iepriekš viņas romānus lasīja pacietīgi, pieredzējuši lasītāji, jo teksts bija kā smags, krāsains gobelēns, tad tagad pie Kosmonauta ielas var droši ķerties klāt laba sižeta un pavērsienu cienītāji.

Jūs tur gaidīs vientuļš cilvēks uz ledus, cerībā, ka viņu iestums. Varbūt tas esat jūs pats.

rakstniece KRISTĪNE ULBERGA

Inga Ābele. Foto: Ginta Zīverte

AUTORE: Inga Ābele

DARBA NOSAUKUMS: "Mīlamā"

IZDEVNIECĪBA: Dienas Grāmata

REDAKTORE: Dace Sparāne-Freimane

KONSULTANTS: Vents Zvaigzne

MĀKSLINIEKS: Jānis Esītis

ANOTĀCIJA: 

"Laiks šajā romānā izplūst no septiņiem avotiem,"... lādēm, ko jūra izmetusi krastā pie klints. Tur ir liela kā sarkofāgs lāde no zaļi krāsota priedes koka, apkalta ar spīdīgām sirdīm un sidraba stūru rozēm. Smiltīs mētājas tīnei līdzīgs ķists no karēļu bērza kā no svītrainas, gludenas tīģerādas. Pūķiem nokalta pirāta lāde no Gotlandes ar stipru atslēgu. Brūns, mīlīgs šķirsts, apkrāsots ar dzeltenām puķēm un putniem. Maza, melna vācelīte ar salmu inkrustāciju. Plats ozolkoka skapis un trausla, dzīves vētrās cietusi skolotājas lāde, apjozta ar ādas siksnu... Stāvi klusu, sirds! Saviļņotā ūdenī kalnu gali neatspīd. Es pastiepju roku un apturu jūru. Milzīgajās debesu stellēs dancodama aust saule." Šis ir viens daudziem iespējamiem šī apbrīnojamā romāna citējumiem, kas raksturo pašu darbu. Kas bija, kas ir Aspazija? Inga Ābele pēc atbildes dodas ļoti tālā senatnē, lai caur senčiem un visdažādāko likteņu veidotos rakstos atšifrētu Aspazijas notēlus un, apņēmīgi vedot lasītāju cauri šo notēlu virknēm, sniegtu iespēju sastapties ar viņas nemirstīgo dvēseli." (Dace Sparāne-Freimane).

PAR AUTORI: 

Inga Ābele (1972) – rakstniece. Pazīstama galvenokārt kā prozaiķe un dramaturģe, taču raksta arī dzeju. Sava unikālā rakstīšanas stila dēļ tiek uzskatīta par vienu no nozīmīgākajām mūsdienu latviešu rakstniecēm. Saņēmusi Latvijas Literatūras gada balvu par grāmatu "Lugas" (2003), par stāstu krājumu "Sniega laika piezīmes" (2004) un romāniem "Paisums" (2008), "Klūgu mūks" (2014) un "Duna" (2018). Ingas Ābeles grāmatu tulkojumi izdoti Lietuvā, Zviedrijā, Dānijā, Čehijā, Slovēnijā, Francijā un Amerikas Savienotajās Valstīs. 

EKSPERTU VĒRTĒJUMI

Romāns par Aspaziju droši vien bija viens no gaidītākajiem romānu un monogrāfiju sērijas "Es esmu…" darbiem. Lai arī pašas grāmatu sērijas sākotnējais uzstādījums – vēstīt par personībām, kuras dažādu iemeslu dēļ "palikušas ēnā" vai visādi citādi būtu jāaktualizē no jauna – varbūt šķita disonējošs, ieraugot tieši Aspazijas vārdu, jo 21. gadsimta pirmajā piektdaļā tā šķita itin bieži aprakstīta un aplūkota (sākot ar Saulcerītes Vieses grāmatu "Mūžīgie spārni", Gundegas Grīnumas pētījumiem, Aspazijas un Raiņa 150. jubilejas laiku un visām ar to saistītām aktualitātēm muzejos, teātros utt.). Tomēr Ingas Ābeles romāns vistiešākajā veidā apliecina to, ka uz "pazīstamu personību" var paskatīties ļoti alternatīvā un oriģinālā veidā (kas lasītājiem liks uzdot jautājumu – vai Aspazija maz līdz šim bija "zināma"?). Pat lūkojoties ārpus sērijas rāmjiem – ar Aspaziju Inga Ābele ir sadzīvojusi ilgi un pamatīgi izdzīvojusi tās dažādos emocionālos stāvokļus; jāatgādina par izrādi "Aspazija. Personīgi" un arīdzan nupat sastādīto un komentēto dzejas izlasīti.

Ne velti darba apakšvirsrakstā norādīts, ka šis ir "austs romāns" – tātad tapis ilgā, pacietīgā un ar rūpību piesātinātā procesā, un gluži to pašu pieprasa arī no sava lasītāja.

Ar romānu "Klūgu mūks" rakstniece pierādīja, ka spēj kultūrvēsturiski monumentālā mērogā aprakstīt latgalisko dzīves telpu un dzīves ziņu, ar romānu "Duna" – spēju ielūkoties pagājušā gadsimta totalitārisma laikmeta pāridarījumos un traumās. Romānā "Mīlamā" autore ir gājusi vēl tālāk, noārdot līdzšinējo priekšstatu par to, kas vispār ir biogrāfisks vai vēsturisks romāns. Iespējams, tas samulsinās, liks vilties vai pat atbaidīs tos lasītājus, kas cerēja gūt klasiski biogrāfisku pārskatu par Elzu Rozenbergu laikā no 1865. līdz 1943. gadam. Tomēr lasītājs, kurš spēs pieņemt atšķirīgo, par to beigās tiks apbalvots.

Viena no darba lielākajām vērtībām ir tā valoda, un no Ingas Ābeles tieši tas bija sagaidāms. Ja "Dunā" dunēja laikmets, dunēja notikumi, dunēja zirga pakavi, dunēja sirds un dunēja pati Duna jeb Daugava, tad arī "Mīlamā" savam lasītājam atklājas poētiski piesātinātā vēstījumā, ko caurauž šķietami neskaitāmi daudz alūzijas un reminiscences iz pašas Aspazijas dzīves un daiļrades. Lasītājs ir spiests atskārt, ka tā nav vis autores balss, bet gan ar lasītāju sarunājas pati Elza, gan daudzas jo daudzas viņas laikabiedres, kuru vēstījums patiesībā prevalē.

Daudzbalsība un laikmetu robežu sapludināšana var patiesi šķist reibinoša vai pat pārlieku ambicioza savā kaleidoskopiskajā tvērumā, tomēr tajā ir ievērotas likumsakarības – jo "cilvēka mūžs ir aušana un audekls vienlaicīgi. Tas nav nekas tāds, par ko var nopriecāties un pielikt pie sienas (..) To drīkstēs tik tad, kad dzīvības diegs būs pušu trūcis un nekam vairs nebūs jēgas."

literatūrzinātnieks, literatūras kritiķis un muzeja darbinieks ARNIS KOROŠEVSKIS

Ingas Ābeles romāns "Mīlamā" ir apjomīgs literārs pētījums, kas jaunā gaismā parāda it kā tik labi pazīstamo dzejnieci Aspaziju. Tas atklāj Aspazijas dzimtas vēstures sievišķo līniju, izaužot sarežģītu pagātnes mantojuma un nākotnes paredzējuma musturu un ievedot lasītāju nojaušamu zīmju, attiecību un atsauču pasaulē. Starp vēsturisku pētījumu un pasaku Inga Ābele radījusi spēcīgu veltījumu ne tikai vēsturiskajai Aspazijai un viņas sencēm, bet, uzsverot aušanas prasmju un mantotu drēbju identitāti formējošo nozīmi, latviešu sievietēm vispār. Izveidojot īpašu simbolu sistēmu, kas caur valodā attēlotu laika ritējumu tiek nostabilizēta, Inga Ābele izcili uzbūvē to starptelpu un starplaiku, kas mūsdienu lasītāju vieno ar vēsturisku personu.

filosofe un publiciste SOFIJA ANNA KOZLOVA

"Mīlamā" Ingai Ābelei ir izdevies noaust lielu, skaistu zvaigzni. Romānā starp dziju un atmiņu stāstiem saaužas paaudzes, skatpunkti un teksti, starp tiem arī pārdomas par Aspaziju, viņas darbiem un likteni. "Mīlamā" nojaušams, ka arī Aspazija ir viens no pavedieniem audumā, kas sākas vēl ilgi pirms viņas un, cerams, turpinās arī pēc mums.

dzejnieks un atdzejotājs EDVARDS KUKS

Osvalds Zebris. Foto: Ginta Zīverte

AUTORS: Osvalds Zebris

DARBA NOSAUKUMS: "Dzīvs!"

IZDEVNIECĪBA: Dienas Grāmata

REDAKTORE: Ieva Kolmane

MAKETĒTĀJA: Dace Eglīte

MĀKSLINIECE: Sarmīte Māliņa

ANOTĀCIJA: 

Autors raksta: "Stāsts, kad tas ir uzrakstīts, kļūst savā negrozāmībā liktenīgs, jo tam jāpiepildās tieši tā, kā paredzēts. Tomēr ikkatrs lasītājs stāstu saprot citādi, pats savā vienīgajā iespējamajā veidā un lasīdams augšāmceļ tekstu, padarot to dzīvu – tikpat dzīvu kā zilsniedzīte uz grāmatas vāka. Ik pavasari tās īpaši krāšņi zied Lielajos kapos Rīgā, kur apglabāts Fricis Brīvzemnieks." Brīvzemnieks romānā top dzīvs, tāpat kā dzīvas bija tautasdziesmas, kuras 19. gadsimta beigās viņš vāca. Taču romāns nav par tautasdziesmu pierakstīšanu. Līdzīgi kā Umberto Eko "Prāgas kapsēta", romāns savij kosmopolītisku laikmeta garu ar spiegu stāstiem un varoņa personības tapšanu.

PAR AUTORU: 

Osvalds Zebris (1975) – rakstnieks un žurnālists. Studējis ekonomiku un biznesa vadību Latvijas Universitātē. Strādājis par žurnālistu un redaktoru laikrakstos "Diena" un "Neatkarīgā Rīta Avīze", kā arī žurnālos "Kapitāls" un "Domuzīme". Latviešu literatūrā debitēja 2010. gadā ar stāstu krājumu "Brīvības tīklos", kas apbalvots ar Latvijas Literatūras gada balvu nominācijā "Spilgtākā debija". Publicējis romānus "Koka nama ļaudis" (2013), "Gaiļu kalna ēnā" (2014), kas 2017. gadā saņēma Eiropas Savienības Literatūras balvu. 2019. gadā iznācis romāns "Māra", 2021. gadā – stāstu krājums "Šaubas", 2022. gadā – romāns "Mežakaija", par ko saņēmis Latvijas Literatūras gada balvu, 2025. gadā – romāns "Dzīvs!" un prozas darbs "Andris un Kalna Klapētājs". Osvalda Zebra prozu raksturo poētiska, metaforiska izteiksme un psiholoģiski smalki izstrādāts vēstījums. 

EKSPERTU VĒRTĒJUMI

Atskatoties uz pēdējo gadu latviešu prozas autoru veikumu biogrāfiskā romāna žanrā, jāteic – tas nevaid miris. Turpretī Osvalds Zebris to pavisam skaidri apliecina ar savu kliedzienu: "Dzīvs!".

Uzreiz jābilst, ka šoreiz vēstījums ir izdevies krietni saistošāks nekā, piemēram, iepriekš augstu novērtētajam romānam par trimdas rakstnieku Gunaru Janovski; ja "Mežakaija", iespējams, lielā mērā nogurdināja lasītāju ar savu gausumu, nesteidzību un prasību pēc noteikta priekšzināšanu kopuma, tad romāns "Dzīvs!" no tā visa ir brīvs. Jaunākajā oriģinālliteratūrā periodiski tiek aktualizētas personības, kuru ieguldījums latviešu nacionālās pašapziņas celšanā un nostiprināšanā bijis neizmērojami nozīmīgs, tomēr šoreiz Zebra uzmanības lokā nonācis Fricis Brīvzemnieks un Krišjānis Valdemārs – personības, ar kurām jaunākajā literatūrā nebūt nesanāk saskarties bieži, un varbūt tieši tādēļ, ka tās gluži vienkārši tiek uzskatītas par pašsaprotamām?

Ja vēl pavisam nesen Svena Kuzmina biogrāfiskais romāns par Kārli Skalbi tapa gluži kā "Stāsts par divām pilsētām", tad Osvalds Zebris ir turpinājis ko līdzīgu, šoreiz ievedot lasītāju 19. gs. 70. gadu Maskavā. Atliek vien apbrīnot autora interesi par kultūrvēsturiski atšķirīgām telpām un dažādajiem laikmetiem (līdzās romāniem atceroties arī brīnišķīgo īsprozas krājumu "Šaubas"), turklāt – ieinteresēts kļūst arī lasītājs, tādējādi autors paveic pašu sarežģītāko un patiesībā būtiskāko uzdevumu. Vide, raksturi, detaļas – viss ir dzīvs, plūstošs, kustībā esošs; tā nav laikā un telpā sastingusi fotogrāfija, kuru atliek vien apbrīnot ar laika distanci.

Ja Fricim Brīvzemniekam bija "Poētiski sacerējumi svabados brīžos", tad atliek vien pieļaut, ka arī Osvalds Zebris visu savu brīvo un nebrīvo laiku velta vēsturiskās telpas un laika izpētei un apcerēšanai. Zebris turpina būt subjektīvā vēstījuma meistars, un arī šoreiz lasītājam pasauli atklāj pavisam savdabīgajām Friča Brīvzemnieka acīm. Lūk, kādam ir jābūt modernajam biogrāfiskajam romānam!

literatūrzinātnieks, literatūras kritiķis un muzeja darbinieks ARNIS KOROŠEVSKIS

Līdz Osvalda Zebra romānam daudziem Fricis Brīvzemnieks droši vien bija sastindzis piemineklis ar uzrakstu "jaunlatvietis, folkloras vācējs", taču autoram izdevies viņu patiešām parādīt kā dzīvu cilvēku starp citiem dzīviem cilvēkiem, kuru vidū virmo idejas, spriedumi un daža laba aplamība. Fons ir drūmās Krievijas impērijas dažādi nostūri, kuros nudien manāmi iedīgļi arī mūsdienu Krievijai un tās domāšanas veidam. Veiksmīgs iztēles un faktu sabalsojums, varbūt līdz šim labākais Zebra romāns.

tulkotāja, publiciste, redaktore IEVA LEŠINSKA

Osvalds Zebris ir jau pieredzējis vēsturisko romānu autors, un romāns "Dzīvs!" labi iekļaujas autora specialitātē. Tas stāsta par mazāku ievērību guvušo jaunlatvieti Frici Brīvzemnieku, kura neizmērojamo ieguldījumu latviešu kultūras pamatu veidošanā piemin retāk. "Dzīvs!" tiecas šo vēsturisko kļūdu labot, patiešām atdzīvinot Brīvzemnieka tēlu. Romāns ir teiksmains trilleris, kas perfektā saskaņā savij dabisko un pārdabisko: cilvēciskas jūtas, augstākus mērķus un neizskaidrojamu sakritību un pārpratumu pasauli. Tā Osvalds Zebris mums ir devis leģendu par folkloras Džeimsu Bondu, kas nosūtīts tautasdziesmu vākšanas misijā, vienlaikus atklājot Brīvzemnieku arī kā parastu cilvēku likteņu spēlē. Slavējama ir autora drosme nojaukt robežu starp reālo, iespējamo un neiespējamo, kas ļāvusi radīt neticami aizraujošu stāstu.

filosofe un publiciste SOFIJA ANNA KOZLOVA

Vilis Kasims. Foto: Ginta Zīverte

AUTORS: Vilis Kasims

DARBA NOSAUKUMS: "Svešuma grāmata"

IZDEVNIECĪBA: Latvijas Mediji

REDAKTORS: Henriks Eliass Zēgners

MAKETĒTĀJA: Baiba Lūsīte-Teikmane

MĀKSLINIEKS: Zigmunds Lapsa

ANOTĀCIJA: 

Atklāts vēstījums par mēģinājumiem atrast savu vietu mūždien mainīgajā pasaulē. Sākot ar tēva nāvi un beidzot ar meitas pirmajiem gadiem, grāmata stāsta arī par autora bērnību mazā Ziemeļvidzemes ciematā un vēlāko dzīvi Rīgā, Londonā un Barselonā, cenšoties izsekot šķietami neizbēgamajai svešuma sajūtai. Realitāte grāmatā apvienojas ar iztēli, veidojot literāri izsmalcinātu ieskatu mūsdienu vīrieša iekšējā pasaulē, vienlaikus arī dziļi personīgu un skaudri atpazīstamu stāstu par dzīvi un nāvi, mākslu un mīlestību.

PAR AUTORU: 

Vilis Kasims (1986) – tulkotājs, rakstnieks. Vairākus gadus pavadījis Londonā un Barselonā, kur nodarbojies ar lietotu grāmatu tirdzniecību. Dzīvodams Rīgā, strādājis izdevumos "Dadzis" un "Diena". Latviešu prozā debitējis 2015. gadā ar romānu "Lielā pasaule", kas satīriskā pastarpinājumā aplūko mēģinājumus mainīt Latvijas sociālo un politisko realitāti. 2020. gadā izdots miniatūru krājums "Lizergīnblūzs", 2023. gadā romāns "Atvaros". Vilis Kasims ir arī aktīvs fantāzijas literatūras tulkotājs no angļu, krievu un katalāņu valodas un latviešu literatūras popularizētājs – kā literārais aģents veicinājis sadarbību ar dažādiem ārvalstu izdevējiem. No 2018. gada līdz 2024. gadam viens no interneta žurnāla "Punctum" prozas redaktoriem. 2025. gadā izdots Kasima romāns esejās "Svešuma grāmata".

EKSPERTU VĒRTĒJUMI

"Svešuma grāmatu" esmu gaidījis jau kopš tās fragmentu pirmpublikācijām. Romāna nodaļās (jeb esejās) Kasims brien no viena svešuma nākamajā (no sēru svešuma uz bērnību, uz ārzemēm, attiecībām, atliktiem sapņiem un vēl tālāk). Lai kur Kasims vestu lasītāju, laiku pavadām vairāk pārdomās nekā notikumos, kas savirknēti apliecina, ka svešums galvenokārt mīt sevī pašā. Protams, "Svešuma grāmata" ietver zināmu pretrunu – tik trāpīgi apjaust un izsekot savu svešumu var tikai tad, ja izdevies nonākt tam pavisam tuvu.

dzejnieks un atdzejotājs EDVARDS KUKS

Ar šo darbu kopā pavadītais laiks sajūtu līmenī bija kā desmit seriāla sezonu noskatīšanās – jutos teju pagodināta, ka man bija iespēja tik satricinošā tuvplānā piedzīvot personības pieaugšanu, sevis meklējumus, vērot laika līniju un ģeogrāfisku punktu saplūšanu. Patiesībā jau šī ir tuvuma grāmata – caur autora pieredzi būt tuvu zaudējumam, mīlestībai, jaunai dzīvībai un vienkārši dzīvei. Tās ir Lielās Tēmas, par kurām jau sarakstītas grāmatu grāmatas, bet Viļa Kasima stāstnieka balss izceļas ar īpašu atklātību, kas atbalsojas lasītājā un liek kā caur dūcoša projektora lēcu atsaukt atmiņā pašam savas pieredzes, vietas un cilvēkus.

autore un tulkotāja SIGNE VIŠKA

"Svešuma grāmata" ir romāns esejās, kurā personiska pieredze savijas ar filozofiskām pārdomām par dzīvi, nāvi un cilvēka piederības sajūtu.

Grāmatas centrā ir svešuma motīvs – sajūta, ka cilvēks līdz galam nepieder ne vietai, ne citiem cilvēkiem, dažkārt pat pats sev. Teksta psiholoģiskais dziļums izpaužas kā spēja uztvert smalkas eksistenciālas nianses ar nesteidzīgu, meditatīvu toni. Dažubrīd šī apcerīgā plūsma var šķist lēna un noslēgta sevī, kā pārdomu telpa, kurā lasītājs tiek aicināts apstāties un paskatīties uz dzīvi no klusākas, dziļākas perspektīvas.

dzejnieks, rakstnieks un daudzmākslinieks RAIBĪS