Ingmāra Balode. Foto: Reinis Hofmanis
Māra Poļakova. Foto: Ruta Kurpniece
Māris Salējs. Foto: Ginta Zīverte
AUTORE: Ļuba Jakimčuka
DARBA NOSAUKUMS: "Donbasa aprikozes"
ATDZEJOTĀJI: Ingmāra Balode, Māra Poļakova un Māris Salējs
IZDEVNIECĪBA: Orbīta
REDAKTORE: Ieva Lešinska
DIZAINS: Toms Mrazausks
ANOTĀCIJA:
Ukraiņu dzejniece Ļuba Jakimčuka par krājumu "Donbasa aprikozes" saņēmusi neskaitāmus apbalvojumus. Viņa uzaugusi Luhanskas apgabalā, 80 km no Krievijas robežas. Pirmie vārdi dzejas krājumā ir vienkārša fakta konstatācija: "Tur, kur neaug aprikozes, sākas krievija". Dzeja dzimst no ļoti sarežģītas emocionālas pieredzes. Tajā ir gan visa zināmā sairšana, gan erotiskas alkas kara plosītā pilsētā, gan bērna valodai līdzīgi šļupsti, mēģinot stāstīt par nogalināšanas rīkiem. Viņas valodā vispār nav patosa, tā ir autentiska un intīma, ļaujot noskārst, kā jūtas sieviete, kurai visapkārt sabrūk viņas pasaule. Dzejoļi ir kā okupētu pilsētu iedzīvotāji, kuriem nav kur bēgt un kurus neviens neglābj no dzīvības briesmām.
PAR AUTORI:
Ļuba Jakimčuka (Любов Якимчук, 1985) ir ukraiņu dzejniece, dramaturģe un scenāriju autore, dzimusi Pervomaiskā, Luhanskas apgabalā. Viņas daiļrade cieši saistīta ar Donbasa reģiona pieredzi un kara realitāti, atklājot personiskā un vēsturiskā saskares punktus mūsdienu Ukrainā.
Literatūrā viņa debitēja ar dzejoļu krājumu Як МОДА ("Kā mode", 2009), bet plašāku ievērību guva ar krājumu Абрикоси Донбасу ("Donbasa aprikozes", 2015), kurā poētiski un fragmentāri dokumentēta dzimtā reģiona sabrukuma un zaudējuma pieredze. Jakimčuka darbojas arī dramaturģijā un kino, rakstījusi lugas un filmu scenārijus, tostarp piedalījusies projekta Слово. Дім «Слово»: Нескінчений роман ("Vārds. Nams «Vārds»: Nepabeigtais romāns") tapšanā, kas pievēršas ukraiņu rakstnieku likteņiem totalitārisma laikā.
Viņas dzeju raksturo lakoniska, reizē emocionāli intensīva valoda, teksta vizuālitāte, kā arī drosmīga vēsturiskās traumas artikulācija. Jakimčuka tiek uzskatīta par vienu no spilgtākajām mūsdienu ukraiņu literatūras balsīm.
PAR ATDZEJOTĀJIEM:
Ingmāra Balode (1981) – dzejniece, tulkotāja. Aktīvi iesaistījusies Latvijas literatūras dzīves veidošanā – darbojusies Radio NABA raidījumā "Bron-Hīts", bijusi interneta žurnāla "Satori" un apgāda "Mansards" redaktore. Balode ir darbīga un godalgota 20. un 21. gadsimta poļu dzejas un prozas tulkotāja. Pateicoties viņai, latviešu valodā lasāmi tādi ievērojami autori kā Hanna Krāla, Mikolajs Ložiņskis, Dorota Maslovska, Slavomirs Mrožeks, Ādams Zagajevskis, Česlavs Milošs un citi. Latviešu dzejā debitējusi 2007. gadā ar krājumu "Ledenes, ar kurām var sagriezt mēli", gan šis, gan 2012. gadā publicētais krājums "alba" ieguvis Latvijas Literatūras gada balvu. 2020. gadā iznācis jaunākais dzejas krājums "Dzejoļi pēc mūsu ēras". Par nopelniem poļu literatūras tulkošanā saņēmusi Polijas Republikas Nopelnu ordeņa sudraba krustu.
Māra Poļakova (1975) – tulkotāja. Tulko no vācu, angļu, sengrieķu, latīņu, jidiša, ebreju, ukraiņu, baltkrievu un krievu valodas. Tulkojusi vairākus pazīstamus ārvalstu literāros darbus, kā arī piedalījusies jaunā Bībeles tulkojuma izstrādē. Daudzkārtēja Latvijas Literatūras gada balvas nominante, 2010. gadā ieguvusi balvu par Susannas Klārkas romāna "Džonatans Streindžs un misters Norels" tulkojumu, savukārt 2024. gadā par Viktara Marcinoviča romāna "Mova" tulkojumu.
Māris Salējs (1971) – dzejnieks, atdzejotājs, literatūrzinātnieks. Sešu dzejoļu krājumu "Māmiņ, es redzēju dziesmu" (1999), "Mana politika" (2001, Annas Dagdas godalga), "Nedaudz vairāk" (2013), "Kā pirms pērkona" (2016, Ojāra Vācieša prēmija), "Tuvošanās" (2018), "Atsevišķa gaisma" (2025), kā arī viena koprājuma "Sudraba tagadnes tilts" (kopā ar Zani Dauguli; 2025) autors. Sarakstījis monogrāfiju "Uldis Bērziņš. Dzīve un laiktelpas poētika" (2011, Literatūras gada balva, speciālbalvu kategorija). Saņēmis Polijas Kultūras ministrijas ordeni "Par nopelniem Polijas kultūras labā" (2009). Atdzejo un tulko no ukraiņu, poļu u. c. slāvu valodām. Starp nozīmīgākajiem tulkojumiem – poļu dzejnieka, Nobela prēmijas laureāta Česlava Miloša eseju grāmata "Dzimtā Eiropa" (2011). No ukraiņu valodas atdzejojis Ivana Franko, Igora Rimaruka, Jurija Sadlovska, Romāna Sadlovska, Nazara Gončara, Ivana Lučuka, Ostapa Slivinska u. c. autoru dzeju.
EKSPERTU VĒRTĒJUMI
Tas ir spēcīgs veltījums vietai, nesaudzīgi, bet tēlaini atsedzot gan Donbasa vēsturi, gan šī brīža karu, kas sācies vismaz 2014. gadā (bet varbūt jau ilgi pirms tam) un notiek kā dzejnieces iekšienē, privātajās attiecībās, valodā, tā apkārtnē. Krājuma centrā ir divi kontrastējoši tēli – aprikozes un ogļraktuves –, kas iemieso Donbasu un visu, kas pie tā piederas. Dzejoļu tēlainība ir noslīpēta, un metaforas gludi pārnes no reālistiskām līdz pasakainām vai biedējoši sirreālām ainām. Gudri, skaisti un vajadzīgi.
filosofe un publiciste SOFIJA ANNA KOZLOVA
Es esmu pacifiste. Tas nozīmē to, ka esmu pret karu, arī kā taisnības izspriešanu starp divām pusēm. Mana negrozāma pārliecība ir tāda, ka nebūtu kara, ja cilvēki apzinātos un vadoņu iegribu dēļ atteiktos ņemt rokās ieročus. Abas puses, tomēr pirmkārt – kara uzsācēji. Tāpēc kara tēma mākslā man nepatīk. Filmās, glezniecībā, prozā un dzejā. Un nepatīk man tad, kad šļācas asinis, mētājas norautās kājas, lodes urbjas miesā, dubļi un grausti visriņķī, bezcerība, tukšums.
Tomēr skaidrs, ka mākslinieki šādos apstākļos nevar mierīgi stāvēt malā, lai nogaidītu labākus laikus. Ir jāraksta. Un jāraksta gudri. No pirmās rindkopas.
"Tur, kur aprikozes neaug, sākas Krievija."
Laba glezniecība, mūzika, literatūra un laba dzīve ir būvēta uz kontrastiem. Ja nebūtu gaismas, tumsa būtu ikdiena un nekā šaušalīga tajā. Ja ne pavasara ziedi, augļi būtu vien izejviela ievārījumiem un klusajām dabām. Ja ne ierobežojumi, brīvība būtu neatpazīstama.
"mēs iesim kājām, pat ja būsim basi
ja mājas neatradīsim, kur pametām
mēs mājas uzcelsim virs aprikožu vasām
no debess zilguma, no miglām auglīgām."
Recenzējot, vērtējot tulkojumus, saturam it kā nav nozīmes. Tikai tulkotāju, atdzejotāju darbs. Šoreiz vērtēju arī saturu, kas ar dzejnieku neatlaidību atnests līdz lasītājam un ir svarīgs notiekošā kara kontekstā. Lai kontrasts ir vaduguns mūsu pieticīgajām nedienām.
rakstniece KRISTĪNE ULBERGA
Krājums "Donbasa aprikozes" atklāj sāpīgu un personisku kara pieredzi, kurā savijas ģimenes atmiņas, dzimtā zeme un Donbasa industriālā vide. Dzejā aprikozes kļūst par dzimtenes un dzīvības simbolu, bet ogles un šahtas – par smagā darba un reģiona iezīmēm. Dzejas valoda ir fragmentāra un tēlaina, it kā pati pasaule būtu sašķelta līdz ar kara sākumu. Tāpat kā ogļu melnumu aiz nagiem ir grūti izmazgāt, arī "Donbasa aprikozes" atgādina, ka Donbasa pieredzi nevar ignorēt vai paiet tai garām.
dzejnieks, rakstnieks un daudzmākslinieks RAIBĪS