Luīze Pastore. Foto: Ginta Zīverte
AUTORE: Luīze Pastore
DARBA NOSAUKUMS: "Laimes govs"
IZDEVNIECĪBA: Liels un mazs
REDAKTORE: Inese Zandere
ILUSTRATORE: Evija Pintāne
DIZAINS: Artis Briedis
ANOTĀCIJA:
"Laimes govs" ir rotaļīgs, iztēles pilns piedzīvojumu stāsts, kurā meitiņa un tētis izgudro jaunus stāstus par Aleksandru Laimi – dēkaini, pētnieku un bagātnieku –, viņa bērniem un viņu piedzīvojumiem. Šajā stāstā par varoni kļūst ne mazāk brīnumains tēls – Laimes govs. Stāsts piedāvā iespēju doties piedzīvojumā, vienlaikus šķetinot svarīgas pārdomas par attiecībām, uzticēšanos un drosmi.
PAR AUTORI:
Luīze Pastore (1986) raksta grāmatas bērniem. Izdotas vairāk nekā desmit grāmatas. Daudzi darbi ieguvuši dažādas literārās godalgas – sērijas "Mākslas detektīvi" grāmatas ir saņēmušas Jāņa Baltvilka balvas, Latvijas Literatūras gada balvas, Bērnu žūrijas atzinību, Pastariņa prēmiju. Grāmata "Maskačkas stāsts" arī ieguvusi Latvijas Literatūras gada balvu un pēc tās motīviem 2019. iznākusi animācijas filma "Jēkabs, Mimmi un runājošie suņi". 2022. gadā grāmata "Laimes bērni" saņēmusi prestižo Boloņas Bērnu grāmatu tirgus balvu "Jaunie apvāršņi", ko piešķir īpaši inovatīvai grāmatai.
EKSPERTU VĒRTĒJUMI
Savā nu jau piecpadsmitajā grāmatā Luīze Pastore ir izdauzījusies ne pa jokam – Latvijas brūnā govs Venecuēlas džungļos? Govs, kas dod zelta pienu? Govs, kas prāto par protoniem un neitroniem? Viss ir iespējams. Bet ja nu nav? To mēs nevienam neteiksim. Šī savā ziņā ir atgriešanās dēkaiņa Aleksandra Laimes lapenē un ģimenē, ko iepazinām jau starptautisku atzinību guvušajos "Laimes bērnos" (liels un mazs, 2021), bet "Laimes govs" ir un paliek atsevišķs lielums (arī burtiski, jo grāmata ir tiešām paprāva un turklāt neticami skaista) – tas nav klasisks pirmās grāmatas turpinājums, tas nav arī "Laimes bērnu" prīkvels, drīzāk jau pazīstamas pasaules paplašinājums. Nezinu, kāda maģija piešauta klāt Luīzes Pastores rīta piena glāzei, lai radītu šādus stāstus, bet varu to tikai apbrīnot. Šis teksts ir kā dubultpasaka, ko gribas ieteikt visiem bērniem, viņu līdzcilvēkiem un līdzgovīm – gan īstām, gan izdomātām.
autore un tulkotāja SIGNE VIŠKA
Reiz mani izsauca uz skolu meitas skolotāja. Kad ierados, klasē sēdēja pat divas skolotājas un sociālā darbiniece. Nu, būs ziepes.
Tā un šitā. Ir lielas problēmas: matemātikā, uzvedībā, uz biksēm esot bijuši daži pleķīši, un izrādās arī kājas esot jāmazgā biežāk, jo tikai tādā veidā cilvēks varot sevi mīlēt un cienīt. Un vēl – bērns nedrīkstot iet uz veikalu ar mammas kredītkarti un pirkt saulespuķu sēklas un kolu pret vēdersāpēm, nedrīkst viens braukt uz Liepāju pie krustmātes. Nedrīkst vakaros skatīties Midsomeru. Nedrīkst ar skūteri braukt uz skolu. Vai jums ir veļasmašīna un nauda? Vai jums ir apstākļi? Vai jums ir mājās ūdens? Vai jums ir prāts? Vai jūs mīlat savu bērnu?
Tā nu es sēdēju bargu soģu priekšā un klusējot aizmeditēju līdz Venecuēlai, kur neviens sociālais darbinieks mūs nenoķers. Tur dzīvo Laimes ģimene ar Laimes govi, kas izglābta no anakondas vēdera, jo tētis Laime uzšķērda neradījumam vēderu un bērnu acu priekšā izvilka no tā govi. Tā ir vieta, kur no mošķiem glābjas iekš činčoro un trīs reizes dienā ēd makaronus. Tā ir vieta, kur bērns drīkst atpinkāt matus ar koka sakni un ķemmēties ar sprunguli. Ar to pašu, kas dienu iepriekš bijis vajadzīgs netīro kāju nobrucināšanai. Tā ir vieta, kur nevis Bārnabijs televizorā, bet lidojošais šķīvītis debesīs. Tur, Venecuēlas džungļos, bērni vēl nezina, cik sanāk, ja pieci pieskaita pie pieci, bet brālītis četros gados vēl nemaz nerunā, jo tētis bērnus skolo pats, bet Laimes govs staigā pa māju un šļakstina no pupiem savu superīgo pienu. Un visdrīzāk šie bērni izaugs par laimīgiem pieaugušajiem un mācēs mīlēt arī ar netīrām kājām, bet žurnālistu priekšā nogludinās matus ar savām siekalām.
Kad viss bija izrunāts, es drīkstēju iet. Uz skolas sola es atstāju neredzamu grāmatu – Luīzes Pastores "Laimes govi". To ieraudzīs un paņems tikai laimīgie.
rakstniece KRISTĪNE ULBERGA
"Laimes govs" turpina Luīzes Pastores iesākto neticamo stāstu par latviešu piedzīvojumu meklētāju Aleksandru Laimi, kuru lasītāji iepazina pirmajā grāmatā "Laimes bērni". Iemīļotie tēli un vide tiek atainota lasītājam tikpat spilgti kā pirmajā reizē. Jāņem vērā, ka tā paģēr iepriekšēju pazīšanos ar Laimes ģimeni un pasauli, nekavējoties pie lietas un bez liekām pļāpām strauji lecot stāstam mugurā. Tas nes lasītāju dziļi džungļos, kur uz visām četrām stāv Latvijas māju sajūtas simbols – govs. Luīze Pastore meistarīgi turpina iepriekšējā grāmatā iesākto, nostiprinot iedibinātos rituālus un ērmīgos teicienus. Viņa ir radījusi pasauli, kurā gan bērns, gan vecāks ir gaidīts un aicināts, ieminot taciņu no gultas līdz Venecuēlas džungļiem un atpakaļ, padarot ikdienību par šī džungļu stāsta daļu. Varam tikai cerēt, ka šie apciemojumi nebeigsies.
filosofe un publiciste SOFIJA ANNA KOZLOVA