Ligija Purinaša. Foto: Francis Belte
AUTORE: Ligija Purinaša
DARBA NOSAUKUMS: "Magnificat"
IZDEVNIECĪBA: Valodu māja
REDAKTORE: Elīna Kokareviča
LATGALIEŠU VALODAS LITERĀRĀ REDAKTORE: Laura Melne
MĀKSLINIEKS: Raivis Nikolajevs
DIZAINS: Arcioms Savucins
ANOTĀCIJA:
Krājumu veido piecas daļas, kurās tiek skatītas sievietes attiecības ar uzmākšanās pieredzi, ar dzimto vietu, ar vecākiem un līdzcilvēkiem, ar romantisko partneri un galu galā ar sevi, apzinoties un pieņemot to, ka "es" var tuvoties "citiem" tikai līdz noteiktai robežai, kuru šķērsojot "es" tomēr paliek viens. Daudzus šāda apzināšanās biedētu un liktu censties vairāk saistīties ar citiem, taču autore pieņem šo patiesību ar pašapzinīgu un pašironisku stoicismu, apliecinot spēku, kad viņa paliek vienatnē ar sevi, un tādā veidā rada atvērtu telpu traumatisko jautājumu aktualizēšanai. Krājuma dziļumu un dzejas valodas iedarbību pastiprina dzejprozas forma, ko iedvesmojusi lūgšanu stilistika, kā arī izsmalcinātais, unikālais poētisms, kāds piemīt vienīgi Ligijai Purinašai.
PAR AUTORI:
Ligija Purinaša (1991) – literāte, literatūrkritiķe, publiciste, žurnāliste. Darbojas latgaliešu kultūras žurnālistikā, vairāku desmitu Latgales grāmatniekiem un literātiem veltītu rakstu, recenziju un sarunu autore kultūras ziņu portālā lakuga.lv. No 2019. gada maija autore raidījuma "Kolnasāta" literatūrkritikas sadaļā "Kolnasātys gruomotplaukts". Bijusi centra "Marta" komunikācijas speciāliste, Rēzeknes filiāles vadītāja; arī radošajā darbībā tiecas aktualizēt sociālos jautājumus. 2019. gadā iznācis Purinašas debijas krājums "Sīvīte", liecība par sievieti mūsdienu Latgalē. Krājums saņēmis Latgaliešu kultūras gada balvu "Boņuks" 2019, savukārt 2020. gadā nominēts Latvijas Literatūras gada balvai kategorijā "Spilgtākā debija literatūrā". 2022. gadā iznācis autores otrais dzejoļu krājums "Pierobežas", 2025. gadā – dzejprozas krājums "Magnificat". Raksta arī prozu, 2025. gada "Latgolys prozys skaitejumu" uzvarētāja.
EKSPERTU VĒRTĒJUMI
Ligijas Purinašas "Magnificat" ir ļoti daudzšķautņains krājums, kur pamīšus iekļauti darbi latgaliešu un latviešu valodā. Lai arī krājumā apkopotie teksti tiek pieteikti kā dzejproza, tie saglabā noteiktu ritmiskumu, brīžiem iekļaujoties, piemēram, litānijas formā, citviet nobirstot pār lasītāju gluži bez elpas. Tas padara krājumu dzīvu un spēlīgu, bet katram tekstam piešķir individualitāti. Arī saturiski krājums ir bagātīgs, aptverot gan mūsdienīgus, gan vēsturiskus, gan mūžīgus naratīvus un vienlaikus saglabājot dziļu sakņotību noteiktā tēlu sistēmā, ko divos vārdos varētu raksturot kā Latgales feminismu – dievbijīgu, grēcīgu, kaislīgu, pretrunīgu, nepiekāpīgu un pašpietiekamu.
filosofe un publiciste SOFIJA ANNA KOZLOVA
Tēmas, kas jau iezīmējās Ligijas Purinašas līdzšinējos darbos "Sīvīte" un "Pierobežas" (Hronologeja, 2019 un 2021), dzejprozas krājumā "Magnificat" ieguvušas konkrētākus apveidus, vēl stingrāku mugurkaulu un asas šķautnes, kas uzplēš vienu otru šķietami sadzijušu brūci vai uztriecas uz labi slēptām varžacīm. No rindām plūstošā balss ir pārliecinoša, skaidra un skaļa; kādam varētu likties pārāk skaļa vai neērta tieši tāpēc, ka patiesa, un šī balss, vedinot cauri krājumam, ne mirkli neietrīcas, nesašķobās un nezaudē pārliecību. Tā ir sievietes balss, kas neprasa atļauju izteikties, tā neļaujas kušināšanai un glaimiem. "Magnificat" ir grāmata, ko pasist padusē, ejot karot par savām tiesībām un kliedzot līdz aizsmakumam.
autore un tulkotāja SIGNE VIŠKA
Purinašas dzejproza šoreiz ir masīva un blīva, tā veļas pār galvu kā lavīna, vietumis topot lasītāju nomācoša un smacējoša, taču tieši tādai tai jābūt.
Arī "Magnificat" ir turpinātas jau ierastās grēksūdzes dzejas tradīcijas, kas pēdējo divdesmit vai nupat jau vairāk gadu šķērsgriezumā kļuvušas būtiskas vairākām latviešu dzejnieču paaudzēm, taču Purinaša ir devusies vēl tālāk, padarot pašu grēksūdzi par grēku:
"(..) domāju ak dievs cik garlaicīgi rakstu iesniegumus petīcijas atlaidiet /
manus grēkus cik var par tiem grēkiem kāda balss manī ieķērcas pati /
kā grēks visus nomētā sūdzībām (..)".
Turpat līdzās veikli un asprātīgi virknētas arī visdažādākās atsauces kā uz latviešu, tā arī ārzemju literatūras klasiku; ļoti liela nozīme ir arī dažādiem reliģiskajiem aspektiem. Tādējādi lasītāja priekšstats par dzejā sagaidāmo nereti tiek izjaukts un pats par sevi dekonstruēts – Purinaša rada iespaidu, ka vēstīs par visu pašsaprotamo, taču jau nākamajā mirklī pierāda – pašsaprotams nav nekas.
Viena no būtiskākajām un mākslinieciski spēcīgākajām krājuma īpatnībām ir tāda, ka tas ne mirkli nepārtop par pašmērķīgi un deklaratīvi pieblīvētu satura un formas kopu, kas tiktu gāzta pār lasītāju. Purinašai daudz būtiskāk ir atklāt visu sabiedriski un personiski nozīmīgo (šī gada kontekstā tā rīkojusies arī Katrīna Rudzīte krājumā "Piezīmes par ķermeni", arī Agnese Rutkēviča). Krājumu caurstrāvo sociāli nozīmīga dzeja (piemēram, "kas notiek, ja publiski atzīsti, ka esi cietusi no seksuālas uzmākšanās", "sliktā meitene", "sievietes ķermenis", lai gan tikpat labi šeit var minēt faktiski visus krājumā apkopotos darbus), kas skaidri definē un manifestē jaunas dzejnieces esību un tiklab nolemtību 21. gadsimta kontekstā.
Ligija Purinaša sevi pieteica ar patiesi spilgtu debiju "Sīvīte", tādējādi bagātinot jaunāko laiku latgaliešu literatūras kopainu; šoreiz dzejas krājumā latgaliešu valoda ir arīdzan klātesoša vairākos dzejoļos, tomēr vissimpātiskāk vērtējama dzejnieces spēja veikli sapludināt abas valodas, radot īpatnēju instrumentāciju un skanējumu. Atsevišķos gadījumos dzeja tapusi kā veltījums Latgalei (īpaši jāizceļ dzejolis "latgaliāda"), un tas savukārt sasaucas ar atšķirīgas paaudzes devumu šāda veida dzejā – piemēram, Atmodas laikā tapušajiem Annas Rancānes dzejoļiem. Purinašas krājumu caurauž ritmisks valodas ritējums, kas patiešām formāli atgādina lūgšanu vai baznīcas dziesmu, tādēļ krājuma nosaukums ir trāpīgi izvēlēts, bet pats krājums – konceptuāli izturēts un norūdīts.
literatūrzinātnieks, literatūras kritiķis un muzeja darbinieks ARNIS KOROŠEVSKIS