Jānis Rokpelnis. Foto: Ginta Zīverte
AUTORS: Jānis Rokpelnis
DARBA NOSAUKUMS: "Nomods"
IZDEVNIECĪBA: Neputns
REDAKTORS: Ivars Šteinbergs
DIZAINS: Anta Pence
ANOTĀCIJA:
Jānis Rokpelnis ir viens no centrālajiem latviešu modernās dzejas klasikas autoriem, turklāt vislabākajā nozīmē – viņa darbus nevis piemin skolās, lai neviens tos neizlasītu, bet gan aizrautīgi lasa i masas, i dzejnieki, iedvesmojas mūziķi, komponisti, literatūrzinātnieki un ikviens, kas pievēršas tai literatūrai, kas gan vēsturiski, gan šobrīd iet tālāk par klišeju. Viņš ir kultivējis novatorisku un unikālā stila un metaforu sistēmā ieturētu liriku. Pēdējos gados Rokpelnis savā dzejā kļūst lakoniskāks, viņš ir piešķīris kalambūram eksistenciālu pārdzīvojumu izteikšanas nozīmi, un viņš ir izmantojis fonētisko kakofoniju un pantmēra aritmiju kā dzīves aso šķautņu reprezentāciju.
PAR AUTORU:
Jānis Rokpelnis (1945) – dzejnieks, atdzejotājs. Dzeja balansē starp lirismu un grotesku, meistarīgi savienojot dažādus valodas slāņus. Publicējis desmit dzejoļu krājumus, trīs romānus, Knutam Skujeniekam veltītu monogrāfiju "Smagiurbjas tinte" (2006). Publicējis arī literatūras kritiku un apceres par mākslu. Rokpeļņa darbi atdzejoti vairāk nekā 20 valodās. Atdzejojis latviski Innokentija Aņņenska, Nikolaja Rēriha, Aleksandra Bloka, Marinas Cvetajevas, Josifa Brodska, Semjona Haņina dzeju. Ilgus gadus bijis dzejas konsultants, dzejas un prozas grāmatu redaktors. Nozīmīgākie apbalvojumi: laikraksta "Padomju Jaunatne" prēmija par gada labāko pirmo dzejas krājumu (1976), Dzejas dienu balva (1981), Baltijas Asamblejas balva (2000), Aleksandra Čaka prēmija (2001), Literatūras gada balva (2004), žurnāla "Latvju Teksti" Dzejas dienu balva (2010), Ojāra Vācieša literārā prēmija (2010), Dzintara Soduma balva par novatorismu literatūrā (2013), Latvijas Literatūras gada balvas Mūža balva (2016).
EKSPERTU VĒRTĒJUMI
"Katrs cilvēks ir uzmetums" – teic autors. Kā uzmetums – Dieva, sabiedrības vai paša? Vai arī – viens cilvēks, viens atsevišķs nomods?
Lai atsauktos Rokpeļņa krājuma lakonismam, nepietiek ar zināšanām un pieredzi literatūras lasīšanā. Vai esmu vientulīgi sēdējusi pusnakts stundā (kā arī visās pārējās dzīves stundās) savā cellē, domādama par sākumu, galu un kumosu tiem pa vidu? Vai esmu pēdējā no manu ieroču brāļu armādas? Vai mūžīgās dvēseles jaunība nevajā/nenievā manu ķermeni?
Nezinu, vai jāapaug ar kultūrslāni, lai izprastu Rokpeļņa dzeju. Atkarīgs no līmeņa, kādā varat/vēlaties būt. Mana metode ir absolūta empātija un atteikšanās no personīgā svarīguma, arī māka pasmiet par sevi, neapvainojoties uz apkārtējo pasauli par it kā nodarīto, savu klupšanas akmeni pieņemšana ģimenē.
kraujas malā pirms lēciena
slejas stabila ēciņa
apdarināta ar granītu
tajā mītam gan es, gan tu
ne jau nu atvadas vēcinām
apgūstot lecīgu amatu
mūžīgā šodienā mītam
jau ievācoties šeit aizparītam
Rokpelnis uzdod jautājumus un pats izdomā atbildes, lai neizskatās, ka to nekad nav bijis. Un šis paliek par vienīgo mierinājumu.
rakstniece KRISTĪNE ULBERGA
Pēc Leona Brieža, Ulda Bērziņa, Jura Kronberga, Knuta Skujenieka un daudzu citu aiziešanas mūžībā Jānis Rokpelnis ir savas paaudzes "pēdējais mohikānis" jeb, lietojot bieži literatūras vēsturē konkrēto paaudzi raksturojošo apzīmējumu, "pēdējais romantiķis". Un, nē, tas nav muļķīgs salīdzinājums, jo tieši šajā krājumā viņš pārgriež romantismu ar nazi.
Domājot par šīs paaudzes devumu tieši 21. gadsimta kontekstā, Rokpeļņa artava ir bijusi nozīmīga. Pēdējo 15 gadu laikā kopš 2010. gada izdoti četri dzejas krājumi – turklāt dzejnieks ir bijis ražīgs ne tikai kvantitatīvi, bet arī kvalitatīvi, jo allaž domājis par to, kā savu lasītāju sasniegt, uzrunāt un aizraut iepriekš nebijušā veidā.
Ja savulaik Alberts Bels rādīja savu varoni, kuru dažādu (vēsturisku un ikdienišķu, universālu un personisku) iemeslu dēļ mocīja bezmiegs, tad Jānis Rokpelnis parāda lirisko "es", kurš atrodas tādā dīvainā fiziskā un metafiziskā stāvoklī, ko mēdz dēvēt par nomodu.
Un kāds tad ir Rokpeļņa nomoda nodoms? Varbūt – pēc šādas dzejas apgūšanas likt nomodā palikt arī lasītājam?
Rokpeļņa ierastajā rezignētajā skatienā šoreiz ir krietni vairāk rūgtuma un žults, nekā pat varētu gaidīt. Krājuma poētika ir vienkārša un brīžiem pat klaji ikdienišķa, Rokpelnis nevairās lietot tēlus un tropus, kas dzejā jau izsenis kļuvuši par triviāliem (gaisma un tumsa, zvaigznes), un šīs "augstās kategorijas" pēkšņi graut ar "zemajām" (spļāviens, vēmekļi, purni, asinssviedri, hruščovkas, bedres utt.). Gradācija no šķietami skaistā un cēlā līdz visam estētiski atbaidošajam ļauj dekonstruēt tēlu ierasto funkciju (zvaigznes nav mājīgas, zieds kā izkapts asa, gaudojoša roze; vienuviet pavīd pat pašam Rokpelnim dzejā savulaik raksturīgie gulbji, tikai šoreiz dzejoļa zemsvītras piezīmē vai atsaucē rotaļīgi un ar smīniņu norādot Veidenbauma Kalāčus; un, bez šaubām, Rokpelnim gulbji kā balti padebeši nekur neiet). Ja vairākiem mūsu 20. gadsimta dzejas klasiķiem būtisks ir sapnis (sākot ar Akurateru, kuram "lielāks kā dzīve ir dzīves sapnis", beidzot ar Elksni, kurai "sapnim jābūt lielākam par dzīvi"), tad Rokpelni "sapņu sastāvs neapmierina", viņš drīzāk apraksta dažādus dzīves postošos spēkus (uguns – liesma – ogles, kas ne tik daudz manifestējas realitātē, kā drīzāk bezgalīgi gruzd dzejnieka dvēseles zemdegās).
"Nomods" ir viens no drūmākajiem Rokpeļņa krājumiem, un tieši tādēļ fascinējošs, jo pilnībā kontrastē ar vēl šķietami salīdzinoši nesenajām dzejas kopām (piemēram, krājumu "Tīmeklītis").
literatūrzinātnieks, literatūras kritiķis un muzeja darbinieks ARNIS KOROŠEVSKIS
Lai arī Jānis Rokpelnis apgalvo, ka viņa mūza esot aizmigusi un krāc, krājums "Nomodā" apliecina, ka viņš pats laimīgā kārtā ir rosīgs un enerģisks, uzturēdams un pilnveidodams sev raksturīgo tvirto formu, muzikalitāti, pašironiju un asredzību.
tulkotāja, publiciste, redaktore IEVA LEŠINSKA