Sintija Kampāne-Štelmahere. Foto: Sintijas Kampānes-Štelmaheres privātais arhīvs
AUTORE: Sintija Kampāne-Štelmahere
DARBA NOSAUKUMS: "dārzs"
IZDEVNIECĪBA: Žurnāla "Punctum" atbalsta biedrība
REDAKTORS: Arvis Viguls
DIZAINS: Anete Krūmiņa
ANOTĀCIJA:
Arvis Viguls, krājuma redaktors, to raksturo šādi: "Sintijas Kampānes-Štelmaheres dzejoļos sastopam tēlus, kas tik smalkā liriskā dzejā kā šī ir labi pazīstami, iederīgi, iedarbīgi, – putni, augi, dabas parādības, pilsēta. Taču dzejniece zina, kā ar tiem apieties, lai lasītājs tos ieraudzītu jaunā gaismā. Un to arī dara laba dzeja – maigi izvelk vārdus no ikdienības noputējušajiem, kaulainajiem pirkstiem un piešķir tiem jaunu, pat ja trauslu, mirdzumu. Sintijas debijas krājums liek noticēt liriskās dzejas dzīvotspējai, smalkajam sīkstumam un spēkam. Manuprāt, šī ir mums visiem ļoti vajadzīga, ilgi gaidīta grāmata."
PAR AUTORI:
Sintija Kampāne-Štelmahere (1989) – dzejniece un literatūrkritiķe. Publicējusies izdevumos "Domuzīme", "Konteksts", "Punctum" un "Strāva". Viņas dzejoļos spilgta tēlainība apvienota ar precīzu un jutīgu ikdienas tvērumu, mainot lietu ierastās robežas un neuzbāzīgi atklājot cilvēka pieredzi. 2025. gadā izdots debijas krājums "dārzs".
EKSPERTU VĒRTĒJUMI
Kur atrodams solītais dārzs? Aiz mūriem, sētas, logu rāmja – ietvarots kā sapūkojies zars? Vai varbūt kaut kur zem perlamutra auzu mākoņiem? Kampānes-Štelmaheres dzejas tēlainība izriet no sirreālā, apmet loku un pārtop par ikdienišķu iepirkuma maisiņu sievietes rokā vai silta bērna plaukstu.
Visā krājumā vārds "dārzs" ir minēts tikai vienu reizi, un tomēr tas ir klātesošs katrā dzejolī. Jo dārzs ir īpaši izraudzīta, iekopta vieta, lai kur tā atrastos.
Izlasot gribu sekot – nest, augt un rūpīgi vērot, jo varbūt patiešām "...mēs staigājam kā aizdomīgi krūmi/ar pielādētām ogu piekabēm."
rakstniece KRISTĪNE ULBERGA
Šķita tikai un vienīgi likumsakarīgi, ka pēc ilgiem gadiem literatūras kritikā, kur Sintija Kampāne–Štelmahere allaž demonstrēja spožas zināšanas un spēju viedi izteikties par jaunākās dzejas procesiem, vienlaikus arī pašai radot oriģināldzeju un uzkrājot tās kopu, agrāk vai vēlāk nonāksim arī līdz autores debijai šajā literatūras veidā. Tas beidzot ir noticis.
Vērojot dažādas tendences pēdējo gadu debitantu aprindās, var pamanīt, ka līdzās pavisam jaunajiem autoriem – šībrīža divdesmitgadniekiem – nereti debitē arī trīsdesmitgadnieki un četrdesmitgadnieki (lai gan, objektīvi raugoties, visā plašajā literatūras vēsturē tā ir bijis allaž). Pastāv dažādas teorijas par to, vai autoram "pāragra debija" vai, gluži pretēji, "nogaidīta debija" nāk par labu vai par sliktu, taču pirmais atslēgas vārds vai iespaids, lasot dzejas krājumu "dārzs", ir – briedums.
Sasaiste ar "dārzu" asociatīvi liek pakavēties atmiņās un iespaidos par latviešu modernisma dzejas klasikas stūrakmeņiem, piemēram, agrīno Edvarta Virzas un Viktora Eglīša devumu, taču ne tikai – dārzs kā tēls, metafora vai simbols ir bijis būtisks veselai virknei autoru visa pagājušā gadsimta šķērsgriezumā. Vai tādēļ tas būtu zaudējis sava simboliskuma (un simbolisma!) spozmi un dziļumu? Sintijas Kampānes–Štelmaheres dzeja pierāda, ka nē.
Dārzs sevī ievilina, fascinē, aizrauj, rada vēlmi tajā uzkavēties vai arī atgriezties kādreiz tajā atkal. Lasītājam dārzs varbūt izliksies par apgūtu teritoriju, kurā taču jābūt skaidri zināmam un atpazīstamam katram kvadrātmetram, tomēr autores dzeja katra nākamā lasījuma laikā pārsteidzoši piedāvā ko jaunu.
Vislielākā vērtība Kampānes–Štelmaheres dzejā ir satriecoši poētiskā valoda – aliterācijas un asonanses lietojums, nereti arī iekšēja atskaņošanās, instrumentācija un nebūt ne nejaušs ritms, kas padara šādas dzejas lasīšanu par teju vai muzikālu piedzīvojumu. Tas arī ievērojami atšķir šo dzeju no ne tikai 2025. gada debitantu, bet visas šībrīža dzejas kopainas. Jaunākajā latviešu dzejā nav daudz krājumu, kurus lasot esmu izjutis vēlmi lasīt skaļi – tieši tādēļ, lai dzirdētu, kā tas izskan. Interesanta ir arī dzejnieces spēja paspēlēties ar visdažādākajiem tēliem, kuri no pavisam vienkāršām un šķietami ikdienišķām reālijām piepeši pārtop par ko vairāk.
Krājumā viss ir rūpīgi pārdomāts, izstrādāts, novests līdz iespējamajai pilnībai, un "dārzā", kā izrādās, šāda pilnība patiešām ir iespējama.
Ar cerību, ka pēc šīs izcilās debijas sekos vēl citi tikpat spēcīgi krājumi, autorei bildīšu viņas pašas vārdus: "es palieku gaidām tu paliec nākam".
literatūrzinātnieks, literatūras kritiķis un muzeja darbinieks ARNIS KOROŠEVSKIS
"dārzs" ir blīvas tēlainības pilns krājums, kurā pasauli iepazīstam vairāk caur nelielām, koncentrētām etīdēm nekā caur tiešu vērojumu. Starp dzejnieces paņēmieniem izceļas sablīvējošs atkārtojums un trāpīgi sirreāli tēli ("modru aci šūpojas daktilā elpa", "šūpojas ķiršu porcelāns" u.c.). Sabalsojoties dārzu, mājokli un dzīves telpu iezīmējošiem tēliem, krājums palīdz veikt brīžam nepateicīgu darbu – apzināt un iekārtot sava prāta telpu.
dzejnieks un atdzejotājs EDVARDS KUKS