Arvis Viguls. Foto: Ginta Zīverte

AUTORS: Federiko Garsija Lorka

DARBA NOSAUKUMS: "Dzejnieks Ņujorkā"

ATDZEJOTĀJS: Arvis Viguls

IZDEVNIECĪBA: Neputns

REDAKTORS: Valdis Ābols

MĀKSLINIEKS: Andris Breže

ANOTĀCIJA: 

Spāņu dzejnieks Federiko Garsija Lorka ieradās Ņujorkā 1929. gadā, 31 gada vecumā. Ņujorka, pirmā ārzemju pilsēta viņa dzīvē, atstāja uz dzejnieku ārkārtīgi spēcīgu iespaidu un lika radikāli mainīt poētisko stilu, "iztēles" dzejas vietā pievēršoties "iedvesmas" dzejai. Dzejoļi, kas tapa deviņu ASV (un trīs Kubā) pavadīto mēnešu laikā, iespējams, pat mulsināja autoru pašu un viņa dzīves laikā tā arī neiznāca vienotā krājumā, lai gan viņš reiz to minēja kā vienu no saviem svarīgākajiem poētiskajiem projektiem.

PAR AUTORU: 

Federiko Garsija Lorka (Federico García Lorca, 1898–1936) bija andalūziešu dzejnieks, dramaturgs un viena no svarīgākajām 20. gadsimta spāņu literatūras personībām. Viņa darbi apvieno lirisku poētiku, dziļu emocionālo spriegumu un spēcīgas folkloras un traģēdijas tradīcijas, atklājot gan individuālo likteni, gan sabiedrības konfliktus.

Lorka dzejā spilgti izpaužas dzīves, mīlestības un nāves tēmas – pazīstami ir dzejoļu krājumi Romancero gitano ("Čigānu balādes") un Poeta en Nueva York ("Dzejnieks Ņujorkā"), kuros viņš izmanto simbolus un ritmiskas valodas plūsmas, lai radītu intensīvu emocionālo pieredzi.

Teātrī viņš radīja nozīmīgas lugas, tostarp Bodas de sangre ("Asinskāzas"), Yerma ("Tukšais zieds (Jerma)") un La casa de Bernarda Alba ("Bernardas Albas nams"), kurās konfliktē personiskas kaislības ar sociālajām normām un tradīcijām.

Kad 1936. gadā sākās Spānijas pilsoņu karš, Garsija Lorka atstāja Madridi un devās uz Granadu. Drīz vien viņu un viņa svaini arestēja Fransisko Franko atbalstītāji un dzejnieks tika nošauts. 

PAR ATDZEJOTĀJU: 

Arvis Viguls (1987) – dzejnieks, atdzejotājs, tulkotājs. Latviešu dzejā viens no nozīmīgākajiem 21. gadsimta pirmās desmitgades beigās debitējušiem autoriem. Spilgti ienācis literatūrā ar krājumu "Istaba" (2009), saņemot gan kritiķu, gan lasītāju atzinību, ko izsaukusi arī 2012. gadā iznākusī dzejoļu grāmata "5:00". 2018. gadā klajā nācis trešais oriģinālkrājums "Grāmata", savukārt 2021. gadā – ceturtais dzejoļu krājums "Blusu cirks". 2024. gadā iznākusi autora debija prozā – krājums "Fermi paradokss". Regulāri tulko un atdzejo no serbu, horvātu, angļu, spāņu un krievu valodas. Vairāku literāro balvu saņēmējs, tostarp ieguvis Dzejas dienas balvas, Annas Dagdas prēmiju, Dzintara Soduma balvu, divas Latvijas Literatūras gada balvas.

EKSPERTU VĒRTĒJUMI

Vigula atdzejojumā es redzu pasauli, kurā gribētu dzīvot. Varbūt ar šo arī pietiktu?

Lorka kā liels lamzaks ar bērna satvērienu ir paķēris šo pasauli. Viņš to krata, apošņā un liek pie auss. Viņš spēlējas un smej.

Šajā pasaulē nav ne laikmeta, ne teritorijas, ne lozungu, ne feminisma, ne baiļu. Ņujorka varēja būt pirms simts, astoņsimt vai pēc deviņdesmit pieciem gadiem – viss viens.

Lorka uzrakstīja tā, lai Viguls varētu atdzejot, lai mūžīgajam nebūtu pilnīgi nekādu īpatnību.

rakstniece KRISTĪNE ULBERGA

Ņujorkas skarbi nežēlīgais, pasaules uztveri pārveidojošais un reizē fantastiski radošais krāšņums, kādu to piedzīvo trīsdesmit vienu gadu vecais Lorka, atradis izcilu interpretētāju latviski. Vai arī otrādi – veiksmīga bijusi Arvja Vigula izvēle atdzejot Lorku. Katrā ziņā krājums liecina par organisku saikni, kāda izveidojusies starp abiem dzejniekiem.

tulkotāja, publiciste, redaktore IEVA LEŠINSKA

Kopš Lorkas gada Ņujorkā aizritējis gandrīz gadsimts, tomēr liela daļa "Dzejnieka Ņujorkā" iespaidu šķiet pārlaicīgi, neatkarīgi no gadsimta izmaiņām amerikāņu metropolē. Dzejas varonis bieži ir vientuļš vai savrups vērotājs un nekad nešķiet pilsētā līdz galam iejuties. Varbūt tāpēc Lorka Ņujorku bieži tēlo aprisēs, aptuvenībās, uz naudaskāri un Volstrītas krahu noskatīdamies kā antropologs uz dīvainu rituālu ("Nāves deja").

Arvja Vigula atdzejojumā Lorkas dzeja saglabā gan mīklainību, gan muzikalitāti: Šī nav elle, šī ir iela. / Šī nav nāve. Šis ir augļu veikals. / Šī kaķa ķepā, ko sašķaidījis automobilis, / ir salauztu upju un nesniedzamu tālumu pasaule, / un es dzirdu sliekas dziesmu / daudzu meiteņu sirdīs. ("Ņujorka")

dzejnieks un atdzejotājs EDVARDS KUKS

Guntars Godiņš. Foto: Ginta Zīverte

AUTORS: Haso Krulls

DARBA NOSAUKUMS: "Atvere"

ATDZEJOTĀJS: Guntars Godiņš

IZDEVNIECĪBA: Žurnāla "Punctum" atbalsta biedrība

REDAKTORE: Sandra Godiņa

DIZAINS: Anete Krūmiņa

ANOTĀCIJA: 

Krājums "Atvere" igauņu valodā izdots 2021. gadā un saņēmis prestižo Igaunijas Kultūrkapitāla gada balvu.

Guntars Godiņš atdzejojuma priekšvārdā raksta: "It kā visai neliela dzejas grāmata, kas sastāv no astoņdesmit sešiem dzejoļiem, taču atsauču, alūziju, citātu pārpilnība, fundamentālu tēmu ieroses, stilistiskā viengabalainība, valodas plūdums to padara par lielu un nozīmīgu grāmatu. Varētu teikt – kārtējais Haso Krulla mūsdienu eposs."

PAR AUTORU: 

Haso Krulls (Hasso Krull, 1964) ir igauņu dzejnieks, literatūras un kultūras kritiķis un tulkotājs. Krulla dzeja ir cieši saistīta ar Igaunijas ainavu, taču idejiski tā aptver daudz plašākus apvāršņus, darbos integrējot vispasaules mitoloģijas un kultūras mantojumu. 

Vairāku dzejas grāmatu autors, publicējis arī esejas žurnālos un periodikā, dažas no tām apkopotas grāmatās. Tulkojis Žaka Deridā, Pola Valerī, Alena Ginsberga un citu pazīstamu rakstnieku un filozofu darbus. Starp daudzajiem apbalvojumiem un godalgām saņēmis arī Baltijas Asamblejas balvu, divas Igaunijas Kultūras fonda balvas, Tallinas Universitātes pasniedzēja balvu. 

Krulla pārsteidzošā un unikāla literatūra arvien vairāk piesaista starptautisku uzmanību, tādēļ viņa darbi ir tulkoti daudzās valodās, tostarp latviešu, somu, zviedru, angļu, franču, vācu, spāņu un citās. 

PAR ATDZEJOTĀJU: 

Guntars Godiņš (1958) – dzejnieks, atdzejotājs un tulkotājs. Piecu dzejoļu krājumu autors, kura dzejā sākotnēji lirisko, nedaudz vēlāk – ironisko, dusmīgo, epatējošo balsi, arī poētiskos eksperimentus grafiskajā dzejā nomaina poētisks vērojums, uzmanības koncentrēšana uz mirkli, sīkajām lietām un klusumu. Tulkojis un atdzejojis daudzus desmitus darbu, reizē būdams kultūrpolitiķis, kas padziļina literāros sakarus starp latviešu, igauņu, somu un zviedru literatūru. Strādājis diplomātiskajā dienestā, veicot kultūras atašeja pienākumus Igaunijas Republikā. Daudzu literāro un kultūras apbalvojumu nominants un ieguvējs, tostarp ieguvis četras Latvijas Literatūras gada balvas. 

EKSPERTU VĒRTĒJUMI

Guntars Godiņš lasītāju ieved daudzbalsīgā un simboliem piesātinātā Krulla poētiskajā pasaulē. Dzejoļos savijas sengrieķu mitoloģijas tēli, igauņu folkloras motīvi un atsauces uz igauņu dzejnieka Jāna Kaplinska darbiem. Atdzejojumā veiksmīgi saglabāta autora dzejas balss un metaforiskā valoda, kas ļauj sajust Krulla poētiskās domāšanas plūdumu. Krājums atklāj gan autora, gan atdzejotāja erudīciju un daudzslāņaino literāro pieredzi.

dzejnieks, rakstnieks un daudzmākslinieks RAIBĪS

Atsauces uz sengrieķu mitoloģiju sasaistē ar igauņu folkloru, dzejniekam un visai igauņu literatūrai nozīmīgā Jāna Kaplinska citāti, alūziju birums precīzi nostrādātos filozofiskos, poētiski iedarbīgos dzejoļos, kas liecina kā par autora, tā arī atdzejotāja vērienu un erudīciju.

tulkotāja, publiciste, redaktore IEVA LEŠINSKA

Katrs Godiņa atdzejojums ir intriga. Un to ir trakoti daudz, bet lasītāji – (ne)lutināti. Godiņa atdzejotā Lāksonena nolikta plauktā ļoti aizsniedzamā vietā un ir sevišķi derīga, kad tuvojas ziema. Kivirehkam un Kaplinskim arī sava vieta. Un, protams, abi Ehini.

Šoreiz vērtēšanā Hasso Krulls – kvalitatīvu un īpatnu igauņu dzeju pārstāvošs dzejnieks. Viņa rindās atrodamas atsauces uz literatūras un glezniecības klasiķiem, igauņu kolēģiem, vēsturi, mitoloģiju, pasaku tēliem. Pilsēta Krulla dzejā tiek piesaukta kontrastam, atpūtai un ticamībai, kamēr Ariadne, Dionīss, pūķis, Platons un nimfas dara to, kas viņiem nav jādara.

Lai šo visu saprastu, atdzejotājam nepietiek ar pieredzi un talantu. Vajadzētu būt arī diezgan gudram, ko Godiņš ir godam atrādījis.

(…) es ilgojos būt sprauga, no kuras pasaule birst (…)

rakstniece KRISTĪNE ULBERGA

Ingmāra Balode. Foto: Reinis Hofmanis

Māra Poļakova. Foto: Ruta Kurpniece

Māris Salējs. Foto: Ginta Zīverte

AUTORE: Ļuba Jakimčuka

DARBA NOSAUKUMS: "Donbasa aprikozes"

ATDZEJOTĀJI: Ingmāra Balode, Māra Poļakova un Māris Salējs

IZDEVNIECĪBA: Orbīta

REDAKTORE: Ieva Lešinska

DIZAINS: Toms Mrazausks

ANOTĀCIJA: 

Ukraiņu dzejniece Ļuba Jakimčuka par krājumu "Donbasa aprikozes" saņēmusi neskaitāmus apbalvojumus. Viņa uzaugusi Luhanskas apgabalā, 80 km no Krievijas robežas. Pirmie vārdi dzejas krājumā ir vienkārša fakta konstatācija: "Tur, kur neaug aprikozes, sākas krievija". Dzeja dzimst no ļoti sarežģītas emocionālas pieredzes. Tajā ir gan visa zināmā sairšana, gan erotiskas alkas kara plosītā pilsētā, gan bērna valodai līdzīgi šļupsti, mēģinot stāstīt par nogalināšanas rīkiem. Viņas valodā vispār nav patosa, tā ir autentiska un intīma, ļaujot noskārst, kā jūtas sieviete, kurai visapkārt sabrūk viņas pasaule. Dzejoļi ir kā okupētu pilsētu iedzīvotāji, kuriem nav kur bēgt un kurus neviens neglābj no dzīvības briesmām.

PAR AUTORI: 

Ļuba Jakimčuka (Любов Якимчук, 1985) ir ukraiņu dzejniece, dramaturģe un scenāriju autore, dzimusi Pervomaiskā, Luhanskas apgabalā. Viņas daiļrade cieši saistīta ar Donbasa reģiona pieredzi un kara realitāti, atklājot personiskā un vēsturiskā saskares punktus mūsdienu Ukrainā.

Literatūrā viņa debitēja ar dzejoļu krājumu Як МОДА ("Kā mode", 2009), bet plašāku ievērību guva ar krājumu Абрикоси Донбасу ("Donbasa aprikozes", 2015), kurā poētiski un fragmentāri dokumentēta dzimtā reģiona sabrukuma un zaudējuma pieredze.  Jakimčuka darbojas arī dramaturģijā un kino, rakstījusi lugas un filmu scenārijus, tostarp piedalījusies projekta Слово. Дім «Слово»: Нескінчений роман ("Vārds. Nams «Vārds»: Nepabeigtais romāns") tapšanā, kas pievēršas ukraiņu rakstnieku likteņiem totalitārisma laikā.

Viņas dzeju raksturo lakoniska, reizē emocionāli intensīva valoda, teksta vizuālitāte, kā arī drosmīga vēsturiskās traumas artikulācija. Jakimčuka tiek uzskatīta par vienu no spilgtākajām mūsdienu ukraiņu literatūras balsīm.

PAR ATDZEJOTĀJIEM: 

Ingmāra Balode (1981) – dzejniece, tulkotāja. Aktīvi iesaistījusies Latvijas literatūras dzīves veidošanā – darbojusies Radio NABA raidījumā "Bron-Hīts", bijusi interneta žurnāla "Satori" un apgāda "Mansards" redaktore. Balode ir darbīga un godalgota 20. un 21. gadsimta poļu dzejas un prozas tulkotāja. Pateicoties viņai, latviešu valodā lasāmi tādi ievērojami autori kā Hanna Krāla, Mikolajs Ložiņskis, Dorota Maslovska, Slavomirs Mrožeks, Ādams Zagajevskis, Česlavs Milošs un citi. Latviešu dzejā debitējusi 2007. gadā ar krājumu "Ledenes, ar kurām var sagriezt mēli", gan šis, gan 2012. gadā publicētais krājums "alba" ieguvis Latvijas Literatūras gada balvu. 2020. gadā iznācis jaunākais dzejas krājums "Dzejoļi pēc mūsu ēras".  Par nopelniem poļu literatūras tulkošanā saņēmusi Polijas Republikas Nopelnu ordeņa sudraba krustu. 

Māra Poļakova (1975) – tulkotāja. Tulko no vācu, angļu, sengrieķu, latīņu, jidiša, ebreju, ukraiņu, baltkrievu un krievu valodas. Tulkojusi vairākus pazīstamus ārvalstu literāros darbus, kā arī piedalījusies jaunā Bībeles tulkojuma izstrādē. Daudzkārtēja Latvijas Literatūras gada balvas nominante, 2010. gadā ieguvusi balvu par Susannas Klārkas romāna "Džonatans Streindžs un misters Norels" tulkojumu, savukārt 2024. gadā par Viktara Marcinoviča romāna "Mova" tulkojumu. 

Māris Salējs (1971) – dzejnieks, atdzejotājs, literatūrzinātnieks. Sešu dzejoļu krājumu "Māmiņ, es redzēju dziesmu" (1999), "Mana politika" (2001, Annas Dagdas godalga), "Nedaudz vairāk" (2013), "Kā pirms pērkona" (2016, Ojāra Vācieša prēmija), "Tuvošanās" (2018), "Atsevišķa gaisma" (2025), kā arī viena koprājuma "Sudraba tagadnes tilts" (kopā ar Zani Dauguli; 2025) autors. Sarakstījis monogrāfiju "Uldis Bērziņš. Dzīve un laiktelpas poētika" (2011, Literatūras gada balva, speciālbalvu kategorija). Saņēmis Polijas Kultūras ministrijas ordeni "Par nopelniem Polijas kultūras labā" (2009). Atdzejo un tulko no ukraiņu, poļu u. c. slāvu valodām. Starp nozīmīgākajiem tulkojumiem – poļu dzejnieka, Nobela prēmijas laureāta Česlava Miloša eseju grāmata "Dzimtā Eiropa" (2011). No ukraiņu valodas atdzejojis Ivana Franko, Igora Rimaruka, Jurija Sadlovska, Romāna Sadlovska, Nazara Gončara, Ivana Lučuka, Ostapa Slivinska u. c. autoru dzeju. 

EKSPERTU VĒRTĒJUMI

Tas ir spēcīgs veltījums vietai, nesaudzīgi, bet tēlaini atsedzot gan Donbasa vēsturi, gan šī brīža karu, kas sācies vismaz 2014. gadā (bet varbūt jau ilgi pirms tam) un notiek kā dzejnieces iekšienē, privātajās attiecībās, valodā, tā apkārtnē. Krājuma centrā ir divi kontrastējoši tēli – aprikozes un ogļraktuves –, kas iemieso Donbasu un visu, kas pie tā piederas. Dzejoļu tēlainība ir noslīpēta, un metaforas gludi pārnes no reālistiskām līdz pasakainām vai biedējoši sirreālām ainām. Gudri, skaisti un vajadzīgi.

filosofe un publiciste SOFIJA ANNA KOZLOVA

Es esmu pacifiste. Tas nozīmē to, ka esmu pret karu, arī kā taisnības izspriešanu starp divām pusēm. Mana negrozāma pārliecība ir tāda, ka nebūtu kara, ja cilvēki apzinātos un vadoņu iegribu dēļ atteiktos ņemt rokās ieročus. Abas puses, tomēr pirmkārt – kara uzsācēji. Tāpēc kara tēma mākslā man nepatīk. Filmās, glezniecībā, prozā un dzejā. Un nepatīk man tad, kad šļācas asinis, mētājas norautās kājas, lodes urbjas miesā, dubļi un grausti visriņķī, bezcerība, tukšums.

Tomēr skaidrs, ka mākslinieki šādos apstākļos nevar mierīgi stāvēt malā, lai nogaidītu labākus laikus. Ir jāraksta. Un jāraksta gudri. No pirmās rindkopas.

"Tur, kur aprikozes neaug, sākas Krievija."

Laba glezniecība, mūzika, literatūra un laba dzīve ir būvēta uz kontrastiem. Ja nebūtu gaismas, tumsa būtu ikdiena un nekā šaušalīga tajā. Ja ne pavasara ziedi, augļi būtu vien izejviela ievārījumiem un klusajām dabām. Ja ne ierobežojumi, brīvība būtu neatpazīstama.

"mēs iesim kājām, pat ja būsim basi

ja mājas neatradīsim, kur pametām

mēs mājas uzcelsim virs aprikožu vasām

no debess zilguma, no miglām auglīgām."

Recenzējot, vērtējot tulkojumus, saturam it kā nav nozīmes. Tikai tulkotāju, atdzejotāju darbs. Šoreiz vērtēju arī saturu, kas ar dzejnieku neatlaidību atnests līdz lasītājam un ir svarīgs notiekošā kara kontekstā. Lai kontrasts ir vaduguns mūsu pieticīgajām nedienām.

rakstniece KRISTĪNE ULBERGA

Krājums "Donbasa aprikozes" atklāj sāpīgu un personisku kara pieredzi, kurā savijas ģimenes atmiņas, dzimtā zeme un Donbasa industriālā vide. Dzejā aprikozes kļūst par dzimtenes un dzīvības simbolu, bet ogles un šahtas – par smagā darba un reģiona iezīmēm. Dzejas valoda ir fragmentāra un tēlaina, it kā pati pasaule būtu sašķelta līdz ar kara sākumu. Tāpat kā ogļu melnumu aiz nagiem ir grūti izmazgāt, arī "Donbasa aprikozes" atgādina, ka Donbasa pieredzi nevar ignorēt vai paiet tai garām.

dzejnieks, rakstnieks un daudzmākslinieks RAIBĪS

Ingmāra Balode. Foto: Reinis Hofmanis

Jānis Elsbergs. Foto: Gints Ivuškāns

Māra Poļakova. Foto: Ruta Kurpniece

Māris Salējs. Foto: Ginta Zīverte

Arvis Viguls. Foto: Ginta Zīverte

AUTORE: Ostaps Slivinskis

DARBA NOSAUKUMS: "Ziemas karalis un citi dzejoļi"

ATDZEJOTĀJI: Ingmāra Balode, Jānis Elsbergs, Māra Poļakova, Māris Salējs un Arvis Viguls

IZDEVNIECĪBA: Orbīta

REDAKTORS: Artis Ostups

DIZAINS: Lote Vilma

ANOTĀCIJA: 

Krājums ļauj dzirdēt autora balsi un iemantot izcili smalki veidota teksta pieredzi, apdzīvot Ostapa Slivinska piedāvātās ainas un ainavas šajā turbulences un melna trokšņa pārpilnajā laikā. Izlasē apkopoti vairāk nekā desmit gadu posmā tapuši darbi, kā arī jaunākie, pagaidām ukrainiski grāmatā neapkopotie kara gadu dzejoļi.

PAR AUTORU: 

Ostaps Slivinskis (Остап Сливинський, 1978) ir ukraiņu dzejnieks, eseju autors, tulkotājs, literatūras kritiķis un pētnieks.

Slivinskis ir publicējis vairākus dzejas krājumus, tostarp Жертвоприношення великої риби ("Lielās zivs upurēšana", 1998), Полуднева лінія ("Pusdienlaika līnija", 2004), М’яч у пітьмі ("Bumba tumsā", 2008), Адам ("Ādams", 2012) un Зимовий король ("Ziemas karalis", 2018), kuros viņš ar asociatīvu valodu un pietāti pret detaļām reflektē par valodas, vēstures un identitātes jautājumiem.

Par savu radošo un tulkošanas darbu Slivinskis ieguvis vairākas literārās balvas, tostarp Bohdana Ihora Antoniča prēmiju un Huberta Burdas balvu jaunajiem dzejniekiem.

Papildus dzejai viņš raksta kritikas esejas, tulko daiļliteratūru no angļu, poļu, bulgāru, makedoniešu, baltkrievu un krievu valodas. Slivinskis ir arī literatūras žurnāla Radar redaktors. Pasniedz literatūras kursus Ļvivas universitātē, kā arī piedalās starptautiskos literāros projektos.

Viņa dzeju raksturo spēcīga tēlainība, daudzveidīga valoda un spēja sasaistīt personisko pieredzi ar plašākiem kultūras un vēsturiskajiem kontekstiem.

PAR ATDZEJOTĀJIEM: 

Ingmāra Balode (1981) – dzejniece, tulkotāja. Aktīvi iesaistījusies Latvijas literatūras dzīves veidošanā – darbojusies Radio NABA raidījumā "Bron-Hīts", bijusi interneta žurnāla "Satori" un apgāda "Mansards" redaktore. Balode ir darbīga un godalgota 20. un 21. gadsimta poļu dzejas un prozas tulkotāja. Pateicoties viņai, latviešu valodā lasāmi tādi ievērojami autori kā Hanna Krāla, Mikolajs Ložiņskis, Dorota Maslovska, Slavomirs Mrožeks, Ādams Zagajevskis, Česlavs Milošs un citi. Latviešu dzejā debitējusi 2007. gadā ar krājumu "Ledenes, ar kurām var sagriezt mēli", gan šis, gan 2012. gadā publicētais krājums "alba" ieguvis Latvijas Literatūras gada balvu. 2020. gadā iznācis jaunākais dzejas krājums "Dzejoļi pēc mūsu ēras".  Par nopelniem poļu literatūras tulkošanā saņēmusi Polijas Republikas Nopelnu ordeņa sudraba krustu. 

Jānis Elsbergs (1969) – dzejnieks, tulkotājs, redaktors. Piecu dzejoļu krājumu autors. Tulko no angļu un franču valodas romānus un dramaturģijas darbus, daļa no tiem iestudētu Latvijas teātros, amerikāņu dzeju (Vitmens, Kamingss, Korso, Bukovskis, Krīlijs, Snaiders, Rotenbergs u. c.), lietuviešu dzeju un prozu (Sroga, Šlepiks, Bleizgis, Kunčins, Januševičs u. c.). Atsevišķi atdzejojumi un tulkojumi arī no vācu, krievu un itāļu valodas. Vairāku dzejas un atdzejas grāmatu redaktors, tāpat arī vairāku lielapjoma dzejas, prozas un tulkojumu izlašu sastādītājs un redaktors (Klāva Elsberga "Raksti", Vizmas Belševicas atdzejas izlase, sērija "Vizmas Belševicas arhīva burtnīcas", Olafa Stumbra, Ievas Rozes u. c. dzejas grāmatas). 2021. gadā saņēmis Latvijas Literatūras gada balvu par Čārlza Bukovska dzejas izlases "Kodiens" atdzejojumu.

Māra Poļakova (1975) – tulkotāja. Tulko no vācu, angļu, sengrieķu, latīņu, jidiša, ebreju, ukraiņu, baltkrievu un krievu valodas. Tulkojusi vairākus pazīstamus ārvalstu literāros darbus, kā arī piedalījusies jaunā Bībeles tulkojuma izstrādē. Daudzkārtēja Latvijas Literatūras gada balvas nominante, 2010. gadā ieguvusi balvu par Susannas Klārkas romāna "Džonatans Streindžs un misters Norels" tulkojumu, savukārt 2024. gadā par Viktara Marcinoviča romāna "Mova" tulkojumu. 

Māris Salējs (1971) – dzejnieks, atdzejotājs, literatūrzinātnieks. Sešu dzejoļu krājumu "Māmiņ, es redzēju dziesmu" (1999), "Mana politika" (2001, Annas Dagdas godalga), "Nedaudz vairāk" (2013), "Kā pirms pērkona" (2016, Ojāra Vācieša prēmija), "Tuvošanās" (2018), "Atsevišķa gaisma" (2025), kā arī viena koprājuma "Sudraba tagadnes tilts" (kopā ar Zani Dauguli; 2025) autors. Sarakstījis monogrāfiju "Uldis Bērziņš. Dzīve un laiktelpas poētika" (2011, Literatūras gada balva, speciālbalvu kategorija). Saņēmis Polijas Kultūras ministrijas ordeni "Par nopelniem Polijas kultūras labā" (2009). Atdzejo un tulko no ukraiņu, poļu u. c. slāvu valodām. Starp nozīmīgākajiem tulkojumiem – poļu dzejnieka, Nobela prēmijas laureāta Česlava Miloša eseju grāmata "Dzimtā Eiropa" (2011). No ukraiņu valodas atdzejojis Ivana Franko, Igora Rimaruka, Jurija Sadlovska, Romāna Sadlovska, Nazara Gončara, Ivana Lučuka, Ostapa Slivinska u. c. autoru dzeju. 

Arvis Viguls (1987) – dzejnieks, atdzejotājs, tulkotājs. Latviešu dzejā viens no nozīmīgākajiem 21. gadsimta pirmās desmitgades beigās debitējušiem autoriem. Spilgti ienācis literatūrā ar krājumu "Istaba" (2009), saņemot gan kritiķu, gan lasītāju atzinību, ko izsaukusi arī 2012. gadā iznākusī dzejoļu grāmata "5:00". 2018. gadā klajā nācis trešais oriģinālkrājums "Grāmata", savukārt 2021. gadā – ceturtais dzejoļu krājums "Blusu cirks". 2024. gadā iznākusi autora debija prozā – krājums "Fermi paradokss". Regulāri tulko un atdzejo no serbu, horvātu, angļu, spāņu un krievu valodas. Vairāku literāro balvu saņēmējs, tostarp ieguvis Dzejas dienas balvas, Annas Dagdas prēmiju, Dzintara Soduma balvu, divas Latvijas Literatūras gada balvas.

EKSPERTU VĒRTĒJUMI

Izlases atdzejotāji ir aptvēruši plašu Slivinska dzejas klāstu, kas ļauj viņu iepazīt gan lakoniskos haiku, gan ciklos un atkārtojošos motīvos. Šķiet, vienojošs elements šajā izlasē ir cilvēka klātbūtne un tās gaistamība. Sak, mīlestība ir, bet ar to nepietiek. Slivinska dzeja it kā apzinās pasaules nepilnību, nedz to noliedz, nedz izliekas, ka viss ir labojams, kaut nekas cits neatliek. Kā cita pasaules līmeņa dzeja, tā ir ietilpīga, daudzveidīga un nedaudz neatminama.

dzejnieks un atdzejotājs EDVARDS KUKS

Skaudra, sāpīga, tieši sirdij triecas cauri Slivinska dzeja. Un kā gan citādi, ja viņš māca mums karu, kas pārvērš visu, kas bijis zināms un ierasts pirms tam. Par nākotni it kā nav iespējams domāt, taču nākotne ir lieliskie atdzejotāji un esam mēs, lasītāji. Tas ir vairāk par "pusi minūtes", kuru ilgst dzejolis, tas ir "pēc tam".

tulkotāja, publiciste, redaktore IEVA LEŠINSKA

Kurš ir Ziemas karalis? Dzejnieks bērnu ielenkumā? Zaldāts ierakumos? Arī nāve un Dievs.

Tikai mākslā pieredze kļūst mantojama. Mūzikai, gleznai tulkus nevajag. Bet, lai pārceltu dzeju, ir jāskatās aiz burtiem, vārdiem, vēstures, ir jārunā nošu un krāsu valodā vai vēl trakāk – jākļūst par to, kurš raksta. Šis uzdevums ir godam paveikts. Ja es būtu karalis, es izsludinātu jaunu likumu visiem, visiem! Pirms runāt par karu, jums jāizlasa Ostapa Slivinska "Ziemas karalis."

(…) karš ir atkailinājis mūsu mājas līdz skeletam,

noplēsis mums ādu, lai vieglāk pārbaudīt, vai zem tās

vēl sitas sirds.

rakstniece KRISTĪNE ULBERGA

Ingmāra Balode. Foto: Reinis Hofmanis

AUTORS: Romans Honets

DARBA NOSAUKUMS: "ziema, maldi"

ATDZEJOTĀJA: Ingmāra Balode

IZDEVNIECĪBA: Žurnāla "Punctum" atbalsta biedrība

REDAKTORS: Arvis Viguls

DIZAINS: Anete Krūmiņa

ANOTĀCIJA: 

Dzejas krājums, kurā ziema kļūst par telpu, laiku un sajūtu, bet maldi – par ceļu uz patiesību. Tekstos urbānā ainava un klusie piepilsētu nostūri savijas ar iekšējo monologu: sniega dūmaka, stikla aukstums, kāpņu telpu atbalsis un atmiņu plīsumi. Ikdienas detaļas pārvēršas tēlos, kas vienlaikus ir trausli un trāpīgi, bet valodas skaidrība atklāj slāņus, kur emocijas pulsē kā gaisma aiz aizsaluša loga. Šī dzeja ir sirreāla un taustāma vienlaikus: skaidri kadri un negaidīti pagriezieni, īsas, piesātinātas rindas, kas atstāj ilgstošu pēcgaršu. Lasītājs kļūst par līdzautoru, sekojot pēdām, kas sniegā pazūd un atkal parādās – starp sapni un nomodu, starp tuvību un attālumu. Krājums uzrunās tos, kuri meklē lirisku intensitāti, emocionālu asumu un mūsdienīgas poļu dzejas telpas plašumu.

PAR AUTORU: 

Romans Honets (Roman Honet, 1974) ir poļu dzejnieks, redaktors un literāts, kuru uzskata par vienu no nozīmīgākajiem mūsdienu poļu dzejas pārstāvjiem. No 1995. līdz 2008. gadam viņš bija literārā žurnāla Studium redaktors, kā arī sastādīja un izdeva vairākas jauno Polijas dzejnieku antoloģijas. 

Kā dzejnieks Honets publicējis vairākus krājumus, tostarp alicja ("alise", 1996), pójdziesz synu do piekła ("tu, dēls, iesi ellē", 1998), serce ("sirds", 2002), baw się ("spēlējies", 2008), piąte królestwo ("piektā karaļvalsts", 2011), świat był mój ("pasaule bija mana", 2014) un ciche psy ("klusie suņi", 2017). Par izcilu ieguldījumu mūsdienu dzejā viņš saņēmis prestižo Vislavas Šimborskas vārdā nosaukto dzejas balvu.

Honeta dzeja tulkota vairākās valodās. Viņš vada radošās rakstīšanas kursus Jageloņu universitātē Krakovā un darbojas arī literatūras žurnāla LiterackaPolska.pl redakcijā.

Honeta darbi izceļas ar emocionālu dziļumu, spilgtu tēlainību un pārdomām par cilvēka pieredzi un valodas robežām, radot dzeju, kas ir gan intīma, gan vispārcilvēciska.

PAR ATDZEJOTĀJU: 

Ingmāra Balode (1981) – dzejniece, tulkotāja. Aktīvi iesaistījusies Latvijas literatūras dzīves veidošanā – darbojusies Radio NABA raidījumā "Bron-Hīts", bijusi interneta žurnāla "Satori" un apgāda "Mansards" redaktore. Balode ir darbīga un godalgota 20. un 21. gadsimta poļu dzejas un prozas tulkotāja. Pateicoties viņai, latviešu valodā lasāmi tādi ievērojami autori kā Hanna Krāla, Mikolajs Ložiņskis, Dorota Maslovska, Slavomirs Mrožeks, Ādams Zagajevskis, Česlavs Milošs un citi. Latviešu dzejā debitējusi 2007. gadā ar krājumu "Ledenes, ar kurām var sagriezt mēli", gan šis, gan 2012. gadā publicētais krājums "alba" ieguvis Latvijas Literatūras gada balvu. 2020. gadā iznācis jaunākais dzejas krājums "Dzejoļi pēc mūsu ēras".  Par nopelniem poļu literatūras tulkošanā saņēmusi Polijas Republikas Nopelnu ordeņa sudraba krustu. 

EKSPERTU VĒRTĒJUMI

Rakstu šīs rindas, kad neldzīgās ziemas vīzija ir galā, tāpat arī maldi par to, ka dzeju pārcelt no vienas valodas citā nav iespējams. Ingmāra Balode pierāda, ka var ne tikai pārcelt, bet iemiesot neiespējamo – atmosfēru, to, ko dzejnieki sauc par sintaksi, un autoru pašu izlobīt no krēslas.

Šoziem krītošais sniegs mums atnesis anestēzijas smaržu un jautumu, ka tumsa virs mums aizcirtās, bet pāri Balodes būvētajam atdzejas tiltam var doties droši, nebīstoties valodas un liesmu.

Īpaši jāuzteic atdzejotājas izvēle un sakārtojums, jo "Ziema, maldi" uztveru kā vienotu, paša autora sastādītu grāmatu, lai gan veidota kā izlase no trīs atsevišķiem dzejoļu krājumiem. Ingmāra Balode ir darbojusies gan kā kalpotājs (ja pieņem, ka kalpošana ir mūsu dzīves jēga pēc noklusējuma), gan līdzautors. Balodes paveiktais ir augstas raudzes, jo autora balss un atdzejotājas veikums saderīgi mājo līdzās.

rakstniece KRISTĪNE ULBERGA

Ir dzeja, kas izmisumā vai sašutumā kliedz, un ir dzeja, kas saprot un interpretē klusumu. Tieši tāds man šķiet Romans Honets Ingmāras Balodes lietpratīgajā atdzejojumā: jālasa lēni, uzmanīgi, lai nepalaistu garām kādu klusuma niansi.

tulkotāja, publiciste, redaktore IEVA LEŠINSKA

Pietiktu ar to, ka Romana Honeta dzejai piemīt reizē zibsnīgums, it kā norakstītu nejaušu iedomu vai mirkli, un neatšķetināmība. Ingmāra Balode Honeta dzejas neatšķetināmo kodolu latviešu lasītājam atnes veselu, viscaur izceļot autora līdzcietīgo vērojumu. Honets reti šķiet rakstām mūsmirklī, drīzāk nepārejošā pagātnē vai izstieptā atmiņā.

dzejnieks un atdzejotājs EDVARDS KUKS