Jānis Ozoliņš. Foto: Ginta Zīverte

AUTORS: Jānis Ozoliņš

DARBA NOSAUKUMS: "Ievads naratoloģijā"

IZDEVNIECĪBA: LU Literatūras, folkloras un mākslas institūts

REDAKTORE: Sanda Rapa

DIZAINS: Klāvs Priedītis

ANOTĀCIJA: 

Grāmata aicina ikvienu tās lasītāju izzināt naratoloģiju dažādos laika nogriežņos, vienlaikus cenšoties neatkārtot veidus, kā uz tās vēsturi un praksi raudzījušies nozares klasiķi. Izzinot virkni nacionālo skolu, kas literatūras teorijā pievērsušās stāstījuma izpētei, šajā grāmatā uzsvars likts uz praktisko izmantojamību teksta analīzē, ar to saprotot ne vien rakstītu tekstu, bet arī jebkuru analīzes objektu, kurā konstatējams stāstījums. Grāmatas izziņas objekts ir Andras Neiburgas īsproza, kas kļuvusi par aizraujošu pieredzi analīzes rīku iespēju izpētē.

PAR AUTORU: 

Jānis Ozoliņš (1984) – literatūrzinātnieks, literatūras kritiķis, mūziķis. Kopš 2005. gada grupas "Sigma" komponists un solists. 2009. gadā Latvijas Kultūras akadēmijā ieguvis mākslas maģistra grādu humanitārajās zinātnēs Kultūras teorijas specialitātē. Strādājis par skolotāju Puškina licejā, vēlāk par lektoru LU Humanitāro zinātņu fakultātē. Bijis žurnāla "Latvju Teksti" literatūrkritikas nodaļas, vēlāk galvenais redaktors. Kopš 2013. gada LU Literatūras, folkloras un mākslas institūta pētnieks, kopš 2021. gada – docents Latvijas Mākslas akadēmijā. Literatūrpētnieciskās intereses saistītas ar stāstījuma teoriju, prozas retoriku, dzimtes studiju problemātikas un maskulinitātes izpētes jautājumiem. 2020. gadā ieguvis doktora grādu filoloģijā par rakstnieces Andras Neiburgas prozai veltīto disertāciju. 2025. gadā iznākusi monogrāfija "Ievads naratoloģijā".

EKSPERTU VĒRTĒJUMI

Jāņa Ozoliņa pētījums ne tikai ir būtisks papildinājums literatūrzinātnei kā specifiskai akadēmiskai nozarei, bet arī bagātina plašāku humanitāro zinātņu un dažādu mākslu lauku. No vienas puses, tas veicina nesenākās literatūras vēstures pētniecību, padziļināti pētot Andras Neiburgas daiļradi. No otras puses, tas kalpo kā metodoloģisks un mācību materiāls, iezīmējot naratoloģijas vēsturi, pielietojamību un attīstības stāvokli gan lokāli, gan globāli.

filosofe un publiciste SOFIJA ANNA KOZLOVA

Jāņa Ozoliņa grāmata "Ievads naratoloģijā" ir nozīmīgs literatūrzinātnisks darbs, kas sniedz pārskatāmu ievadu stāstījuma teorijā un tās attīstībā. Darbs apvieno teorētisku skaidrojumu ar praktisku pieeju, parādot, kā naratoloģiskos instrumentus var izmantot literāru darbu analīzē. Īpaša vieta grāmatā atvēlēta rakstnieces Andras Neiburgas prozai. Caur A. Neiburgas stāstu analīzi autors parāda, kā teorētiskie jēdzieni darbojas konkrētā literārā tekstā. Grāmatā tiek aplūkota gan klasiskā naratoloģija, gan arī mūsdienu pieejas, kas paplašina stāstījuma interpretācijas iespējas. Darbs ne tikai zinātkāriem studentiem, bet arī ikvienam, kas vēlas dziļāk izprast literārā teksta uzbūvi.

dzejnieks, rakstnieks un daudzmākslinieks RAIBĪS

"Ievads naratoloģijā" ir mānīgi neliela apjoma darbs. Tas, no vienas puses, sniedz pārskatu par naratoloģijas attīstību un galvenajiem stāstījuma analīzes rīkiem, no otras – veic Andras Neiburgas stāstu tuvlasījumu, atklājot, cik būtisku iespaidu uz lasītāju Neiburgas prozā rada stāstījuma uzbūve un stāstītāja skatpunkts. Lai gan pētījuma pirmā daļa, cerams, gūs plašāku lietojumu studentu un pētnieku rokās, daudz aicinošāka ir Ozoliņa rūpīgā attieksme pret Andras Neiburgas literāro mantojumu.

dzejnieks un atdzejotājs EDVARDS KUKS

Lita Silova. Foto: Ginta Zīverte

AUTORE: Lita Silova

DARBA NOSAUKUMS: "Pēclaiks"

IZDEVNIECĪBA: Dienas Grāmata

ZINĀTNISKAIS REDAKTORS: Raimonds Briedis

LITERĀRĀ REDAKTORE: Gundega Blumberga

MĀKSLINIEKS: Jānis Esītis

ANOTĀCIJA: 

Lita Silova, ieklausoties Kārļa Skalbes balsī, seko viņa izteikumiem un atklāj vēsturiskā Skalbes pasaules uztveri, dzīves piedāvātos impulsus, ieradumus un ikdienu. Kārlis Skalbe katram ir savs, bet vienmēr – ar dziļu iejūtu un spilgtu domu. Viņš ir pelnījis gan sirsnīgus lasītājus, gan pārdroša lasītprieka pārņemtus baudītājus, gan iedziļināties kārus un plašākas saiknes izzinošus pētniekus, kas skatījumā uz radošo cilvēku, dzeju un pasakām nebītos meklēt kopsakarības: daba – cilvēks, pasaka – tēlojums, vienkāršais – izsmalcinātais, izdomātais – gluži reālais. Svarīgākais ir kopā ar rakstnieku veicamais lasīšanas un iepazīšanās ceļš.

PAR AUTORI: 

Lita Silova (1968) – literatūrzinātniece, kritiķe un skolotāja, filoloģijas doktore (1998). Kopš 1994. gada publicējas latviešu literārajā periodikā. Bijusi pētniece LU Literatūras, folkloras un mākslas institūta Literatūras teorijas nodaļā. Uzmanības lokā latviešu literatūras vēstures jautājumi (Marģeris Zariņš, Regīna Ezera, Alberts Sprūdžs u. c.), jaunākās literatūras procesi, autoru daiļrade (autoru vidū Inga Ābele, Jānis Einfelds, Māris Bērziņš u. c.) un literatūras teorijas jautājumi. Monogrāfiskā pētījuma "Rakstnieks Marģeris Zariņš" (2004), kolektīvā pētījuma "Latviešu literatūra 2000–2006" (2007) līdzautore. 2025. gadā iznākusi monogrāfija "Pēclaiks" izdevniecības "Dienas Grāmata" sērija "es esmu" par Kārli Skalbi. Literatūrzinātnieces zināšanas, intereses un kontekstu un kopsakarību apjauta saaužas ikdienas darbu, kopš 1992. gada strādājot Rīgas Franču licejā. Ir vairāku mācību līdzekļu līdzautore, aktīvi iesaistās mācību satura pilnveidē. Atzinības krusta virsniece ar Valsts prezidenta un Ordeņa kapitula 2022. gada 4. aprīļa lēmumu.

EKSPERTU VĒRTĒJUMI

Šī monogrāfija rada iespaidu, ka par Kārli Skalbi, gan kā cilvēku, gan literātu, uzzinām visu (saprāts gan atgādina, ka gluži iespējams tas tomēr nav) – tik detalizēts un rūpīgs ir šis darbs. Tā vērtību vairo arī tas, ka autore nevairās no subjektīvisma, viņa labprāt atklāj savu domu procesu un pētīšanas metodes. Sevišķi saistoša un savā ziņā neparasta man šķiet monogrāfijas otrā daļa, kur Silova kataloģizē Latvijas puķu un citu augu klātbūtni Skalbes dzejā.

tulkotāja, publiciste, redaktore IEVA LEŠINSKA

Plānojot garu pārbraucienu, mēdz būt divas izvēles iespējas – traukties pa autobāni un ašāk nonākt galā vai čunčināties pa gleznainiem ceļiem, ik pa laikam piestājot kādā ciematiņā ar jancīgu nosaukumu. Ceļš līdz Kārļa Skalbes kodolam Litas Silovas izpildījumā pavisam noteikti nav bijusi pārgalvīga nešanās pa ātrgaitas šoseju, un tas nemaz nebūtu iespējams, ja pa ceļam vēl jāiepauzē, lai pievērstu sevišķu uzmanību 98 augiem Skalbes dzejas kontekstā. Pati autore monogrāfijas trešajā daļā min, ka "ne jau pieminekli viņam [Skalbem] vajag, bet atzīšanu un cieņu lasot". Es gan uzdrošinos apgalvot, ka šī grāmata ir tas piemineklis, ko Skalbem vajadzēja un kas bez mazākās šaubu ēnas liek izjust dziļu cieņu un atzinību pret abiem autoriem.

autore un tulkotāja SIGNE VIŠKA

Gadiem ilgi, studiju un pētniecības procesu aizkulisēs vai brīžiem pat epicentrā (gan pašam vēl esot kā studentam, gan tagad strādājot ar studentiem) nācās ar dziļu rūgtumu brīnīties par to, kādēļ joprojām par tik nozīmīgu personību – Kārli Skalbi – nav tapusi neviena apjomīga un vispusīga monogrāfija. Par to pašu Skalbi, kura "Ziemas pasakas" ir iekļautas Latvijas kultūras kanonā, bet "Mazās piezīmes" turpina pastāvēt kā nemirstīgs piemērs dokumentālās publicistikas vai esejas žanra spēkam. Skalbes literārās artavas apgūšanu, šķiet, ilgstoši vajājuši kādi augstāki un tumši spēki – arī literatūrzinātnieks Ilgonis Bērsons jau 25 gadu garumā, vairākkārt mainoties un nebūtībā aizejot dažādiem izdevējiem, mēģina aptvert rakstnieka literāro un dzīves gājumu vairāku sējumu grandiozajā iecerē "Mūža raksti". Šeit gan jābilst – Skalbe nebūt nav izņēmums, joprojām trūkst pamatīgu un mūsdienīgu komentāru par veselu virkni latviešu literatūras klasiķu un to darbiem, tomēr Litas Silovas devums sniedz lielu mierinājumu un spirdzinošu atspaidu šajā "monogrāfiju badā".

Monogrāfiju "Pēclaiks" nevar nodēvēt par "klasisku" – tas nav literatūrzinātniski dzelžains un, iespējams, nogurdinošs pārskats par rakstnieka dzīvi no dzimšanas līdz aiziešanai mūžībā. Nē, ar "Pēclaiku" ir radīts kas īpašs un saistošs. Lita Silova ir atradusi zelta vidusceļu savā pieejā – no vienas puses, tiek sniegts patiešām pamatīgs (kultūr)vēsturisks pārskats par noteiktu laikmetu un noteiktām personībām tajā, no otras puses, autorei izdodas to pasniegt patiešām interesantā un aizraujošā veidā. Īpaši jākomplimentē ap simt lappušu apjomīgā nodaļa, kurā autore ir izveidojusi savdabīgu "ziedošās un zaļojošās dzejas tēlu katalogu" (tas man kā lasītājam lika pasmaidīt, neviļus atceroties nesenajā vēsturē lasīto Puntes dzejas krājumu "Jērcēnu pagasta nezāļu herbārijs" vai pat Lidijas Lasmanes–Doroņinas atmiņu grāmatu "Lidijas ziediņi: atziņu dārzs"), turpat līdzās jāpiemin brīnišķīgi strukturētās nodaļas par dažādiem tēliem un kategorijām Skalbes pasakās. Iespēja atsevišķi lūkoties tikai uz smaržu, krāsu, dzīvniekiem, augiem, vidi, klusumu, visu skaisto vai visu biedējošo ļoti atgādināja Maijas Burimas monogrāfijas par modernisma konceptiem 20. gs. sākuma latviešu literatūrā struktūru un paņēmienu kopumu, taču šajā gadījumā tiek iegūts vēl padziļinātāks skatījums uz modernisma laikmetu tieši vienas personības daiļrades prizmu. Pieļauju, ka tas motivēs skolēnus un studentus lūkoties uz mūsu literatūras klasiku ļoti atšķirīgā un interesantā veidā.

Litas Silovas pētījums pierāda – Kārlis Skalbe joprojām ir un turpinās būt aktuāls arī 21. gadsimtā, fascinējošā veidā esot saistošs visdažādāko paaudžu lasītājiem.

literatūrzinātnieks, literatūras kritiķis un muzeja darbinieks ARNIS KOROŠEVSKIS

Pauls Daija. Foto: Paula Daijas privātais arhīvs

AUTORS: Pauls Daija

DARBA NOSAUKUMS: "Apgaismības starpnieki: vācbaltiešu mācītāji latviešu rakstniecībā, 1815–1848"

IZDEVNIECĪBA: Latvijas Nacionālā bibliotēka

LITERĀRĀ REDAKTORE: Sigita Kušnere

DIZAINS: Inese Hofmane

ANOTĀCIJA: 

Paula Daijas monogrāfija ir veltīta grāmatniecības vēsturei un paver ieskatu vienā no visretāk pētītajiem un noslēpumainākajiem laikmetiem latviešu literārajā kultūrā – 19. gadsimta pirmajā pusē. Tobrīd apgaismības perioda virsotnes – Gotharda Frīdriha Stendera un Garlība Merķeļa darbi – jau bija palikušas pagātnē. Savukārt jaunlatviešu kustība bija vēl tikai priekšā. Pauls Daija ieved lasītājus starpposmā starp šiem notikumiem – šķietama miera apdvestajā bīdermeiera pasaulē. Viņš atklāj, kā tajā norisinājās kluss radošs darbs, kas pamazām veidoja plaisas Baltijas sociālajās un kultūras sistēmās, paverot ceļu latviešu nacionālajam izrāvienam turpmākā 19. gadsimta gaitā.

PAR AUTORU: 

Pauls Daija (1984) – Dr. philol., literatūrzinātnieks, apgaismības laikmeta Baltijas literārās kultūras un sabiedrības pētnieks, vairāku zinātnisku rakstu krājumu redaktors un sastādītājs, zinātniskā žurnāla "Letonica" galvenais redaktors (2013–2018), starptautisku pētniecisku projektu dalībnieks, zinātniskās literatūras tulkotājs. Publicējis zinātniskus rakstus latviešu, angļu, vācu, krievu un igauņu valodā, populārzinātniskus rakstus un recenzijas, kā arī izstrādājis enciklopēdiskus šķirkļus. Pētījumiem raksturīga teorētiska ievirze, pievērsies vairākiem latviešu literatūras pētniecībā pilnīgi jauniem vai iepriekš maz pētītiem aspektiem, piemēram, tautas apgaismība un kultūrparnese, koloniālisma un hibriditātes teorija, kultūratmiņa Baltijas apgaismības, 19. gadsimta un 19. un 20. gadsimta mijas literatūras kontekstā. Latviešu literārā kultūra Daijas pētījumos ir skatīta ciešā kopsakarā ne tikai ar Baltijas vācu, bet arī konkrētā laikmeta Eiropas kultūras parādībām, tādējādi akcentējot Eiropas kultūrtelpas vienotības ideju.

Tautas apgaismības izpētē pievērsies iepriekš perifēriem, tikpat kā nepētītiem tekstiem, kā padomu grāmatām un turpinājumizdevumiem (kalendāriem), nostiprinot priekšstatu par tautas apgaismību kā vienotu parādību ar dažādām vienlīdz svarīgām šķautnēm latviešu izglītošanas un latviešu sabiedrības attīstības procesā. Par saviem galvenajiem pētnieciskajiem virzieniem uzskata latviešu literatūras vēsturi (latviešu laicīgās rakstniecības sākumposms kontekstā ar apgaismības idejām Baltijā 18. gadsimta otrajā pusē un 19. gadsimta sākumā), salīdzināmo literatūrzinātni (latviešu-vācu literārie sakari), kultūras teoriju un vēsturi.

EKSPERTU VĒRTĒJUMI

Nenovērtējams ieguldījums pētniecībā, kuras priekšmets ir vācbaltu kultūra un tās loma latviešu nācijas tapšanā. Šis nopietnais pētījums, kas uzrāda nevis abstraktas idejas, bet to konkrētos nesējus, vācbaltu mācītājus, ir saistošs arī ar zinātni nesaistītam lasītājam, palīdzot veidot dziļāku izpratni par vēsturi un gaisinot dažu labu mītu.

tulkotāja, publiciste, redaktore IEVA LEŠINSKA

Pauls Daija ir īpaša parādība 21. gadsimta latviešu literatūrzinātnē. Par mūsu nacionālās literatūras vēsturi ir ierasts domāt kategorijās: 19. gs. 30.–40. gadi kā pirmo latviešu rakstnieku "uznāciena laiks", kam seko būtiskais nacionālās atmodas laiks, pēc tā – "zelta laikmets" 19.–20. gadsimta mijā un 20. gadsimta sākumā, pāršķeltais literatūras process no 20. gs. 40. gadiem līdz pat 80. gadu izskaņai, visbeidzot – jaunākā literatūra no 90. gadiem līdz šobaltdienai. Katrs minētais posms acumirklī rada asociācijas ar noteiktām un spilgtām personībām, neatkarīgi no tā, vai nodarbojaties ar literatūras pētniecību profesionālā līmenī vai esat "vienkāršais lasītājs"; turklāt – ir radīts stereotipisku priekšstatu kopums, ka senākā literatūrā "nekā nav" vai – labākajā gadījumā – nav "nekā interesanta" (pats monogrāfijas autors to trāpīgi uzsver grāmatas priekšvārdos). Tomēr Pauls Daija atgādina par literatūras procesiem tieši šajā, mazliet senākā vēstures posmā, faktiski savam lasītājam atklājot apgaismības laikmeta vēsturi no jauna.

Šo īpatnējo un specifisko jautājumu loku, proti, Baltijas vācu kultūras vēsturi tieši literatūrzinātnes prizmā pēdējos gadu desmitos viscītīgāk un konsekventāk pētījusi Māra Grudule, viņai līdzās – tieši Pauls Daija. Jāatgādina, ka pirms mazliet vairāk nekā 10 gadiem publicētā monogrāfija "Apgaismība un kultūrpārnese. Latviešu laicīgās literatūras tapšana" bija līdzvērtīgi iespaidīgs un fenomenāli izstrādāts pētījums, kurš diemžēl plašākam lasītāju lokam varbūt palika nezināms vai līdz galam neatklāts, jo tolaik Literatūras gada balvas nomināciju klāstā nepastāvēja literatūrzinātnes kategorija. Šobrīd ir unikāla situācija, jo ir radies tāds apstākļu kopums, kas ļaus izgaismot apgaismību.

Ņemot vērā to, ka objektīvi šis ir sarežģīti pārskatāms, aptverams un izsverams periods literatūras vēsturē, ir patiesi jāapbrīno Daijas talants, erudīcija, sīkstums un darbaspējas. Man, kā lasītājam, kuram šis laiks ir augstākajā mērā svešs un tikai atsevišķas vēsturiskas reālijas izsakošs, pēkšņi tiek padarīts tuvāks un izprotamāks. Daijas spēja koncentrētās, taču saistoši uzrakstītās esejistiskās nodaļās aizraus arī tādus lasītājus, kas ikdienā nepēta literatūrzinātniskas monogrāfijas. Jāuzsver arī ilustratīvā materiāla bagātīgais klāsts – gravīras, zīmējumi, skenētie vai pārfotografētie periodikas izdevumi vai grāmatas piešķir šim laikmetam telpiskumu un atmosfēru, padarot to lasītāja apziņā krietni mazākā mērā abstraktu.

Pārskats par 10 personību ieguldījumu latviešu rakstniecībā ļauj atklāt, cik žanriski un saturiski tas ir atšķirīgs un daudzveidīgs un – vēl jo vairāk – ka 19. gs. sākums patiesībā ir ļoti interesants laiks mūsu grāmatniecības vēsturē.

literatūrzinātnieks, literatūras kritiķis un muzeja darbinieks ARNIS KOROŠEVSKIS

Pievēršoties desmit vācbaltiešu mācītāju darbam, Pauls Daija piešķir cilvēciskus vaibstus dažādajām tendencēm, kas vadīja t. s. tautas apgaismības nesējus. Daijas literārie portreti atgādina arī par mācītāju duālo lomu, patiesai interesei par latviešu valodas un kultūras attīstību mijoties ar koloniāli aizbildniecisku nostāju. Vienlaikus pētījums atgādina neskatīt vēsturi sava laika acīm, skatot 19. gadsimta sākumu kā "kultūras jaunību", pārmaiņu un auglīgas nenoteiktības laiku.

dzejnieks un atdzejotājs EDVARDS KUKS