Agnese Rutkēviča. Foto: Ginta Zīverte

AUTORE: Agnese Rutkēviča

DARBA NOSAUKUMS: "Vientulības drošības noteikumi"

IZDEVNIECĪBA: Aminori

REDAKTORS: Toms Treibergs

DIZAINS: Zane Ernštreite

ANOTĀCIJA: 

Dzejas krājumā autore tiecas atgriezties ne tikai bērnības atmiņās, bet arī dokumentēt šo tagadnes laiku, kurš ir tik straujš un neprognozējams. Krājumā iekļauti arī pandēmijas laikā sarakstītie dzejoļi, kad pasaules iekšējā kārtība mainījās un nekas vairs nav kā agrāk. Šī dīvainā un arvien vientuļākā pasaule ir ienākusi arī autores dzejā, iespējams, ka katrs dzejolis ir kā patvērums, jo arī valoda, kādā cilvēce mūsdienās sarunājas, ir mainījusies. Arvien pieaugošā eksistenciālās vientulības sajūta ir krājuma caurviju motīvs, un, pretēji jebkādiem drošības noteikumiem, krājuma dzejoļi šos drošības noteikumus tiecas pārkāpt, veidojot autores savdabīgo dzejas balsi.

PAR AUTORI: 

Agnese Rutkēviča (1988) – dzejniece, esejiste un dramaturģe. Studējusi dramaturģiju Latvijas Kultūras akadēmijā (2008–2011). Pēc Agneses lugām tapušas izrādes "Kartupeļu ēdāji" (2013), "Dukši" (2013), "Mans nabaga tēvs" (2014) un "Dzīvnieks Ku Kū" (2016). Dzejā pazīstama ar pseidonīmu Anna Foma. Debijas krājums – "Jaunā Vāgnera klusēšana" (2012) – ticis nominēts Latvijas Literatūras gada balvai kā spilgtākā debija. 2020. gadā izdots otrais dzejas krājums "Vietām cilvēki". Viņas dzeju raksturo blīva intertekstualitāte, lirisks un traģisks skatījums uz cilvēka attiecībām ar laiku. Publicējusi īsprozu tādos žurnālos kā "Karogs", "Latvju Teksti" un "Domuzīme". 2022. gadā izdots eseju krājums "Skumjais laikmets". 2025. gadā iznācis trešais dzejas krājums "Vientulības drošības noteikumi".

EKSPERTU VĒRTĒJUMI

Sen neesmu sastapusies ar tik trāpīgi izvēlētu grāmatas nosaukumu. Savā līdz šim spēcīgākajā dzejas krājumā Agnese Rutkēviča ieaicina lasītāju pasaulē, kas šķietami sevi piesaka kā telpu, kurā nav vietas ciemiņiem. Paradoksālā kārtā es, gluži pretēji, sajutos nonākusi patīkamā sabiedrībā, un "Vientulības drošības noteikumi" man bija kā karte, kurai sekot un kurā atrast arvien jaunus pieturpunktus – vientulība nav vis vientuļa sala, bet gan vesels arhipelāgs, ko apskalo kas vairāk par skumjām. Dieva vārds krājumā izskan 18 reizes, Kungs pieminēts 13 reizes, kas nav gluži mani ierastie sarunbiedri, bet tekstā šī dieva klātbūtne šķiet nesamākslota, bez patosa, un tādēļ neatgrūž, kaut arī nevaru līdzdalīt šo ticības nogriezni. Tomēr lai nu kam, bet Agnesei Rutkēvičai es ticu.

P. S. Atsaucoties uz dzejoļu ciklu "Ziemas salāti", ļoti ceru, ka nākamais, ko mēs no viņas sagaidīsim, būs pavārgrāmata.

autore un tulkotāja SIGNE VIŠKA

Agneses Rutkēvičas dzeja ir uzrunājoša, jo tajā ir ļoti skaidra un konkrēta tēlainība (ja vien šī apgalvojuma beidzamā daļa pati par sevi nekļūst par dzejisku oksimoronu…). Acumirklī pamanāms, ka šajā krājumā īpaši liela nozīme piešķirta tādiem tēliem un to simboliskajām šķautnēm kā: sirds (sirdspuksti un sirdsčuksti), ziema, Dievs, vientulība. Pārsteidzoši, taču šādu noteiktu simbolu lietojums liek asociatīvi aizplūst pie vairākiem, taču jo īpaši diviem latviešu literatūras klasiķiem – Kārļa Skalbes un Jāņa Poruka. Patiesi – Rutkēvičas trešajā dzejas krājumā krietni lielākā mērā sastopama pagājušā gadsimta sākuma (jaun)romantisma un modernisma pārstāvju pasaules izjūta, nekā citu šībrīža dzejnieku darbos. Vai tā ir bijusi autores apzināta izvēle? Šāds jautājums droši vien zaudē jēgu, jo galarezultāts ir fascinējošs – rādot mūsdienu cilvēku ikdienišķās situācijās un pārdomās, tās iegūst pārlaicīgumu, atrautību no sava laika un savas telpas, dvēseles radniecību ar to, ko dažs labs ir rakstījis arī pirms 110–120 gadiem.

Rutkēvičas dzejā ir daudz skumju un smagu nopūtu, tomēr šķietamā un maldinošā disharmonija ir tikai virspusējs slānis, jo "Vientulības drošības noteikumu" pasaules izjūta iegūst līdzsvaru – galējības tiek izlīdzinātas, viss disharmoniskais kļūst (vai vismaz drīzumā kļūs) rimts. Pat ja sirds tiek sagriezta, tā tomēr garšo labi, turpretī ziemā nosalušas rokas agrāk vai vēlāk atradīs siltumu.

Krājumā īpaši liela nozīme ir Dieva klātbūtnei vai pat drīzāk šķietamajai atbūtnei – tas ļauj izvērst dialogu, kas patiesībā kļūst par monologu. Jo dzejnieces uzdotie jautājumi lielā mērā paliek retoriski. Neatbildami. Taču – ar iespēju atbildēt pašam sev. Tas ir ļoti būtisks krājuma koncepts, jo uzdotie jautājumi ļauj ikdienišķas vai pat triviāli sadzīviskas situācijas pretstatīt ar turpat līdzās esošo universālo, taču dziļu dzīves eksistences tvērumu. Kādēļ ir tieši tā, un ne citādi?

"kas ir vientulība? kāpēc to jūt?" vai "kāpēc cilvēks nedrīkst redzēt Dievu / kamēr sirds tik lēni plaisā?"

Ir tiecība iepretī kaut kam bezgalīgam un netveramam, taču liriskais "es" ir spiests atdurties pret visu galīgo un tveramo.

Ja pārlūkojam Rutkēvičas tālo ceļojumu no "Jaunā Vāgnera klusēšanas" līdz "Vientulības drošības noteikumiem", tad pēdējais ir autores labākais devums dzejā. Jo, ja "vienaldzībai ir arī sirds forma", tad sirds forma piemīt arī Agneses Rutkēvičas dzejai. Un tā nepadara vienaldzīgu.

literatūrzinātnieks, literatūras kritiķis un muzeja darbinieks ARNIS KOROŠEVSKIS

Klusa un rāma plūst dzeja Rutkēvičas krājuma rindās. Vientulība kā mūsdienu pasaules suģestējoša iezīme. Krājums liek domāt arī par attiecībām starp vienatni un vientulību – paradoksālā pasaule, mēs baidāmies no vientulības, bet reizēm tā kļūst nepieciešama. Laikmetu iezīmējošie faktori liek uzdot eksistenciālus jautājumus sev un citiem, pat ja esi aizņemts, stāvot veikala rindā.

dzejnieks, rakstnieks un daudzmākslinieks RAIBĪS

Artis Ostups. Foto: Ginta Zīverte

AUTORS: Artis Ostups

DARBA NOSAUKUMS: "Patiesība"

IZDEVNIECĪBA: Neputns

REDAKTORS: Raimonds Ķirķis

DIZAINS: Anta Pence

ANOTĀCIJA: 

Artis Ostups savā piektajā dzejoļu krājumā ir nonācis līdz iepriekš viņa daiļradē neredzētam aspektam: mierpilnām un samiernieciskām attiecībām ar pasauli. Ir pierimusi viņa poētiskajam stilam raksturīgā taustīšanās tumsā – tādu tēlu un metaforu darināšana, kas dzīvo tikai nakts aizsegā. "Patiesībā" dzejnieka skatiens pat sīkākajās vides detaļās uzkurina ugunsgrēkus vai laiku sasaldē ledū, kuru drīz arī atkausē. Viņu interesē cilvēku un cilvēcīgā pasaule, uz ko tostarp norāda krājumā itin lielais skaits aizšifrēto veltījumu.

PAR AUTORU: 

Artis Ostups (1988) – dzejnieks, literatūrkritiķis, filoloģijas doktors. Šobrīd strādā par pētnieku LU Literatūras, folkloras un mākslas institūtā, kā arī vada laikmetīgās literatūras un filozofijas žurnālu "Punctum". Debitejā dzejā ar krājumu "Biedrs Sniegs" (2010), kam sekoja krājumi "Fotogrāfija un šķēres" (2013), "Žesti" (2016), "Variācijas par mēness tēmu" (2022). 2025. gadā iznācis viņa jaunākais dzejoļu krājums "Patiesība", kas novērtēts ar "Dzejas dienu" balvu, žurnāla "Domuzīme" Dzejas balvu un Ojāra Vācieša literāro prēmiju. Ostupa dzejai raksturīga spilgta vizualitāte un intelektuāla refleksija apvienojumā ar precīzu un oriģinālu valodas lietojumu. Viņa darbi tulkoti vairākās Eiropas valodās. ASV iznācis dzejoļu krājuma "Žesti" tulkojums (2018). Paralēli dzejas rakstīšanai Ostups regulāri publicē recenzijas par jaunākajām grāmatām, raksta filozofiskas esejas par dažādiem ar literatūru un mākslu saistītiem jautājumiem un iesaistās literatūrai veltītu pasākumu rīkošanā.

EKSPERTU VĒRTĒJUMI

Arta Ostupa jaunākajam dzejoļkrājumam piemīt kas tāds, kas rada vēlēšanos šo grāmatiņu visu laiku nēsāt sev līdzi un pārlasīt dažādos dienas laikos, noskaņojumos un apstākļos. Lakonisms, vienkāršība un pieticība ir tikai šķietami, jo noslogota un daudznozīmīga ir vai katra rinda. Ētiski un estētiski uzrunājošs mākslas darbs.

tulkotāja, publiciste, redaktore IEVA LEŠINSKA

Pirmo reizi Ostupu satiku pirms miljons gadiem iesācēju autoru seminārā. Akuratera muzejā pie ieejas durvīm stāvējām un pīpojām katrs savu domu, jo drīz mūs vērtēs un, neapjaušot, uzgrūdīs uz neceļa. Atļaušos teikt, ka nevienu no mums nekāda (laba vai nelāga) patiesība toreiz neinteresēja. Vienīgi personīgais svarīgums, kā jebkuru jaunu cilvēku.

Ir pagājis ilgs laiks kopš šīs tikšanās, un daudz ir uzrakstīts, piedzīvots, zaudēts un nopelnīts. Nav tā, ka Ostupa dzejai īpaši būtu sekojusi līdzi. Vai, pasarg Die’s, viņa izaugsmei. Tomēr nevar nepamanīt, kā lēnīgs, pamatīgs zilonis mēro ceļu cauri savannai uz tikai sev zināmu vietu. Vai varbūt iet tikai iešanas dēļ? Kopš 2010. gada, kad tika izdots Ostupa pirmais krājums, bija skaidrs, ka būs vēl. Ar katru krājumu (kas sarakstīti vidēji ar trīs gadu atstatumu) aizvien labāk. Par to nebija šaubu.

Krājumā "Patiesība", manuprāt, ir notikusi atļaušanās, brīvais kritiens, kaut arī labi savākts, sakārtots – sagrupēts. Dzejā ir daudz atsauču, redzamu un neredzamu, lavierēšana starp akadēmisku filozofiju un parasta cilvēka dzīvi. Man prasītos kripata nebēdnīga huligānisma, bet ko tu kārtīgam, normālam cilvēkam padarīsi? Tomēr vissvarīgākais atradums ir – dzejnieka nobriedums, kas, gribot vai nē, pietuvina patiesībai. Personīgais svarīgums ir zudis.

"Šodien es stāvu stiklotas upes krastā un ļauju saulei darīt savu darbu – 

pierakstīt garāmgājēju ēnas, kamēr manas acis pierod pie patiesības."

Vēl pēc miljons gadiem es mānīšos, ka Ostupu, latviešu dzejas klasiķi, es labi pazīstu, jo toreiz senos laikos mēs stāvējām pie Akuratera muzeja un pīpojām katrs savas domas.

rakstniece KRISTĪNE ULBERGA

Kur ir patiesība? – to jautā dažādi laikmeti, un katram ir sava atbilde. Arta Ostupa krājumā dzejnieks airē pa filozofijas upi, kuras straumē savijas personiskās atmiņas, kultūras atsauces un pārdomas par laiku. Reizēm pār šo domas plūdumu uzkrīt plīvojošs sniegs – ikdienišķas detaļas, kas uz mirkli aizsedz nopietnos jautājumus par patiesības vietu mūsdienu pasaulē. Taču patiesības atklāsmes dažkārt pienāk pavisam negaidīti: kā stacijas ciparnīca, kas nokrīt un saplīst kopā ar atmiņām par dzīves ātro gaitu, atnesdama līdzi negaidītus notikumus.

dzejnieks, rakstnieks un daudzmākslinieks RAIBĪS

Ivars Šteinbergs. Foto: Ginta Zīverte

AUTORS: Ivars Šteinbergs

DARBA NOSAUKUMS: "Stāsti"

IZDEVNIECĪBA: Neputns

REDAKTORS: Henriks Eliass Zēgners

DIZAINS: Klāvs Priedītis

ANOTĀCIJA: 

Ivara Šteinberga ceturtais dzejas krājums "Stāsti" jau ar nosaukumu vien piedāvā apvērsumu. Šajā grāmatā viņš turpina dzejprozas, prozas un dzejas formu alķīmijas eksperimentus, arvien meklējot jaunu izteiksmi latviešu valodā, un ne vien turpina attīstīt sava rokraksta meistarību, bet kļūst drosmīgāks arī tematiskajā fokusā.

PAR AUTORU: 

Ivars Šteinbergs (1991) – dzejnieks, atdzejotājs, literatūrzinātnieks. Latviešu presē publicē dzejoļus, atdzejojumus un literatūrkritiskus rakstus kopš 2012. gada. Strādājis kultūras žurnālistikā, vadījis literatūras raidījumu "Bron–Hīts" radio "NABA". 2017. gadā saņēmis Fulbraita stipendiju un 2018. gadā Ņujorkas štata universitātē Bingemtonā (ASV) ieguvis maģistra grādu salīdzinošajā literatūrzinātnē. Studējis doktorantūrā Latvijas Kultūras akadēmijā Kultūras teorijas programmā. 2020. gadā klajā nācis viņa debijas dzejas krājums "Strops" ("Neputns"), kas 2021. gadā nominēts Latvijas Literatūras gada balvai debijas kategorijā un ieguvis 2021. gada Dzejas dienu balvu un Ojāra Vācieša prēmiju. Par dzejas krājumu "Jaunība" (2022) ieguvis Latvijas Literatūras gada balvu. 2024. gadā iznākusi Ivara Šteinberga trešā grāmata "Ābece", kas arī bijusi nominēta Latvijas Literatūras gada balvai. 2025. gadā izdots ceturtais dzejas krājums "Stāsti", par kuru autors saņēmis Eduarda Veidenbauma literāro prēmiju; Šteinbergs debitējis arī bērnu literatūrā ar dzejas krājumu "Ams, ams, ams!".

EKSPERTU VĒRTĒJUMI

Ivars Šteinbergs turpina apbrīnojamā tempā un vērienā apdzīvot arvien plašākas dzejas teritorijas. "Stāstu" priekšplānā ir dzejprozas forma, kas izpaužas dažādās ainās, sarakstēs, aprakstos, iekšējās un ārējās pārdomās. Šteinbergā mutuļojošais valodas azarts bieži paver ceļu rotaļām, nedaudz retāk, tomēr jaudīgi – personiskiem un sabiedriskiem vērojumiem. Reizēm visiem vienlaikus. Mazais cilvēks lielo notikumu priekšā tos paspēj neticami veikli aprakstīt.

dzejnieks un atdzejotājs EDVARDS KUKS

Latviešu jaunākās literatūras Homo ludens Šteinbergs, šķiet, atstāj atvērtu jautājumu, vai krājuma nosaukums interpretējams kā lietvārds vai darbības vārds pavēles formā. Varbūt tas nozīmē – turpiniet rotaļāties ar vārdiem, ar zilbēm, ar skaņām – redzat, cik bagāts latviešu valodas krājums ir jūsu rīcībā? Un, kā esmu uzskatāmi pierādījis, tas lieti der gan mīlestībai, gan iznīcinošam naidam.

tulkotāja, publiciste, redaktore IEVA LEŠINSKA

Ar autoru neesmu ne reizes pārmijusi vārdu, pat sasveicinājusies neesmu. Jo es nečupojos un neiesaistos. Taču redzams, ka Šteinbergam vārdi nav kabatā jāmeklē ne dzejā, ne prozā, ne vienkāršā sarunā. Tā vien izskatās, ka dzimis viņš ar ruporiņu mutē. Varētu arī nebūt ruporiņš, bet vienkārša zelta taurīte. Līdz šim no autora nav izdots nekas blāvs. Un izskatās, ka pagaidām viņa ceļš ved tikai kalnup. Asprātīgi, bagāti, drosmīgi, intelektuāli, smieklīgi, ironiski. Viss, kā man patīk.

Pēc šī un citu gadu dzejnieku pienesuma – Šteinbergs, Auziņa un vēl dažu – gribētos ierosināt gada balvas rīkotājiem "piemest" esošajām žanru kategorijām jaunu – tādu, kurā varētu izpausties dzejā, prozā, drāmā, miniatūrās vienkopus, nebēdājot par šķiru būšanu un formu.

Varētu nobeigumā iepiņķerēt kādu citātu no autora, taču negribas piesmiet mākslas darbu, kurā detaļas, tāpat kā mēs paši, ir lielā Kosmosa sīkas sastāvdaļas.

Lasiet!

rakstniece KRISTĪNE ULBERGA

Jānis Rokpelnis. Foto: Ginta Zīverte

AUTORS: Jānis Rokpelnis

DARBA NOSAUKUMS: "Nomods"

IZDEVNIECĪBA: Neputns

REDAKTORS: Ivars Šteinbergs

DIZAINS: Anta Pence

ANOTĀCIJA: 

Jānis Rokpelnis ir viens no centrālajiem latviešu modernās dzejas klasikas autoriem, turklāt vislabākajā nozīmē – viņa darbus nevis piemin skolās, lai neviens tos neizlasītu, bet gan aizrautīgi lasa i masas, i dzejnieki, iedvesmojas mūziķi, komponisti, literatūrzinātnieki un ikviens, kas pievēršas tai literatūrai, kas gan vēsturiski, gan šobrīd iet tālāk par klišeju. Viņš ir kultivējis novatorisku un unikālā stila un metaforu sistēmā ieturētu liriku. Pēdējos gados Rokpelnis savā dzejā kļūst lakoniskāks, viņš ir piešķīris kalambūram eksistenciālu pārdzīvojumu izteikšanas nozīmi, un viņš ir izmantojis fonētisko kakofoniju un pantmēra aritmiju kā dzīves aso šķautņu reprezentāciju.

PAR AUTORU: 

Jānis Rokpelnis (1945) – dzejnieks, atdzejotājs. Dzeja balansē starp lirismu un grotesku, meistarīgi savienojot dažādus valodas slāņus. Publicējis desmit dzejoļu krājumus, trīs romānus, Knutam Skujeniekam veltītu monogrāfiju "Smagiurbjas tinte" (2006). Publicējis arī literatūras kritiku un apceres par mākslu. Rokpeļņa darbi atdzejoti vairāk nekā 20 valodās. Atdzejojis latviski Innokentija Aņņenska, Nikolaja Rēriha, Aleksandra Bloka, Marinas Cvetajevas, Josifa Brodska, Semjona Haņina dzeju. Ilgus gadus bijis dzejas konsultants, dzejas un prozas grāmatu redaktors. Nozīmīgākie apbalvojumi: laikraksta "Padomju Jaunatne" prēmija par gada labāko pirmo dzejas krājumu (1976), Dzejas dienu balva (1981), Baltijas Asamblejas balva (2000), Aleksandra Čaka prēmija (2001), Literatūras gada balva (2004), žurnāla "Latvju Teksti" Dzejas dienu balva (2010), Ojāra Vācieša literārā prēmija (2010), Dzintara Soduma balva par novatorismu literatūrā (2013), Latvijas Literatūras gada balvas Mūža balva (2016).

EKSPERTU VĒRTĒJUMI

"Katrs cilvēks ir uzmetums" – teic autors. Kā uzmetums – Dieva, sabiedrības vai paša? Vai arī – viens cilvēks, viens atsevišķs nomods?

Lai atsauktos Rokpeļņa krājuma lakonismam, nepietiek ar zināšanām un pieredzi literatūras lasīšanā. Vai esmu vientulīgi sēdējusi pusnakts stundā (kā arī visās pārējās dzīves stundās) savā cellē, domādama par sākumu, galu un kumosu tiem pa vidu? Vai esmu pēdējā no manu ieroču brāļu armādas? Vai mūžīgās dvēseles jaunība nevajā/nenievā manu ķermeni?

Nezinu, vai jāapaug ar kultūrslāni, lai izprastu Rokpeļņa dzeju. Atkarīgs no līmeņa, kādā varat/vēlaties būt. Mana metode ir absolūta empātija un atteikšanās no personīgā svarīguma, arī māka pasmiet par sevi, neapvainojoties uz apkārtējo pasauli par it kā nodarīto, savu klupšanas akmeni pieņemšana ģimenē.

kraujas malā pirms lēciena

slejas stabila ēciņa

apdarināta ar granītu

tajā mītam gan es, gan tu

ne jau nu atvadas vēcinām

apgūstot lecīgu amatu

mūžīgā šodienā mītam

jau ievācoties šeit aizparītam

Rokpelnis uzdod jautājumus un pats izdomā atbildes, lai neizskatās, ka to nekad nav bijis. Un šis paliek par vienīgo mierinājumu.

rakstniece KRISTĪNE ULBERGA

Pēc Leona Brieža, Ulda Bērziņa, Jura Kronberga, Knuta Skujenieka un daudzu citu aiziešanas mūžībā Jānis Rokpelnis ir savas paaudzes "pēdējais mohikānis" jeb, lietojot bieži literatūras vēsturē konkrēto paaudzi raksturojošo apzīmējumu, "pēdējais romantiķis". Un, nē, tas nav muļķīgs salīdzinājums, jo tieši šajā krājumā viņš pārgriež romantismu ar nazi.

Domājot par šīs paaudzes devumu tieši 21. gadsimta kontekstā, Rokpeļņa artava ir bijusi nozīmīga. Pēdējo 15 gadu laikā kopš 2010. gada izdoti četri dzejas krājumi – turklāt dzejnieks ir bijis ražīgs ne tikai kvantitatīvi, bet arī kvalitatīvi, jo allaž domājis par to, kā savu lasītāju sasniegt, uzrunāt un aizraut iepriekš nebijušā veidā.

Ja savulaik Alberts Bels rādīja savu varoni, kuru dažādu (vēsturisku un ikdienišķu, universālu un personisku) iemeslu dēļ mocīja bezmiegs, tad Jānis Rokpelnis parāda lirisko "es", kurš atrodas tādā dīvainā fiziskā un metafiziskā stāvoklī, ko mēdz dēvēt par nomodu.

Un kāds tad ir Rokpeļņa nomoda nodoms? Varbūt – pēc šādas dzejas apgūšanas likt nomodā palikt arī lasītājam?

Rokpeļņa ierastajā rezignētajā skatienā šoreiz ir krietni vairāk rūgtuma un žults, nekā pat varētu gaidīt. Krājuma poētika ir vienkārša un brīžiem pat klaji ikdienišķa, Rokpelnis nevairās lietot tēlus un tropus, kas dzejā jau izsenis kļuvuši par triviāliem (gaisma un tumsa, zvaigznes), un šīs "augstās kategorijas" pēkšņi graut ar "zemajām" (spļāviens, vēmekļi, purni, asinssviedri, hruščovkas, bedres utt.). Gradācija no šķietami skaistā un cēlā līdz visam estētiski atbaidošajam ļauj dekonstruēt tēlu ierasto funkciju (zvaigznes nav mājīgas, zieds kā izkapts asa, gaudojoša roze; vienuviet pavīd pat pašam Rokpelnim dzejā savulaik raksturīgie gulbji, tikai šoreiz dzejoļa zemsvītras piezīmē vai atsaucē rotaļīgi un ar smīniņu norādot Veidenbauma Kalāčus; un, bez šaubām, Rokpelnim gulbji kā balti padebeši nekur neiet). Ja vairākiem mūsu 20. gadsimta dzejas klasiķiem būtisks ir sapnis (sākot ar Akurateru, kuram "lielāks kā dzīve ir dzīves sapnis", beidzot ar Elksni, kurai "sapnim jābūt lielākam par dzīvi"), tad Rokpelni "sapņu sastāvs neapmierina", viņš drīzāk apraksta dažādus dzīves postošos spēkus (uguns – liesma – ogles, kas ne tik daudz manifestējas realitātē, kā drīzāk bezgalīgi gruzd dzejnieka dvēseles zemdegās).

"Nomods" ir viens no drūmākajiem Rokpeļņa krājumiem, un tieši tādēļ fascinējošs, jo pilnībā kontrastē ar vēl šķietami salīdzinoši nesenajām dzejas kopām (piemēram, krājumu "Tīmeklītis").

literatūrzinātnieks, literatūras kritiķis un muzeja darbinieks ARNIS KOROŠEVSKIS

Lai arī Jānis Rokpelnis apgalvo, ka viņa mūza esot aizmigusi un krāc, krājums "Nomodā" apliecina, ka viņš pats laimīgā kārtā ir rosīgs un enerģisks, uzturēdams un pilnveidodams sev raksturīgo tvirto formu, muzikalitāti, pašironiju un asredzību.

tulkotāja, publiciste, redaktore IEVA LEŠINSKA

Ligija Purinaša. Foto: Francis Belte

AUTORE: Ligija Purinaša

DARBA NOSAUKUMS: "Magnificat"

IZDEVNIECĪBA: Valodu māja

REDAKTORE: Elīna Kokareviča

LATGALIEŠU VALODAS LITERĀRĀ REDAKTORE: Laura Melne

MĀKSLINIEKS: Raivis Nikolajevs

DIZAINS: Arcioms Savucins

ANOTĀCIJA: 

Krājumu veido piecas daļas, kurās tiek skatītas sievietes attiecības ar uzmākšanās pieredzi, ar dzimto vietu, ar vecākiem un līdzcilvēkiem, ar romantisko partneri un galu galā ar sevi, apzinoties un pieņemot to, ka "es" var tuvoties "citiem" tikai līdz noteiktai robežai, kuru šķērsojot "es" tomēr paliek viens. Daudzus šāda apzināšanās biedētu un liktu censties vairāk saistīties ar citiem, taču autore pieņem šo patiesību ar pašapzinīgu un pašironisku stoicismu, apliecinot spēku, kad viņa paliek vienatnē ar sevi, un tādā veidā rada atvērtu telpu traumatisko jautājumu aktualizēšanai. Krājuma dziļumu un dzejas valodas iedarbību pastiprina dzejprozas forma, ko iedvesmojusi lūgšanu stilistika, kā arī izsmalcinātais, unikālais poētisms, kāds piemīt vienīgi Ligijai Purinašai.

PAR AUTORI: 

Ligija Purinaša (1991) – literāte, literatūrkritiķe, publiciste, žurnāliste. Darbojas latgaliešu kultūras žurnālistikā, vairāku desmitu Latgales grāmatniekiem un literātiem veltītu rakstu, recenziju un sarunu autore kultūras ziņu portālā lakuga.lv. No 2019. gada maija autore raidījuma "Kolnasāta" literatūrkritikas sadaļā "Kolnasātys gruomotplaukts". Bijusi centra "Marta" komunikācijas speciāliste, Rēzeknes filiāles vadītāja; arī radošajā darbībā tiecas aktualizēt sociālos jautājumus. 2019. gadā iznācis Purinašas debijas krājums "Sīvīte", liecība par sievieti mūsdienu Latgalē. Krājums saņēmis Latgaliešu kultūras gada balvu "Boņuks" 2019, savukārt 2020. gadā nominēts Latvijas Literatūras gada balvai kategorijā "Spilgtākā debija literatūrā". 2022. gadā iznācis autores otrais dzejoļu krājums "Pierobežas", 2025. gadā – dzejprozas krājums "Magnificat". Raksta arī prozu, 2025. gada "Latgolys prozys skaitejumu" uzvarētāja.

EKSPERTU VĒRTĒJUMI

Ligijas Purinašas "Magnificat" ir ļoti daudzšķautņains krājums, kur pamīšus iekļauti darbi latgaliešu un latviešu valodā. Lai arī krājumā apkopotie teksti tiek pieteikti kā dzejproza, tie saglabā noteiktu ritmiskumu, brīžiem iekļaujoties, piemēram, litānijas formā, citviet nobirstot pār lasītāju gluži bez elpas. Tas padara krājumu dzīvu un spēlīgu, bet katram tekstam piešķir individualitāti. Arī saturiski krājums ir bagātīgs, aptverot gan mūsdienīgus, gan vēsturiskus, gan mūžīgus naratīvus un vienlaikus saglabājot dziļu sakņotību noteiktā tēlu sistēmā, ko divos vārdos varētu raksturot kā Latgales feminismu – dievbijīgu, grēcīgu, kaislīgu, pretrunīgu, nepiekāpīgu un pašpietiekamu.

filosofe un publiciste SOFIJA ANNA KOZLOVA

Tēmas, kas jau iezīmējās Ligijas Purinašas līdzšinējos darbos "Sīvīte" un "Pierobežas" (Hronologeja, 2019 un 2021), dzejprozas krājumā "Magnificat" ieguvušas konkrētākus apveidus, vēl stingrāku mugurkaulu un asas šķautnes, kas uzplēš vienu otru šķietami sadzijušu brūci vai uztriecas uz labi slēptām varžacīm. No rindām plūstošā balss ir pārliecinoša, skaidra un skaļa; kādam varētu likties pārāk skaļa vai neērta tieši tāpēc, ka patiesa, un šī balss, vedinot cauri krājumam, ne mirkli neietrīcas, nesašķobās un nezaudē pārliecību. Tā ir sievietes balss, kas neprasa atļauju izteikties, tā neļaujas kušināšanai un glaimiem. "Magnificat" ir grāmata, ko pasist padusē, ejot karot par savām tiesībām un kliedzot līdz aizsmakumam.

autore un tulkotāja SIGNE VIŠKA

Purinašas dzejproza šoreiz ir masīva un blīva, tā veļas pār galvu kā lavīna, vietumis topot lasītāju nomācoša un smacējoša, taču tieši tādai tai jābūt.

Arī "Magnificat" ir turpinātas jau ierastās grēksūdzes dzejas tradīcijas, kas pēdējo divdesmit vai nupat jau vairāk gadu šķērsgriezumā kļuvušas būtiskas vairākām latviešu dzejnieču paaudzēm, taču Purinaša ir devusies vēl tālāk, padarot pašu grēksūdzi par grēku:

"(..) domāju ak dievs cik garlaicīgi rakstu iesniegumus petīcijas atlaidiet /

manus grēkus cik var par tiem grēkiem kāda balss manī ieķērcas pati /

kā grēks visus nomētā sūdzībām (..)".

Turpat līdzās veikli un asprātīgi virknētas arī visdažādākās atsauces kā uz latviešu, tā arī ārzemju literatūras klasiku; ļoti liela nozīme ir arī dažādiem reliģiskajiem aspektiem. Tādējādi lasītāja priekšstats par dzejā sagaidāmo nereti tiek izjaukts un pats par sevi dekonstruēts – Purinaša rada iespaidu, ka vēstīs par visu pašsaprotamo, taču jau nākamajā mirklī pierāda – pašsaprotams nav nekas.

Viena no būtiskākajām un mākslinieciski spēcīgākajām krājuma īpatnībām ir tāda, ka tas ne mirkli nepārtop par pašmērķīgi un deklaratīvi pieblīvētu satura un formas kopu, kas tiktu gāzta pār lasītāju. Purinašai daudz būtiskāk ir atklāt visu sabiedriski un personiski nozīmīgo (šī gada kontekstā tā rīkojusies arī Katrīna Rudzīte krājumā "Piezīmes par ķermeni", arī Agnese Rutkēviča). Krājumu caurstrāvo sociāli nozīmīga dzeja (piemēram, "kas notiek, ja publiski atzīsti, ka esi cietusi no seksuālas uzmākšanās", "sliktā meitene", "sievietes ķermenis", lai gan tikpat labi šeit var minēt faktiski visus krājumā apkopotos darbus), kas skaidri definē un manifestē jaunas dzejnieces esību un tiklab nolemtību 21. gadsimta kontekstā.

Ligija Purinaša sevi pieteica ar patiesi spilgtu debiju "Sīvīte", tādējādi bagātinot jaunāko laiku latgaliešu literatūras kopainu; šoreiz dzejas krājumā latgaliešu valoda ir arīdzan klātesoša vairākos dzejoļos, tomēr vissimpātiskāk vērtējama dzejnieces spēja veikli sapludināt abas valodas, radot īpatnēju instrumentāciju un skanējumu. Atsevišķos gadījumos dzeja tapusi kā veltījums Latgalei (īpaši jāizceļ dzejolis "latgaliāda"), un tas savukārt sasaucas ar atšķirīgas paaudzes devumu šāda veida dzejā – piemēram, Atmodas laikā tapušajiem Annas Rancānes dzejoļiem. Purinašas krājumu caurauž ritmisks valodas ritējums, kas patiešām formāli atgādina lūgšanu vai baznīcas dziesmu, tādēļ krājuma nosaukums ir trāpīgi izvēlēts, bet pats krājums – konceptuāli izturēts un norūdīts.

literatūrzinātnieks, literatūras kritiķis un muzeja darbinieks ARNIS KOROŠEVSKIS