Lita Silova. Foto: Ginta Zīverte
AUTORE: Lita Silova
DARBA NOSAUKUMS: "Pēclaiks"
IZDEVNIECĪBA: Dienas Grāmata
ZINĀTNISKAIS REDAKTORS: Raimonds Briedis
LITERĀRĀ REDAKTORE: Gundega Blumberga
MĀKSLINIEKS: Jānis Esītis
ANOTĀCIJA:
Lita Silova, ieklausoties Kārļa Skalbes balsī, seko viņa izteikumiem un atklāj vēsturiskā Skalbes pasaules uztveri, dzīves piedāvātos impulsus, ieradumus un ikdienu. Kārlis Skalbe katram ir savs, bet vienmēr – ar dziļu iejūtu un spilgtu domu. Viņš ir pelnījis gan sirsnīgus lasītājus, gan pārdroša lasītprieka pārņemtus baudītājus, gan iedziļināties kārus un plašākas saiknes izzinošus pētniekus, kas skatījumā uz radošo cilvēku, dzeju un pasakām nebītos meklēt kopsakarības: daba – cilvēks, pasaka – tēlojums, vienkāršais – izsmalcinātais, izdomātais – gluži reālais. Svarīgākais ir kopā ar rakstnieku veicamais lasīšanas un iepazīšanās ceļš.
PAR AUTORI:
Lita Silova (1968) – literatūrzinātniece, kritiķe un skolotāja, filoloģijas doktore (1998). Kopš 1994. gada publicējas latviešu literārajā periodikā. Bijusi pētniece LU Literatūras, folkloras un mākslas institūta Literatūras teorijas nodaļā. Uzmanības lokā latviešu literatūras vēstures jautājumi (Marģeris Zariņš, Regīna Ezera, Alberts Sprūdžs u. c.), jaunākās literatūras procesi, autoru daiļrade (autoru vidū Inga Ābele, Jānis Einfelds, Māris Bērziņš u. c.) un literatūras teorijas jautājumi. Monogrāfiskā pētījuma "Rakstnieks Marģeris Zariņš" (2004), kolektīvā pētījuma "Latviešu literatūra 2000–2006" (2007) līdzautore. 2025. gadā iznākusi monogrāfija "Pēclaiks" izdevniecības "Dienas Grāmata" sērija "es esmu" par Kārli Skalbi. Literatūrzinātnieces zināšanas, intereses un kontekstu un kopsakarību apjauta saaužas ikdienas darbu, kopš 1992. gada strādājot Rīgas Franču licejā. Ir vairāku mācību līdzekļu līdzautore, aktīvi iesaistās mācību satura pilnveidē. Atzinības krusta virsniece ar Valsts prezidenta un Ordeņa kapitula 2022. gada 4. aprīļa lēmumu.
EKSPERTU VĒRTĒJUMI
Šī monogrāfija rada iespaidu, ka par Kārli Skalbi, gan kā cilvēku, gan literātu, uzzinām visu (saprāts gan atgādina, ka gluži iespējams tas tomēr nav) – tik detalizēts un rūpīgs ir šis darbs. Tā vērtību vairo arī tas, ka autore nevairās no subjektīvisma, viņa labprāt atklāj savu domu procesu un pētīšanas metodes. Sevišķi saistoša un savā ziņā neparasta man šķiet monogrāfijas otrā daļa, kur Silova kataloģizē Latvijas puķu un citu augu klātbūtni Skalbes dzejā.
tulkotāja, publiciste, redaktore IEVA LEŠINSKA
Plānojot garu pārbraucienu, mēdz būt divas izvēles iespējas – traukties pa autobāni un ašāk nonākt galā vai čunčināties pa gleznainiem ceļiem, ik pa laikam piestājot kādā ciematiņā ar jancīgu nosaukumu. Ceļš līdz Kārļa Skalbes kodolam Litas Silovas izpildījumā pavisam noteikti nav bijusi pārgalvīga nešanās pa ātrgaitas šoseju, un tas nemaz nebūtu iespējams, ja pa ceļam vēl jāiepauzē, lai pievērstu sevišķu uzmanību 98 augiem Skalbes dzejas kontekstā. Pati autore monogrāfijas trešajā daļā min, ka "ne jau pieminekli viņam [Skalbem] vajag, bet atzīšanu un cieņu lasot". Es gan uzdrošinos apgalvot, ka šī grāmata ir tas piemineklis, ko Skalbem vajadzēja un kas bez mazākās šaubu ēnas liek izjust dziļu cieņu un atzinību pret abiem autoriem.
autore un tulkotāja SIGNE VIŠKA
Gadiem ilgi, studiju un pētniecības procesu aizkulisēs vai brīžiem pat epicentrā (gan pašam vēl esot kā studentam, gan tagad strādājot ar studentiem) nācās ar dziļu rūgtumu brīnīties par to, kādēļ joprojām par tik nozīmīgu personību – Kārli Skalbi – nav tapusi neviena apjomīga un vispusīga monogrāfija. Par to pašu Skalbi, kura "Ziemas pasakas" ir iekļautas Latvijas kultūras kanonā, bet "Mazās piezīmes" turpina pastāvēt kā nemirstīgs piemērs dokumentālās publicistikas vai esejas žanra spēkam. Skalbes literārās artavas apgūšanu, šķiet, ilgstoši vajājuši kādi augstāki un tumši spēki – arī literatūrzinātnieks Ilgonis Bērsons jau 25 gadu garumā, vairākkārt mainoties un nebūtībā aizejot dažādiem izdevējiem, mēģina aptvert rakstnieka literāro un dzīves gājumu vairāku sējumu grandiozajā iecerē "Mūža raksti". Šeit gan jābilst – Skalbe nebūt nav izņēmums, joprojām trūkst pamatīgu un mūsdienīgu komentāru par veselu virkni latviešu literatūras klasiķu un to darbiem, tomēr Litas Silovas devums sniedz lielu mierinājumu un spirdzinošu atspaidu šajā "monogrāfiju badā".
Monogrāfiju "Pēclaiks" nevar nodēvēt par "klasisku" – tas nav literatūrzinātniski dzelžains un, iespējams, nogurdinošs pārskats par rakstnieka dzīvi no dzimšanas līdz aiziešanai mūžībā. Nē, ar "Pēclaiku" ir radīts kas īpašs un saistošs. Lita Silova ir atradusi zelta vidusceļu savā pieejā – no vienas puses, tiek sniegts patiešām pamatīgs (kultūr)vēsturisks pārskats par noteiktu laikmetu un noteiktām personībām tajā, no otras puses, autorei izdodas to pasniegt patiešām interesantā un aizraujošā veidā. Īpaši jākomplimentē ap simt lappušu apjomīgā nodaļa, kurā autore ir izveidojusi savdabīgu "ziedošās un zaļojošās dzejas tēlu katalogu" (tas man kā lasītājam lika pasmaidīt, neviļus atceroties nesenajā vēsturē lasīto Puntes dzejas krājumu "Jērcēnu pagasta nezāļu herbārijs" vai pat Lidijas Lasmanes–Doroņinas atmiņu grāmatu "Lidijas ziediņi: atziņu dārzs"), turpat līdzās jāpiemin brīnišķīgi strukturētās nodaļas par dažādiem tēliem un kategorijām Skalbes pasakās. Iespēja atsevišķi lūkoties tikai uz smaržu, krāsu, dzīvniekiem, augiem, vidi, klusumu, visu skaisto vai visu biedējošo ļoti atgādināja Maijas Burimas monogrāfijas par modernisma konceptiem 20. gs. sākuma latviešu literatūrā struktūru un paņēmienu kopumu, taču šajā gadījumā tiek iegūts vēl padziļinātāks skatījums uz modernisma laikmetu tieši vienas personības daiļrades prizmu. Pieļauju, ka tas motivēs skolēnus un studentus lūkoties uz mūsu literatūras klasiku ļoti atšķirīgā un interesantā veidā.
Litas Silovas pētījums pierāda – Kārlis Skalbe joprojām ir un turpinās būt aktuāls arī 21. gadsimtā, fascinējošā veidā esot saistošs visdažādāko paaudžu lasītājiem.
literatūrzinātnieks, literatūras kritiķis un muzeja darbinieks ARNIS KOROŠEVSKIS