“Spoks un Mākoņu pilsēta”
- Laligaba
Anete Grīnberga. Foto: Ginta Zīverte
AUTORE: Anete Grīnberga
DARBA NOSAUKUMS: "Spoks un Mākoņu pilsēta"
IZDEVNIECĪBA: Zvaigzne ABC
REDAKTORE: Santa Brauča
VĀKA DIZAINS: Anete Grīnberga
ANOTĀCIJA:
Vietā, kurā no atkritumu šķirotavu skursteņiem nerimtīgi izplūst melni smoga mākoņi, dzīvo pusaugu zēns – atšķirīgā izskata dēļ draugi viņu iesaukuši par Spoku. Šīs pilsētas pieaugušie savas dienas pavada, šķirojot nebeidzamus atkritumu kalnus, un drīz šāds pienākums sagaida arī galveno varoni. Joprojām skumstot par mātes negaidīto nāvi, zēns dzīvo pie tēva, kuru satiek vien agri no rītiem un vēlu vakaros, un kopā ar draugiem nodarbojas ar vandalismu. Zēns kā sevišķu noslēpumu glabā savu zīmēšanas talantu – vientuļos brīžos viņš iemūžina ainas, kurās saplūst pār pilsētu klāto mākoņu realitāte un zīmuļa uzvilktajās līnijās iztēlotais. Varoņa ierasto dienu ritējumu izmaina brīdis, kad viņš atklāj, ka istabaugšā iemitinājies kāds īpašs radījums, kurš drīz vien pārvērtīs viņa dzīvi uz visiem laikiem.
PAR AUTORI:
Anete Grīnberga (1996) – ieguvusi izglītību Latvijas Mākslas akadēmijas animācijas nodaļā. Saistot sevi ar mākslu un rakstniecību, viņa sevi piesaka kā vizuālu stāstnieci. 2022. gadā izdots romāns pusaudžiem "Draņķozols" (2022), 2025. gadā stāsts "Spoks un mākoņu pilsēta".
EKSPERTU VĒRTĒJUMI
Trīs gadus pēc savas debijas Anete Grīnberga atgriežas literatūrā un turpina "Draņķozolā" (Zvaigzne ABC, 2022) iesākto – raksta pusaudžiem un rada jaunas pasaules, pie tam darot to vēl pārliecinošāk un precīzāk. Kalsnā, bālā, vientuļā zēna arhetips patīkami sasaucas ar jau labi zināmiem literatūras rokstāriem, piemēram, brīdī, kad Spoks vienatnē aizdedzināja un nopūta pats savas dzimšanas dienas svecītes, nevarēju neiedomāties par visām vientuļajām jubilejām, ko bērnībā piedzīvojis Harijs Poters. Savukārt atkritumu izgāztuve, kas ir šīs pilsētas kodols un dzinējspēks (un vienīgā pieejamā darba vieta), iezīmē teju distopisku vidi, kas lasītāju ieved tumšos noslēpumu labirintos. Kaut arī pēdējā lappusē gribas gausties, ka "tagad taču viss tikai sākas!", tā, visticamāk, ir apzināta autores izvēle, jo jau drīz gaidāms grāmatas turpinājums, un man ir pamatotas aizdomas, ka pēc šādas prelūdijas tas vilšanos nesagādās.
autore un tulkotāja SIGNE VIŠKA
Pirmkārt, priecē jau fakts, ka starp bērnu literatūru parādās arī jauniešu auditorijai veltīti literārie darbi.
Otrkārt, autore radījusi pasauli, kas man iztēlē atgādināja ainiņas no izcilā japāņu animācijas meistara Hajao Mijadzaki multfilmām. Industriālā pilsēta ar vienveidīgi vienmuļiem parasto ļaužu darbiem. Galvenais varonis neiederas šajā dzīves ritmā. Dīvaini notikumi, neparasti gadījumi liek uzdot jautājumus, kas slēpjas aiz šķietami ierastās pilsētas kārtības?
Pasaule ir uzbūvēta. Gaidīsim turpinājumu.
dzejnieks, rakstnieks un daudzmākslinieks RAIBĪS
Anetes Grīnbergas otrā grāmata – garais stāsts "Spoks un Mākoņu pilsēta" – ir būtisks pienesums bērnu un jauniešu literatūrā vairāku iemeslu dēļ. Pirmkārt, jau vēsturiski pati kategorija ir bijusi problemātiska gan pēc savas definīcijas, gan pēc satura. Ja pēdējos gadu desmitos ir strauji attīstījusies un mainījusies latviešu bērnu literatūra, par kuras daudzveidību un kvalitāti var aizrautīgi priecāties, tad allaž šķietami kaut kur nosāņus vai vispār novārtā palikusi jauniešu mērķauditorijai paredzēta literatūra (patiešām – gluži kā tāds sāpju bērns vai drīzāk pat sarežģīts pusaudzis!). Protams, ir vairāki dažādu paaudžu autori, kuri mēģina darboties arī šajā virzienā, tomēr neproporcionalitāte starp vienu un otru mērķauditoriju ir kliedzoša un neignorējama.
Grīnbergai ir izdevies radīt darbu, kurš uzrunās gan mazākus lasītājus (domājams, ap 10–11 gadu vecumu), gan lielākus lasītājus (vecumā pēc 12), gan aizraus un aizkustinās šo lasītāju vecākus. Jāatgādina – tas ir stāsts, kurš sākas ar nāvi; turpretī nāve un tās apzināšanās ir viens no būtiskākajiem pavērsiena punktiem bērna un jaunieša iniciācijā un personības tapšanā. Būtisks, taču neērts un sarežģīti pārrunājams. "Spoks un Mākoņu pilsēta" risina arī virkni citu būtisku jautājumu; autorei patiesi ir izdevies salīdzinoši nelielā prozas grāmatā sapludināt dažādas universālas un vispārcilvēcīgas kategorijas. Liela nozīme stāstā piešķirta ne tikai dzīvei un dzīvībai vienas ģimenes lokā, bet arī videi (starp citu, no literatūras pētniecības skatpunkta šo stāstu būtu interesanti pētīt ekokritikas kontekstā); šķietami skaudri reālistiskais un sadzīviskais sintezējas ar ireālo un metafizisko. Grīnbergas darbā attāli, taču tomēr jūtamas agrīnās Ingas Žoludes poētikas iezīmes (jo īpaši – "Silta zeme"), jo arī jaunā rakstniece pasauli parāda ļoti neparastā skatījumā. Atliek novēlēt, lai Anete Grīnberga tikpat veiksmīgi turpina meklēt jaunus ceļus un pavedienus bērnu un jauniešu literatūras labirintos…
literatūrzinātnieks, literatūras kritiķis un muzeja darbinieks ARNIS KOROŠEVSKIS
