Inga Gaile. Foto: Ginta Zīverte
AUTORE: Inga Gaile
DARBA NOSAUKUMS: "Sliktā māte"
IZDEVNIECĪBA: Dienas Grāmata
REDAKTORE: Anna Auziņa
MĀKSLINIECE: Katrīna Vasiļevska
ANOTĀCIJA:
Luga pirmām kārtām ir nevis Asjas Lāces dzīvesstāsts, bet gan vēstījums par to, kā kurš to ir stāstījis, kurš tagad to stāsta un kāpēc ikviens portretējums ietver sava veida vardarbību. Vardarbība izpaužas, atražojot uzskatus, piemēram, kad normalizējam priekšstatu par sievietes "dabisko lomu" aprūpēt. Ja pasaule turas uz stāstiem par pasauli, tad svarīgi apzināties, ka mūsu stāstītais bieži vien ir nekas cits kā tulkojumi iepriekšējo paaudžu teiktajam, kas pats, savukārt, ir tulkojums citam tulkojumam utt. Sliktā māte ir kritisks, trāpīgs un asprātīgs skatījums uz ilūzijām, kuras uztur tradicionālie naratīvi par latviešu (sieviešu) vēsturi, kā arī – aizkustinoša domas kustība, precīzs žests, kas nevis nosoda, bet uzņemas atbildību.
PAR AUTORI:
Inga Gaile (1976) – dzejniece, rakstniece un dramaturģe. Astoņu dzejoļu krājumu, piecu romānu ("Stikli" (2016), "Neredzamie" (2018), "Skaistās" (2019), "Rakstītāja" (2020), "Jaukumiņš" (2023)), viena stāstu krājuma ("Piena ceļi" (2018)) un vairāku lugu autore (grāmatā izdota "Sliktā māte" (2025)). Savos darbos viņa pievēršas sievietes iekšējai pasaulei, emocijām un sievietes lomai sabiedrībā. Viņa runā par tabu tēmām un marginalizētām sabiedrības grupām un pieredzēm. Gaile ir aktīva feministe un Sieviešu stendapa komēdijas grupas dibinātāja. Rakstniece regulāri piedalās starptautiskos literatūras festivālos, un viņas darbi tulkoti vairākās valodās. Vairāku literāro balvu saņēmēja, tostarp Klāva Elsberga, Annas Dagdas un Ojāra Vācieša prēmiju laureāte, divu Latvijas Literatūras gada balvu ieguvēja (par romānu "Skaistās" (2020) un par bērnu krājumu "Vai otrā grupa mani dzird?" (2015).
EKSPERTU VĒRTĒJUMI
Es neesmu līdz galam pārliecināta, vai "Sliktā māte" man sniegusi daudzas atbildes par Asjas Lācis personību vai radījusi tikpat un vēl vairāk jautājumu. Lugas pamatā ir autores rūpīgs pētnieciskais darbs, un lasītājs ar plašāku sociālpolitisko un vēstures izpratni būs lielāks ieguvējs; pretējā gadījumā šis intensīvais, smalki būvētais teksts var aiztraukties garām kā spožs, tomēr nenotverams ātrvilciens grūti atšifrējama kora pavadījumā. Ingas Gailes valoda uzceļ skatuves, uz kurām kāpt un valdīt sievietēm – skatuves, uz kurām nespēlēt lomas, bet pavērt priekškaru īstai dzīvei, lai cik, kādaprāt, nepiedienīga, nepareiza vai greiza tā būtu.
autore un tulkotāja SIGNE VIŠKA
Asja Lācis ir viena no īpatnējākajām un vienlaikus intriģējošākajām personībām Latvijas kultūras vēsturē. Lai arī par viņas dzīvi un darbu literatūra sarakstīta pasen (rakstu krājums 70. gados un Dagmāras Ķimeles monogrāfija 90. gados), tomēr pēdējā laikā ir ievērojami pastiprinājusies interese gan par pašu Asju Lācis un ar viņas dzīves gājumu cieši saistītajām personībām (salīdzinoši nesenā kustību izrāde "Ļoti labas minūtes"), gan par teātra trupu "Skatuve" ("Skatuve ugunī"), gan arīdzan akadēmiskā līmenī – teātra zinātnieces Līgas Ulbertes pētniecisko interešu lokā. Vairākus gadus šīs personības pētniecībai nu ir veltījusi arī Inga Gaile, un galarezultāts ir ļoti iepriecinošs.
Mūsdienu dramaturģiju itin bieži nav iespējams uztvert kā baudāmi lasāmu tekstu, jo tas drīzāk pilda tehniskas dabas nianses un neizbēgami rada mehāniski bezkaislīgu iespaidu, taču Gailes darbs ir teatrāls burtiskā šī jēdziena nozīmē – tā lasīšanas pieredze ļauj katram lasītājam uzburt skatuvi ar mizanscēnām, kļūt, tā teikt, gan par režisoru inscenētāju, gan vienlaikus – par skatītāju. Ja Luidži Pirandelli tēli meklēja savu autoru, tad Ingas Gailes "izsauktās" personības pavisam noteikti ir atradušas savu īsto aprakstītāju un "sarunu biedru".
Pati iecere "pulcēt dvēseles", kas pie mums atgriežas no aizkapa dzīves (burtiskā nozīmē – tām izlienot no bedres), pirmajā mirklī nešķiet oriģināla, taču tālākajā lugas darbībā dramaturģe dod iespēju šīm personībām no jauna (vai drīzāk – turpināt) risināt un "izspēlēt" savstarpējās attiecības, un tas tiek parādīts ļoti intriģējošā un saistošā veidā.
Ja kopš gadsimtu mijas bija ierasts, ka jaunākajā dramaturģijā ar vēstures personību dekonstrukciju un demitoloģizāciju visveiklāk un visdrosmīgāk nodarbojās Māra Zālīte, tad šobrīd tai līdzās noteikti var minēt arī Ingu Gaili. Skatiens uz Asju Lācis pilnīgi noteikti ir izdevies krietni pārliecinošāks nekā savulaik mēģinājums palūkoties uz ietekmīgo amerikāņu rakstnieci Silviju Plātu.
literatūrzinātnieks, literatūras kritiķis un muzeja darbinieks ARNIS KOROŠEVSKIS
Ingas Gailes lugu mierīgi varētu ierakstīt lasāmo kategorijā, jo tā ir laba literatūra, taču pavisam noteikti to gribētos redzēt iestudētu, jo lasot veidojas spēcīgi vizuāli tēli, kuri pilnībā varētu realizēties uz skatuves. Iespaidīgs sengrieķiskais koris, asprātīgi dialogi un ieinteresēta, analītiska pieeja Asjas Lācis personībai, kura nezaudē neko no savas gandrīz mītiskās noslēpumainības.
tulkotāja, publiciste, redaktore IEVA LEŠINSKA