Edvīns Raups. Foto: Ginta Zīverte

AUTORS: Hesuss Karrasko

DARBA NOSAUKUMS: "Zem klajas debess"

TULKOTĀJS: Edvīns Raups

IZDEVNIECĪBA: Jāņa Rozes apgāds

LITERĀRĀ REDAKTORE: Sigita Kušnere

MĀKSLINIEKS: Aigars Ozoliņš

DATORGRAFISKAIS NOFORMĒJUMS: Iveta Paegle 

ANOTĀCIJA: 

"Zem klajas debess" ir apjomā neliels, taču ārkārtīgi intensīvs romāns. Tā īpašais spēks slēpjas valodā, kas ir dramatiski piesātināta, skarba un vienlaikus poētiska. Tekstā nav nekā lieka, viss – vide, personāži un notikumi – reducēts līdz minimumam un galēji atkailināts, stāsts attīstās lēni, uzburot arhaisku, uzlādētu, gandrīz fiziski sajūtamu atmosfēru, kas reibina un uzdzen šermuļus. Kāds zēns bēg no vajātājiem pa vientulīgu, saules izdedzinātu klajumu, pa dienu slēpjoties, tumsā turpinot ceļu, cīnoties ar slāpēm, izsalkumu un bailēm. Par laimi, ceļā sastaptais vecais, vārdos skopais kazugans uzņemas rūpes par bēgli, un viņu starpā izveidojas trausla uzticēšanās – neparasta parādība nežēlīgajā pasaulē, kur morāle un cilvēcība nepastāv.

PAR AUTORU: 

Hesuss Karrasko (Jesús Carrasco, 1972) ir spāņu rakstnieks, kura prozu raksturo lakoniska, koncentrēta izteiksme un spēcīga ainavas klātbūtne. Dzimis Olivenzā (Spānijas–Portugāles robežpilsētā), strādājis dažādās profesijās, līdz pievērsies literatūrai, kļūstot par vienu no ievērojamākajiem mūsdienu spāņu prozas autoriem.

Literatūrā debitēja 2013. gadā ar romānu Intemperie ("Zem klajas debess"; 2019. gadā romāns tika ekranizēts filmā Out in the Open), kas guva plašu starptautisku ievērību, tika tulkots daudzās valodās un apbalvots ar vairākām literārām godalgām. Romānā skarbā ainava kļūst par fonu izdzīvošanas stāstam un morālās izvēles pārbaudījumam. 2016. gadā izdots romāns La tierra que pisamos ("Zeme, pa kuru ejam"), kas saņēma Eiropas Savienības Literatūras balvu un kurā alternatīvās vēstures ietvarā pētītas varas, vainas un cilvēcības tēmas. 2021. gadā publicēts romāns Llévame a casa ("Ved mani mājās"), pievēršoties ģimenes attiecībām, atmiņai un identitātei, savukārt 2024. gadā iznācis Elogio de las manos ("Roku slavinājums"), kurā autors reflektē par darbu, radīšanu un cilvēka saikni ar materiālo pasauli.

Karrasko darbos daba nav tikai vide, bet aktīvs stāsta līdzdalībnieks, kas izgaismo cilvēka iekšējo pasauli un tās trauslumu.

PAR TULKOTĀJU: 

Edvīns Raups (1962) – dzejnieks, tulkotājs. Viens no spilgtākajiem 20. gadsimta 90. gadu dzejas novatoriem. Autors dzejoļu krājumiem "Vēja nav" (1991), "Dzīvo damies" (1995), "33 mīklaini dzīves gadi un dzejoļi" (1997), "Uzvāri man kaut ko pārejošu" (2002), "Putn" (2008), "Mirklis šis" (2013), "Uguns nedrošs pulss" (2016) un "Laiks ir jau ievilcies" (2024). Pazīstams arī kā spāņu un portugāļu valodā rakstītās prozas tulkotājs. Tulkojis tādus ievērojamus autorus kā Hulio Kortāsars, Horle Luiss Borhess, Gabriels Garsija Markess, Ernesto Sabato un Federiko Garsija Lorka.

Daudzu literāro apbalvojumu nominants un ieguvējs, tostarp ieguvis Latvijas Literatūras gada balvu par dzejas krājums "Putn". 

EKSPERTU VĒRTĒJUMI

Edvīna Raupa "Zem klajas debess" tulkojums ir īpaši slavējams divu iemeslu dēļ. Pirmkārt, tas spēj lasītāju nepaklūpot ievest fiziski un kultūrāli citādā pasaulē, skaidrojot tieši tik, cik nepieciešams. Otrkārt, tajā saglabāta apbrīnojama stilistiska vienkāršība, precīzi notverot tēlu atšķirības un grūtu laiku skarbo tiešumu. Tieši spriedze starp ikdienišķo un svešādo veido šīs grāmatas kodolu, kas nebūtu sasniedzams bez precīza un pieredzējuša tulkotāja rūpīga darba.

filosofe un publiciste SOFIJA ANNA KOZLOVA

Kad sāku lasīt šo grāmatu, nodomāju, ka, nu, ir ziepes. Būs grūti. Romāna sākums kā staignājs mani ievilka drūmā ķēpā. Tāds, acīmredzot, bija autora nolūks, un Raups to labticīgi nodeva latviešu lasītāja vērtēšanai. Tikusi mazliet pāri vidum, atgriezos pie sākuma vēlreiz, lai saprastu, kas mani tik ļoti aizķēra. Esmu taču gana ilgi nodzīvojusi, pieredzējusi velns viņu zina ko, tiktāl, ka man patiešām ir vienalga, ko par mani kāds padomā vai ir jau padomājis. Baigs rūdījums, es teikšu.

Tomēr, pārlasot grāmatas sākumu, es piepeši pati biju tā, kas, ieritinājusies dubļainā bedrē un pārklājusi slēpni ar zariem, drebēja, aizžmiegusi acis, gaidīja. Un neba tā bija tikai bērnības aina. Šādi slēpjoties ierakumos (kas vienmēr beidzās ar izlīšanu no slēpņa cerībā, kā šoreiz mani pieņems tādu, kāda es esmu), ir pagājis krietns man atvēlētais laiks. Nepadodies, nerādies, cerību uz pieņemšanu nav, ej savu ceļu, bērniņ, ej! – smagu sirdi turēju īkšķus par sevi un nabaga puisēnu. Atslābu vien tad, kad viss bija galā. Un tādēļ pat rīta saules pavadīts jauns ceļš – grūtību, mēslu, trūkuma un neziņas pārpildīts.

Nezinu, kā latviešu lasītājs šo pārbiedēta zēna ceļu uztvers, taču man šis stāsts ir varoņsāga, kur cilvēks, intuīcijas tirdīts, izraujas spāņu bezmeža plašumos, lai izdzīvotu. Un, izdzīvodams, iegūtu.

Manuprāt, šī ir īpaši derīga lasāmviela šodienas komforta un ieradumu pielūdzējiem, mums visiem. Simbolisks sabiedrības (iespējamās) transformācijas modelis.

Pateicos Raupam par šo pārdzīvojumu/piedzīvojumu. Spāņu valodas iemācīšanos samazinu līdz sarunvalodai, kamēr lasīšanai dabūnami šādi tulkojumi.

rakstniece KRISTĪNE ULBERGA

Tā vien šķiet, ka pie Edvīna Raupa tulkojumiem drīz jāsāk izlikt brīdinājumi – teju fizioloģiskas reakcijas man sagādāja jau distopiskais argentīniešu romāns "Izsmalcināta gaļa" (Zvaigzne ABC, 2023), savukārt "Zem klajas debess" lika sašķobīties ne tikai kuņģa saturam, bet arī sirds izturībai. Degunā joprojām duras urīna, asiņu, puvekļu smaka, mēle slāpēs pielipusi pie aukslējām, un šķiet, ka dzirdu "no tuneļa, kas savieno dzīvību un nāvi, iznākuša cilvēka kliedzienu". Neticami, ka šis ir Hesusa Karrasko debijas romāns, bet itin nemaz nav grūti noticēt, ka šis smalkais un meistarīgais tulkojums ir Edvīna Raupa veikums. Lasītājam šis teksts kļūst par pieredzi – brīžam neērtu, neizbēgamu un neatsvaidzinošu.

autore un tulkotāja SIGNE VIŠKA

Jūlija Tumanovska. Foto: Ginta Zīverte

AUTORS: Juns Fose

DARBA NOSAUKUMS: "Kaids nūteikti atīs"

TULKOTĀJA: Jūlija Tumanovska

IZDEVNIECĪBA: Valodu māja

REDAKTORE: Laura Melne

DIZAINS: Ilze Kalnbērziņa-Prā

ANOTĀCIJA: 

Filosofisks trilleris par pakāpeniski pieaugošu spriedzi kāda pāra attiecībās un to, cik postošu vētru dvēseles dzīlēs var izraisīt bailes no svešā un nezināmā ietekmes. Beidzot viņi ir kopā, divi vien, tālu prom no visiem. Jauniegūtās piejūras mājās kaut kur nekurienes vidū. Beidzot. Divi vien. "Bet – ja nu kāds atnāk?" apziņā iemaldās nemierīga doma un bailes. Kāds atnāks. Un izvilks virspusē to, kas līdz šim bijis apslēpts – bailes, nedrošību un greizsirdību.

PAR AUTORU: 

Juns Fose (Jon Fosse, 1959) ir norvēģu rakstnieks, dramaturgs, dzejnieks un esejists, viens no nozīmīgākajiem mūsdienu Eiropas autoriem. 2023. gadā viņam piešķirta Nobela prēmija literatūrā par inovatīvu, minimālistisku dramaturģiju un prozu, kas ar lakonisku valodu atklāj cilvēka iekšējās pieredzes dziļumu. 

Literatūrā viņš debitēja 1983. gadā ar romānu Raudt, svart ("Sarkans, melns"), bet starptautisku ievērību guva galvenokārt ar lugām, tostarp Nokon kjem til å komme ("Kaids nūteikti atīs"), Namnet ("Vārds") un Draum om hausten ("Sapnis par rudeni"), kurās klusums, atkārtojums un nepateiktais kļūst par galvenajiem izteiksmes līdzekļiem.

Prozā nozīmīgākais darbs ir romānu cikls Septologien ("Septoloģija"), meditatīvs, plūstošs vēstījums par identitāti, ticību, mākslu un laika pieredzi. Foses darbus raksturo ritmiska, askētiska valoda, eksistenciāls spriegums un īpaša jutība pret klusuma un vārda robežām. Raksta jaunnorvēģu valodā (nynorsk), kuru rakstībā lieto tikai aptuveni 10% Norvēģijas iedzīvotāju.

PAR TULKOTĀJU: 

Jūlija Tumanovska – tulkotāja. Iztulkojusi norvēģu rakstnieka un dramaturga Juna Foses jaunnorvēģu valodā sarakstīto lugu "Kaids nūteikti atīs" latgaliešu valodā.

EKSPERTU VĒRTĒJUMI

Suokūtnejuo prīca jau ir par latgaliskajim tekstim, tūs autorim lelajūs i muozuokūs Laligabys sarokstūs. Dyžan atvīgloj žurejis dorbu, ka speciali nav juotaisa jauna specbolva voi juoolgoj portugaļu volūdys specialisti, kab pīteiktū tekstu saprūtamā veidā aiznastu da atsevišku žurejis lūcekļu.

Itei Jūlijis Tumanovskys tulkuotuo luga skaiteituojam pīduovoj cīšyn interesantu sasatikšonu storp divejom regionalom volūdom - latgalīšu i jaunnorvegu. Obejis ituos volūdys literaturā dorbojās kai Mūsa i Mēmele, kotra kai sovys kulturtelpys nesieja, tai saglobojūt i paruodūt sovu lokalū identitati, aiznasūt tū plotuokā volūdu saimu kūpā.

Maņ ruodīs, ka Fosis minimalistiskuo dramaturgeja latgaliski izskaņ organiski. Tulkuojums ļaun sajust, ka ari moziņkys regionaluos volūdys spiej cyluot universialys literarys idejis i dialogus storp kulturom.

dzejnieks, rakstnieks un daudzmākslinieks RAIBĪS

Šis tulkojums ir būtisks notikums latviešu literatūrā, kas nostiprina latgaliešu valodas patstāvību, vienlaikus atklājot vērtīgus starpvalodu tiltus, norādot uz jaunnorvēģu un latgaliešu valodas līdzīgo statusu. Jūlijas Tumanovskas tulkojums ir drosmīgs, bet pārdomāts solis, kas veikts ar lielu rūpību. Valoda ir precīza un asa kā jūras vējš un vientulība pati. Lai arī lugas forma un Foses minimāliskais stils nav īpaši ieaicinošs, tas padara tulkojumu pieejamu arī plašākai auditorijai bez latgaliešu valodas zināšanām. Tādējādi šis tulkojums ir nozīmīgs solis ne tikai latgaliski pieejamās literatūras attīstīšanā, bet arī plašāk – latgaliešu valodas popularizēšanā. Par to mums jāpateicas Jūlijas Tumanovskas neatlaidībai.

filosofe un publiciste SOFIJA ANNA KOZLOVA

Šķiet pilnīgi pašsaprotami, ka šī minimālisma stilā ieturētā luga tulkota latgaliski – juo, juos un kaida veirīša kodolīgās, tiešās sarunas nemaz nespēju iztēloties citā valodā. Šis darbs nav vienkārši izdevums – tas ir notikums, kas, pirmkārt, parādījis, ka nozīmīgi ārvalstu darbu tulkojumi var iznākt visupirms latgaliski (nez, kurš būs nākamais nobelists, kas tiks pie šī goda?), otrkārt, aktualizējis latgaliešu valodas nozīmi uz teātra skatuves un, treškārt, padarījis redzamu (man iepriekš nezināmu) tiltu starp šķietami tik tālo jaunnorvēģu un mums tik tuvo latgaliešu valodu.

autore un tulkotāja SIGNE VIŠKA

Māra Poļakova. Foto: Ruta Kurpniece

AUTORS: Maiks Johansens

DARBA NOSAUKUMS: "Mācītā doktora Leonardo un viņa nākamās mīļākās, daiļās Alčestes, ceļojums uz Slobodu Šveici"

TULKOTĀJA: Māra Poļakova

IZDEVNIECĪBA: Aminori

REDAKTORE: Ieva Lešinska

ILUSTRATORE: Haļa Verhelesa

DIZAINS: Aleksejs Muraško

ANOTĀCIJA: 

"Ukraiņu modernista Maika Johansena darbu var lasīt kā aizraujošu piedzīvojumu romānu ar mistikas elementiem, var lasīt kā romantisku mīlas stāstu, var – kā erudītu literāro žanru apspēli. Lai kam lasītājs dotu priekšroku, viņš drīz vien atklās, ka vienkārši ļaujas Johansena skumjajai ironijai un azartiskajam humoram, kā arī valodas krāšņumam un izteiksmes elegancei," skaidro izdevējs. Ir XX divdesmito gadu beigas: asinskāri budži pa Hersonas stepi trenc spāņu tirāngāzēju, kas pārtapis ukraiņu komunistā. Ceļodami pa Slobodu Ukrainas kalnaini, itāļu ārsts un viņa mīļākā sastop nadzīgo zemnieku Bruņurupuci, studentu Perebijnisu, kurš mācās gaišajai nākotnei, un bijušo koku gāzēju, kas tagad ir koku stādītājs, kā arī viņa bijušo sievu, kuras nemaz nav.

PAR AUTORU: 

Maiks Johansens (Майк Гервасійович Йогансен, 1895–1937) bija ukraiņu modernisma rakstnieks, dzejnieks, dramaturgs, tulkotājs, kritiķis un valodnieks, ievērojams ar oriģinālu un eksperimentālu literāro stilu un plašu radošo darbību vairākos žanros. Dzimis Harkivā (tēvs esot ieceļojis no Latvijas), sākotnēji rakstīja vācu un krievu valodā, bet kopš 1919. gada darbus radīja tikai ukraiņu valodā.

Viņš publicēja vairākus dzejoļu krājumus, piemēram, Д’горі ("Augšā", 1921) un Ясен ("Osis", 1930), kā arī prozas darbus, tostarp īsstāstu krājumu 17 хвилин ("17 minūtes", 1925) un romānus Пригоди Мак-Лейстона, Гаррі Руперта та інших ("Mak-Leistona, Harija Ruperta un citu piedzīvojumi", 1925) un Подорож ученого доктора Леонардо і його майбутньої коханки прекрасної Альчести у Слобожанську Швайцарію ("Mācītā doktora Leonardo un viņa nākamās mīļākās, daiļās Alčestes, ceļojums uz Slobodu Šveici", 1928) – eksperimentālus, modernistiskus darbus ar rotaļīgu valodu un metaliterāru pieeju.

Johansens rakstīja arī lugas, sadarbojās ar Lesa Kurbasa teātri "Bereziļ" un bija līdzautors filmas Звенигора (1928) scenārijam.

Papildus radošajai darbībai viņš piedalījās ukraiņu valodas standarta izstrādē. Johansena darbus raksturo dažādu žanru mijiedarbība, eksperimentāla valoda un modernisma estētika, kas spēcīgi ietekmēja ukraiņu literatūras attīstību 20. gadsimta sākumā. 1937. gadā Staļina represiju laikā apcietināts un nošauts.

PAR TULKOTĀJU: 

Māra Poļakova (1975) – tulkotāja. Tulko no vācu, angļu, sengrieķu, latīņu, jidiša, ebreju, ukraiņu, baltkrievu un krievu valodas. Tulkojusi vairākus pazīstamus ārvalstu literāros darbus, kā arī piedalījusies jaunā Bībeles tulkojuma izstrādē. Daudzkārtēja Latvijas Literatūras gada balvas nominante, 2010. gadā ieguvusi balvu par Susannas Klārkas romāna "Džonatans Streindžs un misters Norels" tulkojumu, savukārt 2024. gadā par Viktara Marcinoviča romāna "Mova" tulkojumu. 

EKSPERTU VĒRTĒJUMI

Ne tikai latviešu literatūrā, arī pasaules rakstniecībā grūti atrast kaut ko līdzīgu šim darbam. Varbūt uz mirkli iedomājos par mūsu Marģeri Zariņu.

Maiklu Johansenu nošāva, kad viņam bija 42 gadi. Politisko uzskatu dēļ, saprotams.

Kopš romāna sarakstīšanas ir pagājuši 98 gadi. Pasaulē, kā komunālajā dzīvoklī, pa šo laiku ir bieži mainīta gultasveļa, bet iekārtojums palicis nemainīgs. Tās pašas vecās, izjārētās gultas un skapji ar skeletiem. Un, atļaušos teikt – mīlestība kā trumpja tuzis visu pārsit vienā gājienā.

Šis darbs ir pelnījis ilgu uzmanību, pamatīgu, nevis virspusēju lasīšanu. Un tas ir viens no retajiem autoriem, kuru lasot, gribas iepazīties personīgi – kā dzīvojis, runājis, domājis, cerējis, mīlējis. Vai vienkārši klusējot pasēdēt blakus.

"Būdams nelokāms šopenhauerietis, viņš sev šīs sekundes izskaidroja tā, ka apmierinātā, pārsātinātā griba ir uz brīdi aizmigusi un uz šo īso brīdi atbrīvotais intelekts uzplaiksnījis kā tāls zibens no dziļās tumsas, kādā rit verdziskā eksistence, kalpojot gribai. Rau, ko mēnesnīcā mirdzošajā sienā piedzīvoja doktors Leonardo: Dzīvinošs siltums izklīda pa ķermeni, pa rokām, pa kājām, sasniedza pirkstu galus un aizmiga. Visi muskuļi atslāba un atmīkša kā sāls siltā ūdenī. Ķermenis pārstāja eksistēt, tas ķermenis, kas pirms mirkļa bija varējis apgriezt zemi augšpēdus un alcis apaugļot pasauli."

Paldies tulkotājai!

rakstniece KRISTĪNE ULBERGA

"Mācītā doktora Leonardo un viņa nākamās mīļākās, daiļās Alčestes, ceļojums uz Slobodas Šveici" tulkojums ir nozīmīgs vairāku iemeslu dēļ. Pirmkārt, tas iepazīstina latviski lasošo auditoriju ar 20. gs. literatūras vēsturē nozīmīgu ukraiņu autoru Maiku Johansenu, kura tēvs, kas zīmīgi, nācis no Latvijas. Otrkārt, tas papildina latviski ne tik pieejamo modernisma literatūru ar brīnišķīgu eksperimentu ainavu literatūrā. Treškārt, tas stiprina latviešu lasītāja attiecības ar ukraiņu kultūras mantojumu ne tikai mūsdienu literatūras un kara tematikas kontekstā, bet arī dziļāk un senāk. Nekas no tā nebūtu iespējams bez Māras Poļakovas tulkojuma. Taču literārā darba vērtība nav vienīgais iemesls, kāpēc redzam to starp nominantiem tulkojumu kategorijā. Iespējams, galvenais, kas būtu jāizceļ, ir milzīgā rūpība un atdeve, ar kādu Māra Poļakova tulkojusi šo darbu. Johansena darbs naratīva, tēlu un valodas ziņā ir pārsteigumu pilns. Autors spēlējas ar lasījuma līmeņiem, ieviešot metalīmeņa uzrunas lasītājiem, ar vārdiem, darinot jaunus vārdus, kas sakņojas noteiktos semantiskos pārklājumos. Šādu tulkojumu veikt ir izaicinoši un prasa ne vien meistarību, bet arī izcilu valodas izjūtu, kāda Mārai Poļakovai noteikti piemīt, kā vēlreiz apliecina šis tulkojums.

filosofe un publiciste SOFIJA ANNA KOZLOVA

Gandrīz simts gadus pēc tās pirmpublikācijas latviešu lasītājiem beidzot ir iespēja iepazīties ar kādu grandiozu prozas grāmatu.

"Mācītā doktora Leonardo un viņa nākamās mīļākās, daiļās Alčestes, ceļojums uz Slobodas Šveici" ir viens no būtiskākajiem, taču vismazāk atpazīstamajiem 20. gs. pirmās puses modernisma darbiem, līdz šim latviešu lasītājam absolūti nezināms. Maiks Johansens ir īpatnējs ukraiņu autors, kura vārds var pirmajā acumirklī mulsināt par piederību kādai konkrētai nacionālajai literatūrai (līdzīgi kā Daniils Harmss), taču – kuru diemžēl iznīcināja Staļina režīms (līdzīgi kā Daniilu Harmsu). Tātad – biogrāfijas kontekstā – mitoloģizēta personība, kas pēc sevis atstājusi tikpat mitoloģizētus literārus darbus. Šie un vairāki citi jautājumi ir plaši skaidroti patiešām vērtīgajā grāmatas pēcvārdā.

Māra Poļakova gadu no gada sevi pierāda kā vienu no centīgākajām, čaklākajām un talantīgākajām tulkotājām jaunlaiku grāmatniecības vēsturē; viņas darba spējas ir patiešām apbrīnojamas, taču uzreiz jāpiebilst, ka tieši 2025. gads Poļakovai ir bijis īpaši ražens. Tomēr uz visu kvalitatīvo tulkojumu fona īpaši jāizceļ tieši šis darbs. Poļakova kārtējo reizi ir savā elementā – kā allaž, arī šajā gadījumā jāsastopas ar sulīgu, vitālu, spirgtu un ņipru, kustīguma pilnu valodu. Johansens savam lasītājam dāvā īpaši rotaļīgas teikumu konstrukcijas; nereti tie ir plaši, sarežģīti un barokāli veidoti teikumi. Spēlēšanos ar valodas iespējām piedāvā jau pats oriģināldarbs, tādēļ īpaši jānovērtē tulkotājas ieguldījums un spēja ar šo visu tikt galā. Lasītāja apziņā tiek uzburta vesela (lai arī mākslīgi konstruēta) pasaule.

Stilistiski romāns atgādina daudz ko no slāvu literatūras klasikas (ceļojuma motīvs īpaši sasaucas gan ar Venedikta Jerofejeva "Maskava–Gailīši", gan ar Leonīda Cipkina "Vasaru Bādenē", taču tās ir tikai kāda ieinteresēta lasītāja subjektīvās pārdomas un visnotaļ acumirklīgas asociācijas). Vienlaikus šeit ļoti apzināti un programmatiskā veidolā iepludinātas arī renesanses un baroka laikmeta literatūras ietekmes, dažādas alūzijas utt.

Romāna vēstījumā iekļautas vairākas atkāpes ar dzeju, kas ir nozīmīgs un vērā ņemams faktors, kopumā aplūkojot šo tulkojumu. Valoda ir apzināti stilizēta, padarīta vecmodīga; vienlaikus – tā ir parodija par visdažādākajām literārajām tradīcijām. Viss romāna vēstījums šķiet "citējams", un, gluži kā pirms teju vai gadsimta, arī mūsdienu lasītājā tas izraisa komiku un sajūsmu.

Grāmatas epilogā autors atzīstas, ka savus lasītājus ir apzināti vazājis aiz deguna, tādējādi – tieši to pašu ar mums visiem ir izdarījusi arī Māra Poļakova, pateicoties savam absolūti kolosālajam tulkotājas ieguldījumam.

literatūrzinātnieks, literatūras kritiķis un muzeja darbinieks ARNIS KOROŠEVSKIS

Ilmārs Šlāpins. Foto: Ginta Zīverte

AUTORE: Sāra Baume

DARBA NOSAUKUMS: "plūst virst krist vīst"

TULKOTĀJS: Ilmārs Šlāpins

IZDEVNIECĪBA: Jāņa Rozes apgāds

LITERĀRĀ REDAKTORE: Elīna Kokareviča

ATBILDĪGĀ REDAKTORE: Inga Karlsberga  

MĀKSLINIECE: Aleksandra Runde

DATORGRAFISKAIS NOFORMĒJUMS: Iveta Paegle 

ANOTĀCIJA: 

Rejam ir 57 gadi, un viņš neprot dzīvot sabiedrībā. Tā satrauc, biedē un apdraud. Viņa pasauli spēj sakārtot vien cilvēku un dabas vērošana, kā arī enciklopēdiskās zināšanas par putnu, zivju, molusku un augu nosaukumiem. Un Vienacs, patversmes suns, ko Rejs paņem, lai cīnītos ar žurku invāziju mājas bēniņos. Bet tad viss piepeši mainās. Lakoniskā, trauslā un neizskaistinātā valodā Sāra Baume atklāj lasītājam divu dziļi traumētu būtņu satikšanos un nedrošo vēlmi būt vajadzīgiem. Grāmata ir pilna sāpīgu pagātnes noslēpumu, ko autore atklāj lēnām un negribīgi, liekot lasītājam meklēt mājienus un atrisinājumus pašam, atstājot viņa ziņā arī to, kā un kurā brīdī romānu pabeigt.

PAR AUTORI: 

Sāra Baume (Sara Baume, 1984) ir īru rakstniece un māksliniece, kuras darbos savijas literatūra un vizuālā domāšana. Literatūrā viņa debitēja 2015. gadā ar romānu "Spill Simmer Falter Wither" ("plūst virst krist vīst"), kas guva plašu starptautisku ievērību, tika nominēts vairākām nozīmīgām balvām, tostarp Costa debijas romāna balvai, un saņēma Rūnija balvu par ieguldījumu īru literatūrā. 2017. gadā iznāca autores otrais romāns "A Line Made by Walking" ("Līnija, ko iezīmē iešana"), kurā padziļināti pētītas vientulības, atsvešinātības un cilvēka un dabas mijiedarbības tēmas. 2020. gadā publicēts romāns "Seven Steeples" ("Septiņi torņi"), bet 2022. gadā – eseju un īsprozas krājums "Handiwork" ("Rokudarbi"), kurā Baume apvieno tekstu ar vizuālās mākslas elementiem, reflektējot par radošumu, materiālitāti un roku darba nozīmi.

Baumes prozu raksturo poētiska, niansēta valoda, padziļināts psiholoģisks skatījums un cieša saikne ar Īrijas ainavu. Viņas darbi atklāj trauslas cilvēka un pasaules attiecības, izceļot ikdienišķā skaistumu un ievainojamību.

PAR TULKOTĀJU: 

Ilmārs Šlāpins (1968) – filozofs, publicists, rakstnieks, redaktors, dramaturgs, tulkotājs. Bijis žurnāla "Rīgas Laiks" redaktors un interneta žurnāla "Satori" galvenais redaktors. Sarakstījis dzejoļu krājumus "Karmabandha", "Es nemāku, komatus", "never" un "Cilvēks bez noteikta dzīvesveida", anekdošu krājumus "Anekdotes par vidējo latvieti un Raini" un "Anekdotes par vidējo latvieti un konkrētiem cilvēkiem", mūsdienu latviešu valodas vārdnīcu "Jauno latviešu valoda", grāmatu "Latvietis. 100 nacionālās īpatnības", kā arī bērnu grāmatu "Es tiešām gribu sunīti". Rakstījis arī libretus muzikāliem iestudējumiem un teātra uzvedumiem. Tulkojis Jevgēnija Griškoveca romānu "Krekls", Ainas Rendas romānu "Himna" un Sāras Baumes romānu "plūst virst krist vīst", sastādījis un atdzejojis Dmitrija Prigova dzejas izlasi "Manas dzīves laikā", kā arī tulkojis ārzemju autoru lugas un mūziklus Latvijas teātru vajadzībām.

EKSPERTU VĒRTĒJUMI

Emocionāls un tematiski būtisks romāns par "mūsu laika" lielāko nelaimi un šķietami neizbēgamo nolemtību – vientulību – un tās dažādajām pakāpēm, sekām un blakusparādībām (par vecumu, novecošanu, fatālismu un pasaules cietsirdību). Šāda veida literāru darbu netrūkst ne jaunākajā latviešu, ne tulkotajā ārzemju literatūrā, tādēļ varētu jautāt – ar ko tieši "plūst virst krist vīst" būtu jāizceļ kā īpašs?

Par jaunās īru rakstnieces Sāras Baumes romānu pavisam netīši pirms vairākiem gadiem biju lasījis labas ārzemju lasītāju un profesionālo kritiķu atsauksmes (jāatgādina, ka laikā starp 2015. un 2016. gadu romāns ieguva vairākas godalgas), tomēr savā rīcībā romāna izdevumu oriģinālvalodā ieguvu tikai tagad, lai remdētu savu ziņkārību un spētu atšķirīgā veidā uzlūkot Ilmāra Šlāpina devumu.

Pievēršoties tulkojumam, jābilst, ka tas ir veidots ļoti labskanīgi, valoda teju vai visa romāna vēstījumā ir pietuvināta dzejprozai. Leksika un pat sintakse padarīta muzikāla, un tieši ar valodas palīdzību lasītāja apziņā tiek radīts kā skaistais, tā saldsērais, tā arī zemiskais, skumjais un pat traģiskais. Sāra Baume lasītājam pasauli atklāj piesātināti poētiskā veidolā, un gluži tāpat ar to brīnišķīgi tiek galā Ilmārs Šlāpins. Līdz šim tulkotie ārzemju romāni (Griškoveca "Krekls" un Ainas Rendas "Himna") īsti neļāva spriest par Šlāpinu kā prozas tulkotāju, viņš drīzāk allaž saistījās ar vairākiem prasmīgiem atdzejojumiem. Tomēr šajā gadījumā ir jāatzīst – ieguldīts patiešām nopietns un vērā ņemams darbs! "Plūst virst krist vīst" ir vērts lasīt ne tikai tādēļ, ka tas ir brīnišķīgs romāns, kas atstās savas pēdas katrā lasītājā uz visu atlikušo mūžu, bet arī tādēļ, ka tas ir viens no spēcīgākajiem tulkojumiem 2025. gadā.

literatūrzinātnieks, literatūras kritiķis un muzeja darbinieks ARNIS KOROŠEVSKIS

Skumjas un neiederēšanās, kas izdzīvotas līdz smalkākajai niansei. Nav jābūt vīram vēlajā pusmūžā, lai tās piedzīvotu. Būtībā jau tas ir jebkura cilvēka liktenis, lai kādos līksmības un pašpārliecinātības autos mēs sevi vīstītu. Ilmārs Šlāpins paveicis rūpīgu darbu, iedziļinoties angliski rakstošās īru autores stila un leksikas īpatnībās un meklējot tām ticamus atbilstumus.

tulkotāja, publiciste, redaktore IEVA LEŠINSKA

Ilmārs Šlāpins ilgus gadus ir būtiska literāra un filozofiska parādība pašmāju kultūrvidē, un līdz ar "plūst virst krist vīst" pārcelšanu latviešu valodā viņa profesionālo prasmju kaleidoskopā atkal spožāk uzmirdz tieši viņa tulkotāja šķautne. Darba sviedru smaku šajā smalkajā skumju, vientulības, neiederēšanās, augu, kukaiņu, molusku tīklojumā nejūt it nemaz, bet ir skaidri nojaušams, kādu emocionālo inteliģenci, izdomu un prasmi izlīst caur adatas aci – nemaz nerunājot par teju enciklopēdiskām zināšanām par dzīvnieku un augu pasauli – no tulkotāja pieprasa šāda līmeņa teksts. Tā lasītājiem ir liela veiksme, ka Sāra Baume un Ilmārs Šlāpins ir satikušies, lai ļautu šī romāna stariem apspīdēt latviešu lasītājus, kaut arī šie stari drīzāk stindzina, nekā silda.

autore un tulkotāja SIGNE VIŠKA

Māra Poļakova. Foto: Ruta Kurpniece

AUTORS: Terijs Pračets

DARBA NOSAUKUMS: "Sardze! Sardze!"

TULKOTĀJA: Māra Poļakova

IZDEVNIECĪBA: Prometejs

REDAKTORS: Vilis Kasims

MĀKSLINIEKS: Josh Kirby

ANOTĀCIJA: 

Slepena brālība ar buramvārdiem no zagtas maģijas grāmatas izsauc pūķi. Plānā paredzēts, ka pūķis palīdzēs tronī iesēdināt būrējiem paklausīgu karali, taču pat visizcilākie plāni mēdz noiet greizi... Tomēr Ankhā-Morporkā ir Sardze. Sardziniekiem ir savi likumi: neskriet pārāk ātri, jo tad var noķert noziedznieku, neiejaukties kautiņos, jo var dabūt pa galvu, nepievērst sev uzmanību, jo kāds var pasaukt palīgā. Taču var nākties šos laika svētītos principus pārskatīt, jo Sardzei pievienojies brīvprātīgais – ideālistiskais spēka mitriķis Burkāns. Vai slikti apmaksātā un visur nicinātā Sardze tagad ir Ankhas-Morporkas vienīgā cerība?

PAR AUTORU: 

Terijs Pračets (Terry Pratchett, 1948–2015) bija angļu fantāzijas rakstnieks, humorists un satīras meistars, visplašāk pazīstams ar savu vērienīgo Discworld sēriju – vairāk nekā 40 komisku fantāzijas romānu ciklu, kurā viņš asprātīgi un filozofiski aplūko sabiedrību, varu un cilvēka dabu.

Literatūrā debitēja 1971. gadā ar romānu The Carpet People ("Paklāja ļaudis"), bet plašu ievērību guva ar pirmo Discworld grāmatu The Colour of Magic ("Maģijas krāsa") 1983. gadā. Vēlākajos gados Pračets publicēja virkni Discworld romānu, tostarp Equal Rites ("Vienlīdzīgās burvestības"), Wyrd Sisters ("Burvju māsas") un The Wee Free Men ("Mazā brīvā cilts"), kuros ar humoru un asu sociālo redzējumu viņš parodē tradicionālās fantāzijas klišejas un vienlaikus skar dziļus cilvēciskus jautājumus.

Pračeta darbus raksturo asprātīga valoda, spilgti personāži un pasaules uzbūve, kur fantāzija saplūst ar reālistisku sabiedrības un cilvēku dzīves atspoguļojumu. Viņš turpināja rakstīt un izdot darbus arī pēc tam, kad 2007. gadā viņam tika diagnosticēta agrīna Alcheimera slimība, un savu aizraušanos ar literatūru un dzīvi apliecināja līdz pat savai nāvei 2015. gadā.

Pračets ir saņēmis daudzas literārās prēmijas un apbalvojumus; cita starpā viņa vārdā ir nosaukts asteroīds, 11 augstskolas viņam piešķīrušas goda doktora titulu, un 2013. gadā viņš tika pasludināts par britu "Gada humānistu".

PAR TULKOTĀJU: 

Māra Poļakova (1975) – tulkotāja. Tulko no vācu, angļu, sengrieķu, latīņu, jidiša, ebreju, ukraiņu, baltkrievu un krievu valodas. Tulkojusi vairākus pazīstamus ārvalstu literāros darbus, kā arī piedalījusies jaunā Bībeles tulkojuma izstrādē. Daudzkārtēja Latvijas Literatūras gada balvas nominante, 2010. gadā ieguvusi balvu par Susannas Klārkas romāna "Džonatans Streindžs un misters Norels" tulkojumu, savukārt 2024. gadā par Viktara Marcinoviča romāna "Mova" tulkojumu. 

EKSPERTU VĒRTĒJUMI

Lai gan šis nav pirmais Māras Poļakovas tulkotais Terija Pračeta darbs, viņas tulkotājas spējas tas apliecina ne mazāk. Iespējams, Pračeta vislielākais literārais spēks ir tieši asprātīgas valodas spēles un sarežģīta spēja veiksmīgi un dabiski integrēt veselas tēlu sistēmas. Līdz ar to tā tulkošana paredz ne tikai spēju veiksmīgi pārnest domu no viena valodiskā lauka citā, bet arī meistarīgi spēlīgas attiecības ar valodu un jutīgumu pret sociokulturālo kontekstu. Stāsts rit raiti, tas ir aizraujošs un viegls, tomēr, kas būtiskāk, tas ir valodisks piedzīvojums, lecot no jaunvārdu pērles uz pērli, kā mums nemaz nebūtu bez Māras Poļakovas.

filosofe un publiciste SOFIJA ANNA KOZLOVA

Kaut arī neesmu fantāzijas žanra liela cienītāja un lasītāja, Terijs Pračets ir pelnījis, lai izlasītu vismaz vienu viņa romānu. Un tad otru un trešo un vēl. Savādi, taču jebkurš romāns, ja vien nav pilnīgi autobiogrāfisks, tuvojas fantāzijas žanram. Izdomāti cilvēki, vietas, notikumi. Vai tā nav fantāzija? Ar ko sliktāki pūķi, princeses, rūķi, izdomāta pašpārvalde? Un visam pa vidu attiecības, (ne)ziedošanās kāda mērķa labad. Tomēr visvairāk Pračeta darbos vērtēju ironiju un jokus. Brīžam tik patīkami melnus un absurdus, ka balsī jāsmejas.

Šajā recenzijā, pēc taisnības, būtu jāvērtē tulkotāja Māra Poļakova, nevis autors. Vērīgs lasītājs būs pamanījis, ka tieši to es šobrīd arī daru – vērtēju izlasīto. Nezin, vai mani spriedumi par jokiem un ironiju būtu iespējami, ja tulkotājai nebūtu izdevies paveikt tik ļoti grūto un smalko uzdevumu – angļu jociņus un (sa)dzīvesziņu nodot lasītājiem tā, lai latvietis vispār smietos. Manuprāt, angļu humora tulkošana ir varena tulkotāja atļaušanās un milzīgs sasniegums, ja izdevies.

"Vairākas Ankhas-Morporkas reliģijas vēl aizvien praktizēja cilvēku upurēšanu, tiesa, nu jau praktizēja nepraktizējoties, jo bija gana labi iepraktizējušās. Pilsētas Saistošie noteikumi noteica, ka izmantojami tikai uz nāvi notiesāti noziedznieki, bet tas nekas, jo gandrīz visās šajās reliģijās atteikšanās brīvprātīgi pieteikties uz upurēšanu bija noziegums, par ko pienācās nāvessods."

rakstniece KRISTĪNE ULBERGA

Līdzās citiem Pračeta darbiem no slavenās Diska pasaules pie latviešu lasītājiem nu nonākusi arī pirmā grāmata, kas fokusējas tieši uz pilsētas Sardzi. Skaidrs, ka Māras Poļakovas literārās superspējas nav nekas svešs, bet Pračeta asprātīgais absurds kombinācijā ar Poļakovas, šķiet, neizsmeļamo jaunvārdu, senvārdu un kalambūru kausiņu sasniedz atkal jaunu meistarības līmeni. Mazliet pārfrāzējot kādu no šī paša darba rindām – no grāmatas muguriņas sprakšķēdama nāk tīra maģija! Ankhas-Morporkas iedzīvotāji var gulēt mierīgi, kamēr vien par viņiem gādā Sardze, bet mēs, latvieši, varam nebaiļoties par mūsu valodas iesūnošanu, kamēr vien būs tādi tulkotāji kā Māra Poļakova.

autore un tulkotāja SIGNE VIŠKA