Biruta Zujāne. Foto: Daniel Le Févre

AUTORE: Biruta Zujāne

DARBA NOSAUKUMS: "Sarkanās kurpītes"

PUBLICĒTS: Avīzes Nosaukums

IZDEVNIECĪBA: Niedrības Bosaukums

ANOTĀCIJA: 

Fantāzijas luga, kuras darbība norisinās vienmuļā mājā dziļos laukos un Riekstu takā. Pie Rozmarijas uz laukiem atbrauc pusaudze Berta. Viņa atklāj Rozmarijas noslēpumu. Noslēpuma atklāšana liek uzdot jautājumu – vai tas ko mainīs viņu abu dzīvēs?

Lugas tēma ir dzīvošana atmiņās un pagātnē – tā ir nelaba lieta. Tu vari apart visus ceļus uz pasauli, bet tā tomēr tevi atradīs.

PAR AUTORI: 

Biruta Zujāne (1964) – žurnāliste, literāte, dramaturģe. Studējusi par vecmāti, pēcāk sākusi interesēties par teātri. Kā brīvklausītāja apmeklējusi Maskavas teātra institūta profesora O. Remiza eksperimentālo kursu "Režisors-dramaturgs", pēc tam studējusi Maksima Gorkija Literatūras institūta dramaturģijas nodaļā. Strādājusi pie zinātniskā darba Krievijas Valsts Mākslas zinātņu institūta teātra nodaļā, ieguvusi Mākslas zinātņu kandidāta grādu par darbu "K. Staņislavska un A. Čehova sadarbība iestudējot lugu "Kaija". Daiļrades psiholoģijas problēmas". Bijusi laikraksta "Neatkarīgā Cīņa" korespondente Maskavā, kā arī Latvijas Radio korespondente Maskavā un Varšavā, kopš 2001. gada pievērusies tikai literārajai darbībai. Kopš 2019.gada biedrības "Dramaturģijas asociācija" biedre, vada biedrības organizēto lugu krājuma projektu, kura mērķis ir veicināt jaunu lugu rašanos.

EKSPERTU VĒRTĒJUMI

Birutas Zujānes luga nojauc robežas starp ikdienību un fantāziju, veiksmīgi kombinējot pasaku tēlus un mūsdienu sabiedrībā bieži sastopamus emocionālus pārdzīvojumus, attiecību musturus un traumas. Brīžiem tēlainā, brīžiem ikdienišķā valoda rada pasakainu, bet ticamu pasauli.

filosofe un publiciste SOFIJA ANNA KOZLOVA

Luga ir simbolos un pasakai līdzīgos motīvos ietērpts vēstījums par pusaudzes un pieaugušas sievietes satikšanos lauku mājās. Galveno varoņu dialogos atklājas atšķirīgais paaudžu skatījums uz dzīvi, kur savijas vientulība, bērnības atmiņas un neatrisinātas pagātnes sāpes.

dzejnieks, rakstnieks un daudzmākslinieks RAIBĪS

Lugā "Sarkanās kurpītes" lasītājs līdz ar dumpīgo Bertu aizceļo pie sīkstās sirmgalves Rozmarijas lauku ainavā, kas izrādās nedaudz apburta un aizmirsta. Tieši aizmirstība ir pasakas centrā un stāv aiz Bertas un Rozmarijas un viņu pārdabiskajiem piedzīvojumiem ar dabas gariņiem. Aizmirstību pārvarot – atminoties, topot atminētiem –, pasakā spēku zaudē lāsts, labie salīgst ar labajiem un sēj puķu pļavas.

dzejnieks un atdzejotājs EDVARDS KUKS

Inga Gaile. Foto: Ginta Zīverte

AUTORE: Inga Gaile

DARBA NOSAUKUMS: "Sliktā māte"

IZDEVNIECĪBA: Dienas Grāmata

REDAKTORE: Anna Auziņa

MĀKSLINIECE: Katrīna Vasiļevska

ANOTĀCIJA: 

Luga pirmām kārtām ir nevis Asjas Lāces dzīvesstāsts, bet gan vēstījums par to, kā kurš to ir stāstījis, kurš tagad to stāsta un kāpēc ikviens portretējums ietver sava veida vardarbību. Vardarbība izpaužas, atražojot uzskatus, piemēram, kad normalizējam priekšstatu par sievietes "dabisko lomu" aprūpēt. Ja pasaule turas uz stāstiem par pasauli, tad svarīgi apzināties, ka mūsu stāstītais bieži vien ir nekas cits kā tulkojumi iepriekšējo paaudžu teiktajam, kas pats, savukārt, ir tulkojums citam tulkojumam utt. Sliktā māte ir kritisks, trāpīgs un asprātīgs skatījums uz ilūzijām, kuras uztur tradicionālie naratīvi par latviešu (sieviešu) vēsturi, kā arī – aizkustinoša domas kustība, precīzs žests, kas nevis nosoda, bet uzņemas atbildību.

PAR AUTORI: 

Inga Gaile (1976) – dzejniece, rakstniece un dramaturģe. Astoņu dzejoļu krājumu, piecu romānu ("Stikli" (2016), "Neredzamie" (2018), "Skaistās" (2019), "Rakstītāja" (2020), "Jaukumiņš" (2023)), viena stāstu krājuma ("Piena ceļi" (2018)) un vairāku lugu autore (grāmatā izdota "Sliktā māte" (2025)). Savos darbos viņa pievēršas sievietes iekšējai pasaulei, emocijām un sievietes lomai sabiedrībā. Viņa runā par tabu tēmām un marginalizētām sabiedrības grupām un pieredzēm. Gaile ir aktīva feministe un Sieviešu stendapa komēdijas grupas dibinātāja. Rakstniece regulāri piedalās starptautiskos literatūras festivālos, un viņas darbi tulkoti vairākās valodās. Vairāku literāro balvu saņēmēja, tostarp Klāva Elsberga, Annas Dagdas un Ojāra Vācieša prēmiju laureāte, divu Latvijas Literatūras gada balvu ieguvēja (par romānu "Skaistās" (2020) un par bērnu krājumu "Vai otrā grupa mani dzird?" (2015). 

EKSPERTU VĒRTĒJUMI

Es neesmu līdz galam pārliecināta, vai "Sliktā māte" man sniegusi daudzas atbildes par Asjas Lācis personību vai radījusi tikpat un vēl vairāk jautājumu. Lugas pamatā ir autores rūpīgs pētnieciskais darbs, un lasītājs ar plašāku sociālpolitisko un vēstures izpratni būs lielāks ieguvējs; pretējā gadījumā šis intensīvais, smalki būvētais teksts var aiztraukties garām kā spožs, tomēr nenotverams ātrvilciens grūti atšifrējama kora pavadījumā. Ingas Gailes valoda uzceļ skatuves, uz kurām kāpt un valdīt sievietēm – skatuves, uz kurām nespēlēt lomas, bet pavērt priekškaru īstai dzīvei, lai cik, kādaprāt, nepiedienīga, nepareiza vai greiza tā būtu.

autore un tulkotāja SIGNE VIŠKA

Asja Lācis ir viena no īpatnējākajām un vienlaikus intriģējošākajām personībām Latvijas kultūras vēsturē. Lai arī par viņas dzīvi un darbu literatūra sarakstīta pasen (rakstu krājums 70. gados un Dagmāras Ķimeles monogrāfija 90. gados), tomēr pēdējā laikā ir ievērojami pastiprinājusies interese gan par pašu Asju Lācis un ar viņas dzīves gājumu cieši saistītajām personībām (salīdzinoši nesenā kustību izrāde "Ļoti labas minūtes"), gan par teātra trupu "Skatuve" ("Skatuve ugunī"), gan arīdzan akadēmiskā līmenī – teātra zinātnieces Līgas Ulbertes pētniecisko interešu lokā. Vairākus gadus šīs personības pētniecībai nu ir veltījusi arī Inga Gaile, un galarezultāts ir ļoti iepriecinošs.

Mūsdienu dramaturģiju itin bieži nav iespējams uztvert kā baudāmi lasāmu tekstu, jo tas drīzāk pilda tehniskas dabas nianses un neizbēgami rada mehāniski bezkaislīgu iespaidu, taču Gailes darbs ir teatrāls burtiskā šī jēdziena nozīmē – tā lasīšanas pieredze ļauj katram lasītājam uzburt skatuvi ar mizanscēnām, kļūt, tā teikt, gan par režisoru inscenētāju, gan vienlaikus – par skatītāju. Ja Luidži Pirandelli tēli meklēja savu autoru, tad Ingas Gailes "izsauktās" personības pavisam noteikti ir atradušas savu īsto aprakstītāju un "sarunu biedru".

Pati iecere "pulcēt dvēseles", kas pie mums atgriežas no aizkapa dzīves (burtiskā nozīmē – tām izlienot no bedres), pirmajā mirklī nešķiet oriģināla, taču tālākajā lugas darbībā dramaturģe dod iespēju šīm personībām no jauna (vai drīzāk – turpināt) risināt un "izspēlēt" savstarpējās attiecības, un tas tiek parādīts ļoti intriģējošā un saistošā veidā.

Ja kopš gadsimtu mijas bija ierasts, ka jaunākajā dramaturģijā ar vēstures personību dekonstrukciju un demitoloģizāciju visveiklāk un visdrosmīgāk nodarbojās Māra Zālīte, tad šobrīd tai līdzās noteikti var minēt arī Ingu Gaili. Skatiens uz Asju Lācis pilnīgi noteikti ir izdevies krietni pārliecinošāks nekā savulaik mēģinājums palūkoties uz ietekmīgo amerikāņu rakstnieci Silviju Plātu.

literatūrzinātnieks, literatūras kritiķis un muzeja darbinieks ARNIS KOROŠEVSKIS

Ingas Gailes lugu mierīgi varētu ierakstīt lasāmo kategorijā, jo tā ir laba literatūra, taču pavisam noteikti to gribētos redzēt iestudētu, jo lasot veidojas spēcīgi vizuāli tēli, kuri pilnībā varētu realizēties uz skatuves. Iespaidīgs  sengrieķiskais koris, asprātīgi dialogi un ieinteresēta, analītiska pieeja Asjas Lācis personībai, kura nezaudē neko no savas gandrīz mītiskās noslēpumainības. 

tulkotāja, publiciste, redaktore IEVA LEŠINSKA