Ieva Lapiņa. Foto: Ginta Zīverte
DARBA NOSAUKUMS: “Upes sniegs. Senās Ķīnas lirikas antoloģija”
ATDZEJOTĀJA: Ieva Lapiņa
IZDEVNIECĪBA: Neputns
REDAKTORS: Ivars Šteinbergs
LITERĀRAIS REDAKTORS: Raimonds Ķirķis
DIZAINS: Aleksejs Muraško
ANOTĀCIJA:
Senās Ķīnas lirikas antoloģija pārstāv telpā ierobežotu, bet hronoloģiski plašu posmu pasaules literatūras vēsturē. Tā aptver laiku no Dzjiņ dinastijas sākotnes 3. gadsimtā līdz Sun dinastijas norietam 13. gadsimtā. Te tulkotie dzejnieki spoža mēness klātbūtnē apcer cilvēka esības noslēpumus, dabas iedvesmojošo spēku un bauda bezrūpību, bieži vien noreibstot no vīna. Par antoloģijas sastādīšanas principiem autore skaidro: “Dzejas poētisko stilu formālās prasības laika gaitā tika attīstītas un dažādotas. Šeit izvēlētie dzejoļi aptver ši (shi) un ci (ci) lirisko žanru kategorijas”.
PAR ATDZEJOTĀJU:
Ieva Lapiņa (1974) – sinoloģe, tulkotāja, atdzejotāja. Tulko no vācu un ķīniešu valodas. 2024. gadā par grāmatas “Upes sniegs. Senās Ķīnas lirikas antoloģija” atdzejojumu saņēmusi Dzejas dienu balvu.
EKSPERTU VĒRTĒJUMI
Šī ir grāmata, kas sniedz ne vien patiesu dzejas baudījumu, bet arī ļoti nozīmīgu devumu Latvijas kultūrvides bagātināšanā. Valodiski tik atšķirīgu darbu atdzeja ir īpaši sarežģīta, taču Ieva Lapiņa to ir paveikusi ar apbrīnojamu meistarību, strādājot ar krājumā iekļautajiem dzejoļiem kā patstāvīgiem mākslas darbiem un vienlaikus neaizmirstot par plašāko kontekstu, bez kura apzināšanas un aprakstīšanas šiem tekstiem būtu daudz grūtāk saglabāt savu iedarbību mūsdienu Latvijā. Senās Ķīnas dzejas pasaule ir ārkārtīgi plaša, tāpēc “Upes sniegā” atzinības vērts ir arī krājuma atlases un sakārtošanas darbs, kuram ļoti gribētos redzēt turpinājumu vēl citās grāmatās.
Rakstnieks, tulkotājs, redaktors VILIS KASIMS
Vai iespējams atrast saskarsmes punktus starp divām laikā un telpā attālinātām kultūrām un svešo padarīt par savējo? Tomēr pareizāk gan būtu jautāt mazliet citādi: kā iespējams atrast šos saskarsmes punktus? Tādiem jābūt, jo, grozi kā gribi, nekas cilvēcisks vecajiem ķīniešiem nevarēja būt svešs, tas nekas, ka viņi dzīvoja citā laikā, citā valodā un citā kultūrtelpā. Būtībā Ievas Lapiņas senās Ķīnas tekstu atdzejojumi ir versija par šādas saskarsmes iespējamību. Pats par sevi saprotams, ka īsti vietā ir arī atdzejotājas pamatīgais priekšvārds, kurā, no vienas puses, ieskicētas problēmas, ar kādām nākas saskarties klasiskās ķīniešu dzejas tulkotājam, no otras – apcerētas arī metodes, ar kādām šīs problēmas iespējams pārvarēt, tāpat arī komentāri, kas paplašina dzejoļu kontekstus ar attiecīgā laikmeta reālijām un izskaidro mūsu lasītājam dažbrīd pilnīgi mīklainās metaforas. Iztulkot svešas valodas un kultūras tekstus – tas, protams, ir brīnišķīgi, tomēr šai gadījumā latviešu valodā ir iedabūta tāla un pavisam atšķirīga pasaule, par ko vecie ķīnieši varētu būt ļoti apmierināti.
Rakstnieks un literatūras kritiķis GUNTIS BERELIS
Izcila, kultūrvēsturiski nozīmīga, bet Latvijā maz zināma atdzejas materiāla izvēle, būtiski papildinot priekštatu par Seno Ķīnu un tās kultūru mūsdienu skatījumā. Izsmalcināts, jēgpilns un estētiski baudāms atdzejojums latviešu valodā. Bilingvāls izdevums ar vērtīgu ilustratīvo un izziņas materiālu par Senās Ķīnas dzejas tapšanas sociālo un vēsturisko fonu un dzejnieka statusu sabiedrībā, par dzejas versifikācijas un poētikas savdabību un sociālajām funkcijām, par atdzejas Eiropas valodās vēsturi un recepcijas īpatnībām, par atdzejotā materiāla sarežģītības pakāpi un tml. Antoloģijā iekļauta dzeja visnotaļ plašā hronoloģiskā aprisē, aptverot laika periodu no Dzjiņ (4. gs.) līdz Sun dinastijai (960.–1279. g.), un tā ir strukturēta trīs daļās: Ainavu dzeja, Tan dinastijas lirika, Sun dinastijas lirika. Izdevumu ievada izvērsts atdzejotājas priekšvārds, noslēdz glosārijs (hieroglifos) un bibliogrāfija – dzejoļu un komentāru avoti un teorētiskā literatūra angļu un vācu valodā.
Literatūrzinātniece, filoloģijas doktore, Latvijas Universitātes profesore AUSMA CIMDIŅA