Jānis Lejiņš. Foto: Ginta Zīverte
AUTORS: Jānis Lejiņš
DARBA NOSAUKUMS: “Dieva dusmības bērni”
IZDEVNIECĪBA: Dienas Grāmata
REDAKTORI: Gundega Blumberga, Vents Zvaigzne
DIZAINS: Jānis Esītis
ANOTĀCIJA:
“Astoņpadsmitā gadsimta latviešiem bija pamats domāt, ka pār zemi nākusi Dieva dusmība. Sācies ar Ziemeļu karu un Lielo mēri, gadsimts noslēdzas ar visskarbākās dzimtbūšanas laikmetu un visu Latvijas novadu iekļaušanu Krievijas impērijā. Šo pārmaiņās mutuļojošo laikmetu Jānis Lejiņš izvēlējies par sava romāna darbības vidi, tēlodams Vidzemes mācītāja Liborija Bēra un viņa dzimtas likteni. Bērs vēlas būt stingrs kristīgi luteriskās dzīvesziņas sargs, taču vai iespējams uzvarēt cīņā, ja tā nonāk pretrunā ar cilvēcību?”
Vents Zvaigzne
“Sen aizgājušie laiki Jāņa Lejiņa rakstītajās rindās, kā allaž, atdzīvojas, kā no teiksmaina pilnības raga birst spraigi notikumi un negaidīti vēstījuma pagriezieni. Viņš plašiem triepieniem iekrāso darbības laukus un iemitina tajos spilgtus raksturus. Gan tos, kuri iet bargā dieva norādītos ceļus, gan tos, kurus vada maigais un saudzīgais mīlestības dievs vai uzticēšanās zeltainajām tūkstošacīm, gan tos, kuri pagriež muguru tikai pret savējiem.”
Gundega Blumberga
PAR AUTORU:
Jānis Lejiņš (1954) – rakstnieks. Stāstu krājuma “Mūsu Stacija” (1988), vēsturisko romānu triloģijas “Zīmogs sarkanā vaskā” (2001–2009), kā arī romānu “Kamera obskura” (2012), “Vīrieša sirds” (2017), “Straupes pilskungi” (kopā ar Virdžīniju Lejiņu, 2021) un “Dieva dusmības bērni” (2024) autors.
Par vēsturiskās triloģijas romānu “Ķēniņš” saņēmis Latvijas Literatūras gada balvas speciālbalvu, bet par romānu “Rūnas” ieguvis Latvijas Litertatūras gada balvu par labāko prozas darbu. Par romānu “Kamera obskura” saņēmis sabiedriko mediju balvu “Kilograms kultūras”. Ir arī Triju Zvaigžņu ordeņa kavalieris.
EKSPERTU VĒRTĒJUMI
Savulaik Jānis Lejiņš triloģijā “Zīmogs sarkanā vaskā” iedzīvojās 13. gadsimtā, ko var uzskatīt par lūzumpunktu tās teritorijas vēsturē, kuru mūslaikos sauc par Latviju. Nu romānā “Dieva dusmības bērni” vēl viens lūzumpunkts – gadu desmiti pēc Ziemeļu kara, viens no dramatiskākajiem posmiem Latvijas vēsturē, kad zeme bija izpostīta, cilvēki izkauti vai miruši mērī, Latvijas teritorija nonāca Krievijas impērijas sastāvā un sākās dzimtbūšana, faktiski – verdzība. Jāņa Lejiņa radītais Liborijs Bērs, iespējams, ir veiksmīgākais vācu mācītāja portretējums visā latviešu literatūras vēsturē – cilvēks ne tikai ar pārliecību un ambīcijām, bet arī ar savām ilūzijām, iedomām, ikdienas ķibelēm un pašmocībām. Iepretī Liborija Bēra un mazākā mērā viņa pēcteču luteriskajās dogmās sakņotajam pasaules redzējumam – lai arī nīdētais, tomēr joprojām dzīvais latviešu (kas, atgādināšu, tolaik sevi nemaz neapjēdza kā nāciju) mitoloģiskais pasaules skatījums. Būtībā autors raksta par divu pasaules modeļu sadursmi, taču – bez tradicionālā un pārmēru vienkāršotā pretstatījuma “labie latvieši/ļaunie vācu baroni un mācītāji”. Zaudētā paradīze nav meklējama pagātnē, bet laikmets šepat aiz loga nav nedz labs, nedz slikts, tas diemžēl ir tieši tāds, kāds tas ir.
Rakstnieks un literatūras kritiķis GUNTIS BERELIS
Lai gan “Dieva dusmības bērnos” aprakstītais laiks – 18. gadsimts – Latvijas literatūrā ir pavīdējis arī iepriekš, Jāņa Lejiņa grāmata tam pievēršas no mazāk ierasta rakursa, romānu centrējot ap mācītāja dzimtu, kas tiek iezīmēta tikpat daudzpusīgi kā latviešu ciematnieki, izvairoties no kārdinājuma tēlot to viennozīmīgi labu vai ļaunu. Arī apkārtējā vide ir aprakstīta reālistiski, kas atklāj darbā ieguldīto vēsturiskās izpētes darbu, tomēr pienācīgo uzmanību pievēršot arī visuresošajai dabas maģijai. Līdz ar fragmentāro vēstījumu tas padara “Dieva dusmības bērnus” par kaleidoskopisku, daudznozīmīgu, patiesu un viegli izbaudāmu romānu.
Rakstnieks, tulkotājs, redaktors VILIS KASIMS
Kā vēsturisku lieldarbu rakstītājam Jānim Lejiņam romāni netop katru gadu. Viņš rūpīgi vāc un pētī materiālu uzticamu vēsturnieku darbos un attēloto laikmetu tērpj plūstošā un bagātā valodā. “Dieva dusmības bērni”, liekas, ir vienīgais 2024. gada klasiski uzrakstītais romāns latviešu literatūrā. Maģiskais reālisms – no vienas puses, stingri racionālais un taisnais mācītājs Liborijs Bērs; no otras – teiksmainās latviešu sievietes, it kā sapņu, vīziju tēli, tomēr ar miesu un asinīm, mežiniece Agne ar savām pēctecēm. Starp tiem abiem – Ziemeļu karā un lielajā mērī izpostītā Vidzeme un tās ļaudis, astoņpadsmitais gadsimts, kurā dzīve un zeme atkal atjaunojas, taču muižas un baznīcas kungi to spiež pēc savas gribas. Smagums un cerība. Mācītājs nespēj aizsniegties līdz Kristum, viņa vecākais dēls beigās izmisīgi jautā: “Vai Kristus ir Vecās Derības Dieva dēls?” Liborijs pazīst tikai bauslības bargumu, cīnās ar “pagāniem un elku kalpību”, tā apkarojot un nogalinot mīlestību, beigās palicis viens. Tomēr mīlestības stīdziņa izvijas cauri šim vēstījumam līdz pat beigām.
Tulkotāja RŪTA KARMA